2011. gada 31. aug.

tomātu zupenieks improvizatoriskais

pēc radioklausītāju lūguma - mana tomātu zupas recepte. bez glutēna, bez piena un bez pretenzijām uz augsto pavārmākslu - bet lepojos, ka bez buljona kubiņiem, jo kaut kur esmu sagrābstījusi, ka buljona kubiņi - tas neesot īpaši forši.

- ņem tomātus bez mizas (atmizošanai noder verdoša ūdens pelde, tik jāiegriež pirms tam miziņā), sagriež slinkos gabalos, apcep un pasutina uz pannas kopā ar sīki sagrieztiem sīpoliem un saspiestiem ķiplokiem, sāli, garšvielām (kur dominē timiāns un baziliks, bet var piešaut visu, sākot no kinzas/koriandra un beidzot ar kariju, pa kādam piparam arī netraucēs). sablenderē vai izberž caur sietu un lej katlā. ja tomātu nav pietiekami daudz, bet zupas vajag vairāk, pievieno sagrieztus tomātus savā sulā no konservbundžām (neņemt tomātu mērces vai pastas - negaršos ne pēc suņa).

- paralēli, pirms vai pēc augšminētā uz pannas apcep un pasutina gabaliņos sagrieztus burkānus un gaļu - vistas vai cūkas, visviens. es parasti burkānus un gaļu atsevišķi, bet droši vien var arī kopā. arī ar sāli un garšvielām - pēc garšas. kad mīksti, ber katlā klāt.

- pēc vēlēšanās var piešaut arī kādu bundžiņu konservētas kukurūzas. mani bērni tad noteikti ēdīs gardu muti. brāļa dēls ķeksēs ārā un vaibstīsies.

- visam augšminētajam pēc patikšanas pielej auzu pienu vai tikai SE pieejamo auzu krējumu. droši vien to var aizvietot arī ar saldo krējumu.

- tad to visu noved līdz vārīšanās temperatūrai (bet var arī atstāt kā auksto zupu) un lieto.

- lielākam sātam ir likti klāt arī kartupeļi - nekāda vaina. droši vien vēl var visu ko likt vai nelikt (piem., klasiskajā variantā noteikti nav burkānu - bet mūsu virtuvē tie tiek pievienoti gandrīz visiem ēdieniem), blenderēt vai nesablenderēt. un, protams, ļoti viegli iegūt arī veģetāru - patiesībā pat vegānu zupu.

protams, arī visi daudzumi un gatavošanas ilgumi ir pilnībā improvizēti

nu tā kaut kā. labprāt uzzināšu, kā sanāca un kā vajag darīt, lai sanāktu vēl labāk

2011. gada 30. aug.

joki mazi

joka pēc pamēģināju atmest saldumu ēšanu, un Unai dienas laikā pazuda visas t.s. "hormonu" pumpas, ar ko pirms tam bija pilni vaigi. joki mazi - tagad nekas cits neatliek kā turpināt šo diētu. tikai - ko var ēst cilvēks, kas kā līdz šim neēd piena un kviešu produktus un nu jau arī vairs saldumus ne?

vēl viens jauns paterns ir tāds, ka garo rīta cēliena gulēšanu ārā ratos ir nomainījusi gulēšana man klēpī, izmantojot māti knupja vietā... nezinu, kas tālāk, bet šobrīd joki aizvien mazāki... Neko jēdzīgu padarīt nevaru - vienīgi labi, ka rokas līdz datoram aizsniedzas. bail gan, ka meitēns nepierod pie taustiņu klikšķēšanas, tad man drīz būs jāblogo 24 x 7...

2011. gada 28. aug.

dažas vīkenda impresijas

piektdienas vakarā vēžu ēšanas svētki ar jaunajiem kaimiņiem - notiesājam veselu kastīti Turcijā augušu spīļaino, izrādās, šie ir tīri garšīgi. Uvis gan spītīgi sauc vēžus par garnelēm, smalks mums puisis. Vēžēšanu tradicionāli caurvij zviedru galda dziesmas - un izrādās, tās ir pavisam īsiņas, mazs pantiņš un čiks. Nevis kā latviešiem, kamēr atvēzējas, kamēr izdzied visus piecus vai septiņus pantus... Te čiks, nodzied, ierauj un ķeras pie nākamā vēža! Vai arī tie ir tieši mūsu kaimiņi, kas tikai pirmos pantiņus dzied?...

