Pirmais trīszilbjnieks

Jā, Unas pirmais trīszilbjnieks ir MŪ-ZI-KA! Ar tādu kā uzsvaru uz pēdējās zilbes. Vārds lieti noder gan tad, kad jau skan, Unasprāt, forša mūzika, gan tad, kad tādas pietrūkst. Tad jau redzēs, vai tas jauši vai nejauši un kur tas novedīs. Katrā gadījumā šitāds bērns man vēl nav bijis - viņa sāk ritmiski šūpoties, klausoties lietus pakšķēšanā pret loga karnīzi.

remikss a laka gamla stan

Ja samiksē "I like to move it" ar "Gangnam style", iegūst divus latviešu zviedru puišus, kas lēkā un nebalsī auro pa visu māju apmēram šādi:
-A laka, a laka -- Gamla stan*!!! A laka, a laka -- Gamla stan!!!

Neattapos nofilmēt, bet ticiet - bija labi!

______________________
Gamla stan: zviedriski "vecpilsēta"

kuģis plēsējs

Uvis: - Kā mēs brauksim uz Latviju, ar kuģi vai ar lidmašīnu?

Es: - Ar kuģi.

Uvis: - Ar kādu kuģi? Ar ledus plēsēju?

jauns dizains uz Ziemassvētkiem

Pirms Ziemassvētkiem Didzis paziņo, ka laiku pa laikam mājās vajagot kaut ko mainīt, un pārkārto mēbeles puišu guļamistabā un otrā stāva priekšistabā. Viens pats pārstumj citā vietā skapi, kumodi, divstāvu gultu un citas mazāka izmēra mēbeles. Un, jāatzīst, nu ir daudz labāk.

Forši, ka ģimenē kādam nags uz interjera iekārtošanu. Nav tikai skaidrs, no kā viņam tas?! 

nerātnais pirkstiņš

Didzis pēc dušas aplūko savas ūdenī izmirkušās plaukstas.

- Tēti, kurš ir sliktais pirksts?
- ??
- Nu kurš ir tas fakjū pirksts?

jāņem visa banka

Man jau, protams, gribētos domāt, ka Didzis savas "pērles" bārsta tikai ģimenes lokā. Taču pēc nostāstiem saprotu, ka aplaimoti tiek arī citi. Te stāsts par to, kā Didzis ar tēti ved klasesbiedreni ar mammu pie mums ciemos uz savu dzimšanas dienu.

Es, kad braucām pie jums, tavam vecākajam dēlam sēdēju blakus, un mēs par šo un to bazarējām. Viņš man stāsta, kādas jums mājās kāpnes un prasa kādas mums. Es saku, ka nedzīvojam mājā, bet dzīvoklītī, un mums kāpņu nav. Kāpēc jūs nedzīvojat mājā? Nu, mēs nevaram atļauties...
- Tad jums jāņem visa banka!

aijā haijā

Ja tev ar saucienu "aijā, aijā" tuvojas maza meitene, kurai ir divi lielāki brāļi, tas nozīmē, ka patiesībā viņa ir indiānis, kas metas virsū, kliedzot "haijā, haijā", lai samaltu tevi miltos!

trešā bērna vārdu krājuma īpatnības

Izrādās, "beidz" bija tikai sākums. Patiešām nav viegli būt trešajai. Ja pirmajiem diviem bērniem viens no pirmajiem vārdiem bija "dod!" (parasti izpildīts kā "duo!"), tad Unai ar to nepietiek, lai dabūtu savu. Viņa uzreiz uzstāj: - Atdod! Aduo!

Drusku nervozēju par to, ka jau janvārī jāsāk dārziņa gaitas - bet kaut kas man liek domāt, ka viņa tiks galā.

par pieticību aizmirsa

Didzis saka: - Man ir četras gudrības (šķiet, ar to domājot "labas īpašības"). Es esmu gudrs, viltīgs un gaumīgs.

Didzis par ķirbju dzīvi

"Ķirbju dzīve ir īsa."

Didzis, 2012. gada 28. oktobris

Ievas gadi sniegā un citi valodiski krikumi

Turpinu tēmu par to, kā valodas izteiksme mainās, bet mēs joprojām saprotam viens otru. Zviedriski par dzimšanas dienu runā kā par 'gada piepildīšanos/izpildīšanos', un tas, izrādās, ir diezgan lipīgi. Puikas saka, "man būs gadi" vai "kad man paliks gadi, es darīšu to un to", un es zinu - viņi runā par savu dzimšanas dienu. Vienmēr interesanta ir tēma par to, kuram gadi vasarā un kuram - rudenī. Tad nu kādā šādā sarunā Uvis konstatē, "Ievai gadi sniegā".

Mani pārsteidz, ka savstarpējās sarunās viņi joprojām parasti izmanto latviešu valodu, lai gan spēlējoties iekšējā balss nereti pāriet uz zviedru mēli. Varbūt palīdz arī tas, ka māsa un vecāki tādi latviski? Šorīt gan no paša rīta guļamistabā Didzis kaut ko Uvim saka zviedriski, un tas dusmīgs atcērt: - Nerunā ar mani TAJĀ valodā!!!

Attīstās arī Unas vārdu krājums. Jaunākais papildinājums, kuru viņa acīmredzami izmanto ar baudu, noliekot brāļus (un nereti arī vecākus) pie vietas, ir: - BEIDZ!
Laikam jau velti liegties, šo vārdu no vecākiem viņa dzird bieži; parasti gan adresāts ir brāļi, ne Una pati.

jaunākā brāļa žēlaba

Šonakt Uvis pliks, sačurājies, raudādams un pusaizmidzis ieklīst mūsu guļamistabā. - Es gribu attaisīt KAUT KO. Bet Didzis jau VISU ir attaisījis.
Šo sakāmo viņš atkārto vairākkārt; aizmieg un atkal mostas, atkal raud un nekādi nav nomierināms. Neko citu nevaram no viņa izdibināt kā vien to, ka viss jau ir attaisīts. To, ka bijis slikts sapnis, viņš atceras vēl no rīta: - Man ļoti gribējās kaut ko attaisīt, bet Didzis bija visu jau attaisījis.

runā essss, Aņa - jeb sviesta fāze, cukura fāze

Daždien apkaunos par reizēm, kad Unu uzrunāju kā tādu mazu, dumju bērneli. Šovakar viņa neparko nevēlas, ka uzvelku viņai bikses. Cerībā, ka Guntis tiks galā, uzvedinoši prasu mazajai: - Tu gribi, lai mamma vai lai tētis uzvelk tev bikses? - Una apsēžas uz grīdas tieši mums pa vidu un stūķē bikses kājās sev pati, paziņojot: - Essss! (un tas 'ess' viņai ir tāds, nu, assss, šššš, nenāc par tuvu, es kliegšu ļoti skaļi, ja traucēsi!)

Šķiet, ka Una māk pateikt ne tikai 'es', bet arī 'Una' - tikai tas izklausās kā 'Aņa' :-). Didz, Uv un Aņa.

Tad nu pie reizes vēl viens gabals no Unas repertuāra. Ļoti skaidri viņa māk pateikt sava iemīļotā ēdiena nosaukumu. Un metālisko sviesta trauku viņa pazīst pa gabalu, šķiet, pat aizvērtā ledusskapī zina, kurā plauktā tas stāv. - Svie, svie! - Vai tas visiem bērniem tā? Vismaz mūsējie visi trīs ir gājuši cauri šai fāzei, kad sviestu ar karotēm var štopēt iekšā milzīgos daudzumos. Unai ir īpaša tehnika, kā visu sviestu ar naga galiņu nokasīt no sviestmaizes. Atceros, puikas bija vienkāršāki - nolaizīja vai noēda pa taisno. Tagad gan Didzim sviestu nevar piedāvāt, vismaz uz sviestmaizēm nedrīkst būt ne plānākā kārtiņa. Esot bērnībā pārēdies.

To, ka cukurgabaliņu mīlestība nav beigusies, abi apliecināja šodien grieķu restorānā Upsalā - noskaidrojuši, ka pieaugušie dzer kafiju bez cukura, pēc milzīgās, medaini riekstaini saldās baklavas ar putukrējumu viņi, aci nepamirkšķinājuši, uzēda virsū vēl pa cukurgabaliņam. Šito laikam nevar bērnībā pārēsties?

kuram lielāks

Vienā Stokholmas avīzes lapā darba sludinājumi - meklē arhitektu, medmāsu, programmētāju, darbu vadītāju, skolas direktoru un šefpavāru. Kuram no tiem ir vislielākā kvadratūra, treknākais fonts, garākais apraksts, centrālā vieta lappusē?

Par nostalģiju

Beidzot noķēru sentimentu pēc dzimtenes - divarpus gadus nācās gaidīt! Nu labi, ņemot vērā, cik daudz tomēr esam bijuši Latvijā, varbūt divarpus gadi ir pārspīlēti teikts. Un kur es to sentimentu noķēru.... kauns atzīties! Lai velti nekavētu laiku negaidītā sastrēgumā uz E4 šosejas, iegriezos Šistas/Akallas virziena Statoilā uzpildīt degvielu un pēc ilgāka pārtraukuma pamieloties ar Statoila kafiju un smalkmaizīti. Un tur, Statoilā - viss kā Latvijā!

par dzimumu lomu apguvi

Ir tomēr traki augt ar diviem vecākiem brāļiem. Nabaga Una noliek sev priekšā podiņu, novelk bikšeles un meklē, ar ko pačurāt.

meklējam vēl (taksometra) vadītājas sievietes

Vai tik kādā no iepriekšējiem ierakstiem neparādījās tāda kā vīpsna, tāda kā skepse par taksometra vadītāja profesiju? Ko lai saka - man nebija taisnība. Jau ceturto nedēļu esmu atpakaļ pilnas slodzes darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, un katru rītu, dodoties uz darbu, mani aizvien vairāk uzrunā reklāma, ko redzu uz taksīšu pakaļbuferiem: "Vi söker fler kvinnliga förare."
Cik gan forši būtu tā visu dienu braukāt pa pilsētu!

miegainas pārdomas svētdienas vakarā

pēdējā laikā šad un tad atceros sarunu ar kādu akadēmisku cilvēku, kurš atzina - ja zinātnieka mūžā gadoties viena, divas oriģinālas domas, tas ir ļoti daudz. Viss pārējais ir tikai "tulkojums", interpretācija un adaptācija, svešu ideju attīstīšana un pielāgošana.

Mēģinu šo atcerēties katru reizi, kad uznāk vēme paššaustīties ar jautājumiem a la ko es esmu paveikusi šai dzīvē. Bet varbūt īstais smeķis ir spēt to pašu vienu vai divas domas tīstīt un attīstīt tā, lai pietiek visai dzīvei - kā Vudijam Alenam.

Didža vecās pērles

Beidzot esmu atguvusi dokumentu, kurā glabāju Didža pirmās pērles no 2009. gada. Te ir! 

- Ežiem uz galvām ir mati, nevis adatas.

- Es esmu izslāpis no dzeršanas.

Didzis stāsta, ka ieslodzījis velnus Venden pudelēs un atbrīvojis daudzas ķēniņa meitas. Mamma prasa: - Ko darīsim ar daudzajām ķēniņa meitām?  - Didzis atbild: - Ķēmiņa meitas mīlēsim!

- Es esmu stiprais igaunis. (acīmredzot Igaunijas apmeklējums atstājis pamatīgu iespaidu.)

Ar Didzi beidzot aizbraucam arī uz Vecrīgu. Nabaga bērns vaicā: - Vai šeit ir Igaunija?

Kādā vakarā, baidoties, ka mamma atkal neļaus skatīties televizoru: - Manas acis ilgojas pēc filmiņas...

Didzis ir stingri pārliecināts, ka viņu sauc Didzis Martāns, tētis ir Guntis Martāns, Uvis, Lauma un pat vecmamma ir Martāni – tikai mamma tomēr Rirdance...

Didzis piedāvā Guntim: - Tu būsi vijole, un es Tevi zāģēšu!

