krikumi

netīrais negals un ļoti mans

2012-02-08T17:50:00.000+01:00

Dodu Unai spēlēties mašīnīti: - Re kāda smuka mašīnīte!
Uvis paskatās un apņēmīgi nosaka: - Tā ir ļoti mana!

Didzis mēģina salikt lielo ceļu puzli, Uvis un Una viņam veiksmīgi traucē. Saku: - Tīrais negals tev ar tiem mazajiem!
Didzis padomā un izlabo: - Nevis tīrais, bet netīrais negals!

nedaudz nostalģiski

2012-02-06T23:59:00.000+01:00

vakar Didzis pieprasīja sarīkot disko; meklējot piemērotu mūziku, uzdūros savai mūzikas izlasei no 90tajiem, kas savulaik tapa vēl kasetē, tad ar Gunas laipnu palīdzību tika nokačāta un sarakstīta cd formātā, bet tagad pārrakstīta cietajā diskā. taču ne par to stāsts. tātad, palaidu savu veco izlasi kārtīgas disko mūzikas vietā un sapriecājos a) par muzikālo gaumi - varēja būt sliktāk; b) par to, ka esmu 90tajiem tikusi cauri bez antidepresantiem vai alkohola atkarības, par spīti tam, ka izlasē dominēja The Cure un Nirvana, ar nedaudz depešiem un U2, atšķaidīta ar dažiem drūmākajiem Peter Gabriel, Babyface un Clapton gabaliem - un pat kādu Kokeru.
nez mūsdienās arī kāds vēl taisa tādas izlases? (izņemot Klāsu Vāveri ar viņa šūpuļdziesmām, protams)
p.s. ja gribat īstu 80to garšu (turklāt tādu no dzelzs aizkara mūspuses), inetā uzdūros pārītim Būsim pazīstami raidījumu. Pusstundu jāklausās šis un tas no Gruzijas un VDR, tad beidzot Mūrnieks uzliek Frediju Merkūriju, Status Quo utt. Paskumu, sasmējos, atcerējos, kā Būsim pazīstami raidlaiks bija svēta lieta, atcerējos savu veco Sigmu, kasetnieka tīrīšanu ar spirtu un uz kociņa uztītu vati... ak. starejem.

par iedomu bēbjiem un postskripts par pelmeņiem

2012-02-05T22:57:00.000+01:00

šad un tad esmu jutusi tādu kā skaudību, kā mazvērtības kompleksiņu par to, ka maniem bērniem - atšķirībā no paziņu un draugu bērniem - nav iedomu draugu. Tad nu varu tagad beidzot ziņot ar lepnumu, ka Uvim ir vismaz iedomu bēbis. Pat divi iedomu bēbji. Viņi gan parasti dara to pašu, ko Una - bet dažkārt vēl šādas tādas dauzelības.

bet ar bezglutēna pelmeņiem vismaz pirmajā piegājienā nekas nesanāca. Kā korekti izteicās Didzis: - Tā iekšpuse bija drusku garšīga, bet ārpuse bija pavisam maz garšīga.

nākamais fūdprojekts

2012-01-29T19:41:00.002+01:00

ko tik cilvēkam nenodara dzīve emigrācijā - nākamā gastronomiskā iecere ir bezglutēna PELMEŅI!

laikam arī laiks atgriezties darbā, citādi kļūstu par pārtikas tehnologu, vai...

balss saišu vingrinājumi?

2012-01-25T20:58:00.000+01:00

nu nezinu, vai tos var saukt par pirmajiem vārdiņiem 6 mēnešu vecumā, bet gribētos piefiksēt, ka pirmais Unai tomēr sanāca tete, tete, bet pēc pāris dienām - mamm, mamm. Lai gan vēl nav skaidrs, cik šis sasniegums būs repeatable, varbūt vienkārši tie bija citi balss saišu vingrinājumi parastās guldzošās burbuļošanas vietā.

atkal (s)muka

2012-01-25T20:53:00.000+01:00

Uvim acis iedegas, novērtējot par manu jauno pidžamu: - Mamm, tu izskaties ļoti (s)muka! Tu izskaties kā...kā...kā ome!!!

Es gan klusībā ceru, ka tas tik dēļ mežģīņu apdares, omei jau tās rišiņas un cakiņas raksturīgas - bet gan jau tā nav.

for the record

2012-01-08T23:40:00.000+01:00

Didzim pirmie karjeras plāni - viņš ir izlēmis kļūt par pētnieku. Piemēram, griboties izpētīt, kas īsti ir sniegs un kā viņš tur debesīs rodas. Un arī citas sliktas lietas gribot izpētīt. Te nu atļaujos nedaudz pabrīnīties, vai sniegs pieskaitāms sliktām lietām. Izrādās, patiešām - jo to bērni ēdot, lai gan nedrīkstot. Bet citas pētāmas sliktās lietas ir, piemēram, inde, želeja un naži. Un tad, kad lietas būs izpētītas, pētnieks par tām rakstīs avīzēs, lai cilvēki visu par tām uzzinātu un pasaule neaizietu bojā!

gan jau ne tikai mēs ar Didzi tādi pasaules sāpētāji un glābēji, bet vēlmi pasauli izpētīt un izglābt atceros arī no saviem drīzāk gan jau pusaudža gadiem. un tad kaut kad pienāk laiks, kad saproti, ka nevari ne izpētīt, ne izglābt ne savus tuvākos, i ne sevi pašu

pirmie pieraksti uz jaunā gada malām

2012-01-07T23:24:00.001+01:00

šodien tik straight-forward ciemiņi, bez speciālām diētiskām prasībām, tītargaļa ar burkāniem uz vienas pannas, cāļagaļa ar kartupeļiem uz otras - un uiss. sen tik vienkārši nebija bijis, gluži vai pasākumam "asuma" pietrūka, nebija kā parasti jāsakombinē veģetārietis ar zivēdāju un zivneēdājs-gaļēdājs ar vegānu, un viss kopā ar kviešu un piena produktu neēdājiem! (tiesa, vēlāk gan uzzināju, ka Māra no cūkas izvairās, tā mums šodien gluži nejauši ēdienkartē neparādījās...)

tad nu asumam viens nesens Didža atklājums: - Es sadzirdēju savu vēmienu!

(Tas par situāciju, kad nelabums sakāpj vai līdz kaklam, bet tomēr uz āru neizraujas... acīmredzot končēšanā bija sasniegts brīdis, kad senie romieši pasniegtos pēc zoss spalvas, palīdzētu sev paši, lai nodarītu vēmienu līdz galam, un ķertos atkal jaunām končām klāt!)

par dzelzs vīnu

2011-12-25T10:57:00.000+01:00

dzirdējuši par omes nedienām ar zemo dzelzs līmeni asinīs, puiši spriež, ko viņai aizvest ciemakukulī. Didzis saka - vīnu. Uvis papildina - stipro dzelzs vīnu!

tādi tie mūsu bērnu priekšstati par to, kas veselīgs!

Divas lietas

2011-12-24T22:45:00.001+01:00

Uvisms jaunākais: - Mammu, tu smaržo pēc..pēc..pēc cilvēka! pēc cilvēciņa!!!

Tā i netiku gudra, vai tas labi vai slikti - bet varbūt smaržoju pēc māsiņas atvemtā piena?

Un otra lieta, šodienas datuma sakarā - acīmredzami palieku veca, nekas nešķiet jaukāks kā sēdēt pilnīgā klusumā, bērni guļ un tik retumis ieklepojas, māja pēc ziemsvētkciemiem noridāta, grīdas pa fikso izmazgātas, dzeru siltu bezalkoholisku upeņu dzērienu un tveru mirkli

šīlesvēga gvakamole

2011-12-16T23:16:00.000+01:00

paldies par komplimentiem šim šausmīgi viegli (pat kauns to atklāt!) pagatavojamajam ēdienam!

Tātad jāņem:
- avokādo, pilnībā gatavi
- sīpols
- laims
- sāls, pipari
- lāsīte olīveļļas (opcionāli)
- tomāts bez mizas (opcionāli)
- kukurūzas čipši

Uz statistiski vidējo ģimeni ņemam ap 3 avokado, ja ciemiņi, jāpiemet vēl pārītis klāt. Izņem avokādo gaļu (griežu šos uz pusi, tad ar mazo karotīti), sasmalcina nelielu vai vidēju sīpolu (var šalotes, ja ir pie rokas), verdošā ūdenī noplaucē mizu nelielam tomātam un to novelk. Met visu blenderī, pielej mazu lāsīti olīveļļas un rūpīgi sablenderē. Procesā pievieno sāli, piparus un laima sulu pēc garšas. Man tīk sālītāks un ne tik skābs, dzīvesbiedrs savukārt gatavo ar lielāku laima sulas piešprici un mazāk sāls. Sablenderētu liek traukā un ķeksē ārā ar kukurūzas čipšu palīdzību.

OBS! Svarīgi, lai avokādo būtu pilnībā gatavi (mīksti, sviestaini), bet arī ne samelnējuši. Cietus vai samelnējušus var droši sviest miskastē jau pirms gatavošanas, lai vēlāk nebūtu žēl patērētā laika un pūliņu.

Izabella, Klāra, Frīda un citplanētieši

2011-12-16T22:58:00.000+01:00

acīmredzot kādā brīdī starp trīs un četru gadu vecumu viņi kļūst no lieliem bēbjiem par maziem vīriešiem... Uvis man stāsta par saviem ceturtās dzimšanas dienas plāniem - aicināšot tikai meitenes - Izabellu, Klāru un Frīdu - un viņš būšot "vienīgā puika". Sejas izteiksme dievīga, tā kā drusku kauns, tā kā pats sajūsmā par savu plānu, tā kā drusku no mammas bail, ka tik neaizliedz, tā kā dikti gribas izstāstīt, cik labi tas viss būs...

bet Didzis šodien atnāk no skolas tāds pārlieku jocīgs. Prasu, kas par lietu. Izrādās, draugi stāstījuši, ka Latvijas vairs neesot, esot kaut kādi sliktie uzmetuši bumbu, un cauri. Ne tā ka cita valsts uzmetusi, piemēram, Krievija, bet nu tādi cilvēki, kas nav īsti cilvēki. Ā, nu, citplanētieši! Un tagad mums vairs nebūšot kur braukt uz Ziemassvētkiem. Saku, ka tā nevar būt, un zvanām omei pārliecināties, kas un kā.

gribu lepoties

2011-12-12T10:45:00.000+01:00

patiešām, gribu lepoties ar to, ka esmu latviete un no Latvijas... bet Dziesmusvētki tikai reizi četros gados, un pārējā laikā darās viens riktīgs sviests...
Nu neviens pasaulē vairs neticēs, ka esam nabadziņu tauta - ja tik daudzi spiesti stāvēt garās rindās pie bankomāta, lai izņemtu savas acīmredzot virs 70 štukām lašu uzkrātās naudiņas. Jo 70 štukas jau valsts garantē, bet traki, protams, ja cilvēks no "pilnīgi drošiem" avotiem draugos, tviterī vai pa sms-iem sajūt apdraudējumu saviem virsuzkrājumiem...
Toties pārliecināsies gan, ka esam auni - pietiek vienam pasvilpt, ka pasaules gals, visi pārējie gatavi kolektīvai pašnāvībai. Acu priekšā uzreiz drontu epizode no pirmās Ledus laikmeta multenes...

