2010. gada 27. jūn.

par šopingu un laulību (filmās)

mana vecmeitas svētdiena - viena, bez puišiem, gan lieliem, gan maziem - ko gan varēju iesākt? nu jā, gribējās kaut ko sev nopirkt pēc ilgiem laikiem. negāja tik viegli - vispirms izrādījās, ka iecerētās bodes svētdienā ciet. tad nācās meklēt citas, kas vaļā - kas jau nedaudz ierobežoja (varbūt atviegloja?) izvēli. tad milzīgā ņemšanās, atlasot, apčamdot, gribu-negribu, der-neder, piestāv-nepiestāv, citas-tādus-valkā-bet-vai-es-neesmu-par-vecu-resnu-nopietnu-utt, vai-tas-ies-kopā-ar-šito, vajadzēja-tomēr-ņemt-tās-otras-kurpes-jo-ietu-klāt-šitai-kleitai... un visbeidzot pārnesu visu to mājās, velku - un tiešām, nekas ne ar ko nesapas, darbam par nenopietnu, iziešanai man īsti nevajag... vārdu sakot, liela brēka par neko :-)!
kad paaugšos un varēšu to atļauties (resp., kad sasniegšu pietiekamu vecumu, lai man būtu vienalga), staigāšu rimčikā iegādājamās biksēs un tēkreklos - principā.

bet svētdiena vienalga sanāca jauka - pierādot, ka vienu dienu varu izturēt arī bez puišiem. beidzas tā arī jaukā izskaņā, noskatoties tādu ritīgi ģimenisku filmu kā "Revolutionary Road" - kur viena no tēzēm - ilgtspējīgas laulības pamats ir viena dzīvesbiedra spēja izslēgt savu dzirdes aparātiņu un neklausīties, ko runā otrs... vienīgais dienas mīnusiņš - varbūt vajadzēja pārbaudīto vērtību "Magnoliju" skatīties - šī tomēr īsti nedavilka. lai gan šī varbūt pat bezcerīgāka, ne tik absurda. viena jauka amerikāņu meitene aiziet bojā tik tādēļ, ka vīrs grib scrambled eggs un pārdot kompjus un negrib domāt par savas dzīves jēgu parīzē.

2010. gada 21. jūn.

Odrijas pieaugushie

vakar bijaam ciemos pie koleegjes, kam meitinjai Odrijai divarpus gadinji. muusu puishiem gana patika - tusinjsh, jaunas rotaljlietas un taa. tad nu shoriit no riita Didzis pagjeer: "luudzu piezvani Odrijas pieaugushajiem un uzaicini shovakar uz balliiti pie mums!"
kaadeelj to staastu? vnk fraaze "Odrijas pieaugushie" izskan aptuveni taadaa pashaa modalitaatee kaa "Jaanjonkulja suns" vai "omes brilles" - nu taadi pakaartotie nepiecieshamie priekshmeti, kas noder galveno varonju vajadziibu apmierinaashanai... kas laikam jau arii ir muusu loma jaunaas uzleecoshaas paaudzes kontekstaa...

2010. gada 19. jūn.

Victoria & Daniel

nu tad izdevaam gan shodien kronjprincesi pie sporta trenera Daniela par sievu!

kaa raksta delfi, "laulības karaliskajā ģimenē ir populārs temats sabiedrībā" - cik ljoti populaars, to taadam vienkaarsham latvietim kaa man nemaz uzreiz nesaprast. tomeer jau laikam ir kaut kas ljoti mierinoshs tajaa sajuutaa, ka cauri gadsimtiem ir taada karaliskaa gjimene, kas ja ne par mums vienkaarshajiem ljautinjiem ljoti ruupeejas, tad vismaz nedara neko sliktu... un vienmeer ir par ko parunaat, piemeeram, vai tas Daniels tieshaam vinju miil vai tomeer aiz apreekjina, un vai brilles vinjam stilists ieteicis valkaat un vai sporta klubi vinjam jau pirms tam piedereeja vai tikai karalis nopirka, utt, utt

atziishos - arii mees nenotureejaamies, paluureejaam princeshkaazas tv (Didzim jau no LJOTI patika) un aizbraucaam vakaraa uz centru - paaris stundas peec pasaakuma jau sadrukaati aviizhu bezmaksas speciaalizlaidumi ar kaazu bildeem un karalisko viesu (t.i., vieshnju) teerpu izveerteejumu, cilveeki seezh kafejniicaas, peeta bildes, iedziljinaas... bet iisti aizkustinoshs likaas Zviedrijas iraanju pasaakums uz centraalas metro stacijas kaapneem, ar abu valstu karogiem, jaunaa paara fotograafijaam, iraanju muuziku un plakaatu ar prasiibu peec cilveektiesiibaam Iraanaa. a pashi savu shahu nogaaza, kaadas tur vairs cilveektiesiibas!