Didzis: - Es esmu strūklakla! (un ar muti atlej atpakaļ bļodiņā tikko izdzerto pārslu pienu)

Didzis šad tad spēlē oficiantu, paņēmis papīra lapu un pildspalvu, prasa: - Ko pasūtīsiet? Cūku vai gaļu? 

Bet šoreiz viņš piedāvā ko citu: - Vai BB Brokastis pasūtīsiet? - Saku, ka jā. Didzis aiziet aiz stūra un runā pie sevis: - Cepu BB Brokastis...

Stāstu Didzim, ka lielā māsa Lauma aizbraukusi ar draudzeni uz Bulgāriju. Didzis pārjautā: - Uz Bungāriju? Mēs arī varētu aizbraukt uz Bungāriju!

Didzis dzird lielos runājam par Lietuvu un jautā: - Vai tur visu laiku līst?

Pateicoties Didzim, tagad latviešiem ir īsti latvisks vārds tualetes / WC / ķemermiestiņa / žaņa apzīmēšanai. Kad Uvism pamperis pilns un jāmazgā dibens, Didzis saka: - Vedīsim Uvi uz kakātuvi!

Un vēl daži vārdi un teicieni: 

Gliezemis

Knāpnes

Šļapjš

Anazīles (analīzes)

Stirna kaut kāda .... latviska

publiska apņemšanās

Acīmredzot ne visiem naivums pāriet līdz ar vecumu... Nāk rudens, un briesmīgi gribas kaut ko apņemties paveikt. Gribētos domāt, ka publiska apņemšanās veicinās izpildi - vai arī vecums tomēr jau izrādīsies tāds, ka no publikas vairs nebūs kauns? Nu redzēsim.
Tātad, iegādājos grāmatiņu ar divām Strinberja lugām un esmu apņēmusies to līdz Ziemassvētkiem izlasīt. Oriģinālā. Ha?

ekstra safiksētās svampītes un citi latvju valodnieka ļaunākie murgi

iepriekšbrīdinājums - ļaudīm ar striktiem uzskatiem par latviešu valodas tīrību šo labāk nemaz tālāk nelasīt, būs ļoti briesmīgi!

Ar zināmu valodniecisku interesi klausos, kā, te dzīvojot, mainās mūsu valoda, un šis tas, šķiet, pielīp no pašu bērniem, piemēram, pieķeru sevi uzrunājam Didzi ar šādi konstruētiem jautājumiem: "gribi tu ābolu?" - vai vēl trakāk, "gribi tu fruktu?".

Bet citrīt Didzis pēta jauno pasaules atlantu un sauc valstis: Krievī, Igaunī, ... Gaidu Latvī, taču tā tomēr izskan ar pilnu galotni.

Vairākas dienas pēc kārtas puikas mūs aizrautīgi mudina doties "plūkt sēnes". Vakar to arī izdarām, un Uvis aizkustinājumā par salasītajām saka: "Manas svampītes!"

Nemaz nerunājot par "safiksēšanu", kas Didzim izsaka gan labošanu, gan vienkārši kāda darba paveikšanu. Un tad vēl tik ērtais apzīmētājs "ekstra" - tā vietā, lai sacītu "īpaši" vai "ļoti". Piemēram, "es safiksēšu tev ekstra daudz saldējuma"!

Var jau šausmināties, bet kaut kā tie krogi un bikses, un puikas taču nonāca latviešu valodā. Gan jau bija i savi didži, i uvji, kas to visu ievazāja!

domnieks Didzis

Drusciņ palielu Uvja mākslinieka talantu, sakot, ka viņam vienmēr izdodas skaisti zīmējumi.
Didzis piekrīt:
- Uvis ir labs mākslinieks, bet es esmu domnieks. Jo man patīk domāt.

saruna par kājām

Tēva un dēla saruna pie vakariņu galda.
- Kuru [vistas] kāju ēdīsi, labo vai kreiso?
- To, kura tālāk no dibena.

Vispār pēdējās dienās gatavojam visu, ko konceptuāli gribējām gatavot nupat aizbraukušajiem ciemiņiem, bet kaut kā nekad nesanāca laika vai spēka:
- indiešu koftas (uzcepām grilā vakar, ēdām vakar vakarā, ēdām šodien pusdienās un ēdīsim vēl rīt pusdienās) ar gardo tomātu salsu
- krāsnī ceptu vistu ar kafiju un ķiplokiem (nupat, šai sakarā arī saruna par kājām)
- Tīnas ābolkūku (vēl krāsnī - oi, ka nepiedeg!....)

krikumi jaunā mācību gada sākumā

- Māsa gan būs baigais zaķis! - tā Didzis. - Paskaties, kādi viņai zobi!

-------------------

- Es esmu aizmirsis to valodu, ko runā dārziņā! - tā Uvis.

------------------

- Didzi, vai tev kādi jauni bērni arī klasē šogad? - jautāju, zinādama, ka savi pieci, seši jaunie ir gan.
- Jā, ir.
- Un kā viņus sauc?
- Linda.

piejaugušais

Ar Uvi šodien lēnītēm lasām upenes, sauju mutē, sauju spainītī, un viņš rēķina, šogad četri gadi, nākamgad pieci, pēc tam tik liels kā Didzis, tad tik liels kā Eduards - un tad jau būs piejaugušais!
TIK mīlīgi tas viņa mutē izskan, kā tāds piejaucēts pieaudzenis...

petīgi

Pilnīga taisnība vecajai tautoloģijai par to, ka katrs bērns nākot ar savu tematiku un problemātiku.

Uvis: - Mammu, tu zini, kas ir petīgi?
Es: - Pretīgi?
Uvis: - Jā, petīgi. Vārds, kas sākas ar "di", ir petīgi.
Es: - Tu domā, dibens?
Uvis: - Jā, dibens. Dibens, tas ir petīgi! Un kaka ir petīgi!
(Kaut kā tikai vēlāk iedomājos, ka vispār ar "di" sākas arī "Didzis" - tomēr stāsts šoreiz cits.)

Ilgākā sarunā mēģinu ieviest sistēmisku pieeju, respektīvi, dibens nav pretīgi un kaka podā nav pretīgi, bet pretīgi ir nenomazgāts dibens un kaka, kas nav podā. Nu kaut kā tamlīdzīgi un audzinoši. Īpaši pārliecināts Uvis gan neizskatās.

domas

Rīgas Laika rakstā par amerikāņu fiziķi Fainmanu saņemu atgādinājumu par domu nemirstību, citēju, "viss manās smadzenēs reiz notikušais ir saglabājies starojuma formā un patlaban turpina klaiņot Visumā. Nevar noliegt, ka tā ir sava veida nemirstība...", un tā tālāk, un tā joprojām.

Pietiek tikai izlasīt kaut ko tādu, lai galvā ienāktu pilnīgas stulbības vai, vēl trakāk, neķītrības, kuras nu, Raiņa vārdiem, visumā uz mūžu dzīvos. Kāda drausmīga kloāka gan ir šis elektromagnētiskā starojuma visums! Sešgadnieks Didzis, naktī nelaikā pamodies, raud par to, ka cilvēkiem jāmirst; ne mazāk šausmīga man šķiet doma, ka viss, pilnīgi viss tiek saglabāts elektrisku impulsu formātā uz mūžīgiem laikiem vai vismaz tik ilgi, kamēr nozūd kādā melnajā caurumā. Un kas notiek tajā, nezinot neviens.

Cāļmātes jautājums Dr. Hausam

Ja vecākajam bērnam ir paaugstināta temperatūra (37,8), galvassāpes, vēdersāpes un vemšana

Ja vidējam bērnam ir paaugstināta temperatūra (37,6), bet nekā cita nav

Ja jaunākajam ir paaugstināta temperatūra (38,6), bieža vēdera izeja un pirksti mutē, kas meklē nākamo zobu

Ņemot vērā, ka 

- abiem vecākajiem zobi ir iznākuši

- vidējam nav vēdervīrusa pazīmju

- jaunākais nevemj, kas būtu galvenā vēdervīrusa pazīme īpaši mazākiem bērniem

Kas tas ir? Vai - kas katram ir? vai - cik un kas katram ir? Un kad mēs varēsim normāli izgulēties?!

lecīgi lēcīgais Sodums

Lasu Ulisu un neko nesaprotu, taču Soduma latviešu valodas interpunkcija sajūsmina. Beidzot kāds pierāda, ka arī latviski komatus iespējams lietot "pēc garšas" un ka latviešu valoda nenobeidzas pie pirmā ar komatu neatdalītā divdabja teiciena! Es gan laikam viņus turpināšu atdalīt, tomēr šur un tur tā vien gribas atļauties kādu kreiso pirueti. Piemēram, neprātot, vai pareizi ir "lekšana" vai "lēkšana".

lekšana dievā

Par spīti laika apstākļu nepastāvīgumam, rit kārtējā peldvasara, un Didzis ir apguvis vai piecdesmit astoņas baseinā ielēkšanas metodes. Viņš baseinā lec, piemēram, nagliņā, zaldātiņā, bumbiņā, ar ieskrējienu no dārza gala un ar lēcienu cauri piepūšamajam rinķim. Tad kādu dienu viņš saka: - Skaties, es lekšu dievā!

Nostiepjas, izpleš rokas krustā un lec.

Dievs, sargi karalieni un mūsu veļu

Blakus Birutas Delles kastaņām mums tagad pie sienas ir maza, maza suvenīrikoniņa, ko droši vien par pāris latiem (cerams, ka lētāk) var nopirkt Pareizticīgo katedrālē. Didzis lepojas, ka pierunājis Ainu to viņam iegādāties, jo tā mums tagad sargājot vissvarīgāko.
Kļūstu ziņkārīga: - Kas tad mums ir vissvarīgākais?
Izrādās, tas esot apģērbs. Tādēļ arī ikoniņa piestiprināta blakus durvīm uz saimniecības telpu ar veļas mašīnu un žāvētāju. Tā nu dievs tagad sargā mūsu veļu.

Uvja mīļotā pasaule

Abi ar Uvi Bastejkalnā ēdam saldējumu un barojam baložus ar vafeles drupatām. Uvis izvēlas kādu lēnīgu balodi ar gaišāku spalvu par savu "mīļoto balodi"; visas drupatas nočiepj zvirbuļi, un mīļotais balodis netiek ne pie vienas kripatiņas, tādēļ Uvis skrien tam pakaļ, kamēr izdodas pabarot arī mīļoto. Aizkustināts viņš komentē: - Tas ir mans mīļotais balodis. Visi baloži ir mani mīļotie baloži. Un visa pasaule ir mana mīļotā pasaule.

Delikāti datumi

Pēdējās dienās iznāk šad tad pieminēt, ka Una piedzimusi vasarā, jūlijā, un viņai tūliņ gadiņš.
Didzis jautā: - Vai jūs apprecējāties tad, kad sākāt gribēt Unu?
Signe: - Nē, mēs apprecējāmies, kad sākām gribēt tevi, Didzi!
Didzis: - Un kad jūs sākāt gribēt Unu?
Signe: - Nu, oktobrī.
Didzis klusē, domā, rēķina pie sevis. Tad uzvaroši: - Tad jūs apprecējāties ziemā!!!
Signe: - Kāpēc tu tā domā?
Didzis: - Ja Unu sākāt gribēt oktobrī un viņa piedzima vasarā, tad mani jūs sākāt gribēt ziemā, jo es piedzimu  oktobrī!
Signe: - Nuu, vispār mēs apprecējāmies aprīlī... Bet mēs jau tevi agrāk sākām gribēt...
Didzis kādu laiciņu samulsis. Tad rod risinājumu: - Nu ja, bet aprīlis taču ir ziemā!

piestūķējās kā degunradzis

Didzis šodien vakariņās pamatīgi ieturas, apēd veselu kaudzi rīsu ar Cēzara mērci un pats to komentē šādi: - Nu gan piestūķējos kā degunradzis!