Ice Age - Three Melons
Get More: Ice Age - Three Melons

Un tiešām nesaprotu, kāpēc jāstāv rindā tieši pie Swedbank bankomāta - to pašu naudiņu tak bez maksas no sava Swedbank konta var noņemt, piem., izmantojot SEB naudas mašīnu. Ja nu tiešām VAJAG noņemt.

par mašīnu bez riteņiem

2011-12-07T09:41:00.000+01:00

šorīt ar savu nesaprašanu gandrīz novedu Uvi līdz histērijai... Uzsnidzis mazs, mazs sniedziņš, un Uvis no rīta saka: - Brauksim uz dārziņu ar mašīnu bez riteņiem!
Man nav ne jausmas, kas tas par zvēru; tik steidzinu puisi, lai paspētu līdz dārziņam un atpakaļ, kamēr mazā māsa vēl guļ. Bet Uvis uzstāj, ka jāiet uz šķūnīti, kur stāvot mašīna bez riteņiem. Samuldu, ka man nav šķūnīša atslēgas, tā ir pie tēta, tētis jau prom... Kad pa ceļam Uvis vēl turpina murmulēt par (s)niedziņu un citiem rītiem, kad brauksim ar bezriteņu mašīnu, man beidzot ataust saprašana: - Tu domā ar ragavām?!
- Nu ja, mammīt, ar ragavām!!!

sklandu rausis latvietis

2011-11-28T22:55:00.002+01:00

Svētdien izcepām sklandraušus, latviešu mītiski arhetipisko fūdu. Pirmajai adventei par godu interpretēju apaļo formu, dzeltensarkano krāsu un saldo garšu kā simbolu cerībai uz saules atgriešanos (un, protams, auglība, auglība!). Atmetot simbolisko nozīmi un tradicionālo kartupeļu kārtu, pievienojot 3x vairāk cukura nekā receptē, aizvietojot parasto krējumu ar auzu krējumu, sanāca arī vienkārši tīri ciešams gardums, viens veids ar kanēli un mandelēm, otrs ar kardamonu un rozīnēm. Tikai pēcgaršā palika tāda sāja sajūta, ka jebkura cita tauta būtu šo izstrādājumu tālāk attīstījusi, radot 58 varietātes (saldās, sāļās, ar rudzu, ar kviešu miltiem, ar putukrējumu un vaniļas mērci, kanēli, čili, āboliem, šokolādi, siļķēm, rosolu, ķirbjiem - whatever), būtu smalkā Sklandenīca Vecrīgā tūristiem, lētās Sklandas studentiem un Centrāltirgū, piegāde mājās un pasūtīšana internetā... toties latvietis prot savu kultūrvēsturisko mantojumu saglabāt neskartu, nepārdoties naudā lētā, ieslēgt dainu skapī un sūkstīties, ka nav jau garšīga tā latviskā virtuve un viss tāpat no vāciem nošpikots

tu esi (s)muka

2011-11-25T10:07:00.000+01:00

tikko saņēmu komplimentu no Uvja: -Mamm, tu esi muka! Tu izskaties kā bifelis!

(esmu izmazgājusi matus un ielikusi matos lielos ruļļus)

gastro-entero-kulinār-posts jebšu pasīvais veģetārisms ar variācijām

2011-11-18T23:31:00.002+01:00

citās ģimenēs tādas droši vien ir visas nedēļas, bet nu mums nav, tādēļ atļaušos izplūst nelielās gastronomiskās detaļās un atspoguļot šeit mūsu šīsnedēļas ēdienkarti (so far - jo nedēļa vēl ne tuvu nav beigusies!). Uzreiz piezīmēšu, ka apsolos fūdblogu neuzsākt, principā un parasti mani mulsina pārlieku lielas vērības pievēršana saviem gastro-entero procesiem. Šis būs izņēmums, jo jūtos mega daudz laika tam šonedēļ veltījusi (kas, izrādās, nemaz nebija tik nepatīkami - vismaz man, bet cerams, ka arī sagatavotā fūda patērētājiem/upuriem), tādēļ gribas atstāt par to arī kādu dokumentāciju...

Pirmdien ierodas 2 gab. ciemiņi no Berlīnes, 50% veģetāriešu, 50% pēc gaļas ēdieniem izsalkušu gaļēdāju.

Pirmdiena

Tomātu zupa ar grauzdiņiem un skābu krējumu, variācija ar vistas gabaliņiem (lenčā)
Cēzara salāti, veģetārā un neveģetārā variācija
Gvakamole ar kukurūzas čipsiem
Saldējums
Piparkūku cepumi

Citas aktivitātes: īss ekskurss Rotebro, lielais koridoru spēles vakars

Otrdiena *

Grilēti vistu stilbiņi ar dzērveņu-kļavu sīrupa mērci un rīsiem
Veģetārie pavasara rullīši jebšu vjetnamiešu springrolls
Auzu pārslu cepumi ar marcipānu

Citas aktivitātes: ciemiņi apskata Gamla Stan & Co, riču raču vakars

Trešdiena *

Brokastīs - Ilgas kartupeļu pankūkas
Pasta ar pesto mērci un rukolu
Krāsnī cepti kartupeļi ar parmesan sieru, sviestu, biezpienu, gurķu-tomātu vai tunča salātiem pēc izvēles
Dzērveņu ķīselis ar rīsu krēma knevelēm (vai kvenelēm?) un rīvētu šokolādi

Citas aktivitātes: ciemiņi maldās pa Rotebro vikingu kapiem un veikaliem, vakarā (laikam taču atkal?) riču raču spēle

Ceturtdiena

Ķirbju biezzupa ar ingveru
Lazanja ar šampinjoniem un cukīnī
Šokolādes kūka ar valriekstiem un žāvētām dzērvenēm

Citas aktivitātes: ciemiņi apskata Milles Garden, pēc tam atkal riču račs, beidzot apskatām bildes no Berlīnes, krāsojam izdrukātus tīģerus u.c. zvērus - un ar to arī superjaukā ciemošanās noslēdzas, gaidām ciemos atkal!

Piektdiena, 18. novembris, Latvijas Republikas proklamēšanas 93. gadadiena

Uz vakariņām ierodas jaukta ciemiņkompānija no Latvijas / Zviedrijas, kur no četriem man negaidīti (piedod, Ingrīda - es tiešām šo detaļu biju palaidusi garām!) viena ceturtā daļa, izrādās, nelieto gaļu...

Alņa gaļas sautējums vīnā ar šampinjoniem un šalotes sīpoliem
Krāsnī ceptas kartupeļu daiviņas ar kariju
Šokolādes kūka ar valriekstiem un žāvētām dzērvenēm (tāda pati kā ceturtdien, tik vēl labāka sanāca - augša neapdega, pēc izcepšanas apkaisīju ar rīvētu šokolādi)

Citas aktivitātes: nosvinējām Latvijas jubileju, runājoties latviski, lietuviski, angliski, zviedriski, krieviski, dzirdēju arī pa kādam vācu vārdam; Didzis bija no sirds vīlies, kad ciemiņi devās prom - izrādās, bija cerējis uz ilgāku ciemošanos un vēl vienu riču raču vakaru... gaidām ciemos atkal!

Morāle

Vienmēr iepriekš noskaidrot ciemiņu gastronomiskās prasības un ekspektācijas.
Laikus plānot un dokumentēt procesus (noderēs ne tikai virtuves darba organizācijā).
Dokumentēt arī pie ēdieniem pasniegto dzērienu nosaukumus, jo blogposts ar vīnu nosaukumiem franču valodā izskatītos daudz smalkāk (un, iespējams, gūtu labāku reitingu google meklēšanas algoritmā, tā ievērojami palielinot bloga lasītāju skaitu).

Acknowledgements
Liels, pat milzīgs paldies visiem, kas piedalījās pārtikas sagādē, gatavošanā, galda klāšanā, novākšanā un bērnu pieskatīšanā gatavošanas procesa laikā! Tātad galvenokārt Ilgai!

-------
* piedodiet, otrdienas un trešdienas ēdienkarte dokumentēta neprecīzi; cilvēciskā atmiņa, izrādās, ir tik īsa, ka precīzu gastronomisko vēsturi jau piektdienas vakarā vairs nav iespējams restaurēt. Tomēr šķiet, ka kopumā abās šajās dienās tika pagatavoti visi uzskaitītie ēdieni.

opā, apvēlās

2011-11-18T22:33:00.000+01:00

kā nu tagad modē, domājām, ko tādu par godu Latvijas dzimšanas dienai paveikt - līdz Una, opā, ņēma un šodien pirmoreiz apvēlās uz vēdera. Pati, bez kādas palīdzības vai mudinājumiem - laikā, kamēr viņas māte bija pārāk iegrimusi telefona sarunā, lai taisītu parasto uķi-puķi, tāpēc bērns beidzot varēja mierīgi savā nodabā darīt savas bērna lietas

adventure (n.)*

2011-11-12T16:54:00.001+01:00

šoruden laiku pa laikam uzdodu sev jautājumu, kāpēc mēs īsti esam šeit - Zviedrijā... virspusējā atbilde, protams, ir vienkārša - nejauši pieteicos darbam, nejauši to dabūju, ilgi ar Gunti štukojām, līdz izštukojām pamēģināt - no sērijas, nepamēģināsi-neapdedzināsies-šampi_nedzersi...

bet īstā, dziļākā atbilde? vai, pareizāk, daudzie, pašai no sevis slēptie vai ne tik slēptie motivatori un mazie pilieni un akmentiņi, kas krājās, krājās - līdz acīmredzot sakrājās?

cik liela loma bija vispārējai masu psihozei ar aizbraukšanu no LV? no šī briesmīgi gribas distancēties un deklarēt, ka mūsu lēmumam ar to maz sakara, bet varbūt velti un nav taisnība?

varbūt sava nozīme bija arī postpadomju cilvēka kompleksam - beidzot iespēja "tikt prom", to nevar laist garām?

vai arī - intravertai vēlmei mīlēt tuviniekus no tāluma (atceroties, cik forši bija beidzot sailgoties pēc savējiem, kad studēju ASV)? te nevaru nepieminēt kādas citas nesen izceļojušas ģimenes atziņu - ka intravertais "vīrs ļoti laimīgs beidzot tikt prom no ģimenes un draugiem" - skan paradoksāli, bet saprotu viņu labi. Tiklīdz tālumā, tā tuvo cilvēku trūkst, gribas satikt, skumstu, ilgojos. Kā Latvijā, tā acīmredzami nemāku novērtēt.

mēģinu atbildi rast arī savā ciltskokā - vai tas pats gēns vēl cara laikā dzina vecvectēvu uz leišu zemēm ar visu ģimeni? un citus viņa radagabalus 20. gs. sākumā vēl tālāk - uz Ameriku? vai arī lieki romantizēju, un viņu rīcību noteica vien nabadzība? bet nabadzīgi taču bija daudzi, izceļoja tikai piedzīvojumkārie un riskēt gatavie. žēl, ka uzvārds šim ģimenes atzaram tik izplatīts - gribētos, bet droši vien nenāktos viegli izpētīt, kas tālāk noticis ar mūsu Amerikas braucējiem Ķiršiem.

Lai kā tur arī nebūtu, rezultātā mēs dzīvojam šeit, Zviedrijā - kamēr citi kāpj kalnos, lec ar gumijām, ceļo ar mugursomu apkārt pasaulei vai dzīvo mierīgi uz vietas un nedara neko no iepriekšminētā.

---------------------------------
* No Etymonline:

early 13c., auenture "that which happens by chance, fortune, luck," from O.Fr. aventure (11c.) "chance, accident, occurrence, event, happening," from L. adventura (res) "(a thing) about to happen," from adventurus, future participle of advenire "to come to, reach, arrive at," from ad- "to" (see ad-) + venire "to come" (see venue). Meaning developed through "risk/danger" (a trial of one's chances) and "perilous undertaking" (early 14c.) and thence to "a novel or exciting incident" (1560s). The -d- was restored 15c.-16c. Venture is a 15c. variant. As a verb, c.1300, "to risk the loss of;" early 14c. "to take a chance."

vecās sejas

2011-11-12T15:44:00.001+01:00

nesen sajutos gana veca - ne tā ka sliktā nozīmē, bet tomēr. Pie visa vainīga dzīvesbiedra aizraušanās ar vecu fotogrāfiju digitalizēšanu un cilvēku seju atpazīšanu šajās bildēs ar Picasa palīdzību. Tad nu kaut kas bija sagājis greizi, un vesels lērums seju bija pazaudējušas nosaukumus, ko, protams, vajadzēja atjaunot. Kādas pārsimt izrādījās tādas, ar kurām viņš pats netiek galā - jo tās nāca no manas "iepriekšējās" dzīves. Lai kā pretojos, tiku pierunāta tās atpazīt. Sejas, kas nejauši gadījušās kādas fotogrāfijas fonā; sejas, kurām vairs neatceros ne vārdu, ne uzvārdu; sejas, kuras visdrīzāk nekad vairs nesastapšu, piemēram, kādi vēstniecības 'vizitori', kas par varītēm gribēja kopā nobildēties; sejas, kas kādreiz bijušas svarīgas, bet nu nozaudētas; sejas, ar kurām varbūt gribētos gan sastapties vai vismaz uzzināt, kā viņām šajā dzīvē ir gājis - bet nez vai būs tāda izdevība; sejas, kuru starp atpazīstamajām nebija, taču atcerējos tās citu seju kontekstā...
bilžu un seju ir tik briesmīgi daudz, bet kaut kā man liekas un gribas cerēt, ka vecumdienās nedzīvošu starp/no vecām bildēm un veciem laikiem, un nesākšu domāt, ka ar bilžu palīdzību iespējams kaut ko no vecā saglabāt šodienai - kaut ko, kas ir vairāk nekā vienkārši bilde.

izdzīvošanas prasmju tops

2011-11-06T15:45:00.000+01:00

zīmīgi, ka piedzimstot bērni jau māk raudāt - bet pirmais, ko pēc piedzimšanas iemācās, ir smaidīt un smieties. Iespējams, ilgtermiņā dzīvei stipri noderīgākas prasmes nekā kliegšana un raudāšana.

maiga nakts

2011-11-04T22:07:00.000+01:00

šogad novembra sākumā, izejot ārā Stokholmas piecos pēcpusdienā, rodas perfekta vasaras nakts ilūzija - silta, maiga, pilnīga tumsa

tribute to All-Hallows-Eve

2011-10-31T19:53:00.002+01:00

Ar Didzi pastaigājoties piecu minūšu attālumā no mājas atklājām seno vikingu apbedījumu vietu no ~10. gadsimta, tas ir, atklājām to sev - jo citi jau bija atklājuši un uzlikuši tur attiecīgu informatīvu plāksnīti. Kā daudzas lietas Zviedrijā, senais kapukalns pavisam neuzkrītoši aizslēpies aiz gandrīz identisko mājiņu rindas. Izej pa šauru taciņu starp dzelteni krāsotajām mājām ar sarkaniem kārniņu jumtiem un atrodies gluži citā pasaulē, kur starp lielajiem kokiem un akmeņu krāvumiem veliskumu var sajust gandrīz vieliski.

