Didzi cītumā!

mjā, rodas Didzim drusku tāds svensonu akcentiņš - īpaši cīnos par latviešu cieto, pret zobiem izrunājamo 'l' - un pret zviedru pusmīksto palatizēto (palabojiet, ja fonētikas terminoloģija tomēr piemirsusies)... savukārt viņš cīnās, lai es pareizi izrunātu viņa bērnudārza biedru vārdus - ,Lii-'a, nevis Lija (šobrīd laikam lielākā draudzene), Lu,vii-'sa, nevis 'Lovisa (piedodiet par kroplo fonētisko atveidojumu), utt.

Savukārt Uvis joprojām ir caur un caurēm latgaļu puika - rūka (roka), pīns (piens), Didzi cītumā (cietumā)! Un vēl Uvim mīļi sanāk antilope - no tās paliek pāri tikai - lōpe.

par kontrolieriem

ai nu cerams tie streikojošie spāņu gaisa satiksmes kontrolieri dabūs ko gribēja - bet es sestdien tiešā Lisabonas-Stokholmas reisa vietā dabūju atceltu reisu, tiklīdz biju nodevusi bagāžu un piereģistrējusies, tad absolūtu informācijas haosu ar ieteikumiem stāvēt dažādās pareizās un nepareizās rindās, līdz beidzot ar gandrīz trīs stundu kavēšanos devāmies uz Oslo (ar nelielu līkumiņu izvairoties no Spānijas un pārlidojot Īriju), tur pavadījām 30 min. lidostā, neizkāpjot no lidmašīnas, un neilgi pēc desmitiem vakarā laikam beidzot biju mājās.

taču patiesībā visvairāk gribēju pastāstīt par Arlanda Express (lidosta - Stokholmas centrs) vilciena biļešu kontrolieri. Pamanot, ka rokā turu papīra glāzi ar karstu tēju (nevis biļeti, kuru viņš nāca pārbaudīt), puisis smaidot paņēma manu tēju un teica, ka paturēšot, kamēr es atrodu biļeti. Tas notika tik zibenīgi un eleganti, ka es pati vēl nepaguvu sākt minstināties un pārdomāt, kur likt karsto tējas glāzi, kamēr rokos pa somu biļetes meklējumos. VIŅŠ kā jau profesionālis visu šo notikumu turēja savās drošajās rokās, VIŅŠ jau iepriekš zināja un redzēja, kāda būs mana problēma un kā man palīdzēt, pirms es vēl šo problēmu paguvu apzināt, verbalizēt vai realizēt. VIŅŠ tādēļ nejutās ne pazemots, ne izmantots, bet gan priecīgi un vienkārši PILDĪJA SAVU DARBU.

Var jau būt, ka tā notiek tikai Arlanda Express un varbūt tas ir apzināts āķis, kas domāts, lai 'paņemtu' pasažiera lojalitāti. Bet tajā brīdī - pēc Lisabonas haosa, informācijas trūkuma un nepareizās informācijas no dažādiem lidostas dienestiem - man šis nozīmēja tikai vienu: jā, forši, esmu atpakaļ Zviedrijā.

svētku pēcgaršas

pēc ilgām pārdomām visi trīs ģimenes puiši ar vecmammu tomēr devās uz 18. novembra svinīgo dievkalpojumu Stokholmā. Pati klāt nebiju, dikti bij' jāstrādā - un laikam labi, ka tā. Vismaz pēc pārstāsta sapratu, ka mācītāja uzruna par modināmo mironi a.k.a. Latviju diezin vai būtu radījusi svētku sajūtu. Didzis mājās pajautāja vienkārši:  - Mamm, vai taisnība, ka Latvijā vairs neviens nedzīvo?

Lieki teikt - uz svinīgo pasākumu ar Īvāna runu tā arī nesaņēmāmies - zin' tomēr ciktur laikam 120 naudiņas uz galviņu... bet varbūt vajadzēja - par naudiņām varbūt sanāca arī svētku sajūtai...

vārdu krājuma nacionālās īpatnības

nez par ko tas liecina, ka Didža zviedru valodas krājumiņā divi populārākie teicieni ir:

1. inte sloss (bez sišanas/kaušanās)!
2. sluta (izbeigt)!

droši vien TIE CITI bērni ir baigi neuzvedīgie, un audzinātājām nākas nemitīgi viņiem aizrādīt. trakums. ak tu mans nabaga mīlulīts.

sirdī ielīst negaidīts prieks

Hmm. Kā interpretēt to, ka darbabiedrene man atstiepa lasīšanai grāmatu, kam uz vāka šāds teksts: "Šī grāmata maina. Šaubīgo tā atbrīvo no šaubām, skumjo no skumjām un bezcerīgajam dod jaunu cerību"? Cerēsim, ka tas neatspoguļo viņas spriedumu par manu dvēseles noskaņojumu...

Sāku lasīt, bet pagaidām gan šķiet, ka pilnīgu apskaidrību negūšu, tracina vārdu kārtība vismaz dažos tulkojuma teikumos, piemēram, "Dažas sveces ir pagrabā virs izlietnes", nemaz nerunājot par valodas štampiem ("Maks juta, ka sirdī ielīst negaidīts prieks"), kādus taču vairs nelietotu neviens kaut cik nopietni ņemams latviešu autors. Bet tulkojumā ir ok? Varbūt piekasos, bet nu pastāv zināma netulkojamība - vai vienkārši tulkošanas grūtības? - starp amerikāņu valodas skaistumu lakonismā un latviešu valodas nepieciešamību vismaz pēc aizplīvurotības, varbūt pat pēc ironijas jebkurā tekstā, kas pretendē uz ko vairāk nekā vnk notikumu pārstāstu.

par Didža brālēnu Eduardu

- Didzi, nu kāpēc Tu tik nelabi izturies pret brālīti?! Nu kas var būt Tev vēl mīļāks par paša brālīti?!
- Eduards!!!!

smaržu mistērijas

kam kaut ko nozīmē Iecavas spirta brūža smarža - viena vieta, kur to var atrast (vismaz vējainā 1. novembra vakarā), ir Edinburgas centrālā iela jebšu the Royal Mile, kas, starp citu, tūrisma ceļvedī tiek saukta arī par visas Skotijas centrālo ielu.
bet smarža ir autentiska, īsta, bez piejaukumiem. tieši tā pati, ko Iecavas mistērijās neiniciētie ir aprakstījuši arī kā uzsildītas aizvakardienas vecās gaļas smaku.
minēsim - brūzis? atkritumi? smogs? dedzināti graudi - angļu bonfire skotu paveids? vai nav vienalga - bet IR!

