Ores kopsavilkums un daži hailaiti

īsais kopsavilkums par pusnedēļas slēpošanas 'izlēcienu' uz Ori:
- viens bērns ar šūtu lūpu (ne manējais!), izmaksas: Ls 180 (cerams, apdrošināšana atmaksās)
- viens bērns ar asiņainu padeguni un pietūkušu lūpu (manējais gan!), izmaksas: sabojāts mana brāļa kabatlakatiņš (taču ir arī ieguvums, slēpošanas skoliņas diploms! - un trauma, protams, tika gūta mātes uzraudzībā, ne skoliņas nodarbību laikā)
- viens bērns ar 40.4 temperatūru (arī manējais!), izmaksas: negulēta nakts, nedaudz Vodka Absolut ķermeņa ierīvēšanai, zāles pret temperatūru
- viens bērns (protams, meitene!), kas neko nesaplēsa un kam nekas nepiemetās
- viens neapmeklēts obligāti apmeklējams darba pasākums par godu korporatīvo vērtību iedzīvināšanai - pēc aculiecinieku atsauksmēm, man ir paveicies ar atvaļinājuma plānošanu

daži spilgti momenti:

Didzis palaists pārāk stāvā kalnā, netiek galā ar ātrumu un krīt; slēpes pa gaisu, ģīmis asiņains, asaras uz visām pusēm, pats brēc cik jaudas: - Gribu čurāt, gribu čurāt! - Respektējot prioritātes, ignorēju asinis un asaras un rauju vaļā kombinezona apakšdaļu, ir jau arī pēdējais brīdis. Tā nu sniegā pēc mums paliek liels dzeltens pleķis un apkārt tam mazi sarkani asiņu pleķīši.

Jau izlidojot uz Ori, saprotam, ka Uvis grasās saslimt - temperatūra nedaudz paaugstināta, krekšķis, punķis. Atšķirībā no parastiem bērniem, kas pakrekšķina, papunķojas un met mieru (tiešām ir tādi 'parastie bērni'?), Uvja gadījumā tas parasti nozīmē, ka labi nebūs. Sēžam Arlandas lidostas kafetērijā, Guntis prasa, vai esmu paņēmusi līdzi spirtu, ar ko parasti ierīvējam, lai kristos temperatūra. Neesmu vis - i aizmirsu, i šķidrums tomēr, negribas to klapatu. Tad nu Guntis ierosina nopirkt mazo Absolut vodkas pudelīti, ko pārdod turpat kafetērijā. Sacīts - darīts. Problēma tik tāda, ka alkohols Zviedrijā paredzēts lietošanai uz vietas - pārdevēja noskrūvē korķīti un nav pierunājama to atdot pat pēc Gunta pārliecinošā stāstījuma, ka vodka patiesībā domāta bērnam. Tad nu atceramies, ka mugursomā ir tukša bērnu pudelīte ar knupīti, ko slēpjam no Uvja, tomēr esam paķēruši līdz kādam īpašam gadījumam. Šis gadījums nu ir pienācis - Guntis izveic vodkas pārliešanu no oriģināliepakojuma mazajā bērnu pudelītē, turklāt dara to diskrēti, zem galda - lai Uvis nepamanītu, citādi kliegs, kamēr tiks pie pudelītes (ar visu jauno saturu). Nezinu, vai citi kafetērijas apmeklētāji arī novērtēja šo diskrētumu - viņi zviedriski diskrēti izlikās, ka neko tādu īpašu neredz.

