Cāļmātes jautājums Dr. Hausam

Ja vecākajam bērnam ir paaugstināta temperatūra (37,8), galvassāpes, vēdersāpes un vemšana

Ja vidējam bērnam ir paaugstināta temperatūra (37,6), bet nekā cita nav

Ja jaunākajam ir paaugstināta temperatūra (38,6), bieža vēdera izeja un pirksti mutē, kas meklē nākamo zobu

Ņemot vērā, ka 

- abiem vecākajiem zobi ir iznākuši

- vidējam nav vēdervīrusa pazīmju

- jaunākais nevemj, kas būtu galvenā vēdervīrusa pazīme īpaši mazākiem bērniem

Kas tas ir? Vai - kas katram ir? vai - cik un kas katram ir? Un kad mēs varēsim normāli izgulēties?!

lecīgi lēcīgais Sodums

Lasu Ulisu un neko nesaprotu, taču Soduma latviešu valodas interpunkcija sajūsmina. Beidzot kāds pierāda, ka arī latviski komatus iespējams lietot "pēc garšas" un ka latviešu valoda nenobeidzas pie pirmā ar komatu neatdalītā divdabja teiciena! Es gan laikam viņus turpināšu atdalīt, tomēr šur un tur tā vien gribas atļauties kādu kreiso pirueti. Piemēram, neprātot, vai pareizi ir "lekšana" vai "lēkšana".

lekšana dievā

Par spīti laika apstākļu nepastāvīgumam, rit kārtējā peldvasara, un Didzis ir apguvis vai piecdesmit astoņas baseinā ielēkšanas metodes. Viņš baseinā lec, piemēram, nagliņā, zaldātiņā, bumbiņā, ar ieskrējienu no dārza gala un ar lēcienu cauri piepūšamajam rinķim. Tad kādu dienu viņš saka: - Skaties, es lekšu dievā!

Nostiepjas, izpleš rokas krustā un lec.

Dievs, sargi karalieni un mūsu veļu

Blakus Birutas Delles kastaņām mums tagad pie sienas ir maza, maza suvenīrikoniņa, ko droši vien par pāris latiem (cerams, ka lētāk) var nopirkt Pareizticīgo katedrālē. Didzis lepojas, ka pierunājis Ainu to viņam iegādāties, jo tā mums tagad sargājot vissvarīgāko.
Kļūstu ziņkārīga: - Kas tad mums ir vissvarīgākais?
Izrādās, tas esot apģērbs. Tādēļ arī ikoniņa piestiprināta blakus durvīm uz saimniecības telpu ar veļas mašīnu un žāvētāju. Tā nu dievs tagad sargā mūsu veļu.

Uvja mīļotā pasaule

Abi ar Uvi Bastejkalnā ēdam saldējumu un barojam baložus ar vafeles drupatām. Uvis izvēlas kādu lēnīgu balodi ar gaišāku spalvu par savu "mīļoto balodi"; visas drupatas nočiepj zvirbuļi, un mīļotais balodis netiek ne pie vienas kripatiņas, tādēļ Uvis skrien tam pakaļ, kamēr izdodas pabarot arī mīļoto. Aizkustināts viņš komentē: - Tas ir mans mīļotais balodis. Visi baloži ir mani mīļotie baloži. Un visa pasaule ir mana mīļotā pasaule.

Delikāti datumi

Pēdējās dienās iznāk šad tad pieminēt, ka Una piedzimusi vasarā, jūlijā, un viņai tūliņ gadiņš.
Didzis jautā: - Vai jūs apprecējāties tad, kad sākāt gribēt Unu?
Signe: - Nē, mēs apprecējāmies, kad sākām gribēt tevi, Didzi!
Didzis: - Un kad jūs sākāt gribēt Unu?
Signe: - Nu, oktobrī.
Didzis klusē, domā, rēķina pie sevis. Tad uzvaroši: - Tad jūs apprecējāties ziemā!!!
Signe: - Kāpēc tu tā domā?
Didzis: - Ja Unu sākāt gribēt oktobrī un viņa piedzima vasarā, tad mani jūs sākāt gribēt ziemā, jo es piedzimu  oktobrī!
Signe: - Nuu, vispār mēs apprecējāmies aprīlī... Bet mēs jau tevi agrāk sākām gribēt...
Didzis kādu laiciņu samulsis. Tad rod risinājumu: - Nu ja, bet aprīlis taču ir ziemā!

piestūķējās kā degunradzis

Didzis šodien vakariņās pamatīgi ieturas, apēd veselu kaudzi rīsu ar Cēzara mērci un pats to komentē šādi: - Nu gan piestūķējos kā degunradzis!