par integrāciju

integrācija - vai tas ir tad, kad tavs bērns no atskaņotāja izņem Stabulnieka disku un tā vietā palaiž ABBA-u?!

par sīkumiem

piedodiet - pēc dzimšansdienas neliels pieklusums ēterā - noskatījāmies Džulī un Džūliju un sapratu, ka mans blogs vien tāds sīkpurkšķis milzīgajā blogokosmā.
btw, par sīkumiem un krikšiem runājot - kāpēc google kontam un twitterim nav vienota logina? atkal esmu aizmirsusi pēdējā paroli...

mazaas zaljaas konchinjas vilinaajums

peec neilgaam paardomaam nosuukaaju viesniicas numurinjaa uz spilvena uzlikto zaljo konfektiiti ar uzrakstu Lilliput. Varbuut riit buushu pavisam mazinja un vareeshu ieiet Aizspogulijaa? vai arii buushu pavisam liela un sasieta kaa Gulivers? veel jau var sanaakt visaadi blefuski, jehuuzi, baltie un marta zakji un trakie cepurnieki - ta' jau doshu zinju, kas tur inaaks!

naakamais eiro-dublis

naakamais dublis eiropilseetaa - ierashanaas viesniicaa! Pie ieejas durviim atslietas celtnieciibas kaapnes, dazhi chemodaani, un administrators laipni paliidz viesim pa logu izkaapt no vinja (par laimi) otraa staava nummurinja. Mees, dazhi cilveeki, kas gaidaam, kad shis shovinjsh beigsies, lai vareetu pieregjistreeties, meegjinaam uztvert notiekosho ar humoru un sapratni - galu galaa, ir jau astonji vakaraa, rezervaacijas visiem ir, negribas citur laimi mekleet - kas zina, vai citur buus labaak. Un varbuut citiem numurinjiem atsleegas no iekshpuses neklemmeejas. Administrators arii meegjina muus nomierinaat ar faktu, ka savas 20 gadu ilgaas karjeras laikaa vinjsh pirmoreiz atbriivojot iespruudushu viesi. Mani gan driizaak nomierina doma, ka nupat jau vinjsh ir guvis zinaamu pieredzi shaadaas darbiibaas.

bet viesniica citaadi jauka, miiliiga. lielaakais aplauziens jau drizaak cits - kad pienjemu leemumu tomeer izdzert minibaara viininju (mazo pudeliiti) par 12 eiro, numurinjaa taa arii neizdodas atrast korkjuvilkji.

euro-inferno

taa buutu viena iista eirokraatu elle - ar Samsonite rokas bagaazhas chemodaaninju doties pa bezgaliigiem Briseles starptautiskaas lidostas gaitenjiem no vienas zaales otraa, sekojot uzrakstiem vai 4traas valodaas (Exit, Ausgang un taa taalaak). Nepacietiigaakie izmeegjina aatro trasi pa vidu; kas jau te pabijushi ilgaak, tiem vairs nekur nav jaasteidzas - uz priekshu, veel viena Ausgang ziime, tad nebeidzamas reklaamas, gaitenis pa labi, caur durviim, Ausgang ziime noraada uz leju, braucam uz leju, veel uz leju, tad atkal taisni uz priekshu, taalu taalu, hmm - vai buutu apmaldiijusies? tachu redzu tos pashus cilveekus, ko ieveeroju jau lidmashiinaa, taatad vinji nekur citur nav tikushi... tad Ausgang ziime pa kreisi, uz priekshu, taalu taalu, tad braucam uz augshu, atkal uz augshu - liidz saprotam, ka te jau esam bijushi, taatad Ausgang-i iet pa apli...

tik tieshaam biju jau paarliecinaata, ka TIK taalju nevar buut jaaiet - kad beidzot tachu tas Exits tomeer pienaaca!

dēlam pieci jebšu cepiens par kūkām

kāds vells mani dīdīja izcept Uvim uz otrās dzimšanas dienas rītu tortīti ar svecītēm? protams, sevi cienoša māte to pašu servisa līmeni grib nodrošināt arī vecākajam dēlam, kurš, nabags, savu pirmo rīta tortīti (turklāt bez svecītēm, kas bija aizmirstas iepirkt - vien ar lielu, brūnganu, kakveidīgu marcipāna&šokolādes piecinieku pa virsu) sagaidīja tikai piektās dzimšanas dienas rītā. Jau Uvja kūka bija nu tāda, ne visai garda, vairāk principā nekā ar baudu notiesājama - tad nu Didža tortīte uzticami seko standartam, tāda pasausa, šokolādes par daudz, zaptes par maz utt. Nemaz nerunājot par izskatu - nošķiebusies, tāda kā notriepta, par piecinieku jau komentēju... Tad nu tādi man šovakar jautājumi - vai man tagad un turpmāk 2x gadā būs jāizcieš pazemojums par savu nemākulību toršu cepšanas lietā? vai dēli drīz nesāks bīties no dzimšanas dienu rītiem? vai varbūt vīriešiem ir vienalga - ja cep ar mīlestību?! vai arī varbūt ir cerība, ka prasmes tomēr uzlabosies? nu tā, ar kādu 10to, 15to cepienu????

neizjaucamās lietas

Vakar ar Didzi no mazas raķešnesēja bildītes žurnālā "The Economist" nonākam līdz atbruņošanās tēmas plašam iztirzājumam. Mēģinu izstāstīt, ka cilvēki izjauc ieročus, lai tie vairs nevarētu nodarīt ļaunumu, un detaļas pēc tam izmanto visādiem labiem nolūkiem. Te Didzis komentē: - Bet ir lietas, ko nevar izjaukt.
Skatos uz viņu jautājoši.
- Piemēram, šo glāzi.
Te nu man nākas piekrist, ka glāzi izjaukt patiešām nevar, to var tikai saplēst.
Kaut kā nebiju agrāk šādā aspektā uz lietām un parādībām paskatījusies. Bet patiešām, ir lietas, kuras var salikt, izjaukt, sadalīt un pārdalīt, un atkal salikt kopā. Un ir tādas, kas ir vienā veselumā, neizjaucamas, kā kristāla glāze. Var tikai saplēst, un viss - bet labāk nevajag.

pati labākā likšanās

cilvēkam (vismaz dažiem!) jau piemīt tāds netikums mēģināt visur vilkt paralēles un saskatīt analoģijas. bet kaut kas tur ir ar tiem zviedriem (droši vien skandināviem vispār) un amerikāņiem - vai varbūt tomēr man nav taisnība, ka gan vieni, gan otri savu valsti uzskata par pašu labāko pasaulē? vai varbūt tā liekas visām tautām - izņemot, protams, vienu?

deguncilvēks?

