2010. gada 31. aug.

par izpārdošanu

un kā jūs atbildētu uz jautājumu: - Kā radās pati pirmā mammīte?
nu neatradu citu atbildi ātrumā pie rokas: - Laikam dieviņš radīja...
uz ko sagaidīju vētrainu reakciju: - Jā, jā, tā ir!!! un ja mammīte negrib dzemdēt, bet grib tikai bērniņu, tad dieviņš rada viņai bērniņu. tā ir tāda pavisam mazu bērniņu izpārdošana!

2010. gada 30. aug.

domele_lv

ja nu vēl būtu iespējams to tviterbūšanu izteikt latviski, visādi 'krikumi', 'krikši', 'krikumošana' (vai krikum-ēšana :-)) utml nemaz nebūtu slikts variants.

Uvja krikums

mūžīgi šajos krikumos tik par Didzi, par Uvi gandrīz neko... nav taisnības uz zemes virsas, nu ABIŽO tos jaunākos.
bet šodien Uvis beidzot pateica kaut ko līdzīgu vārdam "Didzis" - vismaz "Di" bija skaidri dzirdams. iespējams, ka viņš tomēr atteiksies no savas degunvalodas, kurā brāli sauca "tn-tn" (izrunājot nazāli, caur degunu).

2010. gada 24. aug.

trieciencenas un atspiešana

kaut kā atmiņa man sākusi strādāt atpakaļgaitā - laikam LV atvaļinājuma notikumi bija tik sakompresēti vietā un laikā, ka tikai pamazām notiek "atspiešana" (oficiālais 'unzip' termins ;-))....

tātad vēl viens stāsts par Didzi. klausās, klausās puisis LV radio un pēkšņi prasa: - Mammu, kas ir trieciencenas?
Nu gluži kā tāds trimdas letiņš, kas lasījis tik Skalbes pasakas un nav izsekojis vietējām reālijām...

2010. gada 22. aug.

ko mēs nepamanām

atcerējos vienu storiju no atvaļinājuma, ko gribējās piefiksēt sērijā "Par Didzi"

Atbrauca ciemos Didža draudzene Monta ar mammu un māsu; Didzis aiz prieka uzvedās trakāk nekā iespējams - kā pilnīgi apstulbis lēca, plēsa, kliedza, ārdījās. Monta, tomēr jau piecarpusgadus liela, tā skatās, skatās uz viņu un tad man saka: - Bet viņš taču ir pilnīgi dulls!
Un ko es, dēla māte, varu viņai teikt? Saku: - Bet protams, Monta, vai tad Tu agrāk to nebiji pamanījusi?
Nabaga Monta - un viņa bija tā raudājusi, kad šitais mauglis/tarzāns brauca prom uz Zviedriju; pavadīja viņu, ar sarkanu rozi mājot no otra Daugavas krasta, viņas mamma baidījās pieminēt Didža vārdu, lai nesāktos asaru plūdi...
Un tā mēs visas, ar rozā brillēm - līdz kādu dienu saprotam - bet viņš taču... ir tāds, un šitāds, un šitāds!