P.S. nākamais, ko meklēsim tuvākajā apkārtnē, būs 1497. gada Rotebro kaujas vieta - droši vien aiz kāda no trim Rotebro golfa laukumiem...

prieks pats par sevi

2011-10-28T08:02:00.000+02:00

Uvim, no rīta ceļoties, briesmīgi nepatīk Didža dungotā dziesmiņa, un viņš brēc, ka no tās sāpot ausis. Man sāp ausis no kopējā trokšņu līmeņa, un es lūdzu Didzim: - Nekaitini brālīti, lūdzu, nedziedi!
Didzis teju aizvainots atbild: - Es nekaitinu, es tikai iepriecinu pats sevi!

uz plikas grīdas ar plikām kājelēm

2011-10-25T22:28:00.001+02:00

vai iepriekšējie bērni zīdaiņa vecumā arī tikpat veikli pārvietojās pa grīdu uz muguras, atsperdamies ar kājelēm? kaut kā neatceros, bet šķiet, ka ne! iespējams gan, ka viņiem vienkārši šajā vecumā neviens neļāva nonākt uz plikas grīdas ar plikām kājām... Una vienkārši izmanto trešā bērna priekšrocības. Tādas viņai ir vēl dažas, piemēram, neviens neuzmācas viņai ar masēšanu un neuztraucas, vai tik nav piemeties tonuss; drēbītes tiek vienkārši salocītas, nevis izkarsētas ar gludekli.

par cieņu

2011-10-23T20:03:00.000+02:00

Līdz šim abi ar Gunti mēdzām drusku iesmīkņāt par to, ka Didža skolā bērni no rīta sastājas pie klases durvīm rindā - līdz šonedēļ kādu rītu puiši nedaudz aizkavējās, un Guntis redzēja, kas tad notiek tālāk. Izrādās, skolotājs katru sagaida pie durvīm, paspiež roku un īsi aprunājas. Nezinu, vai tas visās Zviedrijas skolās ir tā - bet, manuprāt, skaisti un cieņpilni.

made in sweden

2011-10-10T13:02:00.000+02:00

laikam esmu nonākusi skandināviskā shoppinga augstākajā līgā, interneta veikalā bērnam iegādājoties sedziņu, uz kuras ieraugu pavisam neierastu vārdu salikumu: "Made in Sweden". Tepat vien darināts, nav nekāds Made in China, Vietnam vai vismaz Ukraine - kas tik raksturīgs, piemēram, "zviedriskajām" H&M un IKEA lietām. Nez vai tās merīnaitas, no kuru vilnas sedziņa tapusi, arī tepat Skonē grozījušās - vai tomēr Jaunzēlandes zaļajos pakalnos?

Jāsaka arī, Unai labi piederas būt ietītai sedziņā ar uzrakstu "Made in Sweden" pār krūtīm :-).

seši blondi bērneļi, divas musulmaņu audzītes un piecas domas

2011-10-08T23:04:00.000+02:00

Kādā no (jāsaka, joprojām neveiksmīgajiem) mēģinājumiem pieradināt Unu aizmigt ratos pastaigas laikā pie tuvīnā bērnudārza pamanu sešus blondus bērneļus, kurus spēļu laukumā pavada divas audzinātājas, abas ietuntulējušās musulmaņu galvas lakatos. Pirmā, instinktīvā un necenzētā doma - labi, ka Uvi aizsūtījām uz citu dārziņu (kas gan drusku tālāk no mājām, taču izceļas ar savu brīvdabas režīmu). Otrā doma - ui, vai tiešām es tāda rasiste, vai tā maz drīkst domāt. Trešā doma - šausmas, esmu nonākusi tik tālu pašcenzūrā, ka baidos pateikt - nu nepatiktu man, ka manu bērnu audzina cilvēks, kam reliģiskā pārliecība liek aizsegties ar lakatu. Ceturtā - bet ja būtu ar krustiņu kaklā un Dieva vārdu uz lūpām kā Oļiņiete, vai tas būtu okej? ja nu lakats tikai tādēļ, ka auksti un tāda tradīcija? līdzīgi kā villaines vai Nameja gredzena valkāšana nenozīmē piederību dievturiem vai atbalstu autoritāra režīma vai tautas vēlēta prezidenta ieviešanai... un galvas lakats vien nebūt nenozīmē, ka meitenes fano par Rinkebijas imamu, kurš aicina nogalināt musulmaņus, kas pāriet kristietībā. Piektā - vienalga, šā vai šitā, bet gribu sekulāru dārziņu, no reliģijas atdalītu valsti un no valsts atdalītu reliģiju - un gribu nebaidīties gribēt.

tāpatlatvietis

2011-10-08T09:57:00.000+02:00

šorīt dzīvesbiedrs man nočiepa stāstu un publicēja 140 rakstzīmēs. morāle - šajā ģimenē savs IP jāsargā gandrīz kā rietumu kompānijām ķīnā.... tomēr atļaujos pārpublicēt, lai Didža pērlīte tik ātri nepazustu digitālās informācijas mēslainē aka tviterī.

Didzis šorīt negrib iet uz latviešu skolu. Signe: Tu esi latvietis, tātad Tev jāiet - Es jau tāpat esmu latvietis, lai zviedri iet!

Didzis un laika skaitīšana

2011-10-02T17:20:00.000+02:00

Didzim pēdējā laikā apsēstība ar kalendāriem - katra diena tiek "izkrosēta", kas nozīmē pārvilkt vienu svītru katrai dienai pēcpusdienā un otru svītru, krusteniski, nākamajā rītā. Šķiet, ka tā dara arī skolā, bet šobrīd īpaši svarīgi tas tādēļ, ka katra nosvītrotā diena tuvina ilgi gaidītajai dzimšanas dienai. Apskatīti tiek arī citi mēneši, atpakaļejoši tika "izkrosēta" visa vasara - līdz kādu dienu Didzis izlēma apskatīties, kas tur vēl palicis priekšā. Dzimšanas dienas mēnesis oktobris, tad tēta dzimšanas diena novembrī, tad decembris ar Ziemassvētkiem - un viss? Vairāk lapu kalendārā nav! Didzis pat ne izmisis, bet no sirds pārsteigts vaicā: - Un tad mēs visi mirsim?

tā jau laikam ir, katra gada beigas kā maza nāve, katrs jauns gads kā jauns sākums

šodienas stāstiņi

2011-09-28T20:38:00.000+02:00

Jū ken ingliš

Didzis ar Uvi strīdas par savām valodu zināšanām. Uvis apgalvo, ka protot zviedriski un angliski. Tad nu Didzis pārbauda:
- Ken jū ingliš?
Uvis atcērt: - Jū ken ingliš!

(jo zviedriski apstiprinoša atbilde patiešām ir "jū", resp., Uvis atbild ar zviedrisko teikuma konstrukciju prātā, "jā, varu angliski")

Nepatīk bet gribas

Pēc brīža abi atkal sastrīdas, un Didzis saka, - Man Uvis ļoti nepatīk.
Mēģinu līdzsvarot situāciju, atgādinot, ka nereti Didzim ļoti gribas, lai Uvis spēlētos ar viņu vai lai ātrāk pamostos (un lai varētu spēlēties kopā) - tātad tik traki nevar būt, ka nepavisam nepatīk. Didzis padomā un atzīst: - Man viņu gribas, bet viņš man nepatīk. Arī tā mēdz gadīties.

Uvis un krāni

2011-09-24T22:57:00.000+02:00

šodien puiši kopā ar Didža latviešu skoliņas klasi bija bērnu spēļu mājā (pareklamēsim, bija labi - Kaatach). Bērniem domātajā tualetē tualetes podi bija attiecīgi bērnu izmērā, tad nu Uvis komentē:
- Ar lieliem krāniem te nevar čurāt.

visu veco var redzēt un dzirdēt galvā

2011-09-24T22:53:00.003+02:00

Guntis pēc ilgiem laikiem un mana lūguma vilka ārā akordeonu - sacīju, ka Una viņa spēli nav dzirdējusi un Uvis arī droši vien neatceras, vajadzētu uzspēlēt. Tad Didzis paziņoja, ka viņš gan atceras - jo visu veco taču var redzēt un arī dzirdēt galvā.

unai ir uvis, un uvim ir visa pasaule

2011-09-21T22:06:00.003+02:00

Ak šī mūžvecā vecāku dalīšana - vēl labi atceros, kā to darījām mēs ar brāli - mamma man, tētis tev; nē, es gribu abus; nē, es gribu... Un nu šī pati tēma Uvja mērcītē:

- Mammu, Didzim ir tētis, un Uvim ir Signe, labi?

- Bet kas tad ir Unai?

- Unai?... Unai ir Uvis, Uvis viens pats!

----
un vēl viens Uvja stāsts...
Uvis kaut kur izvilcis salokāmo Rīgas karti un izplājis pa grīdu visā plašumā.
- Te ir visa pasaule!

mana balss

2011-09-16T20:04:00.001+02:00

jau kuro reizi man kāds mēģina pateikt, izmantojot visus iespējamos un neiespējamos sociālos un ne tik sociālos medijus, saitus un tūļus, ka man nu NOTEIKTI jāiet balsot, ka NOTEIKTI manai balsij ir baigā vērtība, ka NU tik ir mana lielā šanse kaut ko ietekmēt un REIZ PAR VISĀM REIZĒM ritīgi par labu vērst - un man tā vien gribas atbildēt - FUFELIS, neko tā mana viena - un arī ne jūsu piecas, ne astoņas balsis neietekmēs, arī Saeimas atlaišanas jautājumā saprāta balsi kā ūdens pili okeānā aizskaloja tautas balss, ejiet tad, atlaidēji, jūs rīt arī pie urnām un dodiet savu balsi ķeizaram, man viens zīdāms bērns un divi uz latviešu sestdienas skolu palaižami - un tā ir mana balss, tas ir mans ķeizars

bondens egen

2011-09-14T10:55:00.000+02:00

vēl viens trekns pluss dzīvei Stokholmā jebšu tās pievārtē - zemnieku tirdziņš Sēdermalmē. Sit pušu manu mīļo Āģīti vismaz tai ziņā, ka droši nekas no "vietējās" ražas nav iegādāts nakts tirgū un nav ceļojis caur Belostoku. Protams, cenas arī attiecīgi labas - bet tas nu man šai zemē patīk, ka zini, par ko maksā, un zini, ko dabū. Neatceros, kad pēdējoreiz ēdu tik gardus ābolus. Vēl ieguvām:
- maisu supergardu kukurūzas vālīšu (lētāk nekā LV)
- puķkāpostu un brokoli
- strausa gaļas desu (puikas vai kāvās par pēdējiem gabaliņiem)
- medu ar propolisu
- tīru rudzu maizi (supergardi ar medu)
- kinzas buntīti (patiesībā vienu lielu BUNTI)
- pāris ķekarus vietējo vīnogu (nu tās bija gan dārgas... bija domāts kā īpašs kārums maniem vīnogu mīļotājiem puišiem - bet izrādījās, ka viņi mīļo tikai tās veikala importa indīgās - nācās apēst pašiem ar Gunti - kas arī bija gluži ok :-))

