2018. gada 20. apr.

Viegli par smago: kā vecmamma vislaik samazinājās

Kā vecmamma vislaik samazinājāsKā vecmamma vislaik samazinājās by Michael De Cock
My rating: 4 of 5 stars

Vakaros ap priekšā lasāmās grāmatas izvēli mūsmājās nereti notiek neliela stīvēšanās. Viena izskatās garlaicīga, otra ir pārāk zināma, vēl citu, no sērijas ”mazajiem par zvēriņiem”, izbrāķēju es pati, priekšā lasītāja mamma. Taču Mihaela de Koka ”Kā vecmamma vislaik samazinājās” jau ar pirmajām rindiņām iegūst nedalītu sešgadnieces un deviņgadnieka uzmanību un trāpa saules pinumā arī pašai lasītājai. Bērnu acis un ausis, jutīgie pasaules izpētes radari, burtiski piesūcas grāmatai, jo uzreiz ir skaidrs, ka tā ir par lielu un īstu tēmu. Tēmu, kas ir tik svarīga, ka pieaugušie parasti izvairās ar bērniem par to runāt. Bet te viss kā uz delnas. Vienkāršie, skaidrie teikumi, kādos mazmeita stāsta par savu vecmāmiņu, ir nepārprotami un viegli uztverami. Ilustrācijas pieliek klāt pa kādai papildus detaļai, kur bērniem piesiet aci. Stāsta fabula ir pavisam vienkārša, forma – lakoniska. Vecmāmiņas un vectētiņa mīla un dzīvesstāsts, vectētiņa nāve, vecmāmiņas novecošana un atvadīšanās no dzīves. Fonā šim stāstam ieskicētas citu mājas iemītnieku dzīves, vienā vakarā izlasāmas grāmatiņas ietvaros uzburot veselu pasauli, kurā ietilpst gan lauki, gan pilsēta, gan dažādu profesiju un raksturu cilvēki, katrs ar savām raizēm un priekiem, katrs savā dzīves fāzē.

Autoram ir izdevies uzrakstīt pārsteidzoši priecīgu, nesamākslotu un mīlestības pilnu tekstu par novecošanu un nāvi, kas iet pie sirds gan mazam, gan lielam lasītājam. Katru bēdīgo lietu grāmatā atsver kaut kas labs. Vecmāmiņas koferis ir pilns ar izmisumu, sirds sāp kā izurbināta ar mazu nazīti, taču viņa ir arī traka uz puķēm, un caurumiņi sirdī palīdz asarām tikt uz āru. Sajūtot, ka drīz jāaiziet no šīs pasaules, vecmāmiņa ņem un sarīko svētkus, uzvelk kurpes augstiem papēžiem un iekarina ausīs milzu auskarus. Mirstot viņa kļūst tik sīciņa, ka pārceļas dzīvot mazmeitas sirdī. Gluži tāpat kā vectētiņš jau sen dzīvo vecmāmiņas sirdī.

Es turos, un mana balss aizlūst tikai tad, kad redzu, ka meita aizgriež no manis asaru pilnas acis. Saku viņai, re, cik labi, es varēšu dzīvot tavu bērnu sirsniņās. Viņa smaida, to iedomājoties. Arī puika klausās ar lielu interesi, tomēr, šķiet, stāstu uztver lietišķāk. Atceros sevi apmēram viņa vecumā lasām grāmatu, kurā kāds pusaudzis prāto par to, kas ir nāve un kas īsti noticis ar autoavārijā mirušajiem vecākiem. ”Tik liels bērns, bet nesaprot, kas ir nāve,” es toreiz pie sevis pukojos. Kamēr mēģinu atcerēties, vai tiešām nāve man bērnībā likās pilnīgi pašsaprotama, dzirdu, kā mani bērni pārspriež, kurš dzīvos kura sirdī – tētis mammas sirdī vai mamma tēta sirdī. Jo nekad jau nevarot zināt.