Viegli

Šopavasar gandrīz nejauši ieklīdu kādā tulkotājiem domātā pasākumā (kafija un uzkodas par velti, diemžēl komplektā ar patiešām nejēdzīgām SDL Trados Studio - tulkošanas rīka prezentācijām); kā parasti, interesantākās sarunas vedās pie kafijas galda. Iepazinos ar kādu vīru labi gados, kurš tāpat kā es atcerējās vecos labos laikus, kad lielākais klients bija IBM tulkošanas centri un galvenā rūpe tulkojumos bija kvalitāte. Viņš tad arī izstāstīja pamācošo stāstu par savu draugu, medicīnas doktoru, kas strādājis Karolinska institūtā un piehalturējot sācis tulkot patentu tekstus. Tā kā Eiropā jau izsenis patenti jātulko visās to valstu valodās, kurās patentu grib aizsargāt, tad tulkots tiek milzīgs teksta daudzums. Šie tulkojumi nogulst patentu valžu biezajās, putekļiem klātajās mapēs, un laikam jau par tekstu kvalitāti neviens krokodila asaras neraud. Un patiesi, arī mūsu stāsta varonim šis darbības virziens esot izrādījies tik viegls un ienesīgs, ka puisis pametis citus darbus, pārvācies uz māju Stokholmas arhipelāga šērās, gulējis šūpuļkrēslā pie jūras un ierunājis tulkojumus diktafonā, pēc tam sekretāre tulkojumus ievadījusi datorā. Viss gājis kā pa sviestu līdz, šķiet, kādam 2008. vai 2009. gadam, kad Zviedrija kopā ar vēl 13 Eiropas valstīm parakstīja t.s. Londonas vienošanos, kas ļauj reģistrēt patentus arī bez tulkošanas. Citu tulkošanas darbu veikšanai kvalifikācijas tomēr trūcis, medicīnā atgriezties bijis par vēlu, un mūsu stāsta varonis šodien vadot taksometru pa Stokholmas ielām.

Morāle - ja kaut kas ir ļoti viegli, tad iespējams, ka tas nav for real. 

Brauksiet kādreiz Stokholmā ar taksīti, noteikti apjautājieties vadītājam, vai tik viņš agrāk nav strādājis Karolinska institūtā. Aizraujoša saruna garantēta.

ekrāns melns un neparasts

Vai veselu mūžību - kopš 1996. gada rudens - man vienmēr ir bijis darba dators, kuru izmantoju tikai es, un šajā datorā parasti ir bijusi arī mape "Intimates", kurā glabāju ar darbavietu nesaistītas savas lietas, piemēram, CV un pieteikumus citiem darbiem, šādas tādas bildes, kādus pierakstus, jāatzīst, arī kādas haltūriņas... Ik pa laikam mainot darbu, mapju struktūra pamazām kļuva sarežģītāka, jo vecos privātos dokumentus ņēmu līdzi kā "legacy", izveidojot mapes ar, piemēram, šādiem nosaukumiem: Vecais_darbs/Intimates un Vecais_vecais_darbs/Intimates. Līdz beidzot pirms pāris gadiem parādījās arī mājas dators, kurā tad sabāzu visas vecās intīmās mapes, divas Trados versijas, veselu čupu tulkošanas rīku demo, visādas citādas noderīgas lietas. Jau labu laiku dažādas pazīmes liecināja, ka nabaga vecajam IBM/Lenovo grūti to visu pavilkt, taču es tās ignorēju, - līdz kādā jaukā jūnija rītā ekrāns noraustījās, nomirgoja un izdzisa. Izdzisa pavisam - nelīdzēja ne restarta pogas, ne citas darbības, un visbeidzot Rīgā arī profesionāļi apstiprināja: pagalam ir. Tagad atliek tikai gaidīt augusta beigas, kad uzzināšu, vai un ko varu atgūt no back-up kopijām, kas glabājas Zviedrijā - tās gan, baidos, ir vismaz pāris gadu vecas :-(.

Pēc šī atgadījuma ieslīgu īstā digitālā depresijā, kad neceļas ne roka, ne doma; visi cilvēka centieni liekas bezjēdzīgi kā zīmes smiltīs jūras malā; viss niecīgs, zūdīgs, sīks un nejēdzīgs, tas izzudīs, izdzisīs, taps izdzēsts, izmests, aizmirsts. Tikai pamazām sāku atgūties, jau pa kādam tvītam, jau kārojas blogā šo to ierakstīt. Pats bēdīgākais, ja būšu pazaudējusi Didža valodas pērles, kuras līdz 2010. gada pavasarim pierakstīju vienkārši failā. Ja nu kādam esmu sūtījusi vai devusi izdrukātu šo dokumentu ar nosaukumu "Arī ežiem aug mati" - dodiet ziņu!

bez komentāriem

Stokholma, otrais jūnijs, pulksten vienpadsmit no rīta, termometra stabiņš rāda plus četrus grādus.

jauna etiķete

Hm, izskatās, ka pamazām pienācis laiks ieviest jaunu tagu jeb etiķeti - Una runā! Tas gan varbūt vēl pārspīlēti, bet uz to pusi iet. "Zeķe" izklausās kā "tēja", bet par "di" vai "di di" šaubu nav, tāpat "atā", "mammammam" un "te te" ir aktīvajā vārdu krājumā. Un pats galvenais vārdiņš Unai ir - NE-E!

bērni - no kādas planētas?

Didzis šodien nu pilnīgi ne savā ādā, tad nesakarīgi dauzās, tad raud, dara pāri te brālim, te māsai, rāpjas man klēpī kā mazulis, histēriski smejas, atkal raud... Vainoju sevi par to, ka šodien īpaši agri aizbraucu un īpaši vēlu biju atpakaļ. Vainoju sevi par to, ka atbraucu nervoza. Vainoju sevi, ka kopumā pārāk daudz laika veltu darbam un pārāk maz - bērniem. Vainoju sevi par to, ka bērniem jādzīvo starp divām kultūrām. Vārdu sakot, vainoju sevi.

Kārtējā histēriskā raudiena vidū nometos blakus uz ceļiem un mēģinu noskaidrot, kas īsti par lietu. Vai skolā slikti gāja, vai kāds pāri darījis, vai galva sāp, kaut kas cits sāp, vai ēst gribas, vai gulēt gribas, vēl kas? Saliekot kopā saraustītās frāzes starp šņukstiem un raudām, izlobu notikušās nelaimes jēgu - atnācis mājās un nav varējis atrast savu veco Ninjago bleibleidu, un jau nodomājis, ka tas pazudis.

par iepazīšanos

jau kādu laiku prātoju, vai tiešām būs atkal jāgaida līdz kopīgajai vēžu ēšanai vasaras beigās, lai iepazītos ar vēl kādu kaimiņu - un, eirēka, šodien atradu oriģinālu un inovatīvu veidu, kā iepazīties ar kaimiņieni. Viņa gan pati vainīga, tik entuziastiski aicināja arī mani ar ratiem iespraukties stacijas liftā, kur jau priekšā bija viņa ar saviem ratiem. Tad mēs abas ar visiem saviem ratiem iesprūdām, iepazināmies, noskaidrojām, no kuras ielas (un valsts) katra esam, kurā bērnudārzā sūtām bērnus, kādā krāsā ir virtuve, izrādījās, viņa nemaz nezina, ka dzīvojam pie "vikingu kalna", taču ir bijusi uz mūsu mājas "visningu" un atceras, kādas mums interesantas koka kāpnes, viņas bērns sāka raudāt un izrādījās, ka pielicis pamperi, es teicu, lai nekautrējas un notīra, taču nevienai no mums nebija mitro salvešu, viņa jautāja, vai drīkst barot ar krūti, es atbildēju, kāda runa, man ratos bija gadījies Uvis, kurš klusēja un kautrējās, mēs ar kaimiņieni kopīgi pukojāmies par slikto lifta servisu, līdz beidzot mūs atbrīvoja - tad neveikli atvadījāmies, kā jau svešinieces, kuras pēc negaidītas tuvības, kas likusies tik dabiska, atkal spiestas atgriezties savās ierastajās lomās

par dieva gadiem

Didža jautājums šodien: - Cik dievam ir gadu?
Diezgan stulbi mēs ar Gunti mēģinājām izlocīties un kaut ko jēdzīgu atbildēt.

par avantūristi glezniecības eksperti

Avantūristes daba kā īlens maisā nenoslēpjama - kāpēc mans pirmais rakstu gabals nopietnā žurnālā ir par tēmu, no kuras ne vella nejēdzu?

par asinsradiniekiem, tuvākiem un tālākiem

Didzis prasa, kāpēc Ērika un Edgara nav ģimenes kokā, kas viņu istabā uz sienas. Saku, ka tajā bija paredzēti tikai viņu asinsradinieki. Tad nu izvēršas garā skaidrošana, kas ir un kas nav asinsradinieki. Līdz beigās viņš grib zināt: - Bet kas ir man pats tuvākais asinsradinieks?
Saku: - Nu laikam Uvis un Una.
- Nē, bet pats pats tuvākais? - Un skatās kaunīgi uz māsiņu.
- Tu domā, ka Una? - Uvis laikam šodien nerullē, sanāca pāris klopes un nesaprašanās multeņu izvēlē.
- Nu jā, Una. - Didzis sakautrējies. - Bet vai tu zini, kas ir man pats tālākais asinsradinieks?
- Nezinu... varbūt kāds vecvectēvs vai vecvecmamma, kas tur ģimenes kokā viszemāk?
- Nē taču. Vistālākais asinsradinieks ir Edgars. Jo viņš nemaz nav asinsradinieks!!!

par vakcināciju un baltajiem vizbuļiem

Šoreiz sarakstījās pavisam kas cits un citā valodā - par vakcināciju kā sociālu atbildību un sava veida "nodokli":
http://eiw.euro.who.int/profiles/blogs/all-over-the-hills-connected-underground

par briesmoņiem un laboņiem

šodien, ar puikām dauzoties, izdomājām nosaukumus mūsu komandām. vispirms briesmoņi ķer laboņus, pēc tam - laboņi briesmoņus. gandrīz kā filmās, gandrīz kā dzīvē - ļaunie labos, tad labie ļaunos, līdz izrādās, ka visi vienādi.

Berlīne aiz tenisa laukuma

Ciemojoties Latvijā, šoreiz apmetamies Laumas istabā (jā, patiešām skaistas tapetes toreiz izvēlējāmies, un tās labi saskan ar sienu krāsu, ko Lauma nosauca par "kafiju ar pienu"). Uvis vakarā prasa: - Bet kur tad gulēs Lauma?

Es: - Lauma tagad dzīvo Berlīnē, kopā ar Dāvi.

Uvis: - Berlīnē? Vai tas ir aiz tenisa laukuma?

Jā, Uvīt, tas ir aiz tenisa laukuma. Un vēl drusku tālāk.

Ome un vecīt, mēs braucam oldienās!

Didzis šodien: - Es gribētu visas dienas līdz pašai nomiršanai dzīvot pie omes.
Padomājis izlabo: - Kamēr esmu bērns, es gribētu visu laiku dzīvot pie omes. Kad būšu vecs, tad vairs pie omes nedzīvošu.

Uvis šodien: - Ko vecītis nesīs oldienās???

Īpašie laiki

Dārdēdamas, vibrēdamas atveras milzīgās prāmja Stokholma-Rīga autoklāja durvis, pa tām redzamas pelēkas Latvijas februāra debesis. Mašīnā skan radio SWH; Kristīne Želve stāsta par savu tikko iznākušo grāmatu: „Visi stāsti ir par deviņdesmitajiem gadiem.” Es nodomāju: „To pirms atgriešanās Stokholmā vajadzētu iegādāties”. Pēc pāris stundām par deviņdesmitajiem dzirdu vēlreiz. „Deviņdesmitie vispār bija īpašs laiks,” Rīgas Laika rakstīšanas kursu lekcijas audioierakstā saka pasniedzējs.

Atvēruši durvis slavenajai kafejnīcai Osīriss Krišjāņa Barona ielā 31, jūs vispirms nonākat tādā kā vējtverī. Pa labi ir durvis uz pašas kafejnīcas telpu, pa kreisi – aizslēgtas durvis, kas no otras puses aizkrautas plauktiem un acīmredzami netiek izmantotas. Tās ir durvis, pa kurām es vēl joprojām dažkārt staigāju sapņos.