Didža deguns nu gan ir viena smalka padarīšana! Lidostā pirmais, ko viņš paziņo: - Te smaržo pēc īstām lidmašīnām!
Un tagad, vēsajos rudens rītos: - Katru dienu smaržo aizvien vairāk pēc sniega!

Un tā vienādiņ - pirmais novērojums par lietām un parādībām viņam mēdz nākt no deguna. Nez kā šitos īsti sauc? Vai tie ir tie paši vecie labie kinestētiķi, vai varbūt ir kāds īpašs termins izdomāts šitādiem 'deguncilvēkiem'?

par sievām

Didzis paziņo: - Es negribu precēties, gribu vienmēr palikt brālis! (Tā viņam šobrīd liekas 'vai nu-vai' tipa izvēle.)
Prasu: - Kāpēc?
Didzis: - Jo sieva liek darīt visādus darbus un pārcelties dzīvot uz citu vietu.

Sarkstu, bālēju un nesaprotu, no kurienes tāds priekšstats varētu būt radies.

par (bērnu) vienlīdzību

te nu beidzot viens vērojums par sociāldemokrātiju - ar īpašu veltījumu Ilzei Oslo...

Viss sākās gluži nevainīgi, kolēģēm sēžot pie pusdienu galda un spriedelējot par skolu kvalitāti Zviedrijā, kuru visi vienprātīgi slavēja. Te zviedru kolēģe izteica satraukumu, ka pēc vēlēšanu rezultātiem Zviedrijas politika kļūšot labējāka un liberālāka, un varbūt pat pieļaušot tādas šausmas kā privātas bērnu slimnīcas. Te nu es izgāzos - apjautājos, kas tad tur tik slikts? Un tad tik dzirdēju - takšu nedrīkstot pieļaut, ka bērni ir nevienlīdzīgi, jo redz bērniem nav iespējas pašiem izvēlēties. un tad sanākšot, ka bagāto vecāku bērni bez savas izvēles dabūs labāku servisu, nestāvēs rindās utml. Mana tēze, ka vecāki paši ir atbildīgi smagi strādāt, censties ko sasniegt, lai varētu bērniem atļauties labāku servisu, maigi izsakoties, neguva piekrišanu. Nemaz nerunājot par nākamo tēzi, ka bērni šā vai tā nav vienlīdzīgi, piemēram, ka mēs savējos vedam ārzemju ceļojumos vai pērkam mantas, ko citi varbūt nedara, jo negrib/nevar atļauties.
Var jau būt (t.i., cerams), ka kaut ko pārpratu, varbūt lietas būtība slēpjas valsts finansējuma pārdalīšanā vai tamlīdzīgi, varbūt līdz galam izskaidrot traucēja valodas barjera, varbūt tas, ka ziemeļvalstu kolēģēm vēl savu bērnu nava. Bet bija interesanti vērot, kā zviedriete un dāniete fanoja par vienlīdzību un valsts lomu vienlīdzības nodrošināšanā, latviete nostājās liberālā individuālisma pozīcijās (nu esam mēs Eiropas amerikāņi!), bet bulgāriete un filipīniete paturēja viedokli pie sevis.

patriota atzīšanās

Luberon, Vaucluse, Provence

mjā, Francijas dienvidos ar patriotismu mūsu Didzim bija cauri.
Kamargā, kur flamingo, baltie zirgi, vērši un jūra, viņš apjautājās, vai mamma ar tēti nevarētu meklēt darbu Francijā.
Ieraugot brīnišķīgo Luberonas ieleju, viņš viesu mājas saimniekam Markam paziņoja, ka gribot te palikt visu mūžu (uz ko Marks atzina, ka viņam radusies gluži tāda pati vēlme).
Un visbeidzot pēc lieliskās dienas Vidusjūras piekrastē netālu no Marseļas tika noformulēts piedāvājums: - Aizmirsīsim zviedru un latviešu valodu un paliksim par īstiem frančiem!
Es gan spirinājos pretī: - Par īstiem frančiem var būt tikai tie, kam ir īstas franču vecmāmiņas!
Un saņēmu atpakaļ: - Nevajag man nekādu franču vecmāmiņu!

hečups, pečaps un joberts

Tas jau nevienam nebūs nekāds jaunums, ka Didzis joprojām pie saviem iemīļotajiem frī kartupeļiem pieprasa "hečupu" - bet nupat arī Uvis ir izdomājis savu variantu par kečupa tēmu, kas skan aptuveni kā "pekap" vai "pečap" :-).

Bet šorīt brokastīs - vēl Luberonā viesu mājā - mēs ar Gunti vai zem galda pakritām no smiekliem, kad Didzis pagrāba bezpiedevu jogurtu, nevarēja pats apēst, tādēļ reklamēja visiem pārējiem: - Negribi manu jobertu? Joberts ir jāēd, joberts ir ļoti veselīgs.

Lietuvas kriksis

Guntis skatās basketu, Didzis prasa: - Kas spēlē?
- Serbija un Lietuva.
- Kādas dīvainas valstis!... Tajā Lietuvijā bieži līst lietus?

kauns

kaut kādā sarunā Didzis man pēkšņi paziņo: - Ej tu pa gaisu! - Un pats tā blēdīgi, vērīgi skatās, tipa, redzēs, kas būs, ko teiks. Es reaģēju adekvāti un izsaku izbrīnu-nosodījumu-aizrādījumu, ka tā nu mammai gan nedrīkst teikt. Un tad seko hrestomātiskais: - Jā, bet tu savai mammai tā saki!!!
Mēģinu nosarkt, ielīst zemē, pārvērsties par sālsstabu utt. Jo puisim taisnība. Pavisam nesen tas bija, kad paspruka gan šāda frāze - nu puspajokam, uz zoba pavelkot - bet paspruka...

par cilvēkiem

Didzis lūdz: - Palasi, lūdzu, to grāmatu, kur ir par pērtiķveidīgajiem cilvēkiem!
Saku: - Tu domā par cilvēkveidīgajiem pērtiķiem?!
Didzis: - Ko tu saki? (Tā viņš pārprasa vienmēr, kad ir pārliecināts, ka es runāju muļķības.) Nē, par pērtiķveidīgajiem cilvēkiem!

par izpārdošanu

un kā jūs atbildētu uz jautājumu: - Kā radās pati pirmā mammīte?
nu neatradu citu atbildi ātrumā pie rokas: - Laikam dieviņš radīja...
uz ko sagaidīju vētrainu reakciju: - Jā, jā, tā ir!!! un ja mammīte negrib dzemdēt, bet grib tikai bērniņu, tad dieviņš rada viņai bērniņu. tā ir tāda pavisam mazu bērniņu izpārdošana!

domele_lv

ja nu vēl būtu iespējams to tviterbūšanu izteikt latviski, visādi 'krikumi', 'krikši', 'krikumošana' (vai krikum-ēšana :-)) utml nemaz nebūtu slikts variants.