View all my reviews

Par vecākiem un bērniem, čehu krodziņiem un slēpošanu

Par vecākiem un bērniemPar vecākiem un bērniem by Emils Hakls
My rating: 5 of 5 stars

Čehu autora Emila Hakla grāmatas “Par vecākiem un bērniem” latviešu izdevums mani pārliecina uzreiz, vien paņemot rokās mazo sējumiņu cietajos, melnbalti sarkanajos vākos. Uz vāka izmantotā fotogrāfija ar divām garšīgām viskija glāzēm ir pārplēsta uz pusēm, un plēsuma vietā redzama gan baltā fotopapīra maliņa, gan fotogrāfijas mestā ēna, radot tādu kā 3D iespaidu. Te darbojušies perfekcionisti, es nospriežu. Ne par Haklu, ne čehu literatūru neko daudz gan nezinu. Labi, neslēpšu, “Šveiku” savulaik atzinu par neizlasāmu un Hakla vārdu vispār dzirdu pirmo reizi. Prāga nav mana sapņu vai jaunības pilsēta. Tikai Jozefa Ladas pasakas, kuras man bērnībā mīlēja lasīt priekšā tēvs, esmu ielikusi bērnu grāmatplauktā cerībā, ka reiz viņi piekritīs paklausīties par slinko puisi Honzu un varonīgo princesi, kas viņa dēļ devās uz pašu elli. Atzīšos uzreiz, Hakls man tagad tajā pašā plauktiņā, kur Honza.

Viss romāns ir viena gara saruna starp septiņdesmitgadnieku tēvu un četrdesmitgadnieku dēlu. Latviešu literatūras “mūžzaļās” meitu un māšu tēmas kontekstā iespēja izsekot divu paaudžu vīriešu attiecībām šķiet kā atsvaidzinošs alus kauss. Piedevās zem kausa neuzbāzīgi novietots 20. gadsimta čehu un Balkānu vēstures paliktnis. Sarunājoties vīri apstaigā Prāgas krodziņus, izvēlas ēdienus un dzērienus, apspriež lidmašīnu modeļus, sievietes, radagabalus, kas cits par citu īpatnāki, kara laikus, ustašu laikus, krievu laikus… iegrimst kopīgās un katrs savās atmiņās un atkal iznirst no tām pie nākamās dzēriena glāzes.

Viens no romāna varoņiem noveco, bet otrs ir vecs, un, kā atzīst vecākais no abiem, Hakla varonis tēvs, tā ir milzīga starpība. Tomēr lasot man jādomā, ka varbūt tieši šajās vecumu attiecībās vismaz teorētiski ir iedomājama tāda tuvināšanās un izpratne starp jau vecajiem vecākiem un novecot sākušajiem bērniem, kas vairs nav saistīta ar bioloģisku nepieciešamību un tās radīto pieķeršanos. Visbiežāk tikai tad, kad mums pašiem ir ap un pāri četrdesmit, ir izdevies pietiekami attālināties no savu vecāku ģimenes, lai varētu uz vecāku izdarītajām izvēlēm paskatīties ar pieauguša cilvēka acīm no zināmas distances, kā to mēģina darīt Hakla varonis dēls. Kādi bija mūsu vecāki, kad viņi bija mūsu vecumā? Kādi bijām mēs savu bērnu vecumā? Tādiem jautājumiem un sarunām, kādas Hakls attēlo savā romānā, laika nav atvēlēts pārāk daudz – kad bērni jau saprot un vecāki vēl var.

Es lasu un pieķeru sevi, ka vēl un vēl aizloku lapas, kur Hakls savu varoņu stāstījumā atkal kaut ko ir noformulējis nu tik labi. Dēls gan apgalvo, ka asprātības viņam nepatīkot. Patīkot vienkārši atgadījumi, kas notiek pasaulē. Un Hakls naski izmanto abus tēlus, lai stāstītu šādus atgadījumus un bārstītu asprātības tik sulīgi, ka brīžiem tā vien sakārojas izjust, kā tas varētu skanēt oriģināla valodā, kas turklāt esot Prāgas žargona piepiparota. Lūk, kā gan Prāgas čehu valodā varētu būt: “Dzīve mums zem dibena aizbrauc kā autobuss ar šoferi, kuru ķērusi trieka, bet smadzenes tam prot pievienot tikai: Olalā! Ak šitas! Es brīnos!”?

Es lasu un plivinos kaut kur turpat virs vīru galvām kādā Prāgas krodziņā, teju piedaloties viņu sarunā – tik pārliecinoša ir pasaules aina, ko uzbur Hakla un viņa latviešu tulkotājas raitā, dabiskā valoda. Tikai tulkotājas piezīmju daudzums man liekas pārmērīgs, mēģinu tās nemaz nelasīt. Esmu ar mieru izbaudīt vieglu reibumu, apmaldoties divu čehu prātvēderu pasaules reālijās un tikai aptuveni nojaušot, kas ir jatagani, “Puntja”, putns moa vai Jāra Pospīšils.