Šīs durvis te nonāca deviņdesmit trešā gada sākumā remonta laikā. Saulainas pavasara dienas rītā Alisona tās pirmoreiz atslēdza un nostiprināja no iekšpuses, lai turētos vaļā. Lielie skatlogi bija tumši, un no ārpuses bija grūti saredzēt, kas notika iekšā. Tur atradās tikai septiņi vai astoņi grāmatskapji, četri gar sienām, pārējie ieslīpi telpas vidū, aiz durvīm novietots ādas imitācijas dīvāns, un telpas dziļumā bija redzams neliels galdiņš ar kases aparātu un divām atvilktnēm. Man bija divdesmit gadu, es mācījos universitātes “angļos” un kopā ar vēl sešiem septiņiem studentiem biju te pieņemta darbā par pārdevēju. Tērpušies tēkreklos ar veikala logo, atklāšanas dienā mēs neveikli maldījāmies gar grāmatu plauktiem. Tie bija vēl patukši, jo lielais grāmatu sūtījums ar kuģi kavējās. Atšķirībā no citām grāmatnīcām deviņdesmito gadu Rīgā, šai grāmatu veikalā nebija letes; pircēji varēja staigāt gar plauktiem, brīvi izvēlēties un pāršķirstīt grāmatas, likt tās atpakaļ plauktā, ņemt atkal citas. Tas bija Aperto libro, pirmais veikals pilsētā, kur varēja iegādāties un pasūtīt jaunas grāmatas no ārzemēm.

Grāmatu veikala vadītājas Alisona un Dženifera bija mani pirmie “ārzemju cilvēki” tuvplānā. Alisona bija sīka auguma angliete nedaudz pāri trīsdesmit, īsi apcirptiem matiem, cauros džinsos un caurā tēkreklā. Viņa nemitīgi dzēra kafiju, izsmēķēja pa cigaretei un uzturā nelietoja gaļu. Alisona smaidīja reti, un kaut kas viņas smaidā – varbūt nevienādie zobi, varbūt sakodiens – atgādināja zebieksti vai citu sīku plēsēju. Taču smieties viņa smējās aizrautīgi un aizgūtnēm. Dženifera bija amerikāniete, tikai dažus gadus vecāka par mums, pārdevējiem, runātīga un smaidīga, un vēlējās, lai visi viņu sauktu vienkārši par Dženu. Abas jaunajā postpadomju zonā bija nonākušas savu vīriešu dēļ. Veikalu bieži apmeklēja Alisonas vīrs, garš, slaids amerikānis vārdā Džeimss jeb Džims, kā visi viņu sauca. Viņš deva padomus Latvijas Bankai un organizēja Eirofakultātes izveidošanu universitātē. Dženas puisis, plecīgs, tumšmatains amerikānis, Rīgā parādījās reti, jo strādāja Viļņā.

Džena pārdevējiem mācīja, kā grāmatas pareizi ietīt melnbaltajā papīrā, kas apdrukāts ar Aperto libro logotipu, kā lietot kases aparātu, kā runāt ar pircējiem. Mums vismaz aptuveni bija jāzina katras grāmatas atrašanās vieta, un Džena šad un tad pabiedēja, ka rīkošot pārbaudi. Bija jāzina, par ko katrā rakstīts, tādēļ brīvos brīžos jāiepazīstas ar grāmatu saturu. Brīvu brīžu netrūka. Grāmatu cenas tiem laikiem bija fantastiskas – lētākās maksāja ap tūkstoti Latvijas rubļu, dārgākās – desmitiem tūkstošu, tādēļ Aperto libro apmeklētāji iegriezās reti, bet vēl retāk – kaut ko nopirka. Mēs ar grāmatām neiepazināmies – mēs rāvām tās cauri ātrā tempā, viens otram iesakot aizraujošākās. Daudzas bija tikai vienā vai divos eksemplāros – ja līdz maiņas beigām nepaspēja izlasīt, tad nākamajā maiņā pēc pāris dienām puslasītā Kamasūtra, Rušdi vai Kundera varēja būt jau nopirkta.

Džena mums ik pēc divām nedēļām izmaksāja algu un piekodināja neiztērēt visu uzreiz. Es neklausīju viņas padomam un par visu naudu iegādājos pirmās brilles, kuras valkāju cauru dienu. Līdz tam, par spīti tuvredzībai, brilles uzliku, tikai galējas nepieciešamības spiesta – lai saskatītu vilciena atiešanas laiku stacijas sarakstā vai mājasdarba uzdevumu uz tāfeles. Tūliņ pēc tam tās atkal noslēpu briļļu maciņā. Vecajām bija biezas, nobružātas lēcas pelēkbrūnā plastmasas rāmī. Jaunās bija pavisam citādas, smalkā zelta ietvarā un lieliem, dzidriem stikliem. Alisona brīnījās: – Signe, tev ir brilles? – Viņa droši vien tā arī neiedomājās, ka pirmajās darba nedēļās grāmatu novietojumu plauktos esmu mācījusies no galvas, jo bez brillēm grāmatu nosaukumus uz muguriņām neredzēju.

Reizi mēnesī pārdevēji varēja iegādāties vienu grāmatu par puscenu. Es izvēlējos lielu sējumu par pasaules reliģijām. Alisona apjautājās, ko esmu nopirkusi, un uzzinājusi vien nošūpoja galvu. Šķiet, viņa šaubījās par mana ieguldījuma lietderību, taču mani tas nemulsināja. Divdesmitgadīga cilvēka aizrautībā lasīju par džainismu un zoroastrismu. Pāris kvartālu tālāk Barona ielā atradās krišnaītu templis. Vai katru dienu veikalam garām aizdejoja krišnaītu gājiens, savukārt krišnaītu kafejnīca “Rāma” bija, iespējams, pirmais veģetāriešu atbalsta punkts Rīgā un bieža pusdienošanas vieta Aperto libro darbiniekiem.

Katras darbdienas beigās veikala vadītājas slēdza kasi un skaitīja ieņemto naudu. Visu vasaru apgrozībā bija gan Latvijas rubļi, gan jaunā nauda – lati; pircēji varēja norēķināties ar abiem, arī atlikumu varēja izdot vienā vai otrā naudā pēc pircēja vēlmēm un pārdevēja iespējām. Kurss bija nemainīgs, 200 rubļu pret vienu latu, tomēr aprēķini mums, pārdevējiem, izrādījās pietiekami sarežģīti, un naudas daudzums kasē nekad nesakrita ar kases aparāta rādījumu. Alisona ieviesa burtnīciņu, kurā bija jāpiereģistrē katra pārdotā grāmata, tomēr tas nelīdzēja – naudas vienmēr bija vai nu par daudz vai par maz.

Beidzot bija atnācis ilgi gaidītais grāmatu sūtījums, taču iestrēdzis ostā – it kā tādēļ, ka noformēts kā humānā palīdzība, bet varbūt citu iemeslu dēļ. Iespējams, ka togad tā bija pati karstākā jūlija diena, kad Alisona man teica: „Šodien ejam uz ostu, tu tulkosi.” Bažīgi paskatījos uz Alisonas caurumaino tēkreklu un džinsiem, tomēr paturēju savas domas pie sevis; viņa izskatījās pēc pusaugu zēna. Alisona nokrāsoja šaurās lūpas tumšbrūni sarkanas un ieberzēja pāris smaržas pilienu plaukstas locītavās. No Barona ielas uz ostu devāmies kājām, jo abas vienlīdz slikti pārzinājām Rīgas sabiedriskā transporta maršrutus. Ostā mūs sūtīja no kabineta uz kabinetu, līdz nonācām pie īstā cilvēka. Telpā valdīja skāņa tabakas, sviedru un putekļu smaka, uz netīrās grīdas bija nokrautas papīru kaudzes. Muitnieks ilgi skaidroja, kāpēc grāmatu veikals nevar saņemt humānās palīdzības kravu, un gaišajā kreklā pie padusēm un uz krūtīm aizvien skaidrāk iezīmējās sviedru pleķi. Alisona uzklausīja manu tulkojumu, tad vērsās tieši pie muitnieka: „May I smoke?” Tulkojums nebija nepieciešams, viņš piedāvāja cigaretes no savas Marlboro paciņas. Alisona noraidoši pakratīja galvu un izvilka slaidu mentola cigareti. Muitnieks pastiepās pāri galdam ar šķiltavām rokā. Alisona pieliecās tuvāk, viņš noklikšķināja šķiltavas. Alisona smēķēja, acis samiegusi. Izpūta vienu dūmu rituli, tad vēl un vēl. „Paprasi viņam pelnu trauku.” Muitnieks ilgi taustījās pa galdu, līdz atrada prasīto. „Now, look”, viņa pieliecās, nokratīja pelnus un izdzēsa cigareti. Alisona pāris teikumos izskaidroja veikala saistību ar Sorosa fondu un piedāvāja noorganizēt Vitas Matīsas vai Džordža Sorosa vizīti ostā, ja tas nepieciešams. Tad Alisona pameta ēsmu – viņa ticot, ka muitnieka varā būšot atrisināt šo problēmu bez liekiem sarežģījumiem. „Okej, okej, es kaut ko izdomāšu”, murmināja muitnieks. Alisonai bija izdevies viņam paglaimot, taču vēl būtiskāk - bija skaidrs, ka viņam pilnīgi pietiek jau ar vienas mulsinošas ārzemnieces vizīti. Atvieglojuma sajūta, kas viņu pārņēma, redzot mūs aizejam, bija gandrīz taustāma.

           

Atbraukuši no Stokholmas, mēs pāris dienas ciemojamies Jelgavā pie maniem vecākiem. Atstāju vīru un bērnus vecāku uzraudzībā un dodos uz grāmatnīcu, lai beidzot iegādātos Želves stāstus. Esmu gatava ienirt deviņdesmitajos – taču tik ilgi neesmu bijusi savas bērnības pilsētā, ka cilvēki katrs savās ikdienas gaitās, atsvaidzinātās namu fasādes un skatlogi ar košajiem uzrakstiem rada vien kārtējās acumirklīgās dekorācijas iespaidu, kuru aizstumju šķīvja stūrī kā treknu tortes garnējumu un nokļūstu pavisam citur.

Grāmatnīca atradās pašā Jelgavas centrā, uz Ļeņina un Pasta ielas stūra. Vasarā mēs ar mammu uz to devāmies kājām, no Pārlielupes cauri puspilsētai, pa tiltiem pāri Lielupei un Driksai, garām upmalas gastronomijai, garām centra maizes veikalam, vēl kvartāls, un tad bijām klāt pie tumšbrūni apmestās trīsstāvu ēkas. Ar vācu karagūstekņu rokām tā bija celta tūliņ pēc kara, plašām telpām, lieliem logiem, pamatīgu pagrabstāvu - Staļina laikam raksturīgajā stilā. Uzkāpām pa betona pakāpieniem, mamma atvēra smagās koka durvis, kuru rokturis atradās man tieši pie deguna, un mēs devāmies iekšā.

Saulainajā vasaras dienā grāmatnīca likās patumša, klusa un vēsa; smarža atgādināja par tikko iesietām grāmatām, kuru lapas salipušas kopā un pirms lasīšanas jāatgriež ar nazi. Pie sienām augstos grāmatplauktos bija sarindotas grāmatas. Tieši pretī ieejas durvīm tumšā nišā bez logiem atradās mākslas un parakstāmās literatūras nodaļa, tai blakus – kase. Pa labi – daiļliteratūra, telpas galā – kancelejas preces. Otrā spārnā ar logiem uz Pasta ielu – politiskā, speciālā un mācību literatūra. Pašā galā puspavērtas bija durvis uz grāmatnīcas iekštelpām. Apmeklētājus no grāmatplauktiem norobežoja pašaura, stiklota lete. Zem stikla apskatei bija izliktas jaunākās grāmatas. Šur tur letē bija ar aukliņu aizāķētas spraugas, kuras pārdevēji izmantoja kā durtiņas. Lai apskatītu kādu no grāmatām plauktos, bija jāuzrunā pārdevējs. – Iedodiet, lūdzu, paskatīties to jauno Balzaku, to, kas blakus tai grāmatai ar zaļo muguriņu.