Uvja krikums

mūžīgi šajos krikumos tik par Didzi, par Uvi gandrīz neko... nav taisnības uz zemes virsas, nu ABIŽO tos jaunākos.
bet šodien Uvis beidzot pateica kaut ko līdzīgu vārdam "Didzis" - vismaz "Di" bija skaidri dzirdams. iespējams, ka viņš tomēr atteiksies no savas degunvalodas, kurā brāli sauca "tn-tn" (izrunājot nazāli, caur degunu).

trieciencenas un atspiešana

kaut kā atmiņa man sākusi strādāt atpakaļgaitā - laikam LV atvaļinājuma notikumi bija tik sakompresēti vietā un laikā, ka tikai pamazām notiek "atspiešana" (oficiālais 'unzip' termins ;-))....

tātad vēl viens stāsts par Didzi. klausās, klausās puisis LV radio un pēkšņi prasa: - Mammu, kas ir trieciencenas?
Nu gluži kā tāds trimdas letiņš, kas lasījis tik Skalbes pasakas un nav izsekojis vietējām reālijām...

ko mēs nepamanām

atcerējos vienu storiju no atvaļinājuma, ko gribējās piefiksēt sērijā "Par Didzi"

Atbrauca ciemos Didža draudzene Monta ar mammu un māsu; Didzis aiz prieka uzvedās trakāk nekā iespējams - kā pilnīgi apstulbis lēca, plēsa, kliedza, ārdījās. Monta, tomēr jau piecarpusgadus liela, tā skatās, skatās uz viņu un tad man saka: - Bet viņš taču ir pilnīgi dulls!
Un ko es, dēla māte, varu viņai teikt? Saku: - Bet protams, Monta, vai tad Tu agrāk to nebiji pamanījusi?
Nabaga Monta - un viņa bija tā raudājusi, kad šitais mauglis/tarzāns brauca prom uz Zviedriju; pavadīja viņu, ar sarkanu rozi mājot no otra Daugavas krasta, viņas mamma baidījās pieminēt Didža vārdu, lai nesāktos asaru plūdi...
Un tā mēs visas, ar rozā brillēm - līdz kādu dienu saprotam - bet viņš taču... ir tāds, un šitāds, un šitāds!

mūsu ielā svētki

taisnība, ka siltos, garos vasaras vakaros introvertie zviedri iesilst un kļūst par pavisam citiem cilvēkiem. un skaista arī tradīcija reizi vasarā kaimiņiem sarīkot ielas svētkus - turpat laukā mūsu mazās ieliņas malā, pie gara galda, katrs atnes savas vakariņas (un nevis kādos papīra traukos, bet pa īstam - ar kārtīgiem šķīvjiem un stikla vīna glāzēm), ēd, runā, jokojas, padalās ar saldo ēdienu, sļivovici, melno balzāmu un beigās arī ar 5litrīgu Jack Daniels un ūdenspīpi. un tā no sešiem līdz vienpadsmitiem vakarā.
Didzim jau nu patika ļoti - un torti viņš dabūja, lai arī nemāk zviedru valodu (tas bija dikti aizkustinoši - prasu šim, vai grib torti, viņš - skaidri redzu, ka grib - bet saka, ka negribot, jo nemākot zviedriski un nevarot palūgt). mēs arī beidzot izskaidrojām vienam otram kaimiņam, ka neesam lietuvieši un nestrādājam vēstniecībā. pat mēģināju krieviski aprunāties ar ukraiņu kaimiņieni, kas te ieprecējusies un nezina angliski. jāatzīst gan, manā krievu valodā parādījušās tādas frāzes kā 'moi hazbend', 'kindergarten' utml. sākumā gan likās jocīgi, ka katrs ēd savu paiku - bet, no otras puses, varbūt labāk ēst savu vistas grilu polinēziešu gaumē, ne kaimiņa treknās desas?...
starp citu, kaut kas zviedros man atgādina lietuviešus - kur labi zini, ka iepazīstoties viens no pirmajiem stāstiem būs par Lietuvas impēriju, kas reiz sniegusies līdz Melnajai jūrai. tad nu zviedri atkal labi zina, ka Latvija (visa!), Lietuva un Igaunija reiz bijušas daļa no Zviedrijas.
bet citādi - cilvēki kā cilvēki, jokojas, pavelk viens otru uz zoba, iesilst pie glāzītes...

where can I donate my body

Šodien pusdienlaikā palīdzējām kādam grieķu izcelsmes vīram Karolinska institūta ēku mudžeklī atrast to, kurā varētu pieteikties ziedot savu ķermeni. Pasaulsuzskats, jāatzīst, viņam bija konkrēts. Pa ceļam vaicāja mums, vai esam ārsti vai studenti; teicām - ne ārsti, ne studenti; vīrs secināja - tātad strādnieki. Pēc tam noskaidroja, vai mūsu zviedriete zina, kā Zviedrijā radies sociālisms - pēc 1932. gada streika, protams - un komentēja mūsu čīliešu izcelsmes kolēģim kaut ko par Čīles diktatūru. Līdz manai nacionalitātei un valstsiekārtas iztirzāšanai nenonācām - jo klāt bija ķermeņu ziedošanas vieta. Ceru, ka viņu tur uzņēma ar izpratni.

latviešu puisis zviedru dārziņā?!

Pirmdien sākas dārziņš, un Didzis GALĪGI nav gatavs iet ZVIEDRU dārziņā. Vienīgā cerība, ka viņš valodu tik ātri neiemācīsies...