Skaistākais, ka pirkšanās procesā Una mierīgi gulēja ratos un turpināja mierīgi gulēt, kamēr es ieturēju lenču ar siļķburgeri, un turpināja mierīgi gulēt, kamēr es baudīju kafiju ar kardamonmaizīti kādā Sēdermalmes āra kafejnīcā un lasīju savu The Economist. Un puiši pa to laiku skolojās par latviešiem latviešu sestdienas skoliņā... Nu vienkārši lielisks sestdienas rīta cēliens!

ko mēs neuzzinām

2011-09-08T09:29:00.001+02:00

nejauši uzdūrāmies papīros ieklīdušai vecmammas darba grāmatiņai... vecmamma ir mirusi - kam lai pajautā, kāpēc viņa, 1947. gadā sākusi strādāt par medmāsu, aizgāja no darba 1948. gada oktobrī desmit mēnešus pirms mana tēva dzimšanas? Vai tādēļ, ka apprecējās, plānoja bērnus - un precētai sievai nebija pieņemts strādāt? Bet to, ka tūliņ paliks stāvoklī, viņa vēl nevarēja zināt... Vai arī vectēvs jau tik drīz pēc kara un atgriešanās no Sibīrijas pelnīja tā, lai pietiktu ar vienu algu? Par to varētu liecināt arī briljanta saderināšanās gredzens, ko viņa man atdāvināja - gana solīds, lai tādu varētu atļauties divus gadus pēc kara beigām... Tomēr 1953. gadā pēc abu dēlu piedzimšanas viņa atsāka strādāt (un, starp citu, nostrādāja vienā un tajā pašā darbavietā līdz pensijai).

arī citas lietas, ko nekad vairs viņai nepajautāšu - un citu viedokļi par to būs un paliks tikai viedokļi... kā izjuka viņas laulība ar vectēvu - cik no svara bija viņa brunču mednieka gaitas, cik - viņas pašas "romāns"? un ko tas viņai nozīmēja - vai šis romāns bija atspēlēšanās vectēvam, īslaicīga aizraušanās - vai varbūt mīlestība, no kuras atsakās sociālās pareizības un/vai ģimenes saglabāšanas vārdā? galu galā, kurš pirmais spēra soli ārpusē?

un tāpat neuzzināšu, kā un kādēļ izšķīrās viņas vecāki, baltvācu inženieris un latviešu zemnieku meita. un vai tiesa, ka viņas tēvam bijuši vēl bērni pēc tam, par kuriem mēs neko nezinām - un kuru pēcnācējus varbūt sastopam, bet nepazīstam?

var jau būt, ka šādām zināšanām nav nekādas nozīmes, tomēr jocīgi, ka no viņas uzzināju visu par kaimiņienes dīvainajām izdarībām, aktiera X vai Y dzīves līkločiem, ābolu ražu un kartupeļu kaitēkļu uzbrukumiem tai rudenī, utt., utt. - bet gandrīz neko par būtisko, tik kādas kripatas vien.

nemaz nerunājot par vectēvu, kurš ar mazbērniem komunicēja tikai tādējādi, ka ieradās dzimšanas dienā un katrreiz uzdāvināja pa kristāla vāzei - kaut kur man vēl ir šī kolekcija... starp citu, vectēvs ir jocīgs vārds, ko uz tēva tēvu nekad neesmu attiecinājusi - viņš vienmēr ir bijis un palicis tikai "vecais Rirdancis"...

bet varbūt tā ir pareizāk - būtiskais būtībā ir neizstāstāms, katrs stāsts ir tikai minējums, ko varbūt labāk paņemt sev līdzi neizstāstītu. tomēr - piedodiet, senču gari, - jūsu atstātie pavedieni intriģē un prasās tapt sasaistīti; kā māku un cik saprotu, tā nu es šo jūsu/mūsu stāstu minu...

par lietu kārtību

2011-09-04T21:23:00.000+02:00

Didzis šorīt pie brokastu galda, pavisam mierīgi, bez emocijām: - Uvīt, kad Tu būsi ļoti, ļoti vecs, es jau vairs nebūšu.

Tik tikko noturējos bez asarām. Tāda zviedriski lietišķa attieksme Didzim pret nāvi parādījusies, agrāk bija drīzāk protests, dusmas, bailes, neticība...

tomātu zupenieks improvizatoriskais

2011-08-31T21:42:00.000+02:00

pēc radioklausītāju lūguma - mana tomātu zupas recepte. bez glutēna, bez piena un bez pretenzijām uz augsto pavārmākslu - bet lepojos, ka bez buljona kubiņiem, jo kaut kur esmu sagrābstījusi, ka buljona kubiņi - tas neesot īpaši forši.

- ņem tomātus bez mizas (atmizošanai noder verdoša ūdens pelde, tik jāiegriež pirms tam miziņā), sagriež slinkos gabalos, apcep un pasutina uz pannas kopā ar sīki sagrieztiem sīpoliem un saspiestiem ķiplokiem, sāli, garšvielām (kur dominē timiāns un baziliks, bet var piešaut visu, sākot no kinzas/koriandra un beidzot ar kariju, pa kādam piparam arī netraucēs). sablenderē vai izberž caur sietu un lej katlā. ja tomātu nav pietiekami daudz, bet zupas vajag vairāk, pievieno sagrieztus tomātus savā sulā no konservbundžām (neņemt tomātu mērces vai pastas - negaršos ne pēc suņa).

- paralēli, pirms vai pēc augšminētā uz pannas apcep un pasutina gabaliņos sagrieztus burkānus un gaļu - vistas vai cūkas, visviens. es parasti burkānus un gaļu atsevišķi, bet droši vien var arī kopā. arī ar sāli un garšvielām - pēc garšas. kad mīksti, ber katlā klāt.

- pēc vēlēšanās var piešaut arī kādu bundžiņu konservētas kukurūzas. mani bērni tad noteikti ēdīs gardu muti. brāļa dēls ķeksēs ārā un vaibstīsies.

- visam augšminētajam pēc patikšanas pielej auzu pienu vai tikai SE pieejamo auzu krējumu. droši vien to var aizvietot arī ar saldo krējumu.

- tad to visu noved līdz vārīšanās temperatūrai (bet var arī atstāt kā auksto zupu) un lieto.

- lielākam sātam ir likti klāt arī kartupeļi - nekāda vaina. droši vien vēl var visu ko likt vai nelikt (piem., klasiskajā variantā noteikti nav burkānu - bet mūsu virtuvē tie tiek pievienoti gandrīz visiem ēdieniem), blenderēt vai nesablenderēt. un, protams, ļoti viegli iegūt arī veģetāru - patiesībā pat vegānu zupu.

protams, arī visi daudzumi un gatavošanas ilgumi ir pilnībā improvizēti

nu tā kaut kā. labprāt uzzināšu, kā sanāca un kā vajag darīt, lai sanāktu vēl labāk

joki mazi

2011-08-30T13:14:00.001+02:00

joka pēc pamēģināju atmest saldumu ēšanu, un Unai dienas laikā pazuda visas t.s. "hormonu" pumpas, ar ko pirms tam bija pilni vaigi. joki mazi - tagad nekas cits neatliek kā turpināt šo diētu. tikai - ko var ēst cilvēks, kas kā līdz šim neēd piena un kviešu produktus un nu jau arī vairs saldumus ne?

vēl viens jauns paterns ir tāds, ka garo rīta cēliena gulēšanu ārā ratos ir nomainījusi gulēšana man klēpī, izmantojot māti knupja vietā... nezinu, kas tālāk, bet šobrīd joki aizvien mazāki... Neko jēdzīgu padarīt nevaru - vienīgi labi, ka rokas līdz datoram aizsniedzas. bail gan, ka meitēns nepierod pie taustiņu klikšķēšanas, tad man drīz būs jāblogo 24 x 7...

dažas vīkenda impresijas

2011-08-28T22:04:00.000+02:00

piektdienas vakarā vēžu ēšanas svētki ar jaunajiem kaimiņiem - notiesājam veselu kastīti Turcijā augušu spīļaino, izrādās, šie ir tīri garšīgi. Uvis gan spītīgi sauc vēžus par garnelēm, smalks mums puisis. Vēžēšanu tradicionāli caurvij zviedru galda dziesmas - un izrādās, tās ir pavisam īsiņas, mazs pantiņš un čiks. Nevis kā latviešiem, kamēr atvēzējas, kamēr izdzied visus piecus vai septiņus pantus... Te čiks, nodzied, ierauj un ķeras pie nākamā vēža! Vai arī tie ir tieši mūsu kaimiņi, kas tikai pirmos pantiņus dzied?...

sestdien Baltijas ceļa 20-gades pasākumā piedalāmies cilvēku ķēdes veidošanā uz Strandvägen; Didzis prasa, vai redzēsim Zviedrijas galu (jo stāstu, ka pirms 20 gadiem cilvēki stāvēja no viena Latvijas gala līdz otram), un beigās nāk klajā ar atziņu: - Zviedrija ir Latvija, Igaunija ir Latvija un Krievija ir Latvija. Un, protams, arī Latvija ir Latvija.

bet naktī pieķeru sevi, ka pēc Unas kārtējās barošanas esmu aizmigusi, kājās stāvot, pie sienas atstutējusies. Uztrūkstos no miega un saprotu, ka stāvu kājās pie sienas, gaidot, vai Una aizmigs vai būs vēl jāmidzina; bērns pa tam jau mierīgi guļ. Droši vien tas bija tikai mirklis - nez vai tā var ilgāku laiciņu gulēt, kājās stāvot? Ceru, ka to nepārbaudīšu!

brīnumzālīti meklējot

2011-08-22T22:26:00.000+02:00

šodien poliklīnikas recepcijā tieši pirms manis un Unas vienam pavisam vecam, sirmam un salīkušam tantukam pūlējās iestāstīt, ka dakteris būs rīt, nevis šodien. - Nāciet RĪT. ŠODIEN daktera NAV. RĪT. Šodien ne.
Bet vecīte neklausījās, tikai izmisīgi kaut ko meklēja pa somu. Recepcijas meitene pasauca palīgā vēl vienu, nu abas pūlējās pārliecināt tantuku, ka šodien viņai te nekāda dakteršoviņa nebūs. Beidzot vecenīte paziņoja: - Es nedzirdu, es neko nedzirdu. - Un turpināja rakņāties pa somu. Situācijas loģika prasīja, lai viņa somā meklētu dzirdes aparātu, taču, tā kā nekas neatradās, tad drīkstu pieņemt, ka varbūt viņa patiesībā meklēja ko pavisam citu - mazbērnu fotogrāfijas, mājas atslēgas vai kādu liecību par aizgājušo jaunību un zaudēto dzirdi. Un immorons, idāgs un igors viņai bija viss viens.

nu baigais bulšits ir tas fufelis, kas pēdējā laikā klīst preses izdevumos un vanna-bī politiķu runās - par to, cik forši būs manai un jaunākām paaudzēm neiet pensijā, bet izbaudīt 'lifelong employment' labumus. jo, atšķirībā no iepriekšējām paaudzēm, mēs būšot mundri un spirgti garā un miesā līdz pat pēdējai stundiņai.

vajadzībiņas

2011-08-19T19:56:00.000+02:00

Man, lūdzu, vajadzētu jaunu softiņu - tādu, kas publicē manus krikumus 'pa taisno' no smadzenēm bloggerī. Sēžot un barojot Unu, tik daudzas krikumziņas tiek iecerētas, izplānotas, sacerētas, uzlabotas - un tad aizmirstas. Balss atpazīšanu lūdzu nepiedāvāt - tas nav kūlīgi.

