Didzis par ķirbju dzīvi

"Ķirbju dzīve ir īsa."

Didzis, 2012. gada 28. oktobris

Ievas gadi sniegā un citi valodiski krikumi

Turpinu tēmu par to, kā valodas izteiksme mainās, bet mēs joprojām saprotam viens otru. Zviedriski par dzimšanas dienu runā kā par 'gada piepildīšanos/izpildīšanos', un tas, izrādās, ir diezgan lipīgi. Puikas saka, "man būs gadi" vai "kad man paliks gadi, es darīšu to un to", un es zinu - viņi runā par savu dzimšanas dienu. Vienmēr interesanta ir tēma par to, kuram gadi vasarā un kuram - rudenī. Tad nu kādā šādā sarunā Uvis konstatē, "Ievai gadi sniegā".

Mani pārsteidz, ka savstarpējās sarunās viņi joprojām parasti izmanto latviešu valodu, lai gan spēlējoties iekšējā balss nereti pāriet uz zviedru mēli. Varbūt palīdz arī tas, ka māsa un vecāki tādi latviski? Šorīt gan no paša rīta guļamistabā Didzis kaut ko Uvim saka zviedriski, un tas dusmīgs atcērt: - Nerunā ar mani TAJĀ valodā!!!

Attīstās arī Unas vārdu krājums. Jaunākais papildinājums, kuru viņa acīmredzami izmanto ar baudu, noliekot brāļus (un nereti arī vecākus) pie vietas, ir: - BEIDZ!
Laikam jau velti liegties, šo vārdu no vecākiem viņa dzird bieži; parasti gan adresāts ir brāļi, ne Una pati.

jaunākā brāļa žēlaba

Šonakt Uvis pliks, sačurājies, raudādams un pusaizmidzis ieklīst mūsu guļamistabā. - Es gribu attaisīt KAUT KO. Bet Didzis jau VISU ir attaisījis.
Šo sakāmo viņš atkārto vairākkārt; aizmieg un atkal mostas, atkal raud un nekādi nav nomierināms. Neko citu nevaram no viņa izdibināt kā vien to, ka viss jau ir attaisīts. To, ka bijis slikts sapnis, viņš atceras vēl no rīta: - Man ļoti gribējās kaut ko attaisīt, bet Didzis bija visu jau attaisījis.

runā essss, Aņa - jeb sviesta fāze, cukura fāze

Daždien apkaunos par reizēm, kad Unu uzrunāju kā tādu mazu, dumju bērneli. Šovakar viņa neparko nevēlas, ka uzvelku viņai bikses. Cerībā, ka Guntis tiks galā, uzvedinoši prasu mazajai: - Tu gribi, lai mamma vai lai tētis uzvelk tev bikses? - Una apsēžas uz grīdas tieši mums pa vidu un stūķē bikses kājās sev pati, paziņojot: - Essss! (un tas 'ess' viņai ir tāds, nu, assss, šššš, nenāc par tuvu, es kliegšu ļoti skaļi, ja traucēsi!)

Šķiet, ka Una māk pateikt ne tikai 'es', bet arī 'Una' - tikai tas izklausās kā 'Aņa' :-). Didz, Uv un Aņa.

Tad nu pie reizes vēl viens gabals no Unas repertuāra. Ļoti skaidri viņa māk pateikt sava iemīļotā ēdiena nosaukumu. Un metālisko sviesta trauku viņa pazīst pa gabalu, šķiet, pat aizvērtā ledusskapī zina, kurā plauktā tas stāv. - Svie, svie! - Vai tas visiem bērniem tā? Vismaz mūsējie visi trīs ir gājuši cauri šai fāzei, kad sviestu ar karotēm var štopēt iekšā milzīgos daudzumos. Unai ir īpaša tehnika, kā visu sviestu ar naga galiņu nokasīt no sviestmaizes. Atceros, puikas bija vienkāršāki - nolaizīja vai noēda pa taisno. Tagad gan Didzim sviestu nevar piedāvāt, vismaz uz sviestmaizēm nedrīkst būt ne plānākā kārtiņa. Esot bērnībā pārēdies.

To, ka cukurgabaliņu mīlestība nav beigusies, abi apliecināja šodien grieķu restorānā Upsalā - noskaidrojuši, ka pieaugušie dzer kafiju bez cukura, pēc milzīgās, medaini riekstaini saldās baklavas ar putukrējumu viņi, aci nepamirkšķinājuši, uzēda virsū vēl pa cukurgabaliņam. Šito laikam nevar bērnībā pārēsties?

kuram lielāks

Vienā Stokholmas avīzes lapā darba sludinājumi - meklē arhitektu, medmāsu, programmētāju, darbu vadītāju, skolas direktoru un šefpavāru. Kuram no tiem ir vislielākā kvadratūra, treknākais fonts, garākais apraksts, centrālā vieta lappusē?

Par nostalģiju

Beidzot noķēru sentimentu pēc dzimtenes - divarpus gadus nācās gaidīt! Nu labi, ņemot vērā, cik daudz tomēr esam bijuši Latvijā, varbūt divarpus gadi ir pārspīlēti teikts. Un kur es to sentimentu noķēru.... kauns atzīties! Lai velti nekavētu laiku negaidītā sastrēgumā uz E4 šosejas, iegriezos Šistas/Akallas virziena Statoilā uzpildīt degvielu un pēc ilgāka pārtraukuma pamieloties ar Statoila kafiju un smalkmaizīti. Un tur, Statoilā - viss kā Latvijā!