10 minūšu laikā 2 situācijas:
Situācija nr1: Piebraucam pie veikala stāvvietā, Didzis mani māca, ka vajag iebraukt vispirms ar mašīnas pakaļgalu. Atbildu, ka man tā nepatīk; šis pamāca, ka man esot viņš jāklausa, jo "meitenēm ir jāpaklausa puišiem". Prasu, kur šis tādu lietu uzzinājis. Izrādās, no Ievas, jo "Ieva vienmēr paklausa Edgaram"....
Situācija nr2: No tā paša veikala iznāk melnādains puisis. Didzis komentē: "Šeit arī nēģeriem ļauj iet veikalos".

viltnieks mazais lingvists

veikalā Didzis paziņo, ka vajagot nopirkt kādu bērnu filmiņu - jo tā viņš ātrāk iemācīšoties zviedriski. un pats smīkņā... jo multeni jau vajag, ne zviedru valodu!
'
bet šovakar Maugli lūdza ieslēgt igauņu valodā - varbūt tomēr valodnieks?

bedres un pērles

pieci vien mēneši padzīvoti Stokholmā - bet, iebraucot Mārupē, Didzis prasa: kāpēc ceļi tik bedraini?

vēl viens Latvijas atvaļinājuma Didzisms: ja Latvijai trūkst naudas, es varu iedot savējo!

(galu galā, patiešām, koka krājkasīte jau gandrīz pilna, tērēt īsti nesanāk, jo tāpat vecāku maizē vēl :-))

bija jau vēl pērles, bet tās nepierakstījās un aizmirsās. ja atceraties, dodiet ziņu, liksim Didža pērļu vācelītē!

vissmukaakais mizonis

jaunaakais no mistera Di repertuaara.
Zoodaarzaa:
- Kur ir tie bifelji un mizonji?

Veelaak maajaas:
- Tas, kursh ir vissmukaakais, gatavos saldo eedienu.
Te tiek ietureeta pavisam maza pauze, lai tik kaads nepaguutu ierunaaties.
- Taatad ES!!!

it kā par plovu

Es Guntim (par Didzi): - Tu tiec ar puiku galā, es gatavošu plovu.

Guntis Didzim: - Didzi, kur Tev ir gals?

Didzis: - Man gals palika Latvijā.

par šopingu un laulību (filmās)

mana vecmeitas svētdiena - viena, bez puišiem, gan lieliem, gan maziem - ko gan varēju iesākt? nu jā, gribējās kaut ko sev nopirkt pēc ilgiem laikiem. negāja tik viegli - vispirms izrādījās, ka iecerētās bodes svētdienā ciet. tad nācās meklēt citas, kas vaļā - kas jau nedaudz ierobežoja (varbūt atviegloja?) izvēli. tad milzīgā ņemšanās, atlasot, apčamdot, gribu-negribu, der-neder, piestāv-nepiestāv, citas-tādus-valkā-bet-vai-es-neesmu-par-vecu-resnu-nopietnu-utt, vai-tas-ies-kopā-ar-šito, vajadzēja-tomēr-ņemt-tās-otras-kurpes-jo-ietu-klāt-šitai-kleitai... un visbeidzot pārnesu visu to mājās, velku - un tiešām, nekas ne ar ko nesapas, darbam par nenopietnu, iziešanai man īsti nevajag... vārdu sakot, liela brēka par neko :-)!
kad paaugšos un varēšu to atļauties (resp., kad sasniegšu pietiekamu vecumu, lai man būtu vienalga), staigāšu rimčikā iegādājamās biksēs un tēkreklos - principā.

bet svētdiena vienalga sanāca jauka - pierādot, ka vienu dienu varu izturēt arī bez puišiem. beidzas tā arī jaukā izskaņā, noskatoties tādu ritīgi ģimenisku filmu kā "Revolutionary Road" - kur viena no tēzēm - ilgtspējīgas laulības pamats ir viena dzīvesbiedra spēja izslēgt savu dzirdes aparātiņu un neklausīties, ko runā otrs... vienīgais dienas mīnusiņš - varbūt vajadzēja pārbaudīto vērtību "Magnoliju" skatīties - šī tomēr īsti nedavilka. lai gan šī varbūt pat bezcerīgāka, ne tik absurda. viena jauka amerikāņu meitene aiziet bojā tik tādēļ, ka vīrs grib scrambled eggs un pārdot kompjus un negrib domāt par savas dzīves jēgu parīzē.

Odrijas pieaugushie

vakar bijaam ciemos pie koleegjes, kam meitinjai Odrijai divarpus gadinji. muusu puishiem gana patika - tusinjsh, jaunas rotaljlietas un taa. tad nu shoriit no riita Didzis pagjeer: "luudzu piezvani Odrijas pieaugushajiem un uzaicini shovakar uz balliiti pie mums!"

kaadeelj to staastu? vnk fraaze "Odrijas pieaugushie" izskan aptuveni taadaa pashaa modalitaatee kaa "Jaanjonkulja suns" vai "omes brilles" - nu taadi pakaartotie nepiecieshamie priekshmeti, kas noder galveno varonju vajadziibu apmierinaashanai... kas laikam jau arii ir muusu loma jaunaas uzleecoshaas paaudzes kontekstaa...

Victoria & Daniel

nu tad izdevaam gan shodien kronjprincesi pie sporta trenera Daniela par sievu!

kaa raksta delfi, "laulības karaliskajā ģimenē ir populārs temats sabiedrībā" - cik ljoti populaars, to taadam vienkaarsham latvietim kaa man nemaz uzreiz nesaprast. tomeer jau laikam ir kaut kas ljoti mierinoshs tajaa sajuutaa, ka cauri gadsimtiem ir taada karaliskaa gjimene, kas ja ne par mums vienkaarshajiem ljautinjiem ljoti ruupeejas, tad vismaz nedara neko sliktu... un vienmeer ir par ko parunaat, piemeeram, vai tas Daniels tieshaam vinju miil vai tomeer aiz apreekjina, un vai brilles vinjam stilists ieteicis valkaat un vai sporta klubi vinjam jau pirms tam piedereeja vai tikai karalis nopirka, utt, utt

atziishos - arii mees nenotureejaamies, paluureejaam princeshkaazas tv (Didzim jau no LJOTI patika) un aizbraucaam vakaraa uz centru - paaris stundas peec pasaakuma jau sadrukaati aviizhu bezmaksas speciaalizlaidumi ar kaazu bildeem un karalisko viesu (t.i., vieshnju) teerpu izveerteejumu, cilveeki seezh kafejniicaas, peeta bildes, iedziljinaas... bet iisti aizkustinoshs likaas Zviedrijas iraanju pasaakums uz centraalas metro stacijas kaapneem, ar abu valstu karogiem, jaunaa paara fotograafijaam, iraanju muuziku un plakaatu ar prasiibu peec cilveektiesiibaam Iraanaa. a pashi savu shahu nogaaza, kaadas tur vairs cilveektiesiibas!