Tikai politisko grāmatu nodaļā lete pārvērtās par mazu saliņu, un grāmatām bija iespējams brīvi piekļūt.

Mana mamma pēc vidusskolas šeit kādu pusgadu bija strādājusi, tādēļ dažas pārdevējas viņa vēl pazina un sasveicinājās.

 „Vai Anita šodien ir?”  mamma klusināti vaicāja.

 „Jā, iekšā.” Kasiere nenoteikti pamāja ar galvu grāmatnīcas iekštelpu virzienā.

Anitai bija paliela, iegarena galva, lielas, ieslīpas acis – no tādām, kuras sauc par mandeļveida, pilnīgas, akurāti nokrāsotas lūpas, apaļīgi vaigi un spoži kastaņkrāsas mati, kas sakārtoti lielos viļņos, nevis sīkās čirkās kā manai mammai. Tāpat kā galva un vaigi, arī viņas rokas un kājas bija it kā vienu numuru par lielu, taču rūpīgi piemeklētais apģērbs to noslēpa. Anita prot ģērbties, mājās runāja mana mamma ar vecomammu. Par Anitu biju nosaukusi savu mīļāko lelli; arī tai bija spīdīgi, brūni mati, bet gumijas, kas saturēja galvu un kājas pie rumpja, palikušas vaļīgas, tādēļ ar lelli bija jāapietas uzmanīgi.

„Ir atnācis Mopasāns, kuru tu gribēji, es tev noliku arī Ziedoni, ja ņemsi. To jau visi ķēra. Bet Elksnes vēl nav, būšot it kā nākamnedēļ.” Anitai bija skanīga, zema balss. „To Elksni es nezinu, vai varēšu nolikt,” pārdevēja pameta acis uz grāmatnīcas direktores kabineta durvīm. „Tur uzreiz stāvēs rinda.”

Mēs ņēmām visu, ko Anita bija nolikusi. Viņa atrada čeku grāmatiņu un sarakstīja tajā grāmatu nosaukumus. Ar čeku devāmies uz kasi – tas bija paaugstinājums ar tādu kā koka kasti un mākslīgā stikla lodziņiem apkārt; mēs samaksājām un ar apzīmogotu čeku devāmies atpakaļ pie Anitas pēc grāmatām. Anita pa to laiku grāmatas bija ietinusi pelēkā, biezā un cietā papīrā; viņa paņēma no mums čeku un ar ierastu kustību uzdūra to pie citiem čekiem uz garas, resnas adatas, kas bija iestiprināta koka statīvā.

Grāmatnīcas ēka joprojām ir brūnā krāsā, tomēr pāris toņu gaišāka. No Pasta ielas nākot, paeju garām norādei uz Jelgavas Latviešu biedrību, pagriežos ap stūri uz Lielo ielu, un grāmatnīcas ieeja ir klāt. Atvērusi durvis, apmulstu – esmu nonākusi nelielā priekštelpā, vējtverī, kāda agrāk te nebija. Pa labi uzraksts „Dekoratīvie trauki un dāvanas”, tieši pretī „Profesionālā kosmētika. Kleopatra”, vien pa kreisi – grāmatas. Grāmatnīca ir sarāvusies krietni mazāka, un tas šoreiz nav atmiņas izspēlēts triks. Pārdevēja, nenosakāma vecuma sieviete izspūrušiem salmu krāsas matiem, pelēkā džemperī ar mazām pērļu podziņām, par Želves jauno grāmatu nav dzirdējusi. Iegādājos veselu kaudzi zīmēšanas papīra lokšņu, akvareļu krāsas un latviešu bērnu grāmatas līdzņemšanai uz Stokholmu; stāstus par deviņdesmitajiem atrodu citā Jelgavas grāmatnīcā.

Prāmja durvis aiz mums aizveras, lai atvērtos atkal otrpus Baltijas jūrai Zviedrijā. Bērnības atmiņas par grāmatnīcu nedod miera, un es skaipā mēģinu izprašņāt mammu. Taču viņas īpašais laiks ir sešdesmitie gadi.

„Kad pirmoreiz aizgāju aprunāties, mani jau uzreiz neņēma, direktore tikai pateica, grāmatas nav siļķes, pie mums nevarēs šā tā. Pēc tam laikam apklaušinājās par mani, bija jāiet otrreiz, un tad pieņēma. Mums bija melnas formas kleitas no spīdīga atlasa, ar baltām krādziņām. Sēdēt nedrīkstēja, atbalstīties arī ne. Direktore bija veco laiku cilvēks, nebija kā citur padomju laikā – grāmatnīca bija jātaisa vaļā piecas minūtes pirms darba laika un jāslēdz piecas minūtes pēc beigām. Un inventarizācijā viss vienmēr saskanēja līdz pēdējai kapeikai. Tur bija tie milzīgie pagrabi apakšā ar neejošām grāmatām, tur mēs taisījām inventarizāciju. Grāmatas pieveda divreiz nedēļā, tad cilvēki stāvēja rindā. Bet es jau ilgi nestrādāju, kādu pusgadu, tad iestājos augstskolā.”

Man vārās zupa, raud mazais, lielajam jāiet pakaļ uz dārziņu. „Labi, mamm, man jāskrien, es tev kaut kad atkal piezvanīšu.”

Skaņa datorā noraustās, un viņa izliekas, ka nav dzirdējusi manu mēģinājumu pārtraukt sarunu. „... un to jau tu arī droši vien zini, ka maztante, mana vectēva māsīca, tā arī strādāja grāmatnīcā par pārdevēju. Tas bija pirms kara, vecajā Jelgavā. Turpat Lielajā ielā, pretī Dārtas pamatskolai, tur bija Alunāniem grāmatnīca.”

Mamma ir atradusi durvis uz savu īpašo laiku, un es saprotu, ka stāsts tik ātri nebeigsies. Noņemu zupu no uguns un turpinu klausīties.

Pienāca deviņdesmit trešā gada augusts, Rīgas centrā nebija gaisa, tikai putekļi, asfalts, saule. Alisona un Dženifera devās atvaļinājumā, atvaļinājumā devās viņu vietniece. Atvaļinājumā bija viss Sorosa fonds no ēkas otrā stāva. Prom bija arī pircēji – nenāca ne Tolkīna cienītāji, ne grupiņa ārstu, kas parasti iegriezās apjautāties, vai beidzot atnācis viņu pasūtītais The Merck Manual. Alisona pirms aizbraukšanas nosauca mani par vecāko pārdevēju un uzticēja veikala atslēgas. Katru rītu Barona ielas 31. nama pagalmā atslēdzu sētas durvis, atslēdzu signalizāciju, atslēdzu biroja durvis, sagaidīju pārdevējus, atslēdzu veikala durvis. Vakaros sagaidīju, kamēr aiziet pārdevēji, aizslēdzu veikala durvis, izslēdzu gaismas, aizslēdzu biroja durvis, ieslēdzu signalizāciju, aizslēdzu sētas durvis. Blakus kinoteātrī “Daile” ap to laiku beidzās seanss, un pagalms bija pilns ar cilvēkiem, kas atstāja kinozāli. Iejuku viņu pūlī un caur vārtrūmi nonācu Lāčplēša ielā.

Kādu dienu uz pakāpieniem pie veikala durvīm saļima cilvēks, vīrietis vidējos gados. Abas pārējās pārdevējas palika pie viņa, es no biroja zvanīju ātrajai palīdzībai, tad atgriezos pie saļimušā. Nezinu, kā sapratu, ka viņš mirst, jo nekādas pieredzes ar mirstošiem cilvēkiem man nebija. Mēs saspringti vērāmies uz priekšu pa Barona ielu, cik tālu vien iespējams saredzēt, cerot, ka tūliņ no 1. slimnīcas puses brauks ātrās palīdzības mašīna, un es pie sevis lūdzos: „Kaut viņi atbrauktu, pirms viņš nomirst, kaut viņi atbrauktu, pirms viņš nomirst.” Tomēr viņš pārstāja elpot mūsu rokās, seja kļuva pelēka, un pēc pāris minūtēm atbraukušie “ātrie” konstatēja nāves faktu. Ātrie mirušo prom neveda, tikai sazvanījās ar morgu, no kurienes viņam brauca pakaļ. Aizslēdzu veikala durvis un uzliku uzrakstu Slēgts, palaidu pārējās pārdevējas mājās. Mirušais vīrietis bija noguldīts veikala dziļumā pie sienas. Es brīnījos, cik maz vietas viņš aizņēma. Likās, ka viņa drēbes, apavi, āda – viss bija klāts ar putekļiem. „Jūs jau tā kulturāli, ienesāt iekšā, parasti jau aizvelk kaut kur prom, atstāj kādā kāpņu telpā. Cik nav tādu gadījumu,” sacīja ātrās palīdzības ārsts. Viņš pārmeklēja mirušo, bet neatrada neko, kas varētu palīdzēt viņu identificēt – viņam nebija ne dokumentu, ne maka, ne zīmīšu kabatā – pilnīgi nekā.

Rudenī Dženai parādījās jauns projekts. Aizvien biežāk viņa kopā ar aktieri Andreju Žagaru sēdēja ādas imitācijas dīvānā un kaut ko sprieda. Viņam bija restorāns Tallinas ielā – starp citu, iespējams, pirmā geju pieturas vieta Rīgā – uz kuru Džena gāja vakariņot ar savu draugu, kad viņš bija Rīgā. Kopā ar Žagaru viņa ķērās pie kafejnīcas veidošanas tepat blakus Aperto libro. Viņa vairs neinteresējās, vai esam iepazinušies ar grāmatu saturu, bet aizgrābti stāstīja par jauno projektu – jaunajā kafejnīcā viss būs kā Amerikā, visu pasūtīs no ārzemēm, vajadzīga īsta espreso un kapučīno mašīna, labas kafijas pupiņas un īstas, profesionālas restorāna iekārtas. Tādas vietas Rīgā vēl nebija bijis.

Rudenī Alisona iepazīstināja mani ar amerikāņu pasniedzēju Ronu, kurš piedalījās cilvēktiesību centra veidošanā un intervēja studentus, kas vēlējās tajā darboties. Vai Alisonai likās, ka man „jāiet uz priekšu”? Vai tā likās man pašai? Arī cilvēktiesību centra Rīgā vēl nebija bijis. Tobrīd man šķita, ka tas būs interesantāk, nozīmīgāk man, svarīgāk cilvēcei, es piekritu intervijai un pēc tam – jaunā darba piedāvājumam. Mana grāmattirgotājas vasara veikalā Aperto libro bija beigusies. Arī Aperto libro palika deviņdesmitajos – durvis pavisam aizvērās 1999. gada pavasarī, kad grāmatu veikalu slēdza.

Toreiz, deviņdesmit trešajā, man likās, ka varēšu pa šīm durvīm ieiet, kad vien vēlēšos, jo tā taču biju es pati, mana dzīve, mana pieredze. Šodien es mēģinu ielūkoties pa aizslēgtajām durvīm un cauri tumšajiem skatlogu stikliem, lai saskatītu divdesmitgadīgās meitenes neskaidros apveidus. Domāju, ka es viņu nedaudz pazīstu, taču varbūt man tā tikai liekas. Viņai es esmu svešiniece, un es nezinu, ko mēs viena otrai teiktu, ja durvis atvērtos.  

Šis ir mans Rīgas Laika rakstīšanas kursu noslēguma jeb "kursa" darbs. Taisnības labad gan jāatzīst, ka šī ir versija 2.0, kurā esmu centusies ņemt vērā pasniedzēja un kursabiedru aizrādījumus.