Grāmata ir izlasīta, un mēs ar meitu dodamies paslēpot pa piesnigušo mežu. Sešgadnieces soļi ir īsi, un slēpju nūjas viņa drīzāk velk līdzi, nevis izmanto, lai gūtu pienācīgu atspērienu. Apspiežu vēlmi viņu steidzināt un mēģinu domāt par Haklu un viņa vīriešiem. “Nākamreiz būsi labāks… atkal sāk tarkšķēt velniņš: būsi pacietīgāks… Viņš ir tavs tēvs… Vīrietis, kas tevi uzaudzināja… Visā pasaulē vienīgais cilvēks, kuram ir pacietība ar tevi ņemties…” Braucot pa nogāzi, meita saļogās un teju zaudē līdzsvaru. Ievelk elpu, atpūšas, tad atkal šļūcošiem soļiem dodas tālāk. Vēl gadus trīsdesmit man ir jāmēģina noturēties formā, es nospriežu, tad mēs parunāsim.


View all my reviews

Divkāršais kūlenis būrī

Juris Monvīds Skalbergs DIVKĀRŠAIS KŪLENIS. Modernisms - postmodernismsJuris Monvīds Skalbergs DIVKĀRŠAIS KŪLENIS. Modernisms - postmodernisms by Janis Lejnieks
My rating: 4 of 5 stars

Ilgi šķirstu Jāņa Lejnieka grāmatu “Divkāršais kūlenis” par arhitektu Skalbergu – gandrīz kā ģimenes albumu, lai gan mūs nesaista nekādas radniecības saites. Neslēpšu, arhitekta darbs man vienmēr licies kaut kas īpašs. Vārdi, kurus rakstu uz trausla, drūpoša papīra vai ieklikšķinu mirdzošā ekrānā, izbalēs un pazudīs neatšifrējamos formātos. Arhitekts piešķir seju cilvēka būvētajai pasaulei. Viņa paveiktais stāvēs acīm redzams, aptaustāms un lietojams gadu desmitiem un, ja paveiksies, pat simtiem. Negribu zaimot, bet iespēja izveidot telpu mūsu dzīves izrādei man šķiet teju dievišķa funkcija.

”Divkāršais kūlenis” bagātīgi piedāvā materiālu ar zīmēm un stāstiem no mūsu – no manas – pagātnes telpas, kas turpina veidot fonu arī šodienai. Tajā ietilpst septiņdesmito gadu plašie vestibili un iekārtās kāpnes. Krāsaini lauku ūdenstorņi un plāksnītēm izlikti kolhoza ciematu centri, tādā es pavadīju vairākus brīnišķīgus bērnības gadus. Agroprojekta ēka, kurai bieži braucām garām un kas man atgādināja bišu spietu (bet nu uzzinu, ka arhitektu iedvesmojušas vārpas). Lauku celtnieka ”siena guba” pašā Vecrīgas sirdī, kuru vēroju no Jelgavas vilciena logiem. Ilgi šķirstu un pētu dažādo projektu stāstus kā atsevišķas ”odziņas”, līdz ķeros klāt un vienā rāvienā izlasu grāmatu no vāka līdz vākam.

Lai gan ”Divkāršais kūlenis” ir veltīts 1935. gadā dzimušā arhitekta Skalberga kūleņiem starp modernismu un postmodernismu, diviem būtiskiem strāvojumiem 20. gadsimta arhitektūrā un dizainā, tomēr lasot man jādomā drīzāk par profesionāļa kūleņiem starp savām iecerēm un to, kas ir un nav pieņemams padomju funkcionāriem un vēlāk jaunajai pilsoniskajai elitei pēc neatkarības atgūšanas. Vai drīkst kinoteātra nosaukumu rakstīt ar mazo burtu, ”blāzma”? Vai Viļa Lāča pieminekli drīkst ieskaut daudznozīmīgi interpretējams roku tēls? Kā iekļauties padomju cilvēkam atvēlētās dzīvojamās platības normās, projektējot individuālo māju? Kā pārbūvēt plašās, skarbās modernisma telpas, lai tās būtu pietiekami omulīgas un dekoratīvas atbilstoši jaunās korporatīvās elites gaumei? Vai un kā apcirpt savas ieceres, kad pasūtītājs paceļ sarkano ”budžeta” kartiņu? Būt dzīves telpas radītājam nav bijis viegli nevienos laikos.