taa ka varbuut tieshaam lai paliek tie shahi, princeses, pelnrushkji, shlepes un diadeemas visi savaas vietaas - aciimredzot pasaules kaartiibai tas tiiri labi noder, cilveekiem labs praats, ir kam ticeet un par ko cepties

rods rullē globenā

ai, necerēti labs bija šovakar rods stewarts stokholmas milzīgajā arēnā Globen... 2arpus stundas pārsvarā sakarīgas mūzikas tik ar nelieliem pārtraukumiem, 4arpus dažādi tērpi pašam roģikam (kur kurpītes rūpīgi pieskaņotas krekliem, lieliski saskaņots violetais uzvalks ar dzelteno kreklu utml. izvirtības), trim pavadošajām vokālistēm pie otrās daļas sarkanajām kleitiņām zelta kurpītes, savukārt trim pavadošajām instrumentālistēm (saksis, trompete, vijole - un visas smukas, ar saskaņoti slaidām kājām un izcilu spēles prasmi) pie sarkanajām kleitiņām melnas laiviņas... un simpātisks šovs no sērijas 'ne par daudz, ne par maz'....

nez vai viļņā arī būs tikpat forši...

bumba sans frontieres

vakar Didzis sadūšojās, paņēma bumbu un aizgāja spēlēt pie kaimiņu puikām, kas uz ielas ar savu tēvu sita futeni. re, tā bumbas spēle tomēr ļauj vīriem saprasties pāri robežām... pats Didzis bija pārlaimīgs, ka pārkāpis savu kompleksu "viņi runā zviedriski, es runāju latviski" - un viņa mammai arī aš asaras acīs saskrēja.

kāpēc nelietot vīra kompi

nu vismaz viens iemesls - lai nekļūtu pati sev par sekotāju savos krikumos! kaut kā stulbi sanāca, biju pierakstījusies blogā no viņa kompja, a šis sagribēja man sekot.

neticami, tik labs vīkends bija -- bet jau cauri, rīt akal uz darbu. ak, laiks skrien aizvien ātrāk, manai vecmammai bij' taisnība, ap Jāņiem jāsāk vīkšķīties (hm - kā īsti - vīksties? vīkstīties?) uz rudeni, vasara cauri, Ziemsvētki klātu...

joprojām jautājumi

nesen atcerējos Didža jautājumu drīz pēc tam, kad pārcēlāmies uz Stokholmu: "Vai Zviedrija tagad ir Latvijā?"

šodien viņš pajautāja, vai Dānijā cilvēki ir tādā pašā krāsā kā mēs

un šodienas neatbildamākais jautājums bija: mammu, kas ir liktenis?

par rāvējslēdzēju

šīrīta satiksmē drusku aizmirsos, klausoties zviedru radio "bēbēbrokastis" (no kurām, protams, nesaprotu ne bū, ne bē), un divu rindu saplūsmes vietā neiekļāvos rāvējslēdzēja principā, respektīvi, nepalaidu sev priekšā mašīnu no blakus rindas. varbūt jau būt, ka tā bija tīrā nejaušība, bet nākamais braucējs palaida priekšā divas. un atkal atjaunojās dabiskais taisnīgums un līdzsvars šajā superlīdzsvarotajā sabiedrībā. šobrīd jau drusku ironizēju, bet tobrīd aš asaras acīs saskrēja - aizkustinājumā. ja mēs tā mācētu...

te atcerējos Ineses jociņu par to, kāpēc zviedri rokas tur kabatā - jo kautrējas, ka visi pirksti nav vienādi...

par turkijiem

atbildot uz jautājumu "Ko Tu gatavo savai ģimenei no tītara filejas?" -

no tītara filejas neko prātīgu negatavoju, vnk apcepu gabaliņus vai tāpat eļļā&sojas mērcē vai olā&miltos, vai ar sezama sēkliņām, vai ar ananāsu mērci.

bet kas ģimenei tiešām garšo ir kotletes no tītara maltās gaļas - ar sīpoliņu, ķiplociņu, sāli, pipariem un, galvenais, rīvētiem burkāniem un kokospienu (krējuma vietā).

savukārt man pašai vēl labāki liekas krāsnī cepti tītara šķinķi vai kājas ar krāsnī ceptiem dārzeņiem. tītara gabalus ierīvē ar sāli, pipariem (baltajiem labāk), timiānu, spiestu ķiploku, citrona sulu, nedaudz eļļas, liek uz pannas kopā ar dažādiem dārzeņiem (kartpeļiem, burkāniem - jo vairāk jo labāk, sīpoliem u.c.), piešauj apakšā ūdeni, kādas garšvielas vai sāli dārzeņiem un krāsnī iekšā. ja nemaldos, inspirāciju radu šeit: http://bit.ly/dz15Kj

nedēļa LV

retrospektīvi -

paldies visiem, kas atbalstīja mūsu nedēļas vizīti LV

kā solīts - īpašs paldies Ilzei, kura man savā pusdienas pārtraukumā dabūja izmaksāt kafiju un karsto upeņu dzērienu (toties es palīdzēju ātri izvēlēties Stockmana olīves darbabiedriem - ceru, ka bija labas!)

bija forši - kā tāda miniatūrā dzīve ūdenspilienā:
- viena teātra izrāde (melnais piens - kopumā ļoti labi, Daudziņš kā bullis lielisks, latgaļu akcents gan pieklibojot)
- viens koncerts (Raimondi bij' ok, ar dažiem izklupieniem)
- viens radu tusiņš
- viens zobārsta apmeklējums
- viena ( nu labi, pusīte) diena dārzā
- viena (nu labi, pusīte) diena veikalos
- viena bērnu slimība (Uvim temp. pēc masalu potes)
- viens mammas apciemojums (tomēr Mātes diena)
- viena draudzene satikta (pilnīgi nejauši uzskrēju virsū Ilzei Stockmannā)
- viens ielēciens baseinā - brrr, baigi auksts vēl bija

droši vien vēl kaut kas viens - tik piemirsies

TIK veci?

te atkal runā Didzis...
sēžam prāmī restorānā, kur pilns ar paveciem zviedru pāriem, sīkie drasē rinķī, te Didzis atgriežas tāds nopietns un prasa:
- Kāpēc cilvēki paliek tik veci un slimi, ka vairs pat nerunā viens ar otru?