Kam pieder šīs rindas? stila vingrinājums

Arī šis gabals tapis Rīgas Laika rakstīšanas kursos. Uzdevums bija izvēlēties kādu vispārēji pazīstamu rakstītāju un viņa stilā sagatavot komentāru kādai ziņai. Bloga lasītājiem uzdevums ir vieglāks. Kā stilu es šai gabaliņā esmu mēģinājusi atdarināt? 


Smalkās kaites

Ierauts korupcijas skandālā, Vācijas prezidents Kristiāns Vulfs paziņo par atkāpšanos. BBC, 17. februāris.

Kad Buratīno zelta atslēdziņas meklējumos nonāca pie aristokrātiskās zilmates Malvīnes, viņa mēģināja koka cilvēciņam iemācīt smalkas manieres – izņemt no kafijas tasītes karotīti, lai tā nejauši neiedurtos acī, nebāzt degunu tējkannā, nepiebāzt muti ar cepumiem. Taču lumpenim Buratīno šādi smalkumi bija kā pīlei auksts ūdens. Viņš izbēga no malkas šķūnīša vai suņubūdas, vai velnsviņzin kur nu Malvīne viņu bija ieslēgusi, kamēr šis apgūs labas uzvedības ābeci, un devās tālāk piedzīvojumu meklējumos. Un, patiesi, vai zelta atslēdziņas atrašanai bija kāds sakars ar smalkām manierēm? Iespējams, lasītājs tāpat kā es no bērnībā iemīļotā literatūras šedevra atcerēsies gan nesankcionēto noklausīšanos traktierī, gan vecāka vīra daudzkārtēju apvešanu ap koku un viņa garās bārdas apcirpšanu. Morāle? Skaidrs, ka ar smalkām manierēm koka cilvēciņš tā arī būtu palicis ar garu degunu zilzeķes Malvīnes suņubūdā.

Tā, kā nupat gadījies Vācijas prezidentam Vulfam. Īstā Eiropas veco džentelmeņu stilā viņš atkāpies no amata neilgi pirms tam, kad Vācijas parlamenta deputāti grasījās izskatīt jautājumu par prezidenta imunitātes atņemšanu. Iemesli, protams, triviāli. Mājas pirkšanai privāti aizņēmies lielu naudas summu no drauga uzņēmēja un mēģinājis graut preses brīvību, atstājot draudīgu ziņu „Bild” redakcijas autoatbildētājā, kad „Bild” par viņu gatavojis atmaskojošu publikāciju. Kā pats atzīst, zaudējis vācu tautas uzticēšanos. Un situācijā, kad karotīte acī jau iedūrusies, smalkas manieres, protams, paredz rezignēties.

Cita starpā, Vulfs ir otrais Vācijas prezidents pēc kārtas, kas amatu atstāj atkāpjoties. Viņa priekštecis Kēlers šādu manevru veica 2010. gadā pēc pārāk atklātas izrunāšanās par nepieciešamību Vācijas ekonomiskās intereses ārvalstīs aizstāvēt ar militāru spēku. Saņēmis par to asu kritiku, Kēlers nedaudz aizvainoti paziņoja, ka kritika ir nepamatota un kritiķi izturas pret prezidenta institūciju bez tai pienākošās cieņas. Tomēr, kā jau smalkais tonis un augstais amats to prasa, rezignējās.

Pie mums Latvijā cilvēki ir daudz vienkāršāki. Jo augstāku un publiskāku amatu ieņem, jo vienkāršāki. Ar smalkajām kaitēm nesirgst, un amatos turas kā encefalīta ērce. Karotīte acī duras? Pieturiet taču ar pirkstu!

Latvijas bankas prezidents vienkārši atsakās sniegt komentārus par savām apbrīnojamajām spējām savilkt kopā galus situācijā, kad kredīta maksājums par smalko Jūrmalas dzīvokli pārsniedz bankas prezidenta algu pēc nodokļu nomaksas. Toties pārējiem valsts iedzīvotājiem viņš iesaka „šobrīd kredītu neņemt” un par dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem kritizē ne tikai Eiropas valstu valdības, bet visu Rietumu civilizāciju kā tādu.

Valsts prezidents ar skaistu žestu atsakās no oficiālās rezidences. Un turpina mitināties ekskluzīvā Vecrīgas dzīvoklī, kas iegūts ar nesmukas prihvatizācijas shēmas palīdzību.

Iepriekšējais prezidents grāmatvedības praksē ir ieviesis jaunu ienākumu pozīciju – „ar nodokļiem neapliekama pateicība”.

Liekulības skolas lielmeistare Saeimas spīkere aukstasinīgi izdabū cauri vīra pārstāvētajai organizācijai izdevīgus Robežšķērsošanas likuma grozījumus. Pie reizes nepalaiž garām iespēju pasūroties par ļaunajiem medijiem un nomelnošanas kampaņām.

Un tā tālāk, un tā bez gala. Protams, es varētu iztēloties, ka šie ļaudis bezmiega naktīs grozās gultā, uzdodot sev jautājumus par savu morālo autoritāti, sabiedrisko labumu un Kanta kategorisko imperatīvu. Taču naivumu zaudēju līdz ar politiskā balss lūzuma iestāšanos, šķiet, deviņdesmito gadu vidū.

Tomēr, kāpēc tā? Kāpēc Vācijas prezidenti atkāpjas no amata situācijās, kurās Latvijas prezidenti, politiķi un amatpersonas kļūst maniakāli agresīvi vai sāk kaut ko nejēdzīgu bubināt? Vācijas politiskajā sistēmā, kur prezidentam varas ir ļoti maz, lai neteiktu, ka nav nemaz, šī posteņa svarīgākais uzdevums ir kalpot par morālo autoritāti. No viņa neprasa un nesagaida daudz. Negaida benzīna cenu krišanos, lielākas pensijas un mazākus nodokļus, turklāt visu vienlaicīgi un uz burvju mājienu. Gaida tikai vienu. Lai prezidents būtu goda vīrs. Nevainojams. Kā zelta standarts.

Latvijas politikā nekas tāds nav redzēts. Diemžēl. Te jūs droši varat runāt muļķības un darīt nelietības. Varat būt no koka kluča taisīts un skaļi strebt kafiju ar karotīti acī. Vismaz tik ilgi, cik ilgi spēsiet sava leļļu teātra publiku pārliecināt par to, ka esat īstais zelta atslēdziņas meklētājs.

Kad man likās, ka visu dzīvē jau zinu, es kļuvu par tēvu. Lielisks veids, kā uzzināt kaut ko jaunu. Lai atbildētu uz meitas jautājumiem, nesen nācās sameklēt Karlo Kolodi stāstu, no kura A. Tolstojs aizguva ideju par Buratīno. Izrādās, atšķirībā no Buratīno, kurš dzenas pēc zelta atslēdziņas un par savu koka degunu nekomplekso, oriģinālā koka cilvēciņa Pinokio karstākā vēlēšanās ir no koka marionetes kļūt par īstu cilvēku.

Oldienas nāk!

Didzis: - Pēc friedas* būs oldienas!

* frieda - fredag, piektdiena

Unas midzināšana

Vecākos bērnus – sešgadīgo Didzi un trīsgadīgo Uvi uz skolu un dārziņu ved viņas vīrs, un parasti viņi ir devušies prom jau drīz pēc astoņiem. Pēc rīta cēliena darbiem – bērnu saģērbšanas, brokastu gatavošanas un notiesāšanas, puišu ietērpšanas āra apģērbos, līdzi ņemamo mantu sagatavošanas un pārbaudes – seko īsa atelpa. Tās laikā viņa parasti noridā brokastu galdu, saliek trauku mašīnā brokastu traukus, ledusskapī ēdienu atliekas, veļasmašīnā – netīro veļu, garāmejot ar pirkstu atmodina klēpjdatoru un iemet vienu aci tviterī-gmailā-draugos-delfos-feisbukā, ar otru pieskatot, vai mazā Una nav aizrāpojusi prom no mazulim drošajām mantiņām, kas sarindotas uz grīdas pie meitenes paklājiņa.

Ap pulksten deviņiem Una parasti ir gatava pirmajam dienas miegam. Kā jau pusgadu jauns zīdainis, Una guļ ārā, ratos. Mātei ir svarīgi notvert īsto brīdi, kad uzsākt midzināšanu. Ja viņa midzināšanu uzsāk pāragri, ar to var nākties nodarboties pusstundu vai ilgāk, pārbaudot pacietību gan midzināmajam, gan viņai pašai. Ja midzināšanu viņa uzsāks pārāk vēlu, jārēķinās ar bērna neapmierinātību un brēkšanu jau ģērbjoties; arī tad nereti midzināšana ievelkas, jo vēl ilgi miegu palaikam iztraucē histēriski šņuksti.

Māte zina, ka par gatavību miegam parasti liecina acu berzēšana, atteikšanās vienai spēlēties uz paklāja un acu zīlīšu kustības uz augšu, pieliekot pie krūts. Līdzko viņa pamana kaut vienu no šīm pazīmēm, sieviete noklāj uz dīvāna mazules kombinezonu, sameklē balto merīnvilnas cepurīti un pārbauda, vai rati ir sagatavoti ārā iešanai. Viņa pārbauda arī autiņbiksīšu stāvokli; ja tās vēl nākas mainīt, iespējams, ka midzināšanas sākums tiks nokavēts. Tad viņa nogulda meiteni uz kombinezona, uzmanīgi, ar bērnu runādama un lalinādama, uzvelk mazajai pāri galvai cepurīti un iestumj bērna rokas un kājas attiecīgajos kombinezona nodalījumos. Atšķirībā no viņas vecākajiem bērniem, kad tie bija zīdaiņa vecumā, Unai šīs darbības parasti sagādā jautrus mirkļus – meitene smejas. Sieviete aizvelk abus rāvējslēdzējus, paceļ bērnu rokās un ieliek ratiņos, kuros jau izklāts aitādas maiss. Šajā brīdī Unas garastāvoklis var arī sabojāties, tādēļ parasti tiek izdomāts kāds „uķi-puķi” – ratos iekārts grabulis vai padziedāta dziesmiņa. Taču šis ir arī brīdis, kad mātei pēc iespējas ātrākā tempā iešanai ārā jācenšas saģērbties pašai. Viņa ātri uzrauj turpat uz dīvāna nolikto apģērbu – brūno adīto jaku, virsū mēteli, iestumj kājas garajos, siltajos zābakos, tos neaizšņorējot, jakas kapuce noder cepures vietā, tad šalle un cimdi – labāk dūraiņi, tajos mazāk salst rokas, bet vēl labāk tie, kas pirmie pagadās pie rokas – un pusminūtes laikā viņa ir gatava. Viņa enerģiski atrauj durvis uz āra terasi, ka stikli vien nodžinkst, sabāž meitas rokas kombinezona cimdiņos, aizvelk aitādas maisa rāvējslēdzēju un izstumj ratus laukā pa durvīm.

Midzināšana notiek uz terases, stumdot ratus šurpu turpu. Sešdesmitajos gados celtā koka dēļu terase ir gara, faktiski visas mājas garumā, un puse no tās ir apjumta. Parasti viņa darbojas zem apjumtās daļas, īpaši, ja snieg sniegs. Māte nezina, vai ir kāda sakarība starp Unas aizmigšanas ātrumu un ratu stumdīšanas veidu, bet rīkojas gluži intuitīvi. Dažbrīd staigā no viena terases gala līdz otram, galos apgriežoties. Tā viņai pašai ir vissiltāk un rodas ilūzija, ka izdodas kaut nedaudz pasportot. Citbrīd viņa stāv gandrīz uz vietas, ratus kustinot šurpu turpu tikai rokas stiepiena attālumā. Visbiežāk viņa staigā šurpu turpu, mainot braukšanas virzienu, bet ratus riņķī negriežot, lai lieki nemulsinātu bērnu; tas gan nozīmē, ka atpakaļceļš viņai pašai jāveic atmuguriski, lai varētu turpināt skatīties uz bērnu. Ja bērns joprojām nemieg, viņa mēģina ratus pagriezt tā, lai mazajai būtu kaut kas, uz ko skatīties – pie terases augošais apsalušais rožu krūms, mājas logi, uz terases ieziemotās dārza mēbeles.