mūsu ielā svētki

taisnība, ka siltos, garos vasaras vakaros introvertie zviedri iesilst un kļūst par pavisam citiem cilvēkiem. un skaista arī tradīcija reizi vasarā kaimiņiem sarīkot ielas svētkus - turpat laukā mūsu mazās ieliņas malā, pie gara galda, katrs atnes savas vakariņas (un nevis kādos papīra traukos, bet pa īstam - ar kārtīgiem šķīvjiem un stikla vīna glāzēm), ēd, runā, jokojas, padalās ar saldo ēdienu, sļivovici, melno balzāmu un beigās arī ar 5litrīgu Jack Daniels un ūdenspīpi. un tā no sešiem līdz vienpadsmitiem vakarā.
Didzim jau nu patika ļoti - un torti viņš dabūja, lai arī nemāk zviedru valodu (tas bija dikti aizkustinoši - prasu šim, vai grib torti, viņš - skaidri redzu, ka grib - bet saka, ka negribot, jo nemākot zviedriski un nevarot palūgt). mēs arī beidzot izskaidrojām vienam otram kaimiņam, ka neesam lietuvieši un nestrādājam vēstniecībā. pat mēģināju krieviski aprunāties ar ukraiņu kaimiņieni, kas te ieprecējusies un nezina angliski. jāatzīst gan, manā krievu valodā parādījušās tādas frāzes kā 'moi hazbend', 'kindergarten' utml. sākumā gan likās jocīgi, ka katrs ēd savu paiku - bet, no otras puses, varbūt labāk ēst savu vistas grilu polinēziešu gaumē, ne kaimiņa treknās desas?...
starp citu, kaut kas zviedros man atgādina lietuviešus - kur labi zini, ka iepazīstoties viens no pirmajiem stāstiem būs par Lietuvas impēriju, kas reiz sniegusies līdz Melnajai jūrai. tad nu zviedri atkal labi zina, ka Latvija (visa!), Lietuva un Igaunija reiz bijušas daļa no Zviedrijas.
bet citādi - cilvēki kā cilvēki, jokojas, pavelk viens otru uz zoba, iesilst pie glāzītes...

2010. gada 19. aug.

where can I donate my body

Šodien pusdienlaikā palīdzējām kādam grieķu izcelsmes vīram Karolinska institūta ēku mudžeklī atrast to, kurā varētu pieteikties ziedot savu ķermeni. Pasaulsuzskats, jāatzīst, viņam bija konkrēts. Pa ceļam vaicāja mums, vai esam ārsti vai studenti; teicām - ne ārsti, ne studenti; vīrs secināja - tātad strādnieki. Pēc tam noskaidroja, vai mūsu zviedriete zina, kā Zviedrijā radies sociālisms - pēc 1932. gada streika, protams - un komentēja mūsu čīliešu izcelsmes kolēģim kaut ko par Čīles diktatūru. Līdz manai nacionalitātei un valstsiekārtas iztirzāšanai nenonācām - jo klāt bija ķermeņu ziedošanas vieta. Ceru, ka viņu tur uzņēma ar izpratni.

latviešu puisis zviedru dārziņā?!

Pirmdien sākas dārziņš, un Didzis GALĪGI nav gatavs iet ZVIEDRU dārziņā. Vienīgā cerība, ka viņš valodu tik ātri neiemācīsies...

10 minūšu laikā 2 situācijas:
Situācija nr1: Piebraucam pie veikala stāvvietā, Didzis mani māca, ka vajag iebraukt vispirms ar mašīnas pakaļgalu. Atbildu, ka man tā nepatīk; šis pamāca, ka man esot viņš jāklausa, jo "meitenēm ir jāpaklausa puišiem". Prasu, kur šis tādu lietu uzzinājis. Izrādās, no Ievas, jo "Ieva vienmēr paklausa Edgaram"....
Situācija nr2: No tā paša veikala iznāk melnādains puisis. Didzis komentē: "Šeit arī nēģeriem ļauj iet veikalos".

2010. gada 17. aug.

viltnieks mazais lingvists

veikalā Didzis paziņo, ka vajagot nopirkt kādu bērnu filmiņu - jo tā viņš ātrāk iemācīšoties zviedriski. un pats smīkņā... jo multeni jau vajag, ne zviedru valodu!
'
bet šovakar Maugli lūdza ieslēgt igauņu valodā - varbūt tomēr valodnieks?

2010. gada 16. aug.

bedres un pērles

pieci vien mēneši padzīvoti Stokholmā - bet, iebraucot Mārupē, Didzis prasa: kāpēc ceļi tik bedraini?

vēl viens Latvijas atvaļinājuma Didzisms: ja Latvijai trūkst naudas, es varu iedot savējo!
(galu galā, patiešām, koka krājkasīte jau gandrīz pilna, tērēt īsti nesanāk, jo tāpat vecāku maizē vēl :-))

bija jau vēl pērles, bet tās nepierakstījās un aizmirsās. ja atceraties, dodiet ziņu, liksim Didža pērļu vācelītē!