2012. gada 30. aug.

publiska apņemšanās

Acīmredzot ne visiem naivums pāriet līdz ar vecumu... Nāk rudens, un briesmīgi gribas kaut ko apņemties paveikt. Gribētos domāt, ka publiska apņemšanās veicinās izpildi - vai arī vecums tomēr jau izrādīsies tāds, ka no publikas vairs nebūs kauns? Nu redzēsim.
Tātad, iegādājos grāmatiņu ar divām Strinberja lugām un esmu apņēmusies to līdz Ziemassvētkiem izlasīt. Oriģinālā. Ha?


ekstra safiksētās svampītes un citi latvju valodnieka ļaunākie murgi

iepriekšbrīdinājums - ļaudīm ar striktiem uzskatiem par latviešu valodas tīrību šo labāk nemaz tālāk nelasīt, būs ļoti briesmīgi!

Ar zināmu valodniecisku interesi klausos, kā, te dzīvojot, mainās mūsu valoda, un šis tas, šķiet, pielīp no pašu bērniem, piemēram, pieķeru sevi uzrunājam Didzi ar šādi konstruētiem jautājumiem: "gribi tu ābolu?" - vai vēl trakāk, "gribi tu fruktu?".

Bet citrīt Didzis pēta jauno pasaules atlantu un sauc valstis: Krievī, Igaunī, ... Gaidu Latvī, taču tā tomēr izskan ar pilnu galotni.

Vairākas dienas pēc kārtas puikas mūs aizrautīgi mudina doties "plūkt sēnes". Vakar to arī izdarām, un Uvis aizkustinājumā par salasītajām saka: "Manas svampītes!"

Nemaz nerunājot par "safiksēšanu", kas Didzim izsaka gan labošanu, gan vienkārši kāda darba paveikšanu. Un tad vēl tik ērtais apzīmētājs "ekstra" - tā vietā, lai sacītu "īpaši" vai "ļoti". Piemēram, "es safiksēšu tev ekstra daudz saldējuma"!

Var jau šausmināties, bet kaut kā tie krogi un bikses, un puikas taču nonāca latviešu valodā. Gan jau bija i savi didži, i uvji, kas to visu ievazāja!

2012. gada 27. aug.

domnieks Didzis

Drusciņ palielu Uvja mākslinieka talantu, sakot, ka viņam vienmēr izdodas skaisti zīmējumi.
Didzis piekrīt:
- Uvis ir labs mākslinieks, bet es esmu domnieks. Jo man patīk domāt.

2012. gada 23. aug.

saruna par kājām

Tēva un dēla saruna pie vakariņu galda.
- Kuru [vistas] kāju ēdīsi, labo vai kreiso?
- To, kura tālāk no dibena.

Vispār pēdējās dienās gatavojam visu, ko konceptuāli gribējām gatavot nupat aizbraukušajiem ciemiņiem, bet kaut kā nekad nesanāca laika vai spēka:
- indiešu koftas (uzcepām grilā vakar, ēdām vakar vakarā, ēdām šodien pusdienās un ēdīsim vēl rīt pusdienās) ar gardo tomātu salsu
- krāsnī ceptu vistu ar kafiju un ķiplokiem (nupat, šai sakarā arī saruna par kājām)
- Tīnas ābolkūku (vēl krāsnī - oi, ka nepiedeg!....)

2012. gada 22. aug.

krikumi jaunā mācību gada sākumā

- Māsa gan būs baigais zaķis! - tā Didzis. - Paskaties, kādi viņai zobi!

-------------------

- Es esmu aizmirsis to valodu, ko runā dārziņā! - tā Uvis.

------------------

- Didzi, vai tev kādi jauni bērni arī klasē šogad? - jautāju, zinādama, ka savi pieci, seši jaunie ir gan.
- Jā, ir.
- Un kā viņus sauc?
- Linda.


2012. gada 14. aug.

piejaugušais

Ar Uvi šodien lēnītēm lasām upenes, sauju mutē, sauju spainītī, un viņš rēķina, šogad četri gadi, nākamgad pieci, pēc tam tik liels kā Didzis, tad tik liels kā Eduards - un tad jau būs piejaugušais!
TIK mīlīgi tas viņa mutē izskan, kā tāds piejaucēts pieaudzenis...

2012. gada 8. aug.

petīgi

Pilnīga taisnība vecajai tautoloģijai par to, ka katrs bērns nākot ar savu tematiku un problemātiku.

Uvis: - Mammu, tu zini, kas ir petīgi?
Es: - Pretīgi?
Uvis: - Jā, petīgi. Vārds, kas sākas ar "di", ir petīgi.
Es: - Tu domā, dibens?
Uvis: - Jā, dibens. Dibens, tas ir petīgi! Un kaka ir petīgi!
(Kaut kā tikai vēlāk iedomājos, ka vispār ar "di" sākas arī "Didzis" - tomēr stāsts šoreiz cits.)

Ilgākā sarunā mēģinu ieviest sistēmisku pieeju, respektīvi, dibens nav pretīgi un kaka podā nav pretīgi, bet pretīgi ir nenomazgāts dibens un kaka, kas nav podā. Nu kaut kā tamlīdzīgi un audzinoši. Īpaši pārliecināts Uvis gan neizskatās.


domas

Rīgas Laika rakstā par amerikāņu fiziķi Fainmanu saņemu atgādinājumu par domu nemirstību, citēju, "viss manās smadzenēs reiz notikušais ir saglabājies starojuma formā un patlaban turpina klaiņot Visumā. Nevar noliegt, ka tā ir sava veida nemirstība...", un tā tālāk, un tā joprojām.

Pietiek tikai izlasīt kaut ko tādu, lai galvā ienāktu pilnīgas stulbības vai, vēl trakāk, neķītrības, kuras nu, Raiņa vārdiem, visumā uz mūžu dzīvos. Kāda drausmīga kloāka gan ir šis elektromagnētiskā starojuma visums! Sešgadnieks Didzis, naktī nelaikā pamodies, raud par to, ka cilvēkiem jāmirst; ne mazāk šausmīga man šķiet doma, ka viss, pilnīgi viss tiek saglabāts elektrisku impulsu formātā uz mūžīgiem laikiem vai vismaz tik ilgi, kamēr nozūd kādā melnajā caurumā. Un kas notiek tajā, nezinot neviens.