Zem ratu riteņiem un viņas zābakiem gurkst uz terases sabradātais, nenotīrītais sniegs. Caur skrajo dzīvžogu sieviete pamana, ka kaimiņiene atkal sniegā nolikusi ābolus putnu barošanai, un prāto, vai arī šodien redzēs žurku, kas pirms pāris dienām tiesāja putniem domātos kārumus. Aiz necirpto tūju rindas mājas galā švīkst garāmbraucošas automašīnas; debesīs palaikam dzirdama tāla lidmašīnas rūkoņa – netālajā Arlandas lidostā ir sākusies sastrēgumstunda.

Šis ir viņas trešais bērns, tādēļ, ja gulēšana uzreiz neveicas, viņa neuztraucas – nekur jau tā nepaliks. Varbūt nav vēl laiks. Varbūt šodien drusku – vai pat daudz ilgāk nekā drusku – paraudās. Varbūt pat neaizmigs ārā ratos, bet tikai vēlāk, istabā, arī tā ir gadījies. Bet ir skaidrs, ka pilnīgi noteikti aizmigs, un visticamāk – jau tuvākās pusstundas laikā.

Parasti midzinot viņa klusi, monotoni dūc – par dziedāšanu to īsti nenosauksi. Vienas takts motīvs nemitīgi atkārtojas, m-m-m, mazā terca uz leju un atpakaļ. Grūti pateikt, vai tas palīdz Unai ātrāk iemigt, bet māte pie šīs dūkšanas ir tā pieradusi, ka „ieslēdz” to automātiski. Dūcot viņa nomierinās pati, un arī bērns pamazām mieg. Acis Unai kļūst aizvien šaurākas, plakstiņi paliek smagi, sāk vārstīties, līdz skropstu ēna noguļas uz vaigiem un vairs neizkustas. Uzreiz gan sieviete ratu stumdīšanu nebeidz, jo pievērtās acis vēl nenozīmē, ka miegs bērnu jau pilnībā pievārējis. Iespējams, ja stumdīšanu beigtu, Una jautājoši atvērtu apaļās acis, un midzināšanu varētu sākt no sākuma. Tādēļ māte vēl pāris minūtes aktīvi izliekas, ka neko nemana, un turpina visas midzinošās darbības. Ja arī tad nekas nemainās, viņa pamazām atļaujas noticēt savai veiksmei un pārstāj stumdīt ratus.

Sieviete piebrauc ratus pie terases durvīm un nolaiž nedaudz piepacelto ratu muguriņu horizontālā stāvoklī, jo zīdainim jāguļ uz iespējami taisnas virsmas. Šajā brīdī jāpārbauda, vai mazule no stāvokļa maiņas nav pamodusies. Viņa sakārto vilnas sedziņu bērnam ap krūtīm tā, lai būtu nosegts aitādas maisa atvērums; meitene guļot mēdz izvilkt rociņu no kombinezona cimda, un bez sedziņas roka lielajā salā var palikt pavisam auksta. Ar visiem sniegainajiem zābakiem kājās sieviete atgriežas istabā, lai paņemtu monitoru. Parasti vīrs no rīta to jau ir nonesis lejā no guļamistabas un nolicis uz plaukta netālu no terases durvīm, bet viņa pie tā joprojām nav īsti pieradusi un nereti izstaigā vai visu māju, monitoru meklēdama. Viņa to ieslēdz, pasitot pa mikrofonu pārbauda, vai strādā, un atstāj ratu malā uz sedziņas – cenšoties rast kompromisu starp novietošanu meitenei pietiekami tuvu, lai uztvērējs nepalaistu garām viņas pamošanos, un pietiekami tālu, lai pati sajustu psiholoģisku komfortu, ka nevajadzīgi neapgrūtina bērnu ar kādiem mātei īsti neizprotamiem, bet potenciāli kaitīgiem šīs ierīces izstarojumiem. Ja sals vai vējš todien īpaši spīvs, viņa apsedz ratu kulbiņu ar lielo segu, tad nokrata sniegu no zābakiem, dodas istabā un noģērbj virsdrēbes.

Gabals tapis Rīgas Laika rakstīšanas kursos. Šajā gadījumā uzdevums bija gauži "tehnisks" - aprakstīt kādu ikdienišķu darbību pēc iespējas sīkāk, turklāt darīt to trešajā personā.

Vai māte vēlētos tasi kafijas?

Mans vectēvs māti visu mūžu uzrunāja tikai un vienīgi ar jūs. Dzimis pirms simts gadiem, viņš bija vienkāršs lauku puisis ar sešu klašu izglītību, kas turklāt iegūta Lietuvā, kur ģimene bija nonākusi vēl cara laikos labākas zemes un dzīves meklējumos. Vai „jūsošanās” bija leišu valodas un katoliskās kultūras ietekme, varu tikai minēt – diemžēl piederu tam latviešu vairākumam, kas par mūsu tuvākajiem kaimiņiem zina visai maz. Drīzāk gan tā bija individuāla viņa mātes izvēle; viņa esot bijusi valdonīga un stipra sieviete, kas pēc vīra pāragrās nāves pārdeva saimniecību leišiem, ar bērniem atgriezās Latvijā, sadalīja naudu bērnu starpā un apmetās uz dzīvi pilsētā. Jautāta, kādēļ bērni viņu uzrunā ar jūs, viņa esot atcirtusi: - Vai es ar viņiem, puņķutapām, cūkas esmu kopā ganījusi, vai, ka viņi mani bez cieņas uzrunās? - Vecā Ķirsiene jau labu laiku bija mūžībā, kad pasaulē parādījos es, tādēļ varu tikai minēt, ka šajā gadījumā droši vien var piemērot sociolingvistu Brauna un Gilmena (Brown, Gilman, 1960) tēzi par asimetriski lietotu uzrunas formu kā varas demonstrējumu – kad māte no varas pozīcijām bērnus uzrunā ar tu, kamēr bērni no padoto pozīcijas ar māti drīkst tikai „jūsoties”.
Simts gadu vēlāk zviedru valoda ir mana pirmā valoda bez otrās personas vietniekvārda pieklājības formas – bez iespējas otru cilvēku uzrunāt ar jūs, un es joprojām mulstu gan uz ielas, gan veikalā, gan pie ārsta, gan internetā. Mulstu gan tad, kad pati otram saku du (tu), gan tad, kad pilnīgi svešs cilvēks tā uzrunā mani. Taču patiesībā kas tur ko brīnīties - svarīgāk par cieņas izrādīšanu ir nodemonstrēt, ka visi mēs te vienādi, māsas un brāļi, vienas ciltsmātes bērni, vienas komūnas locekļi. Neformālā uzrunas forma lieliski atbilst arī zviedriem raksturīgajai pragmatiskajai vienkāršībai visās lietās. Kamēr latviešu valodā tērējam laiku, pārliekot, vai situācijai atbilstošāka būtu tu vai jūs formas lietošana un vai attiecīgo pilsoni drīkst saukt vārdā, vai arī tomēr drošāk palikt pie uzvārda un varbūt pat pielikt klāt „kungs” vai „kundze”, tikmēr zviedrs jau ķēries vērsim pie ragiem, sauc tevi vārdā un „du-dina” (latviski laikam varētu teikt - „tu-tina”) bez kādas aiztures.
Vēsturiski zviedru valodā „jūsošanās” iespēja ir bijusi, gramatikas grāmatās var atrast atsauces uz otrās personas vienskaitļa vietniekvārdu Ni, taču arī tas, izrādās, bijis valodniecisks implants, kas 20. gadsimta sākumā mākslīgi veidots pēc vācu valodas parauga un pilnvērtīgi valodā nav iedzīvojies; gluži otrādi, tas kļuvis par tādu kā nievājošu formu, sak, man vienalga, kas tu esi un kāds tev tituls, saukšu vienkārši par Ni. Pēdējos gados gan runā par šīs uzrunas formas renesansi, tomēr tā īsti sadzirdēt to lietojumā nav izdevies.
Tradicionālā senā pieklājības forma, vēršoties pie sarunu biedra, zviedru valodā ir trešās personas lietošana, neizmantojot vietniekvārdu, bet uzvārdu, titulu vai amata nosaukumu, piemēram, Vai Karlsona kundzei ir istabas rezervācija?, Vai kungs vēlētos uzlaikot bikses?, Vai dakteris nevarētu braukt tūliņ?, Vai sēdes vadītājs varētu izskatīt nākamo jautājumu?. Lai izvairītos no nepieciešamības lietot otro personu, valoda bagātīgi piedāvā veidus, kā sarunas biedru uzrunāt netieši. Arī latviski ir pašsaprotami Vai vēlaties/vēlies cukuru? vietā ar jautājošu intonāciju sacīt vien Cukuru? jeb Vai cukuru?, tomēr dažas populāras „izvairīšanās” konstrukcijas ir latviskas atveidošanas un ievērības vērtas, piemēram, Kāds bija vārds („kā jūs/tevi sauc” vietā)? Vai tam būt vēl vienam cepumam („vai gribi/gribat vēl vienu cepumu”)? Vēlēties cukuru? (Neveiklie latviskojumi mani, bet piemēri – no zviedru gramatikas rokasgrāmatas Swedish: A Comprehensive Grammar, Philip Homes, Ian Hinchliffe.) Šādas valodiskas konstrukcijas ir labi piemēri tiem, kas vēlas zviedrus apsūdzēt pārliecīgā izvairīgumā, nespējā pateikt acīs nepatīkamu viedokli vai vismaz ziemeļnieciskā intravertumā.
Tomēr, mazinoties sociālo kārtu atšķirībām, nepieciešamība precīzi zināt un lietot titulu vai amata nosaukumu vai izlocīties ar īpatnām sintaktiski neuzrunājošām uzrunas konstrukcijām 20. gadsimta vidū kļuva neērta un lieka. Sešdesmito gadu beigās notika tā saucamā Du reforma. Par šīs revolūcijas „Auroras” zalvi kalpoja pazīstamā neiroloģijas profesora Brūra Rekseda (Bror Rexed) uzruna darbiniekiem 1967. gadā, stājoties Veselības aizsardzības un labklājības valsts pārvaldes (Socialstyrelsen) ģenerāldirektora amatā, kad viņš pavēstīja, ka sauks visus uz „tu” un cer, ka darbinieki atbildēs viņam ar to pašu. Ap to pašu laiku du formu, kas pirms tam tika izmantota tikai draugu un ģimenes locekļu vidū, sāka popularizēt arī lielākais laikraksts Dagens Nyheter un jaunais premjerministrs Ulofs Palme, kurš uzstāja, lai žurnālisti viņu sauktu vienkārši par Ulofu un uzrunātu ar „tu”.
Te nu gribas salīdzināt zviedru izvēli ar anglisko tradīciju, kas arī uzrāda tikai vienu uzrunas formu, taču tajā izzudis nevis jūs, bet – vismaz formāli – tieši tu forma, Šekspīra tik ļoti iemīļotais thou, otra cilvēka uzrunai atstājot vien vēso, daudzskaitlīgo you. Salīdzinājumā ar zviedru valodas reformām, izmaiņas angļu valodā gan notikušas krietni senāk un, šķiet, ilgstošākā laika posmā. Taču rezultāts ir tāds, ka vismaz uzrunas ziņā angliski nav iespējams vērsties pie otra cilvēka tik intīmi un tieši, kā mēs to darām latviski. Tiesa gan, atzīsim, ka latviski intīmā tuvība rodas tikai pēc tam, kad ir apēsts tas nelaimīgais sāls puds vai vismaz pagājusi sākotnējā minstināšanās un neveiklība, nezinot, kuru formu – tu vai jūs – būtu piemērotāk izvēlēties un kad pāriet no vienas uz otru. Ja attiecības sākušās jūs zīmē, tad brīdi, kad pārejam uz tu, savā nozīmībā un smagumā varbūt var pielīdzināt pirmajai reizei, kad mīlētāji redz viens otru kailu? Lasot daiļliteratūru angliski, skatoties filmas vai, vēl jo vairāk, tulkojot vienmēr nākas apsvērt, kurā brīdī varoņi – ja tie sarunātos latviski – pārietu uz tu. Uzreiz bārā, taksītī, nākamajā rītā – vai varbūt nekad.
Tā nu ir, angliskais you latvietim neko nepasaka priekšā – tuvības vai svešatnības līmenis sarunā jānolasa no citām valodiskām un nevalodiskām zīmēm. Pretstatā zviedru „du-dināšanai”, kas patiešām palīdz nojaukt robežas, angļu you ir īsti individuālistisks, norobežojošs, neitrāls un, galu galā, nekāds. Arī latviešu jūs novelk robežu, taču esmu gatava tam piedot smagnējo viensētnieciskumu, pretī izbaudot iespēju ar valodas līdzekļiem izteikt īpašu, cieņpilnu attieksmi. Jau iepriekšminētie sociolingvisti Brauns un Gilmens laikam teiktu – latviešu valodā ir iespējama pilns T-V (tu-jūs, no latīņu tu un vos) formu šķīrums; angliski šī šķīruma praktiski nav – valoda ir T-V neitrāla, savukārt mūsdienu zviedru valodā pilnvērtīgi pastāv tikai viens no pāra – T.
Valodas iespēju un formu daudzveidība valodas lietotājam ļauj izvēlēties izteiksmes līdzekļus no plašāka arsenāla, un būtu žēl solidaritātes vai vienkāršošanas vārdā atteikties no tā, kas latviski joprojām ir dabiska izvēle. Arī simt gadu pēc vectēva dzimšanas es gluži tāpat kā viņš labprāt izmantoju jūs formu, lai uzrunātu cilvēkus, kuru pieredze un gadu skaits krietni pārsniedz manējo. Tādēļ arī savu vīramāti uzrunāju ar jūs. Mēs esam pazīstamas jau teju desmit gadu, taču, gluži kā vectēva mātes nu jau par ģimenes leģendu kļuvušajā izteicienā, cūkas kopā neesam ganījušas, un es turos pie šī kritērija uzrunas formas izvēlē. Priecājos, ka vīramāte ir latviete un man nav jālavierē, vaicājot viņai aizplīvuroti: „Vai vīramāte vēlētos tasi kafijas?”, vai arī jānoprasa tieši un nepārprotami: „Vai tu kafiju dzersi?”.