---------


bet ir taču tā laikam laulības dzīvē, ka pa gadiem četrdesmit piecdesmit var pilnīgi visu izrunāt, un vienā brīdī teksts vienkārši beidzas? katrā gadījumā Didzim tas likās diezgan sērīgi...

par skandināvu sievietēm

šodien mani puiši smilškastē palika vaļā mutēm... saģērbti kā jau daždien latviešu puikas maija pievakarē, kad saule rietā un vēsums piezogas kauliem - garās biksēs, kurpītēs, vieglās jakās, lakatiņu ap kaklu, cepurītes galvā. te pēkšņi aiz smilškastes krūmiņiem parādās sieviete-dieviete, vecumā ap trīs gadi, gandrīz pilnīgi plika - vienās plānās apakšbikšelēs. vaļējiem matiem plīvojot, jaunā skandināviete izspraucas cauri apstādījumiem (drusciņ saminstinās, jo ērkšķi tomēr duras kailajās roķelēs un puncī) un iekšā smilškastē, kur ar lāpstiņu cenšas uzmest smiltis pārsteigtajiem, klusā apbrīnā sastingušajiem "poikoriem". pēc laiciņa parādās arī amazones tētis, kurš nesekmīgi mēģina stāstīt meitai, ka viņai ir drusku par maz apģērba un ka puikām nevajadzētu mest virsū smiltis. beidzot zilonīša Dembija filmas pieminēšana tomēr liek jaunajai dāmai pārdomāt un piekrist doties uz mājām.

to, kā mani puiši uz viņu blenza, aprakstīt nespēju - piedodiet.

par apmatojumu un par zobiem

Didža jautājums: kāpēc sienai vajadzīgs apmatojums? (acīmredzot, apmetums)

Vēlāk ierosinājums (vannā, liekot Uvim uz galvas vannas putas): pataisīsim Uvi par blondīnu!

Un visbeidzot pārliecība: man nav piena zobi, bet augļu un dārzeņu zobi!

ticība cilvēkam

nosolījos par darbu nerakstīt, tomēr konfidencialitāte un tā, bet šis likās pārāk labs - piedodiet.

Ir mums tāds maziņš projekts uzsākts, kurā iesaistīti teju ducis cilvēku (ne nu pilnā laikā, bet tomēr), kas ilgs gan jau ka līdz gada (cerams, šī) beigām un no kura lielā mērā atkarīga mūsu kantora webiskā seja gan uz ārpusi, gan iekšpusi (ne "vaibsti" vien, bet visa funciklēšana kā šķira). Tad nu mēģināju pieciem (vai drīzāk piecdesmit astoņiem) dažādiem veidiem pateikt šī projekta tā sauktajam vadītājam, ka nu ĻOTI vajadzētu uztaisīt projekta plānu. Ka bez projekta plāna var nesanākt. Ka projekta plāns svarīgs, lai cilvēki zinātu, ko un kad no viņiem sagaida. Ka projekta plāns - tas vispār ir visa sākums. Vārdu sakot, VAJAG.

Ko domājies, tā sauktais projekta vadītājs nav ar pliku roku ņemams. Viņš man vienkāršā tekstā atjautā: "Bet kā būtu, ja mēs UZTICĒTOS cilvēkiem?" (nu labi, viņš to saka angliski, tulkojums mans)

Par Parīzi (joprojām Didzis)

Didzis uzceļ brāļa ēdamkrēsliņu (tāds ar garām, metāliskām kājām un mazu, baltu sēdeklīti) uz dīvāna un paziņo: - Mums blakus tagad ir Parīze.
Vai tiešām inspirācija no Eifeļa torņa attēliem? Bet varbūt pārklausījos un patiesībā lieta grozījās ap paradīzi, ne Parīzi?

Didzis vērtē aukles

Mūsu jaunā auklīte atvadās un iet prom. Mēs skatāmies pa logu, un Didzis jautā: - Kāpēc viņa ir tieva? Man patīk resnas aukles.

Didzis skaita

Tieši tad, kad man jau sāka likties, ka Didzis un skaitļu pasaule tomēr būs "uz jūs", viņš šovakar paziņoja, ka gribētu vēl vienu brālīti; tomēr nē - labāk vēl divus brālīšus, lai brāļu būtu vairāk nekā māsu. Var jau būt, ka tikai veiksmīgs minējums - vai arī puisis tomēr salīdzināja ciparu 3 ar ciparu 4?

Par to pašu, bet no cita aspekta - laikam ir pienācis šis sarežģītais laiks, kad bērns vienu vakaru prasa kaķīti, otru vakaru - vēl brālīti.

vieni paši

btw, vakar aizbrauca Ieva, kas nozīmē, ka šonakt bijām pirmo nakti Stokholmā "vieni paši". Un rītnakt būsim vēl vairāk vieni paši, jo uz Rīgu aizdosies arī Guntis. Bet gan jau mēs kaut kā. Vienīgās briesmas - varbūt līdz piektdienas vakaram, kad Gunti gaidām atpakaļ, es arī jau būšu četrrāpus un sarunāšos ar rējieniem (sk. iepriekšējo ziņu).

par sporta suņiem

Abi puiši šovakar vairāk četrrāpus nekā uz divām kājām, vairāk vau-vau nekā cilvēku valodā. Didzis tā arī paziņoja: Es esmu sporta suns :-). (Bet sporta tādēļ, ka noskrējies gluži slapjš.)

skuka?

hmm, laikam tomēr nostalģija pēc dzimtenes - esmu pasākusi mašīnā skaļi klausīties krievu mūziku. vai arī vienkārši pavasaris :-).

metro, brickas un Junibacken

piektdien pirmoreiz uzdrošinājos braukt mājās ar metro (nevis mašīnu). viss skaisti, tīrs, civilizēts, iet kā pulkstenis - bet es laikam joprojām dodu priekšroku pastāvēt kādā sastrēgumā, toties pati savā mašīnā.

ja reiz par šo tēmu - dabūju "brickas" - kāds kaimiņš sūdzējies, ka es pārāk ātri braucot un neievērojot mūsu mazieliņas ierobežojumu 20 km/h. Pamēģināju - patiešām, 20 km/h ir ĻOTI LĒNI. Bet nu es cenšos, cenšos.