Un pie viena es arī pierakstos uz google search implantu - nu tā kaut kur starp labo ausi un kreiso lāpstiņu.

drusku sagurums - no mīlestības laikam

2011-08-02T21:49:00.000+02:00

puiši joprojām sajūsmā par mazo māsiņu, bet Didzis šodien tomēr apjautājas: - Vai mēs nevarētu ar viņu darīt arī kaut ko citu, nevis visu laiku tikai barot un midzināt?
un Uvis brīžos, kad nav pasaules lielākais mazais čīkstulis, pēkšņi kļuvis par pasaules lielāko mazo dauzoņu - acīmredzot mēģinot pārbaudīt, cik tālu sniegsies vecāku pacietība un mīlestība pret viņu "vienu pašu"...

par meiteni Ainu

2011-08-02T21:45:00.001+02:00

šodien manus puišus pilsētā izklaidēja Gunta māsa Aina - izbraukājās visi sabiedriskajā transportā (kāda eksotika nabaga bērniem, kas retu reizi tiek metro, bet pārsvarā pārvietojas tikai vecāku mašīnās!), ēda suši un visādi citādi iznesās. Tad nu lūk, Didzis man sajūsmināts atstāsta pasākuma gaitu un kādā brīdī saminstinās: - Mēs tramvajā bijām ar to meiteni, nu, kā viņu sauca, Austra?
Prasu: - Tu domā Ainu?
Didzis: - Nu ja, ar to meiteni Ainu!

Neblogosim par Ainas pasē rakstīto dzimšanas gadu, bet pateiksim tikai, ka viņai ir trīs lieli bērni un divi draiskuļi mazbērni. Bet ne jau pasē jāskatās cilvēka īstais vecums!

debesu mūzika

2011-07-03T15:17:00.000+02:00

pēc neskaitāmajiem Didža podiņiešanas mēģinājumiem nepārspīlējot vairāku gadu garumā Uvim šāda opcija līdz šim nemaz īsti netika piedāvāta - līdz beidzot izlēmu ķerties pie lietas ar uzlīmju vākšanas metodi (droši vien tādēļ, ka tā absolūti un nemaz neiedarbojās uz Didzi). Pirmajā dienā entuziasms krāt dažādas suņu uzlīmes sita augstu vilni, taču ļoti ātri sakrājās visas kolliju bildes, kamēr citas tādu interesi vis neizraisīja. Jau sāku pārdomāt, kur iegūt vēl kolliju uzlīmes, jo nākamā rītā, kad atkal piedāvāju podiņu un uzlīmes, man kautrīgi iečukstēja ausī: - Negribu uzlīmes, gribu pamperi...
Taču tad lieliski nostrādāja nejauši iegādātais muzikālais podiņš (precizējot, nevis nejauši iegādātais, bet nejauši muzikālais) - un tagad Bēthovena Elīzai mums vēsta, ka pasākums noticis. Un bērns aplaimots skatās uz griestiem vai debesīm, no kurām, kā viņam liekas, atskan šī dievišķā skaņa...
turiet īkšķus

dažas LV vasaras impresijas

2011-06-25T23:12:00.000+02:00

spices un rimčika apmeklējums līdzinās augstās / absurdās modes skatei no 90-to beigām, kopumā tomēr dominējot vecišķam nestilīgumam
un sagurušas sagurušas sagurušas sejas bez smaida - vai dzīve grūta, vai tā pieņemts, vai abi?

bet viegli jau nava, tikko saņēmām apstiprinājumu vietai pašvaldības bērnudārzā (biju piemirsusi, ka Uvi pieteicām rindā pāris mēnešu pēc piedzimšanas), kur prasītas apmēram 5 izziņas no dažādiem kantoriem, tostarp veidlapa Nr.026/u ar speciālistu (nez cik tur viņu jāapmeklē?) slēdzienu par veselības stāvokli un veidlapa Nr.063/u, un izziņa, ka bērns nav bijis kontaktā ar infekcijas slimniekiem (un ja nu IR bijis?!). acīmredzot kāds taču sēž un izdomā šo veidlapu numurus un nepieciešamo speciālistu skaitu/kombināciju, kāds tās veidlapas drukā un izplata, vēl citi aizpilda-paraksta-apštempelē ar maziem zīmodziņiem, kāds galu galā saliek pa mapēm, uzskaita-saskaita-atbild-un-kontrolē... un vecāki, tobiš mātes, kas skraida pa iestādēm un vāc izziņas un zīmodziņus... nu var tur sagurt, protams, un ja vēl alga maza, darbs nejēdzīgs...

labāk nerakstīšu, cik veidlapu un izziņu nācās iesniegt, lai Didzis un Uvis varētu sākt pirmsskolu un dārziņu Stokholmā.... nu labi - vienu elektronisku pieteikumu (bet katram puikam savu!) ar izvēlēto skolu/dārziņu topu.

stokholmietis nepacietiigs

2011-06-06T00:15:00.000+02:00

Guntis palicis par iistu stokholmieti - pazinjoja, ka naacies veselas astonjas minuutes gaidiit metro. Luuk, citaas liinijaas metro naacis jau peec trim, chetraam minuuteem, bet muuseejaa kaa par spiiti - shii briesmiigaa gaidiishana!

par darbiem

2011-06-01T22:42:00.001+02:00

katru rītu pa ceļam uz darbu braucu garām, šķiet, lielākajam būvlaukumam Stokholmā (varbūt pat Zviedrijā). Aiz Ziemeļu stacijas nereti nākas apstāties pie luksofora būvlaukuma malā un palaist garām milzīgus smagos auto ar vēl milzīgākām piekabēm, kas no būvlaukuma ved ārā milzīgas saspridzinātu klinšakmeņu kaudzes. Tad nu esmu ievērojusi vienu tādu auto - jaunu, spožu, parasti labi nomazgātu, kam priekšējais panelis izrotāts ar baltiem rotaļu lāčiem, bet pie stūres - glīta jauna meiča brūniem, gariem matiem, parasti baltā bezroku krekliņā, kas atklāj pamatīgi notetovētus augšdelmus. Tā nu mēs pabraucam viena otrai garām (resp., es viņu palaižu, viņa aizbrauc, tad ieslēdzas zaļā gaisma, un arī es tieku uz priekšu), katra tālāk savos darbos - un es parasti nodomāju, nez kā būtu, ja varētu tagad visu dienu vest milzīgus klintsbluķus - tā vietā, ko nu es tur savā darbā knibinu. Nu kaut vai vienu dieniņu!!!

par dieviņu un zobu feju

2011-05-23T20:04:00.000+02:00

Didzis nesen diezgan kategoriski paziņo (tieši šādā secībā, pirms "un" gan nedaudz saminstinoties): - Dieviņš ir aizliedzis smēķēt, kauties, cīnīties - un arī šaut vienam uz otru.

Interesanti gan, no kurienes šis personāžs viņam parādījies - vecāki par to tā kā nevarētu būt atbildīgi...

Tad nu lūgums visiem radiem, draugiem, paziņām ievērot Didža un Uvja vecāku lēmumu attiecībā uz kādu citu mitoloģisku tēlu - esam nolēmuši bērnus audzināt tradicionālā garā, neieviešot viņu fantāziju pasaulē zobu fejas tēlu. Atklāti sakot, nezinu pat īsti, ko viņa tur dara - atstāj končas vai naudu par izkritušiem zobiem vai ko tamlīdzīgu - bet mūsu mājās viņa to NEdara.

Bet pavisam nopietni - ir kaut kas tomēr ļoti aizkustinošs visā tajā pirmā bērna būšanā - pirmais apvēliens, pirmais solis, pirmie vārdiņi, pirmā bērnudārza diena un - nupat - pirmais izkritušais piena zobs...

vai nu vai

2011-05-09T21:54:00.000+02:00

Didzis jautā Edgaram: -Tu esi slikts vai stulbs, ka smēķē?

puiši joko

2011-05-03T23:24:00.000+02:00

šodien Uvji, piektdien Didži, tad nu pie svētku vakariņām kaut kā sākām runāt par mazu meiteņu vārdiem (ja nu tomēr meitene ;-)). Kaut kā šīsnedēļas Violas, Vizbulītes, Jetes un Henrietes nevienam pie sirds tomēr negāja. Šķiet, tas bija Uvis, kurš ierosināja - sauksim viņu par Signi! Visi trīs puiši nu sapriecājās, sak, šie tik sauks "Signe, Signe", a mēs abas bitītes uzreiz klāt. Guntis kā jau prātīgākais gan drīz attapās, ka labi tomēr nebūšot - drīzāk jau uz šo saucienu nereaģēšot neviena.

pilns ābolu ķocis leišu bajārienei

2011-04-30T22:26:00.000+02:00

hmm, mācīties lietuviešu valodu vai gaidīt, kamēr pārtulkos Sabaļauskaites "Silva rerum" otro daļu? Tikko "izrāvu" pirmo daļu - tulkojums gan labs, nevar sūdzēties, bet gribas vēl! un uz Viļņu arī gribas...

dzeltentulkošana

2011-04-25T13:44:00.000+02:00

apgūstu dzeltenās tulkošanas mākslas fineses jaunākajā Privātās Dzīves numurā... Paldies, žurnāliste Barba Medne, tev labi sanāk, no smiekliem vai vēders sāp! Un Sončikas aš žēl paliek! Tālāk citāts no 19. aprīļa - 2. maija izdevuma 10. lpp.:

.. "London, I missed you!!!" ("Londona, man tevis pietrūks!!!") aprīļa sākumā viesojoties Londonā, sociālajā portālā facebook vēstīja Anete. "Take me to... I don't know where... as long as it's London," ("Paņem mani... es nezinu, kur... tik ilgi, līdz tas ir Londonā,") viņa turpināja.

:-) :-) :-)

Uvja pelīte velk saldējumu

2011-04-18T22:59:00.000+02:00

šovakar velku vaļā parasto aijā žūžū, bet saņemu pretī no Uvja: - Mamma, nedziedi! Dziedi pelīte saldējums!

svētdienas rīts restorānā

2011-04-10T19:26:00.000+02:00

šorīt pamostamies vieni paši savā un nesačurātā gultā, turklāt ar nojautu, ka lejā kāds rosās pa virtuvi un gatavo brokastis. pa ceļam uz vannasistabu palūru lejā - patiešām, galds jau saklāts, turklāt ne šā tā - linu galdauts, ūdens saliets vīna glāzēs, šķīvji naži dakšiņas savās vietās, vidū panna ar ceptām desiņām un sinepes, krēsli salikti ierindā - un pats šefpavārs Didzis aicina mūs uz brokastīm savā restorānā! sajūsmu par šādiem svētdienas rīta mielastiem nedaudz noplacina tikai viens - pēc ēšanas Didzis parādās ar krājkasīti, kurā mums nu jāmet nauda par maltīti restorānā. esmu tomēr tā atmaigusi, ka ļaujos pierunāties un izcepu arī apsolītās pankūkas - kas turklāt tiek servētas ar saldējumu!

par brāļiem un sievām

2011-04-09T23:23:00.000+02:00

Ahā, šai blogā izskatās, ka marta nav bijis - lai gan patiesībā viņš bija, turklāt vēl šausmīgi garš. Neslēpsim, nemīļākais mēnesis gadā.

bet īstais stāsts par gluži citu tēmu. šodien ar Didzi aprunājāmies par ģimenes lietām. Uzzināju, ka viņam, izrādās, esot divi lielie brāļi - Ēriks un Edgars. Ērikam gan esot sieva - bet tas nekas, viņš vienalga ir brālis.

spartiski sportiskais vīkends

2011-02-27T22:35:00.000+01:00

tā saucamā 'sporta' brīvlaika nedēļa iesākta godam - peldēšanas sporta dievam mesli nesti Hēgdālenas peldbaseinā jau sestdienas rītā, tad auto-moto sports līdz Borlengei (km 230), vakariņas grieķu restorānā (bet protams, kur gan vēl veldzēties, ja ne šīs Olimpa pakājē mītošās tautas virtuvē), svētdiena aktīvā nobraucienā pa Romme-Alpin trasēm un visbeidzot auto-moto atkal atpakaļ līdz mājām!

frukti

2011-02-21T00:10:00.000+01:00

Šodien Uvis paziņoja, ka neesot vis persiks, bet gan avokado. Jo viņam nenormāli garšo gvakamole (nupat jau iemācījies izrunāt visu vārdu, agrāk bija tikai "mole"). Hmm... droši vien manā vārdu krājumā līdz savam gadu divdesmit vecumam nefigurēja ne avokado, ne gvakamole, ne ingvers (no zila gaisa paprasīja šodien, vai gvakamolē būšot jāliek arī ingvers...).
Bet par fruktiem turpinot - Didzis reaģēja nekavējoties un paziņoja, ka esot granātābols. Jā - šodien nepieskatīts (tobiš tēva pieskatīts) bija piešķaidījis visu virtuvi ar granātābola sulu, kauliņiem, mizas gabaliņiem. Dabūja abi vēju bikiņ, kad izrāpos no savas kanēļa skrubja spa vannas...