Gabals tapis Rīgas Laika rakstīšanas kursos. Šis bija pats pirmais rakstu gabals kursos, un sarakstītais galīgi neatbilda uzdevumam aprakstīt kādu notikumu. Par to (un vēl daudz ko citu) saņēmu bargu kritiku, tomēr arī atzinumu, ka iznācis kaut kas līdzīgs "kvalitatīvam bloga ierakstam" vai komentāram.

par mācīšanos lasīt

Šorīt Didzis kategoriski atteicās no piedāvājuma lasīt tekstu savas "Sāksim lasīt" grāmatas 41. lappusē. Izmisumā ķēru pirmo, kas gadījās pie rokas - un gadījās Rīgas Laiks ar Vīna Studijas reklāmu. Vispirms sameklējām un pasvītrojām visus vārdus, kas saistīti ar vīnu, piemēram, "vīns", "vīna", "vinoteka.lv". Noskaidrojām, kur un kad vīns ražots ("Āfrikā!") un cik maksā ("Dārgs!"). Ar nelielu palīdzību izlasījām biedējumu par alkohola kaitīgumu veselībai. Atšķīrām reklāmas lapas žurnāla beigās, sameklējām vēl vārdus ar vīna sakni. Tad lūdzu sameklēt vārdu "restorāns". Meklējot uzdūrāmies "Rīgai", bet nonācām pie secinājuma, ka "vīns" un "Rīga" ir īsi vārdi (viens žokļa piesitiens plaukstai), kamēr "restorāns" - garš (veseli trīs piesitieni). Un trīs pavāru restorāns ir restorāns, kurā darbojas veseli trīs pavāri!

Lasāmgrāmatas 41. lappuse tā arī palika nelasīta (piedod, mammu!): "Kā-du die-nu za-ķu tēvs stie-pa lie-lu bur-kā-nu." Un tā tālāk.

pēdējā māmiņatvaļinājumnedēļa

Vakar šausmīgi pūtu un stenēju, un beigās teju apraudājos. Tā ir nesapratu, kāpēc dzīvesbiedrs šausmīgi sasmējās, kad atzinos, par ko: - Vēl šitā nedēļa, un tad cauri. Un tad līdz pensijai. Ja izvilkšu!
Drusku šmaukšanās gan iznāk - divus vecākatvaļinājuma mēnešus vēl plānoju vasarā ņemt. Bet pēc tam nu gan!

Uvja jaunais jaunvārds

Uvis apmaisa ķīseli, kas šoreiz padevies varen staipīgs un augļiem bagāts: - Tas ir... tas ir... tas ir līpenis!!!

uz redzību

Anete: - Atā visiem!
Uvis: - Uz redzību!

lobots, pincese un tautas skaitīšana

Ievas un Edgara kāzām par godu Uvis gatavo zīmējumu, kuru pats sauc tā: "lobots un pincese".

Didzis kaitina Uvi, uzdodot saskaitīšanas uzdevumus, uz kuriem Uvis nevar atbildēt. Bet dabū atpakaļ. Uvis viņam ar viltīgu smaidiņu noprasa: - Cik ir viens cilvēks un viens cilvēks, un viens cilvēks, un viens cilvēks, un viens cilvēks ar bumbu?!
Didzis tomēr izlokās: - Pieci cilvēki spēlē bumbu!

aug vīrietis, nepārprotami

šorīt pirms došanās uz skolu novēloti mēģinu sagatavot dēlu valentīna dienas šausmām: - Zini, dēls, šodien ir tāda diena, kad puiši, ja viņiem kāda meitene ļoti patīk, var viņai to pateikt.
Didzis, ar neaprakstāmu mulsuma pilnu skatienu: - Vai tas ir OBLIGĀTI?

netīrais negals un ļoti mans

Dodu Unai spēlēties mašīnīti: - Re kāda smuka mašīnīte!
Uvis paskatās un apņēmīgi nosaka: - Tā ir ļoti mana!

Didzis mēģina salikt lielo ceļu puzli, Uvis un Una viņam veiksmīgi traucē. Saku: - Tīrais negals tev ar tiem mazajiem!
Didzis padomā un izlabo: - Nevis tīrais, bet netīrais negals!

nedaudz nostalģiski

vakar Didzis pieprasīja sarīkot disko; meklējot piemērotu mūziku, uzdūros savai mūzikas izlasei no 90tajiem, kas savulaik tapa vēl kasetē, tad ar Gunas laipnu palīdzību tika nokačāta un sarakstīta cd formātā, bet tagad pārrakstīta cietajā diskā. taču ne par to stāsts. tātad, palaidu savu veco izlasi kārtīgas disko mūzikas vietā un sapriecājos a) par muzikālo gaumi - varēja būt sliktāk; b) par to, ka esmu 90tajiem tikusi cauri bez antidepresantiem vai alkohola atkarības, par spīti tam, ka izlasē dominēja The Cure un Nirvana, ar nedaudz depešiem un U2, atšķaidīta ar dažiem drūmākajiem Peter Gabriel, Babyface un Clapton gabaliem - un pat kādu Kokeru.
nez mūsdienās arī kāds vēl taisa tādas izlases? (izņemot Klāsu Vāveri ar viņa šūpuļdziesmām, protams)
p.s. ja gribat īstu 80to garšu (turklāt tādu no dzelzs aizkara mūspuses), inetā uzdūros pārītim Būsim pazīstami raidījumu. Pusstundu jāklausās šis un tas no Gruzijas un VDR, tad beidzot Mūrnieks uzliek Frediju Merkūriju, Status Quo utt. Paskumu, sasmējos, atcerējos, kā Būsim pazīstami raidlaiks bija svēta lieta, atcerējos savu veco Sigmu, kasetnieka tīrīšanu ar spirtu un uz kociņa uztītu vati... ak. starejem.

par iedomu bēbjiem un postskripts par pelmeņiem

šad un tad esmu jutusi tādu kā skaudību, kā mazvērtības kompleksiņu par to, ka maniem bērniem - atšķirībā no paziņu un draugu bērniem - nav iedomu draugu. Tad nu varu tagad beidzot ziņot ar lepnumu, ka Uvim ir vismaz iedomu bēbis. Pat divi iedomu bēbji. Viņi gan parasti dara to pašu, ko Una - bet dažkārt vēl šādas tādas dauzelības.

bet ar bezglutēna pelmeņiem vismaz pirmajā piegājienā nekas nesanāca. Kā korekti izteicās Didzis: - Tā iekšpuse bija drusku garšīga, bet ārpuse bija pavisam maz garšīga.

nākamais fūdprojekts

ko tik cilvēkam nenodara dzīve emigrācijā - nākamā gastronomiskā iecere ir bezglutēna PELMEŅI!

laikam arī laiks atgriezties darbā, citādi kļūstu par pārtikas tehnologu, vai...

balss saišu vingrinājumi?

nu nezinu, vai tos var saukt par pirmajiem vārdiņiem 6 mēnešu vecumā, bet gribētos piefiksēt, ka pirmais Unai tomēr sanāca tete, tete, bet pēc pāris dienām - mamm, mamm. Lai gan vēl nav skaidrs, cik šis sasniegums būs repeatable, varbūt vienkārši tie bija citi balss saišu vingrinājumi parastās guldzošās burbuļošanas vietā.

atkal (s)muka

Uvim acis iedegas, novērtējot par manu jauno pidžamu: - Mamm, tu izskaties ļoti (s)muka! Tu izskaties kā...kā...kā ome!!!

Es gan klusībā ceru, ka tas tik dēļ mežģīņu apdares, omei jau tās rišiņas un cakiņas raksturīgas - bet gan jau tā nav.

for the record

Didzim pirmie karjeras plāni - viņš ir izlēmis kļūt par pētnieku. Piemēram, griboties izpētīt, kas īsti ir sniegs un kā viņš tur debesīs rodas. Un arī citas sliktas lietas gribot izpētīt. Te nu atļaujos nedaudz pabrīnīties, vai sniegs pieskaitāms sliktām lietām. Izrādās, patiešām - jo to bērni ēdot, lai gan nedrīkstot. Bet citas pētāmas sliktās lietas ir, piemēram, inde, želeja un naži. Un tad, kad lietas būs izpētītas, pētnieks par tām rakstīs avīzēs, lai cilvēki visu par tām uzzinātu un pasaule neaizietu bojā!



gan jau ne tikai mēs ar Didzi tādi pasaules sāpētāji un glābēji, bet vēlmi pasauli izpētīt un izglābt atceros arī no saviem drīzāk gan jau pusaudža gadiem. un tad kaut kad pienāk laiks, kad saproti, ka nevari ne izpētīt, ne izglābt ne savus tuvākos, i ne sevi pašu

pirmie pieraksti uz jaunā gada malām

šodien tik straight-forward ciemiņi, bez speciālām diētiskām prasībām, tītargaļa ar burkāniem uz vienas pannas, cāļagaļa ar kartupeļiem uz otras - un uiss. sen tik vienkārši nebija bijis, gluži vai pasākumam "asuma" pietrūka, nebija kā parasti jāsakombinē veģetārietis ar zivēdāju un zivneēdājs-gaļēdājs ar vegānu, un viss kopā ar kviešu un piena produktu neēdājiem! (tiesa, vēlāk gan uzzināju, ka Māra no cūkas izvairās, tā mums šodien gluži nejauši ēdienkartē neparādījās...)

tad nu asumam viens nesens Didža atklājums: - Es sadzirdēju savu vēmienu!

(Tas par situāciju, kad nelabums sakāpj vai līdz kaklam, bet tomēr uz āru neizraujas... acīmredzot končēšanā bija sasniegts brīdis, kad senie romieši pasniegtos pēc zoss spalvas, palīdzētu sev paši, lai nodarītu vēmienu līdz galam, un ķertos atkal jaunām končām klāt!)