sestdien bijām visādās tūristu tekās, tostarp apmeklējām Junibacken - vietu, kuru neceļas roka nosaukt par muzeju. Drīzāk sauksim to par Astrīdas Lindgrēnas grāmatu varoņu māju. Sajūsmā bija i puikas, i ome. Un atzīsim - mums ar Gunti arī ļoti patika. Uz šo vietu aicinām visus bērnus un viņu radagabalus - brauciet ciemos! Savukārt nopietniem cilvēkiem jādodas uz prinča Eugene Waldemarsudde jūgenstila piesātināto māju un mākslas kolekciju. Tātad - ir varianti!

arī Stokholmā spalvu met - bet ne tikumu

vismaz vienā ziņā šis mēģinājums aizbēgt no sevis un savām vājībām man nav izdevies - atkal meklēju (un veiksmīgi atrodu) piecdesmit astoņus iemeslus, kāpēc man nav iespējama tīra, nomazgāta mašīna. Daudzi citi ar šo sarežģīto, komplekso uzdevumu tomēr tiek galā, atrodot i laiku, i iespējas - bet es, lūk, nevaru. Nu nav man tas dots.

Uvis un veļas žāvētājs

to nevar aprakstīt, tas bija jāredz - kā Uvis šodien uzdancoja veļas žāvētāja pavadījumā! Riktīgs stomps! Žāvētājā lieliski grabēja jakas pogas, un Uvis grozījās kā īsts reperis, pie sevis bārdā smiedams.

Didzis atkal peld

Didzim vismaz viena mīļa nodarbe atkal atgūta - šķiet, ka Farstas baseins (ap 1,5 km no mājas) nav sliktāks par Mārupes. Ceru reiz arī tur nokļūt, bet pagaidām tā ir vīru nodarbe, kad vien Guntis ir Stokholmā un pielaužams uz peldēšanu.

Atradusi šo iespēju internetā, sajūtos par vienu kripatiņu mazāk slikta māte...

vārgule

laikam esmu zaudējusi biroja darba iemaņas - trīs sapulces nonstopā no 9:30 līdz 12:00 padara mani vai traku.

internacionāle

manā komandā ir gan bulgāru meitene, kas vienmēr palaiž mani pirmo pa durvīm un cer saņemt precīzas un detalizētas darba instrukcijas, gan zviedriete, kas prasa vairāk atbildības un neatkarības un izmanto katru iespēju, hm, kā lai to latvisko, to question authority. turklāt ir vēl arī dāniete vārdā Signe un filipīniete, kas nodzīvojusi 10 gadus Vācijā. un pajauns zviedru puisis ar snusu aiz vaiga. un priekšnieks soms, kas visu laiku zīmē kokveida struktūras un kastītes. un izstrādes vadītājs vēl viens soms, par kuru klīst baumas, ka viņš esot no tuvajiem austrumiem -jo bārda un attieksme viņam tiešām tāda, ka divi varianti - soms vai talibans.

un ievadmācībās mums lika aiz auss, ka stereotipizēt nacionalitātes un tautības ir nelabi. es laikam tomēr kā klūnijs Up in the Air-ā uzskatīšu to par praktisku ieradumu

hm?

Uff, pirmā pilnā darba nedēļa aiz muguras! Pārnācu mājās un nespēju nomierināties, kamēr nebiju izmazgājusi visas grīdas - tā gribējās kādu fizisku darbiņu. Trakums, kas ar mani notiek... Pirmās divas dienas pavadījām ievadapmācībās, kur mums te tādam nelielam jaunatnācēju bariņam stāstīja par grūtībām, kādas varētu būt gaidāmas, pārceļoties uz dzīvi svešā valstī. Viens no riskiem - cilvēki, tai skaitā augsti izglītoti un visnotaļ inteliģenti, lai aizmirstos un relaksētos, ķeroties pie dzeršanas, narkošanās, utml. Nez vai grīdu mazgāšanu arī varētu pieskaitīt pie šādām bīstamām un atkarību izraisošām aktivitātēm?!

pārvietošanās

sapriecājos, ka pat sastrēgumstundās ar mašīnu tieku uz darbu un no darba uz māju apmēram 30 minūšu laikā - bet tad uzzināju, ka šonedēļ puse Stokholmas esot skolas/slēpošanas brīvdienās. joprojām nevaru iedomāties sevi sabiedriskajā transportā. nu redzēsim, kā būs nākamnedēļ. var jau būt, ka tiešām stulbi stundu nīkt pie mašīnas stūres - ja to pašu stundu var pavadīt, čāpojot no mājas uz metro (~15 min) + braucot metro / pārsēžoties (~25 min) + čāpojot līdz darbam (~15 min)?

uz darbu

rīt lielā diena, jauna darba cēliena sākums manā dzīvē... Cerams, ka būs a) gana interesanti; b) ne pārlieku apgrūtinoši ;-)))).

vietas un laiki

beidzot nomainīju laika zonu kompim - tagad tā iedvesmojoši nosauc tādas vietas kā (alfabētiskā secībā) Amsterdama, Berlīne, Berne, Roma, Stokholma un Vīne. Vīnē, kauns atzīties, tiešām neesmu bijusi. Vēl.

ātrumam ir nozīme

par labajām lietām šeit:

- ūdens spiediens dušā

- ineta ātrums manā datorā

citi sasniegumi

Guntis lūdza pierakstīt, ka viņš ir saskrūvējis:

- 1 gab. galdu

- 6 gab. krēslus

- 1 gab. tabureti

- 1 gab. bērnu krēsliņu

- 1 gab. dīvānu

- 2,5 gab. plauktu konstrukcijas sienas skapī

- 1 gab. divstāvīgu gultu (arī ļoti sarežģītas konstrukcijas)

un tūliņ skrūvēs vēl viskautko

ā, un vēl pielicis dažas lampas

šodien Stokholmā migla un

visapkārt IKEA kastes dažādās atpakojuma stadijās

bezglutēna maize te daudz garšīgāka un nedaudz lētāka

šodien saskrūvēju divus tualetes birstu trauciņus (samērā sarežģīta konstrukcija, īpaši cilvēkam, kas neatšķir skrūvgriezi no īlena)

starteris

kaut kad jau esot jāsāk - tad nu laikam ir laiks

šobrīd tik tāda sīkziņa - esam savos "mazajos SE-Sēļos", veiksmīgi izpakojuši "mugursomu" (ref. Up in the Air), ieguvuši pirmo ikejošanas pieredzi, te laimīgi, te frustrēti, te vienkārši piekusuši.