Viegli

Šopavasar gandrīz nejauši ieklīdu kādā tulkotājiem domātā pasākumā (kafija un uzkodas par velti, diemžēl komplektā ar patiešām nejēdzīgām SDL Trados Studio - tulkošanas rīka prezentācijām); kā parasti, interesantākās sarunas vedās pie kafijas galda. Iepazinos ar kādu vīru labi gados, kurš tāpat kā es atcerējās vecos labos laikus, kad lielākais klients bija IBM tulkošanas centri un galvenā rūpe tulkojumos bija kvalitāte. Viņš tad arī izstāstīja pamācošo stāstu par savu draugu, medicīnas doktoru, kas strādājis Karolinska institūtā un piehalturējot sācis tulkot patentu tekstus. Tā kā Eiropā jau izsenis patenti jātulko visās to valstu valodās, kurās patentu grib aizsargāt, tad tulkots tiek milzīgs teksta daudzums. Šie tulkojumi nogulst patentu valžu biezajās, putekļiem klātajās mapēs, un laikam jau par tekstu kvalitāti neviens krokodila asaras neraud. Un patiesi, arī mūsu stāsta varonim šis darbības virziens esot izrādījies tik viegls un ienesīgs, ka puisis pametis citus darbus, pārvācies uz māju Stokholmas arhipelāga šērās, gulējis šūpuļkrēslā pie jūras un ierunājis tulkojumus diktafonā, pēc tam sekretāre tulkojumus ievadījusi datorā. Viss gājis kā pa sviestu līdz, šķiet, kādam 2008. vai 2009. gadam, kad Zviedrija kopā ar vēl 13 Eiropas valstīm parakstīja t.s. Londonas vienošanos, kas ļauj reģistrēt patentus arī bez tulkošanas. Citu tulkošanas darbu veikšanai kvalifikācijas tomēr trūcis, medicīnā atgriezties bijis par vēlu, un mūsu stāsta varonis šodien vadot taksometru pa Stokholmas ielām.

Morāle - ja kaut kas ir ļoti viegli, tad iespējams, ka tas nav for real. 

Brauksiet kādreiz Stokholmā ar taksīti, noteikti apjautājieties vadītājam, vai tik viņš agrāk nav strādājis Karolinska institūtā. Aizraujoša saruna garantēta.

ekrāns melns un neparasts

Vai veselu mūžību - kopš 1996. gada rudens - man vienmēr ir bijis darba dators, kuru izmantoju tikai es, un šajā datorā parasti ir bijusi arī mape "Intimates", kurā glabāju ar darbavietu nesaistītas savas lietas, piemēram, CV un pieteikumus citiem darbiem, šādas tādas bildes, kādus pierakstus, jāatzīst, arī kādas haltūriņas... Ik pa laikam mainot darbu, mapju struktūra pamazām kļuva sarežģītāka, jo vecos privātos dokumentus ņēmu līdzi kā "legacy", izveidojot mapes ar, piemēram, šādiem nosaukumiem: Vecais_darbs/Intimates un Vecais_vecais_darbs/Intimates. Līdz beidzot pirms pāris gadiem parādījās arī mājas dators, kurā tad sabāzu visas vecās intīmās mapes, divas Trados versijas, veselu čupu tulkošanas rīku demo, visādas citādas noderīgas lietas. Jau labu laiku dažādas pazīmes liecināja, ka nabaga vecajam IBM/Lenovo grūti to visu pavilkt, taču es tās ignorēju, - līdz kādā jaukā jūnija rītā ekrāns noraustījās, nomirgoja un izdzisa. Izdzisa pavisam - nelīdzēja ne restarta pogas, ne citas darbības, un visbeidzot Rīgā arī profesionāļi apstiprināja: pagalam ir. Tagad atliek tikai gaidīt augusta beigas, kad uzzināšu, vai un ko varu atgūt no back-up kopijām, kas glabājas Zviedrijā - tās gan, baidos, ir vismaz pāris gadu vecas :-(.

Pēc šī atgadījuma ieslīgu īstā digitālā depresijā, kad neceļas ne roka, ne doma; visi cilvēka centieni liekas bezjēdzīgi kā zīmes smiltīs jūras malā; viss niecīgs, zūdīgs, sīks un nejēdzīgs, tas izzudīs, izdzisīs, taps izdzēsts, izmests, aizmirsts. Tikai pamazām sāku atgūties, jau pa kādam tvītam, jau kārojas blogā šo to ierakstīt. Pats bēdīgākais, ja būšu pazaudējusi Didža valodas pērles, kuras līdz 2010. gada pavasarim pierakstīju vienkārši failā. Ja nu kādam esmu sūtījusi vai devusi izdrukātu šo dokumentu ar nosaukumu "Arī ežiem aug mati" - dodiet ziņu!