naakamais eiro-dublis

naakamais dublis eiropilseetaa - ierashanaas viesniicaa! Pie ieejas durviim atslietas celtnieciibas kaapnes, dazhi chemodaani, un administrators laipni paliidz viesim pa logu izkaapt no vinja (par laimi) otraa staava nummurinja. Mees, dazhi cilveeki, kas gaidaam, kad shis shovinjsh beigsies, lai vareetu pieregjistreeties, meegjinaam uztvert notiekosho ar humoru un sapratni - galu galaa, ir jau astonji vakaraa, rezervaacijas visiem ir, negribas citur laimi mekleet - kas zina, vai citur buus labaak. Un varbuut citiem numurinjiem atsleegas no iekshpuses neklemmeejas. Administrators arii meegjina muus nomierinaat ar faktu, ka savas 20 gadu ilgaas karjeras laikaa vinjsh pirmoreiz atbriivojot iespruudushu viesi. Mani gan driizaak nomierina doma, ka nupat jau vinjsh ir guvis zinaamu pieredzi shaadaas darbiibaas.

bet viesniica citaadi jauka, miiliiga. lielaakais aplauziens jau drizaak cits - kad pienjemu leemumu tomeer izdzert minibaara viininju (mazo pudeliiti) par 12 eiro, numurinjaa taa arii neizdodas atrast korkjuvilkji.

mūsu ielā svētki

taisnība, ka siltos, garos vasaras vakaros introvertie zviedri iesilst un kļūst par pavisam citiem cilvēkiem. un skaista arī tradīcija reizi vasarā kaimiņiem sarīkot ielas svētkus - turpat laukā mūsu mazās ieliņas malā, pie gara galda, katrs atnes savas vakariņas (un nevis kādos papīra traukos, bet pa īstam - ar kārtīgiem šķīvjiem un stikla vīna glāzēm), ēd, runā, jokojas, padalās ar saldo ēdienu, sļivovici, melno balzāmu un beigās arī ar 5litrīgu Jack Daniels un ūdenspīpi. un tā no sešiem līdz vienpadsmitiem vakarā.
Didzim jau nu patika ļoti - un torti viņš dabūja, lai arī nemāk zviedru valodu (tas bija dikti aizkustinoši - prasu šim, vai grib torti, viņš - skaidri redzu, ka grib - bet saka, ka negribot, jo nemākot zviedriski un nevarot palūgt). mēs arī beidzot izskaidrojām vienam otram kaimiņam, ka neesam lietuvieši un nestrādājam vēstniecībā. pat mēģināju krieviski aprunāties ar ukraiņu kaimiņieni, kas te ieprecējusies un nezina angliski. jāatzīst gan, manā krievu valodā parādījušās tādas frāzes kā 'moi hazbend', 'kindergarten' utml. sākumā gan likās jocīgi, ka katrs ēd savu paiku - bet, no otras puses, varbūt labāk ēst savu vistas grilu polinēziešu gaumē, ne kaimiņa treknās desas?...
starp citu, kaut kas zviedros man atgādina lietuviešus - kur labi zini, ka iepazīstoties viens no pirmajiem stāstiem būs par Lietuvas impēriju, kas reiz sniegusies līdz Melnajai jūrai. tad nu zviedri atkal labi zina, ka Latvija (visa!), Lietuva un Igaunija reiz bijušas daļa no Zviedrijas.
bet citādi - cilvēki kā cilvēki, jokojas, pavelk viens otru uz zoba, iesilst pie glāzītes...

hm?

Uff, pirmā pilnā darba nedēļa aiz muguras! Pārnācu mājās un nespēju nomierināties, kamēr nebiju izmazgājusi visas grīdas - tā gribējās kādu fizisku darbiņu. Trakums, kas ar mani notiek... Pirmās divas dienas pavadījām ievadapmācībās, kur mums te tādam nelielam jaunatnācēju bariņam stāstīja par grūtībām, kādas varētu būt gaidāmas, pārceļoties uz dzīvi svešā valstī. Viens no riskiem - cilvēki, tai skaitā augsti izglītoti un visnotaļ inteliģenti, lai aizmirstos un relaksētos, ķeroties pie dzeršanas, narkošanās, utml. Nez vai grīdu mazgāšanu arī varētu pieskaitīt pie šādām bīstamām un atkarību izraisošām aktivitātēm?!