Ores kopsavilkums un daži hailaiti

2011-02-15T00:05:00.000+01:00

īsais kopsavilkums par pusnedēļas slēpošanas 'izlēcienu' uz Ori:
- viens bērns ar šūtu lūpu (ne manējais!), izmaksas: Ls 180 (cerams, apdrošināšana atmaksās)
- viens bērns ar asiņainu padeguni un pietūkušu lūpu (manējais gan!), izmaksas: sabojāts mana brāļa kabatlakatiņš (taču ir arī ieguvums, slēpošanas skoliņas diploms! - un trauma, protams, tika gūta mātes uzraudzībā, ne skoliņas nodarbību laikā)
- viens bērns ar 40.4 temperatūru (arī manējais!), izmaksas: negulēta nakts, nedaudz Vodka Absolut ķermeņa ierīvēšanai, zāles pret temperatūru
- viens bērns (protams, meitene!), kas neko nesaplēsa un kam nekas nepiemetās
- viens neapmeklēts obligāti apmeklējams darba pasākums par godu korporatīvo vērtību iedzīvināšanai - pēc aculiecinieku atsauksmēm, man ir paveicies ar atvaļinājuma plānošanu

daži spilgti momenti:

Didzis palaists pārāk stāvā kalnā, netiek galā ar ātrumu un krīt; slēpes pa gaisu, ģīmis asiņains, asaras uz visām pusēm, pats brēc cik jaudas: - Gribu čurāt, gribu čurāt! - Respektējot prioritātes, ignorēju asinis un asaras un rauju vaļā kombinezona apakšdaļu, ir jau arī pēdējais brīdis. Tā nu sniegā pēc mums paliek liels dzeltens pleķis un apkārt tam mazi sarkani asiņu pleķīši.

Jau izlidojot uz Ori, saprotam, ka Uvis grasās saslimt - temperatūra nedaudz paaugstināta, krekšķis, punķis. Atšķirībā no parastiem bērniem, kas pakrekšķina, papunķojas un met mieru (tiešām ir tādi 'parastie bērni'?), Uvja gadījumā tas parasti nozīmē, ka labi nebūs. Sēžam Arlandas lidostas kafetērijā, Guntis prasa, vai esmu paņēmusi līdzi spirtu, ar ko parasti ierīvējam, lai kristos temperatūra. Neesmu vis - i aizmirsu, i šķidrums tomēr, negribas to klapatu. Tad nu Guntis ierosina nopirkt mazo Absolut vodkas pudelīti, ko pārdod turpat kafetērijā. Sacīts - darīts. Problēma tik tāda, ka alkohols Zviedrijā paredzēts lietošanai uz vietas - pārdevēja noskrūvē korķīti un nav pierunājama to atdot pat pēc Gunta pārliecinošā stāstījuma, ka vodka patiesībā domāta bērnam. Tad nu atceramies, ka mugursomā ir tukša bērnu pudelīte ar knupīti, ko slēpjam no Uvja, tomēr esam paķēruši līdz kādam īpašam gadījumam. Šis gadījums nu ir pienācis - Guntis izveic vodkas pārliešanu no oriģināliepakojuma mazajā bērnu pudelītē, turklāt dara to diskrēti, zem galda - lai Uvis nepamanītu, citādi kliegs, kamēr tiks pie pudelītes (ar visu jauno saturu). Nezinu, vai citi kafetērijas apmeklētāji arī novērtēja šo diskrētumu - viņi zviedriski diskrēti izlikās, ka neko tādu īpašu neredz.

Par karmu. Un futbolu. Amerikāņu

2011-01-09T21:53:00.000+01:00

Jau 90to gadu vidū zināju, ka ar amerikāņu vīriešiem man nekas nopietns sanākt nevar principā, jo ne es gribēju zināt, kādu sporta veidu pārstāv Green Bay Packers, nedz vispār biju gatava saskatīt kādas nebūt jēgas pazīmes šajā visdīvainākajā no sporta spēlēm. Mēs, eiropieši, spēlējam sokeru, es mēdzu teikt (neba ka baigi daudz zināju par Eiropas futbolu).
Kāpēc šis stāsts? Kā teica Rainis, visumā viss uz mūžu dzīvo. Acīmredzot no savas karmas neizbēgsi. Guntis nupat atklājis, ka mums rāda visus play-offus - kas laikam nozīmē aizraujošus vakarus pie tv līdz pat februāra sākumam. Vai vidum. Vai līdz basketbola/formulas sezonas sākumam. Vai kaut kā tā...

konkurss Uvja faniem

2011-01-09T13:54:00.000+01:00

dažas Uvīša pērlītes:
īkūdīšu (iekodīšu)!
kapetelīši (kartupelīši)
tetējums - a vot kas tas tāds ir?! konkurss lasītājiem!

jābūt zviedriešiem

2011-01-09T13:43:00.001+01:00

no Didža šīsdienas pateicieniem:

ja dzīvo Zviedrijā, tad jābūt zviedriešiem

tas gan (pagaidām?) ne par mums pašiem

jo resnāks, jo dalīgāks

2011-01-09T13:39:00.000+01:00

stāsts ir pagarš un komplicēts, bet secinājums - kodolīgs...
Ome atrakusi un iedevusi mums līdzi manu veco tālskati, kuram bērnībā ilgi un dikti krājkasītē krāju radu un vecāku izsniegtās naudiņas, līdz beidzot par nebūt ne nieka ~ 70 rubļiem varēju to iegādāties. Nu to kāri izmanto Didzis, un kādā brīdi prasa: - Kur ir mans tālskatis?
- Tas nav tavs tālskatis, tas ir mans, es tev tikai iedevu viņu lietošanā, - saku es.
- Nē, bērni neko nevar pirkt, tas īstenībā ir omes tālskatis, - atcērt Didzis. - Un ome dalās, nevis tā kā tu. Jo resni cilvēki ir dalīgi. Jo resnāki, jo dalīgāki. Un ome ir pati resnākā, tāpēc viņa ir pati dalīgākā!!! Uvis ir tievs, tāpēc viņš nedalās. Bet jūs ar tēti esat gandrīz tievi.

Nu piedod, ome ;-)!

Didzi cītumā!

2010-12-16T23:30:00.000+01:00

mjā, rodas Didzim drusku tāds svensonu akcentiņš - īpaši cīnos par latviešu cieto, pret zobiem izrunājamo 'l' - un pret zviedru pusmīksto palatizēto (palabojiet, ja fonētikas terminoloģija tomēr piemirsusies)... savukārt viņš cīnās, lai es pareizi izrunātu viņa bērnudārza biedru vārdus - ,Lii-'a, nevis Lija (šobrīd laikam lielākā draudzene), Lu,vii-'sa, nevis 'Lovisa (piedodiet par kroplo fonētisko atveidojumu), utt.

Savukārt Uvis joprojām ir caur un caurēm latgaļu puika - rūka (roka), pīns (piens), Didzi cītumā (cietumā)! Un vēl Uvim mīļi sanāk antilope - no tās paliek pāri tikai - lōpe.

par kontrolieriem

2010-12-05T23:14:00.000+01:00

ai nu cerams tie streikojošie spāņu gaisa satiksmes kontrolieri dabūs ko gribēja - bet es sestdien tiešā Lisabonas-Stokholmas reisa vietā dabūju atceltu reisu, tiklīdz biju nodevusi bagāžu un piereģistrējusies, tad absolūtu informācijas haosu ar ieteikumiem stāvēt dažādās pareizās un nepareizās rindās, līdz beidzot ar gandrīz trīs stundu kavēšanos devāmies uz Oslo (ar nelielu līkumiņu izvairoties no Spānijas un pārlidojot Īriju), tur pavadījām 30 min. lidostā, neizkāpjot no lidmašīnas, un neilgi pēc desmitiem vakarā laikam beidzot biju mājās.

taču patiesībā visvairāk gribēju pastāstīt par Arlanda Express (lidosta - Stokholmas centrs) vilciena biļešu kontrolieri. Pamanot, ka rokā turu papīra glāzi ar karstu tēju (nevis biļeti, kuru viņš nāca pārbaudīt), puisis smaidot paņēma manu tēju un teica, ka paturēšot, kamēr es atrodu biļeti. Tas notika tik zibenīgi un eleganti, ka es pati vēl nepaguvu sākt minstināties un pārdomāt, kur likt karsto tējas glāzi, kamēr rokos pa somu biļetes meklējumos. VIŅŠ kā jau profesionālis visu šo notikumu turēja savās drošajās rokās, VIŅŠ jau iepriekš zināja un redzēja, kāda būs mana problēma un kā man palīdzēt, pirms es vēl šo problēmu paguvu apzināt, verbalizēt vai realizēt. VIŅŠ tādēļ nejutās ne pazemots, ne izmantots, bet gan priecīgi un vienkārši PILDĪJA SAVU DARBU.

Var jau būt, ka tā notiek tikai Arlanda Express un varbūt tas ir apzināts āķis, kas domāts, lai 'paņemtu' pasažiera lojalitāti. Bet tajā brīdī - pēc Lisabonas haosa, informācijas trūkuma un nepareizās informācijas no dažādiem lidostas dienestiem - man šis nozīmēja tikai vienu: jā, forši, esmu atpakaļ Zviedrijā.

svētku pēcgaršas

2010-11-24T22:35:00.000+01:00

pēc ilgām pārdomām visi trīs ģimenes puiši ar vecmammu tomēr devās uz 18. novembra svinīgo dievkalpojumu Stokholmā. Pati klāt nebiju, dikti bij' jāstrādā - un laikam labi, ka tā. Vismaz pēc pārstāsta sapratu, ka mācītāja uzruna par modināmo mironi a.k.a. Latviju diezin vai būtu radījusi svētku sajūtu. Didzis mājās pajautāja vienkārši: - Mamm, vai taisnība, ka Latvijā vairs neviens nedzīvo?

Lieki teikt - uz svinīgo pasākumu ar Īvāna runu tā arī nesaņēmāmies - zin' tomēr ciktur laikam 120 naudiņas uz galviņu... bet varbūt vajadzēja - par naudiņām varbūt sanāca arī svētku sajūtai...

vārdu krājuma nacionālās īpatnības

2010-11-15T23:16:00.000+01:00

nez par ko tas liecina, ka Didža zviedru valodas krājumiņā divi populārākie teicieni ir:

1. inte sloss (bez sišanas/kaušanās)!
2. sluta (izbeigt)!

droši vien TIE CITI bērni ir baigi neuzvedīgie, un audzinātājām nākas nemitīgi viņiem aizrādīt. trakums. ak tu mans nabaga mīlulīts.

sirdī ielīst negaidīts prieks

2010-11-11T22:59:00.000+01:00

Hmm. Kā interpretēt to, ka darbabiedrene man atstiepa lasīšanai grāmatu, kam uz vāka šāds teksts: "Šī grāmata maina. Šaubīgo tā atbrīvo no šaubām, skumjo no skumjām un bezcerīgajam dod jaunu cerību"? Cerēsim, ka tas neatspoguļo viņas spriedumu par manu dvēseles noskaņojumu...