taa ka varbuut tieshaam lai paliek tie shahi, princeses, pelnrushkji, shlepes un diadeemas visi savaas vietaas - aciimredzot pasaules kaartiibai tas tiiri labi noder, cilveekiem labs praats, ir kam ticeet un par ko cepties

2010. gada 17. jūn.

rods rullē globenā

ai, necerēti labs bija šovakar rods stewarts stokholmas milzīgajā arēnā Globen... 2arpus stundas pārsvarā sakarīgas mūzikas tik ar nelieliem pārtraukumiem, 4arpus dažādi tērpi pašam roģikam (kur kurpītes rūpīgi pieskaņotas krekliem, lieliski saskaņots violetais uzvalks ar dzelteno kreklu utml. izvirtības), trim pavadošajām vokālistēm pie otrās daļas sarkanajām kleitiņām zelta kurpītes, savukārt trim pavadošajām instrumentālistēm (saksis, trompete, vijole - un visas smukas, ar saskaņoti slaidām kājām un izcilu spēles prasmi) pie sarkanajām kleitiņām melnas laiviņas... un simpātisks šovs no sērijas 'ne par daudz, ne par maz'....

nez vai viļņā arī būs tikpat forši...

bumba sans frontieres

vakar Didzis sadūšojās, paņēma bumbu un aizgāja spēlēt pie kaimiņu puikām, kas uz ielas ar savu tēvu sita futeni. re, tā bumbas spēle tomēr ļauj vīriem saprasties pāri robežām... pats Didzis bija pārlaimīgs, ka pārkāpis savu kompleksu "viņi runā zviedriski, es runāju latviski" - un viņa mammai arī aš asaras acīs saskrēja.


2010. gada 14. jūn.

kāpēc nelietot vīra kompi

nu vismaz viens iemesls - lai nekļūtu pati sev par sekotāju savos krikumos! kaut kā stulbi sanāca, biju pierakstījusies blogā no viņa kompja, a šis sagribēja man sekot.

neticami, tik labs vīkends bija -- bet jau cauri, rīt akal uz darbu. ak, laiks skrien aizvien ātrāk, manai vecmammai bij' taisnība, ap Jāņiem jāsāk vīkšķīties (hm - kā īsti - vīksties? vīkstīties?) uz rudeni, vasara cauri, Ziemsvētki klātu...

2010. gada 9. jūn.

joprojām jautājumi

nesen atcerējos Didža jautājumu drīz pēc tam, kad pārcēlāmies uz Stokholmu: "Vai Zviedrija tagad ir Latvijā?"

šodien viņš pajautāja, vai Dānijā cilvēki ir tādā pašā krāsā kā mēs

un šodienas neatbildamākais jautājums bija: mammu, kas ir liktenis?

par rāvējslēdzēju

šīrīta satiksmē drusku aizmirsos, klausoties zviedru radio "bēbēbrokastis" (no kurām, protams, nesaprotu ne bū, ne bē), un divu rindu saplūsmes vietā neiekļāvos rāvējslēdzēja principā, respektīvi, nepalaidu sev priekšā mašīnu no blakus rindas. varbūt jau būt, ka tā bija tīrā nejaušība, bet nākamais braucējs palaida priekšā divas. un atkal atjaunojās dabiskais taisnīgums un līdzsvars šajā superlīdzsvarotajā sabiedrībā. šobrīd jau drusku ironizēju, bet tobrīd aš asaras acīs saskrēja - aizkustinājumā. ja mēs tā mācētu...

te atcerējos Ineses jociņu par to, kāpēc zviedri rokas tur kabatā - jo kautrējas, ka visi pirksti nav vienādi...