sestdien Baltijas ceļa 20-gades pasākumā piedalāmies cilvēku ķēdes veidošanā uz Strandvägen; Didzis prasa, vai redzēsim Zviedrijas galu (jo stāstu, ka pirms 20 gadiem cilvēki stāvēja no viena Latvijas gala līdz otram), un beigās nāk klajā ar atziņu: - Zviedrija ir Latvija, Igaunija ir Latvija un Krievija ir Latvija. Un, protams, arī Latvija ir Latvija.

bet naktī pieķeru sevi, ka pēc Unas kārtējās barošanas esmu aizmigusi, kājās stāvot, pie sienas atstutējusies. Uztrūkstos no miega un saprotu, ka stāvu kājās pie sienas, gaidot, vai Una aizmigs vai būs vēl jāmidzina; bērns pa tam jau mierīgi guļ. Droši vien tas bija tikai mirklis - nez vai tā var ilgāku laiciņu gulēt, kājās stāvot? Ceru, ka to nepārbaudīšu!

2011. gada 22. aug.

brīnumzālīti meklējot

šodien poliklīnikas recepcijā tieši pirms manis un Unas vienam pavisam vecam, sirmam un salīkušam tantukam pūlējās iestāstīt, ka dakteris būs rīt, nevis šodien. - Nāciet RĪT. ŠODIEN daktera NAV. RĪT. Šodien ne.
Bet vecīte neklausījās, tikai izmisīgi kaut ko meklēja pa somu. Recepcijas meitene pasauca palīgā vēl vienu, nu abas pūlējās pārliecināt tantuku, ka šodien viņai te nekāda dakteršoviņa nebūs. Beidzot vecenīte paziņoja: - Es nedzirdu, es neko nedzirdu. - Un turpināja rakņāties pa somu. Situācijas loģika prasīja, lai viņa somā meklētu dzirdes aparātu, taču, tā kā nekas neatradās, tad drīkstu pieņemt, ka varbūt viņa patiesībā meklēja ko pavisam citu - mazbērnu fotogrāfijas, mājas atslēgas vai kādu liecību par aizgājušo jaunību un zaudēto dzirdi. Un immorons, idāgs un igors viņai bija viss viens.

nu baigais bulšits ir tas fufelis, kas pēdējā laikā klīst preses izdevumos un vanna-bī politiķu runās - par to, cik forši būs manai un jaunākām paaudzēm neiet pensijā, bet izbaudīt 'lifelong employment' labumus. jo, atšķirībā no iepriekšējām paaudzēm, mēs būšot mundri un spirgti garā un miesā līdz pat pēdējai stundiņai.

2011. gada 19. aug.

vajadzībiņas

Man, lūdzu, vajadzētu jaunu softiņu - tādu, kas publicē manus krikumus 'pa taisno' no smadzenēm bloggerī. Sēžot un barojot Unu, tik daudzas krikumziņas tiek iecerētas, izplānotas, sacerētas, uzlabotas - un tad aizmirstas.  Balss atpazīšanu lūdzu nepiedāvāt  - tas nav kūlīgi.

Un pie viena es arī pierakstos uz google search implantu  - nu tā kaut kur starp labo ausi un kreiso lāpstiņu.

2011. gada 2. aug.

drusku sagurums - no mīlestības laikam

puiši joprojām sajūsmā par mazo māsiņu, bet Didzis šodien tomēr apjautājas: - Vai mēs nevarētu ar viņu darīt arī kaut ko citu, nevis visu laiku tikai barot un midzināt?
un Uvis brīžos, kad nav pasaules lielākais mazais čīkstulis, pēkšņi kļuvis par pasaules lielāko mazo dauzoņu - acīmredzot mēģinot pārbaudīt, cik tālu sniegsies vecāku pacietība un mīlestība pret viņu "vienu pašu"...

par meiteni Ainu

šodien manus puišus pilsētā izklaidēja Gunta māsa Aina - izbraukājās visi sabiedriskajā transportā (kāda eksotika nabaga bērniem, kas retu reizi tiek metro, bet pārsvarā pārvietojas tikai vecāku mašīnās!), ēda suši un visādi citādi iznesās. Tad nu lūk, Didzis man sajūsmināts atstāsta pasākuma gaitu un kādā brīdī saminstinās: - Mēs tramvajā bijām ar to meiteni, nu, kā viņu sauca, Austra?
Prasu: - Tu domā Ainu?
Didzis: - Nu ja, ar to meiteni Ainu!

Neblogosim par Ainas pasē rakstīto dzimšanas gadu, bet pateiksim tikai, ka viņai ir trīs lieli bērni un divi draiskuļi mazbērni. Bet ne jau pasē jāskatās cilvēka īstais vecums!