Sāku lasīt, bet pagaidām gan šķiet, ka pilnīgu apskaidrību negūšu, tracina vārdu kārtība vismaz dažos tulkojuma teikumos, piemēram, "Dažas sveces ir pagrabā virs izlietnes", nemaz nerunājot par valodas štampiem ("Maks juta, ka sirdī ielīst negaidīts prieks"), kādus taču vairs nelietotu neviens kaut cik nopietni ņemams latviešu autors. Bet tulkojumā ir ok? Varbūt piekasos, bet nu pastāv zināma netulkojamība - vai vienkārši tulkošanas grūtības? - starp amerikāņu valodas skaistumu lakonismā un latviešu valodas nepieciešamību vismaz pēc aizplīvurotības, varbūt pat pēc ironijas jebkurā tekstā, kas pretendē uz ko vairāk nekā vnk notikumu pārstāstu.

par Didža brālēnu Eduardu

2010-11-07T23:18:00.002+01:00

- Didzi, nu kāpēc Tu tik nelabi izturies pret brālīti?! Nu kas var būt Tev vēl mīļāks par paša brālīti?!
- Eduards!!!!

smaržu mistērijas

2010-11-01T23:10:00.000+01:00

kam kaut ko nozīmē Iecavas spirta brūža smarža - viena vieta, kur to var atrast (vismaz vējainā 1. novembra vakarā), ir Edinburgas centrālā iela jebšu the Royal Mile, kas, starp citu, tūrisma ceļvedī tiek saukta arī par visas Skotijas centrālo ielu.
bet smarža ir autentiska, īsta, bez piejaukumiem. tieši tā pati, ko Iecavas mistērijās neiniciētie ir aprakstījuši arī kā uzsildītas aizvakardienas vecās gaļas smaku.
minēsim - brūzis? atkritumi? smogs? dedzināti graudi - angļu bonfire skotu paveids? vai nav vienalga - bet IR!

par integrāciju

2010-10-23T23:29:00.000+02:00

integrācija - vai tas ir tad, kad tavs bērns no atskaņotāja izņem Stabulnieka disku un tā vietā palaiž ABBA-u?!

par sīkumiem

2010-10-22T00:29:00.000+02:00

piedodiet - pēc dzimšansdienas neliels pieklusums ēterā - noskatījāmies Džulī un Džūliju un sapratu, ka mans blogs vien tāds sīkpurkšķis milzīgajā blogokosmā.
btw, par sīkumiem un krikšiem runājot - kāpēc google kontam un twitterim nav vienota logina? atkal esmu aizmirsusi pēdējā paroli...

mazaas zaljaas konchinjas vilinaajums

2010-10-11T22:18:00.001+02:00

peec neilgaam paardomaam nosuukaaju viesniicas numurinjaa uz spilvena uzlikto zaljo konfektiiti ar uzrakstu Lilliput. Varbuut riit buushu pavisam mazinja un vareeshu ieiet Aizspogulijaa? vai arii buushu pavisam liela un sasieta kaa Gulivers? veel jau var sanaakt visaadi blefuski, jehuuzi, baltie un marta zakji un trakie cepurnieki - ta' jau doshu zinju, kas tur inaaks!

naakamais eiro-dublis

2010-10-11T21:24:00.001+02:00

naakamais dublis eiropilseetaa - ierashanaas viesniicaa! Pie ieejas durviim atslietas celtnieciibas kaapnes, dazhi chemodaani, un administrators laipni paliidz viesim pa logu izkaapt no vinja (par laimi) otraa staava nummurinja. Mees, dazhi cilveeki, kas gaidaam, kad shis shovinjsh beigsies, lai vareetu pieregjistreeties, meegjinaam uztvert notiekosho ar humoru un sapratni - galu galaa, ir jau astonji vakaraa, rezervaacijas visiem ir, negribas citur laimi mekleet - kas zina, vai citur buus labaak. Un varbuut citiem numurinjiem atsleegas no iekshpuses neklemmeejas. Administrators arii meegjina muus nomierinaat ar faktu, ka savas 20 gadu ilgaas karjeras laikaa vinjsh pirmoreiz atbriivojot iespruudushu viesi. Mani gan driizaak nomierina doma, ka nupat jau vinjsh ir guvis zinaamu pieredzi shaadaas darbiibaas.

bet viesniica citaadi jauka, miiliiga. lielaakais aplauziens jau drizaak cits - kad pienjemu leemumu tomeer izdzert minibaara viininju (mazo pudeliiti) par 12 eiro, numurinjaa taa arii neizdodas atrast korkjuvilkji.

euro-inferno

2010-10-11T21:04:00.000+02:00

taa buutu viena iista eirokraatu elle - ar Samsonite rokas bagaazhas chemodaaninju doties pa bezgaliigiem Briseles starptautiskaas lidostas gaitenjiem no vienas zaales otraa, sekojot uzrakstiem vai 4traas valodaas (Exit, Ausgang un taa taalaak). Nepacietiigaakie izmeegjina aatro trasi pa vidu; kas jau te pabijushi ilgaak, tiem vairs nekur nav jaasteidzas - uz priekshu, veel viena Ausgang ziime, tad nebeidzamas reklaamas, gaitenis pa labi, caur durviim, Ausgang ziime noraada uz leju, braucam uz leju, veel uz leju, tad atkal taisni uz priekshu, taalu taalu, hmm - vai buutu apmaldiijusies? tachu redzu tos pashus cilveekus, ko ieveeroju jau lidmashiinaa, taatad vinji nekur citur nav tikushi... tad Ausgang ziime pa kreisi, uz priekshu, taalu taalu, tad braucam uz augshu, atkal uz augshu - liidz saprotam, ka te jau esam bijushi, taatad Ausgang-i iet pa apli...

tik tieshaam biju jau paarliecinaata, ka TIK taalju nevar buut jaaiet - kad beidzot tachu tas Exits tomeer pienaaca!

dēlam pieci jebšu cepiens par kūkām

2010-10-05T22:58:00.001+02:00

kāds vells mani dīdīja izcept Uvim uz otrās dzimšanas dienas rītu tortīti ar svecītēm? protams, sevi cienoša māte to pašu servisa līmeni grib nodrošināt arī vecākajam dēlam, kurš, nabags, savu pirmo rīta tortīti (turklāt bez svecītēm, kas bija aizmirstas iepirkt - vien ar lielu, brūnganu, kakveidīgu marcipāna&šokolādes piecinieku pa virsu) sagaidīja tikai piektās dzimšanas dienas rītā. Jau Uvja kūka bija nu tāda, ne visai garda, vairāk principā nekā ar baudu notiesājama - tad nu Didža tortīte uzticami seko standartam, tāda pasausa, šokolādes par daudz, zaptes par maz utt. Nemaz nerunājot par izskatu - nošķiebusies, tāda kā notriepta, par piecinieku jau komentēju... Tad nu tādi man šovakar jautājumi - vai man tagad un turpmāk 2x gadā būs jāizcieš pazemojums par savu nemākulību toršu cepšanas lietā? vai dēli drīz nesāks bīties no dzimšanas dienu rītiem? vai varbūt vīriešiem ir vienalga - ja cep ar mīlestību?! vai arī varbūt ir cerība, ka prasmes tomēr uzlabosies? nu tā, ar kādu 10to, 15to cepienu????

neizjaucamās lietas

2010-10-01T21:09:00.001+02:00

Vakar ar Didzi no mazas raķešnesēja bildītes žurnālā "The Economist" nonākam līdz atbruņošanās tēmas plašam iztirzājumam. Mēģinu izstāstīt, ka cilvēki izjauc ieročus, lai tie vairs nevarētu nodarīt ļaunumu, un detaļas pēc tam izmanto visādiem labiem nolūkiem. Te Didzis komentē: - Bet ir lietas, ko nevar izjaukt.
Skatos uz viņu jautājoši.
- Piemēram, šo glāzi.
Te nu man nākas piekrist, ka glāzi izjaukt patiešām nevar, to var tikai saplēst.
Kaut kā nebiju agrāk šādā aspektā uz lietām un parādībām paskatījusies. Bet patiešām, ir lietas, kuras var salikt, izjaukt, sadalīt un pārdalīt, un atkal salikt kopā. Un ir tādas, kas ir vienā veselumā, neizjaucamas, kā kristāla glāze. Var tikai saplēst, un viss - bet labāk nevajag.

pati labākā likšanās

2010-09-30T21:02:00.000+02:00

cilvēkam (vismaz dažiem!) jau piemīt tāds netikums mēģināt visur vilkt paralēles un saskatīt analoģijas. bet kaut kas tur ir ar tiem zviedriem (droši vien skandināviem vispār) un amerikāņiem - vai varbūt tomēr man nav taisnība, ka gan vieni, gan otri savu valsti uzskata par pašu labāko pasaulē? vai varbūt tā liekas visām tautām - izņemot, protams, vienu?

deguncilvēks?

2010-09-30T20:10:00.000+02:00

Didža deguns nu gan ir viena smalka padarīšana! Lidostā pirmais, ko viņš paziņo: - Te smaržo pēc īstām lidmašīnām!
Un tagad, vēsajos rudens rītos: - Katru dienu smaržo aizvien vairāk pēc sniega!

Un tā vienādiņ - pirmais novērojums par lietām un parādībām viņam mēdz nākt no deguna. Nez kā šitos īsti sauc? Vai tie ir tie paši vecie labie kinestētiķi, vai varbūt ir kāds īpašs termins izdomāts šitādiem 'deguncilvēkiem'?

par sievām

2010-09-24T22:46:00.000+02:00

Didzis paziņo: - Es negribu precēties, gribu vienmēr palikt brālis! (Tā viņam šobrīd liekas 'vai nu-vai' tipa izvēle.)
Prasu: - Kāpēc?
Didzis: - Jo sieva liek darīt visādus darbus un pārcelties dzīvot uz citu vietu.

Sarkstu, bālēju un nesaprotu, no kurienes tāds priekšstats varētu būt radies.

par (bērnu) vienlīdzību

2010-09-23T20:32:00.000+02:00

te nu beidzot viens vērojums par sociāldemokrātiju - ar īpašu veltījumu Ilzei Oslo...

Viss sākās gluži nevainīgi, kolēģēm sēžot pie pusdienu galda un spriedelējot par skolu kvalitāti Zviedrijā, kuru visi vienprātīgi slavēja. Te zviedru kolēģe izteica satraukumu, ka pēc vēlēšanu rezultātiem Zviedrijas politika kļūšot labējāka un liberālāka, un varbūt pat pieļaušot tādas šausmas kā privātas bērnu slimnīcas. Te nu es izgāzos - apjautājos, kas tad tur tik slikts? Un tad tik dzirdēju - takšu nedrīkstot pieļaut, ka bērni ir nevienlīdzīgi, jo redz bērniem nav iespējas pašiem izvēlēties. un tad sanākšot, ka bagāto vecāku bērni bez savas izvēles dabūs labāku servisu, nestāvēs rindās utml. Mana tēze, ka vecāki paši ir atbildīgi smagi strādāt, censties ko sasniegt, lai varētu bērniem atļauties labāku servisu, maigi izsakoties, neguva piekrišanu. Nemaz nerunājot par nākamo tēzi, ka bērni šā vai tā nav vienlīdzīgi, piemēram, ka mēs savējos vedam ārzemju ceļojumos vai pērkam mantas, ko citi varbūt nedara, jo negrib/nevar atļauties.
Var jau būt (t.i., cerams), ka kaut ko pārpratu, varbūt lietas būtība slēpjas valsts finansējuma pārdalīšanā vai tamlīdzīgi, varbūt līdz galam izskaidrot traucēja valodas barjera, varbūt tas, ka ziemeļvalstu kolēģēm vēl savu bērnu nava. Bet bija interesanti vērot, kā zviedriete un dāniete fanoja par vienlīdzību un valsts lomu vienlīdzības nodrošināšanā, latviete nostājās liberālā individuālisma pozīcijās (nu esam mēs Eiropas amerikāņi!), bet bulgāriete un filipīniete paturēja viedokli pie sevis.

patriota atzīšanās

2010-09-23T20:22:00.000+02:00

Luberon, Vaucluse, Provence

mjā, Francijas dienvidos ar patriotismu mūsu Didzim bija cauri.
Kamargā, kur flamingo, baltie zirgi, vērši un jūra, viņš apjautājās, vai mamma ar tēti nevarētu meklēt darbu Francijā.
Ieraugot brīnišķīgo Luberonas ieleju, viņš viesu mājas saimniekam Markam paziņoja, ka gribot te palikt visu mūžu (uz ko Marks atzina, ka viņam radusies gluži tāda pati vēlme).
Un visbeidzot pēc lieliskās dienas Vidusjūras piekrastē netālu no Marseļas tika noformulēts piedāvājums: - Aizmirsīsim zviedru un latviešu valodu un paliksim par īstiem frančiem!
Es gan spirinājos pretī: - Par īstiem frančiem var būt tikai tie, kam ir īstas franču vecmāmiņas!
Un saņēmu atpakaļ: - Nevajag man nekādu franču vecmāmiņu!

hečups, pečaps un joberts

2010-09-20T23:30:00.000+02:00

Tas jau nevienam nebūs nekāds jaunums, ka Didzis joprojām pie saviem iemīļotajiem frī kartupeļiem pieprasa "hečupu" - bet nupat arī Uvis ir izdomājis savu variantu par kečupa tēmu, kas skan aptuveni kā "pekap" vai "pečap" :-).

Bet šorīt brokastīs - vēl Luberonā viesu mājā - mēs ar Gunti vai zem galda pakritām no smiekliem, kad Didzis pagrāba bezpiedevu jogurtu, nevarēja pats apēst, tādēļ reklamēja visiem pārējiem: - Negribi manu jobertu? Joberts ir jāēd, joberts ir ļoti veselīgs.

