2017. gada 28. jūn.

Par demokrātiju un prioritātēm


Bērni strīdas par to, kā mēs varētu izlietot brīvos naudas līdzekļus, ja mums tādi būtu. Iegādāties laivu, uzbūvēt mājās baseinu vai ieviest suni? Trīs bērni, trīs viedokļi. Bet īstenot varam tikai vienu. Kā tagad izlemt? Unai ir padoms - skaitīsim “ūle dūle dof” (“enik benik sikelsā” zviedru variants) un atrisināsim jautājumu ar skaitāmpantiņa palīdzību. 
Didzim tas nepatīk, viņš saka, kā ir: - “Ūle dūle dof” nav nekāda demokrātija!

2017. gada 12. jūn.

Plūkt vai neplūkt, tāds ir jautājums

Una sev neraksturīgi ir gluži samulsusi: - Mamm, Gudruna teica, ka mēs Midsommarā iesim plūkt puķes. Bet es taču Amerikā apsolīju neplūkt puķes!


Te nu saduras divas lielas autoritātes – vienmēr dzīvespriecīgā islandiete Gudruna, Unas iemīļotā audzinātāja, un ASV ceļojumā satiktais bargais amerikāņu parka reindžeris no John Muir milzu sekvoju parka pie Sanfrancisko. Parkā bērni izpildīja dažādus uzdevumus un tai skaitā apņēmās parka neko nelauzt, neplēst un arī puķes neplūkt, kā balvu saņemot Junior Ranger nozīmīti. Gudruna savukārt turpina dabas bērnu ziemeļeiropiešu tradīciju ap vasaras saulgriežiem plūkt tik visu nost, kas pļavā labs, un nest labumu mājās. Unas problēmu man izdodas atrisināt ātri (pļava nav parks un Zviedrija nav Amerika), bet pēcgarša kaut kāda tāda tomēr paliek. Un gribas Unas vietā uzdot kādu neatbildamu jautājumu – kur tad ir tas pareizais līdzsvars starp dabas iepazīšanu un saglabāšanu?

2017. gada 9. jūn.

Pedagoģiskā stīga

Una ir tik ļoti gatava pielikt punktu dārziņa gaitām un doties uz skolu, ka šoreiz – atšķirībā no viņas brāļu dārziņa izlaidumiem – gatava esmu arī es. Nelielajā izlaiduma svinēšanā man nenorit ne asariņa, kaklā neiemetas kamols un prātā nenāk nekādas sērīgi apcerīgas domas.

Tikai sarunā ar Unas audzinātāju Aleksanderu, jaunu puisi, kuram visi bērni liptin līp apkārt, tāda kā migliņa acīm priekšā gan. Šī ir pēdējā plānotā saruna, kurā viņš man izklāsta audzinātāju novērojumus par Unu, runājam par bērna stiprajām un attīstāmajām pusēm un gatavību skolai. Arī viņš apliecina, ka Una ir vairāk nekā gatava iet tālāk, viņas valodas attīstība ir tāda pati vai pat labāka kā zviedru bērniem, viņa ar prieku apgūst jaunas lietas un labprāt māca tās tālāk citiem. Šo iezīmi Aleksanders nosauc par “pedagogisk stråk”, un tādu viņš esot pamanījis arī man, kad reiz dienu pavadīju kopā ar Unas grupiņas bērniem. Laikam tas mums ģimenē (dzirdi, Ome?!).

Un vēl Unai šobrīd esot lielo neatbildamo jautājumu laiks – kāpēc mēs te esam, kas mēs esam, kas ar mums notiek pēc nāves. To es zinu pati, jo pirms aizmigšanas viņa šos jautājumus uzdod arī man. Dārziņā viņa esot teikusi, ka pēc nāves viņa būs koks, tā esot teicis tētis. Visa lielā prātošana dārziņā notiekot pusdienlaikā – viņa sēž pie audzinātājas Tīnas galda kopā ar citiem bērniem, un tad tikai sākoties prātuļošana. Tā nesen viņa ar draugiem aizdomājusies, kā ir būt cilvēkam bez rokām un vai ir iespējams bez rokām paēst. Beidzies ar to, ka Una sēdējusi pie galda un grupas biedri Ville un Eliass viņu barojuši.


-->
Viņiem visiem dārziņā pietrūkšot Unas. Un man liekas, ka šajā brīdī nodevīgs mitrums ir ne tikai manās acīs. Bet varbūt tas vecākiem tā vienkārši liekas.