Par vienu no precīzākajiem divkāršā kūleņa simboliem grāmatā kļūst kinoteātra ”Blāzma” liktenis, kuru Skalbergs vispirms 60. gados pārveido modernisma stilā, simboliski metot kūleni uz priekšu, bet pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem met kūleni atpakaļ, mainot to atbilstoši jaunās elites izpratnei par korporatīvo interjeru, aizbūvējot paša izlauztās plašās vitrīnas un atgriežoties pie dekoratīviem koka paneļiem skarbi minimālistiska apmetuma vietā. Grāmatas titullapā izmantots latviešu tautas ticējums par to, ka, metot kūleni, varot iegūt pārdabiskas spējas, savukārt, metot kūleni atpakaļ, no tām atbrīvojoties. Par tādu ticējumu dzirdu pirmoreiz, bet laikam taču grāmatas autors mēģina pateikt, ka Skalbergs – un līdz ar to varbūt mēs visi šajā kūleņošanas procesā esam kaut ko zaudējuši.
Grāmatu caurvij ne tikai kūleņa metafora. Iespējams, vēl izteiksmīgāks, lai arī neuzkrītošāk iezīmēts ir būra tēls. Izrādās, ka Skalbergs savulaik kalpojis par Alberta Bela slavenā darba ”Būris” galvena varoņa prototipu (ak, kā vajadzētu atrast un pārlasīt ”Būri” ar šodienas acīm!). Kas īsti notika ar Skalbergam līdzīgo galveno varoni ekstremālos apstākļos būrī meža vidū? Vai tik nebija tā, ka tieši būra šaurajās sienās uz bojāejas robežas viņš atrada īsto dzīvības un brīvības garšu, bet pēc izglābšanās atgriezās ikdienas rutīnā un neredzamajā ieradumu un pielāgošanās būrī?

”Divkāršā kūleņa” autors Lejnieks atbildes vietā citē pašu Skalbergu: ”Noraidoša attieksme pret visu iepriekšējo mani ir pavadījusi visu mūžu. Visu laiku bija jāpiemērojas. Arhitekts to var izdarīt, ja vien nav ļoti dziļa mentāla pārliecība, ka var tikai tā un savādāk nevar.” To, cik dabiski bija gan pielāgoties, gan noraidīt iepriekšējo, var saprast, ja iedziļinās un saskata sešdesmitos, septiņdesmitos un astoņdesmitos gadus visā to niansētībā, ne tikai melnbaltās kategorijās. No vienas puses, pēc Staļina ampīra un ”kāzu tortēm” arhitektūrā ienāca jaunas un svaigas vēsmas, jauna paaudze un jauna domāšana. Tomēr tieši modernisms, kā jau tas ar arhitektūras stiliem nereti mēdz gadīties, kļuva par valdošās ideoloģijas rīku un izpausmi, turklāt brutāli utilitārā padomju izpildījumā. Par postmodernismu pasaulē arhitekti no padomju ”būra” savukārt varēja vien nojaust, vācot informācijas drumslas, un tas droši vien tikai veicināja tā pievilcību. Tad deviņdesmitie, ar atgriešanos pie pilsoniskā, romantizētā stila. Un visbeidzot – apjēga, ka mūsu priekšstatu un zināšanu būris un cīņa ar to sevī un citos ir mūžīga un neizbēgama.

Aizverot “Divkāršo kūleni”, man pietrūkst tikai viena – kartes, kurā būtu iezīmēts Skalberga veikums. Tas, kas vēl nav paša vai citu pārbūvēts, nojaukts, sadrupis; tas, ko vajadzētu aizbraukt un apskatīt, piemēram, atjaunoto kultūras pili “Ziemeļblāzma”. Bet restorānu “Arve”, ak, mani deviņdesmito gadu cīņu biedri, gan nāksies mēģināt atcerēties vai nosapņot!


View all my reviews

2018. gada 11. febr.

Una un klēpis

Pārrodos mājās pēc sabiedriskos darbos pavadītas svētdienas. Una ar viltīgu smaidu: - Es esmu vajadzīga Signes klēpī. 
Ierušinās man klēpī un papildina: - Arī, kad tu jau būsi nomirusi, vēl sēdēšu tev klēpī. 

2017. gada 29. okt.

par spēlmaņiem un klausītājiem

Pēdējā laikā "Stokholmas Spēlmaņiem" viena spēle pēc otras, un šīs aktīvās darbības dēļ mūsu bērniem, šķiet, gluži sajauktas galvas.
Kad piektdienas vakarā ar Gunti dodamies uz simfoniskās mūzikas koncertu Zviedrijas radio koncertzālē un piekodinām, ka būsim vēlu mājās pēc koncerta, ka jāuzvedas godīgi un jāklausa omes, Uvis gluži ikdienišķi apjautājas: - Kur jūs šovakar spēlēsiet?
Jo, protams, ja koncerts, tad mēs esam spēlmaņu, ne klausītāju pusē.