Lietuvas kriksis

2010-09-12T20:12:00.000+02:00

Guntis skatās basketu, Didzis prasa: - Kas spēlē?
- Serbija un Lietuva.
- Kādas dīvainas valstis!... Tajā Lietuvijā bieži līst lietus?

kauns

2010-09-07T20:27:00.000+02:00

kaut kādā sarunā Didzis man pēkšņi paziņo: - Ej tu pa gaisu! - Un pats tā blēdīgi, vērīgi skatās, tipa, redzēs, kas būs, ko teiks. Es reaģēju adekvāti un izsaku izbrīnu-nosodījumu-aizrādījumu, ka tā nu mammai gan nedrīkst teikt. Un tad seko hrestomātiskais: - Jā, bet tu savai mammai tā saki!!!
Mēģinu nosarkt, ielīst zemē, pārvērsties par sālsstabu utt. Jo puisim taisnība. Pavisam nesen tas bija, kad paspruka gan šāda frāze - nu puspajokam, uz zoba pavelkot - bet paspruka...

par cilvēkiem

2010-09-05T15:39:00.000+02:00

Didzis lūdz: - Palasi, lūdzu, to grāmatu, kur ir par pērtiķveidīgajiem cilvēkiem!
Saku: - Tu domā par cilvēkveidīgajiem pērtiķiem?!
Didzis: - Ko tu saki? (Tā viņš pārprasa vienmēr, kad ir pārliecināts, ka es runāju muļķības.) Nē, par pērtiķveidīgajiem cilvēkiem!

par izpārdošanu

2010-08-31T20:22:00.001+02:00

un kā jūs atbildētu uz jautājumu: - Kā radās pati pirmā mammīte?
nu neatradu citu atbildi ātrumā pie rokas: - Laikam dieviņš radīja...
uz ko sagaidīju vētrainu reakciju: - Jā, jā, tā ir!!! un ja mammīte negrib dzemdēt, bet grib tikai bērniņu, tad dieviņš rada viņai bērniņu. tā ir tāda pavisam mazu bērniņu izpārdošana!

domele_lv

2010-08-30T22:47:00.000+02:00

ja nu vēl būtu iespējams to tviterbūšanu izteikt latviski, visādi 'krikumi', 'krikši', 'krikumošana' (vai krikum-ēšana :-)) utml nemaz nebūtu slikts variants.

Uvja krikums

2010-08-30T22:44:00.001+02:00

mūžīgi šajos krikumos tik par Didzi, par Uvi gandrīz neko... nav taisnības uz zemes virsas, nu ABIŽO tos jaunākos.
bet šodien Uvis beidzot pateica kaut ko līdzīgu vārdam "Didzis" - vismaz "Di" bija skaidri dzirdams. iespējams, ka viņš tomēr atteiksies no savas degunvalodas, kurā brāli sauca "tn-tn" (izrunājot nazāli, caur degunu).

trieciencenas un atspiešana

2010-08-24T20:26:00.001+02:00

kaut kā atmiņa man sākusi strādāt atpakaļgaitā - laikam LV atvaļinājuma notikumi bija tik sakompresēti vietā un laikā, ka tikai pamazām notiek "atspiešana" (oficiālais 'unzip' termins ;-))....

tātad vēl viens stāsts par Didzi. klausās, klausās puisis LV radio un pēkšņi prasa: - Mammu, kas ir trieciencenas?
Nu gluži kā tāds trimdas letiņš, kas lasījis tik Skalbes pasakas un nav izsekojis vietējām reālijām...

ko mēs nepamanām

2010-08-22T22:50:00.000+02:00

atcerējos vienu storiju no atvaļinājuma, ko gribējās piefiksēt sērijā "Par Didzi"

Atbrauca ciemos Didža draudzene Monta ar mammu un māsu; Didzis aiz prieka uzvedās trakāk nekā iespējams - kā pilnīgi apstulbis lēca, plēsa, kliedza, ārdījās. Monta, tomēr jau piecarpusgadus liela, tā skatās, skatās uz viņu un tad man saka: - Bet viņš taču ir pilnīgi dulls!
Un ko es, dēla māte, varu viņai teikt? Saku: - Bet protams, Monta, vai tad Tu agrāk to nebiji pamanījusi?
Nabaga Monta - un viņa bija tā raudājusi, kad šitais mauglis/tarzāns brauca prom uz Zviedriju; pavadīja viņu, ar sarkanu rozi mājot no otra Daugavas krasta, viņas mamma baidījās pieminēt Didža vārdu, lai nesāktos asaru plūdi...
Un tā mēs visas, ar rozā brillēm - līdz kādu dienu saprotam - bet viņš taču... ir tāds, un šitāds, un šitāds!

mūsu ielā svētki

2010-08-22T20:18:00.000+02:00

taisnība, ka siltos, garos vasaras vakaros introvertie zviedri iesilst un kļūst par pavisam citiem cilvēkiem. un skaista arī tradīcija reizi vasarā kaimiņiem sarīkot ielas svētkus - turpat laukā mūsu mazās ieliņas malā, pie gara galda, katrs atnes savas vakariņas (un nevis kādos papīra traukos, bet pa īstam - ar kārtīgiem šķīvjiem un stikla vīna glāzēm), ēd, runā, jokojas, padalās ar saldo ēdienu, sļivovici, melno balzāmu un beigās arī ar 5litrīgu Jack Daniels un ūdenspīpi. un tā no sešiem līdz vienpadsmitiem vakarā.
Didzim jau nu patika ļoti - un torti viņš dabūja, lai arī nemāk zviedru valodu (tas bija dikti aizkustinoši - prasu šim, vai grib torti, viņš - skaidri redzu, ka grib - bet saka, ka negribot, jo nemākot zviedriski un nevarot palūgt). mēs arī beidzot izskaidrojām vienam otram kaimiņam, ka neesam lietuvieši un nestrādājam vēstniecībā. pat mēģināju krieviski aprunāties ar ukraiņu kaimiņieni, kas te ieprecējusies un nezina angliski. jāatzīst gan, manā krievu valodā parādījušās tādas frāzes kā 'moi hazbend', 'kindergarten' utml. sākumā gan likās jocīgi, ka katrs ēd savu paiku - bet, no otras puses, varbūt labāk ēst savu vistas grilu polinēziešu gaumē, ne kaimiņa treknās desas?...
starp citu, kaut kas zviedros man atgādina lietuviešus - kur labi zini, ka iepazīstoties viens no pirmajiem stāstiem būs par Lietuvas impēriju, kas reiz sniegusies līdz Melnajai jūrai. tad nu zviedri atkal labi zina, ka Latvija (visa!), Lietuva un Igaunija reiz bijušas daļa no Zviedrijas.
bet citādi - cilvēki kā cilvēki, jokojas, pavelk viens otru uz zoba, iesilst pie glāzītes...

where can I donate my body

2010-08-19T20:33:00.000+02:00

Šodien pusdienlaikā palīdzējām kādam grieķu izcelsmes vīram Karolinska institūta ēku mudžeklī atrast to, kurā varētu pieteikties ziedot savu ķermeni. Pasaulsuzskats, jāatzīst, viņam bija konkrēts. Pa ceļam vaicāja mums, vai esam ārsti vai studenti; teicām - ne ārsti, ne studenti; vīrs secināja - tātad strādnieki. Pēc tam noskaidroja, vai mūsu zviedriete zina, kā Zviedrijā radies sociālisms - pēc 1932. gada streika, protams - un komentēja mūsu čīliešu izcelsmes kolēģim kaut ko par Čīles diktatūru. Līdz manai nacionalitātei un valstsiekārtas iztirzāšanai nenonācām - jo klāt bija ķermeņu ziedošanas vieta. Ceru, ka viņu tur uzņēma ar izpratni.

latviešu puisis zviedru dārziņā?!

2010-08-19T20:20:00.000+02:00

Pirmdien sākas dārziņš, un Didzis GALĪGI nav gatavs iet ZVIEDRU dārziņā. Vienīgā cerība, ka viņš valodu tik ātri neiemācīsies...

10 minūšu laikā 2 situācijas:
Situācija nr1: Piebraucam pie veikala stāvvietā, Didzis mani māca, ka vajag iebraukt vispirms ar mašīnas pakaļgalu. Atbildu, ka man tā nepatīk; šis pamāca, ka man esot viņš jāklausa, jo "meitenēm ir jāpaklausa puišiem". Prasu, kur šis tādu lietu uzzinājis. Izrādās, no Ievas, jo "Ieva vienmēr paklausa Edgaram"....
Situācija nr2: No tā paša veikala iznāk melnādains puisis. Didzis komentē: "Šeit arī nēģeriem ļauj iet veikalos".

viltnieks mazais lingvists

2010-08-17T20:51:00.000+02:00

veikalā Didzis paziņo, ka vajagot nopirkt kādu bērnu filmiņu - jo tā viņš ātrāk iemācīšoties zviedriski. un pats smīkņā... jo multeni jau vajag, ne zviedru valodu!
'
bet šovakar Maugli lūdza ieslēgt igauņu valodā - varbūt tomēr valodnieks?

bedres un pērles

2010-08-16T19:40:00.000+02:00

pieci vien mēneši padzīvoti Stokholmā - bet, iebraucot Mārupē, Didzis prasa: kāpēc ceļi tik bedraini?

vēl viens Latvijas atvaļinājuma Didzisms: ja Latvijai trūkst naudas, es varu iedot savējo!

(galu galā, patiešām, koka krājkasīte jau gandrīz pilna, tērēt īsti nesanāk, jo tāpat vecāku maizē vēl :-))

bija jau vēl pērles, bet tās nepierakstījās un aizmirsās. ja atceraties, dodiet ziņu, liksim Didža pērļu vācelītē!

vissmukaakais mizonis

2010-07-19T22:51:00.000+02:00

jaunaakais no mistera Di repertuaara.
Zoodaarzaa:
- Kur ir tie bifelji un mizonji?

Veelaak maajaas:
- Tas, kursh ir vissmukaakais, gatavos saldo eedienu.
Te tiek ietureeta pavisam maza pauze, lai tik kaads nepaguutu ierunaaties.
- Taatad ES!!!

it kā par plovu

2010-07-13T22:12:00.000+02:00

Es Guntim (par Didzi): - Tu tiec ar puiku galā, es gatavošu plovu.

Guntis Didzim: - Didzi, kur Tev ir gals?

Didzis: - Man gals palika Latvijā.

par šopingu un laulību (filmās)

2010-06-27T23:44:00.000+02:00

mana vecmeitas svētdiena - viena, bez puišiem, gan lieliem, gan maziem - ko gan varēju iesākt? nu jā, gribējās kaut ko sev nopirkt pēc ilgiem laikiem. negāja tik viegli - vispirms izrādījās, ka iecerētās bodes svētdienā ciet. tad nācās meklēt citas, kas vaļā - kas jau nedaudz ierobežoja (varbūt atviegloja?) izvēli. tad milzīgā ņemšanās, atlasot, apčamdot, gribu-negribu, der-neder, piestāv-nepiestāv, citas-tādus-valkā-bet-vai-es-neesmu-par-vecu-resnu-nopietnu-utt, vai-tas-ies-kopā-ar-šito, vajadzēja-tomēr-ņemt-tās-otras-kurpes-jo-ietu-klāt-šitai-kleitai... un visbeidzot pārnesu visu to mājās, velku - un tiešām, nekas ne ar ko nesapas, darbam par nenopietnu, iziešanai man īsti nevajag... vārdu sakot, liela brēka par neko :-)!
kad paaugšos un varēšu to atļauties (resp., kad sasniegšu pietiekamu vecumu, lai man būtu vienalga), staigāšu rimčikā iegādājamās biksēs un tēkreklos - principā.

bet svētdiena vienalga sanāca jauka - pierādot, ka vienu dienu varu izturēt arī bez puišiem. beidzas tā arī jaukā izskaņā, noskatoties tādu ritīgi ģimenisku filmu kā "Revolutionary Road" - kur viena no tēzēm - ilgtspējīgas laulības pamats ir viena dzīvesbiedra spēja izslēgt savu dzirdes aparātiņu un neklausīties, ko runā otrs... vienīgais dienas mīnusiņš - varbūt vajadzēja pārbaudīto vērtību "Magnoliju" skatīties - šī tomēr īsti nedavilka. lai gan šī varbūt pat bezcerīgāka, ne tik absurda. viena jauka amerikāņu meitene aiziet bojā tik tādēļ, ka vīrs grib scrambled eggs un pārdot kompjus un negrib domāt par savas dzīves jēgu parīzē.