konkurss Uvja faniem

dažas Uvīša pērlītes:
īkūdīšu (iekodīšu)!
kapetelīši (kartupelīši)
tetējums - a vot kas tas tāds ir?! konkurss lasītājiem!

jābūt zviedriešiem

no Didža šīsdienas pateicieniem:

ja dzīvo Zviedrijā, tad jābūt zviedriešiem

tas gan (pagaidām?) ne par mums pašiem

jo resnāks, jo dalīgāks

stāsts ir pagarš un komplicēts, bet secinājums - kodolīgs...
Ome atrakusi un iedevusi mums līdzi manu veco tālskati, kuram bērnībā ilgi un dikti krājkasītē krāju radu un vecāku izsniegtās naudiņas, līdz beidzot par nebūt ne nieka ~ 70 rubļiem varēju to iegādāties. Nu to kāri izmanto Didzis, un kādā brīdi prasa: - Kur ir mans tālskatis?
- Tas nav tavs tālskatis, tas ir mans, es tev tikai iedevu viņu lietošanā, - saku es.
- Nē, bērni neko nevar pirkt, tas īstenībā ir omes tālskatis, - atcērt Didzis. -  Un ome dalās, nevis tā kā tu. Jo resni cilvēki ir dalīgi. Jo resnāki, jo dalīgāki. Un ome ir pati resnākā, tāpēc viņa ir pati dalīgākā!!! Uvis ir tievs, tāpēc viņš nedalās. Bet jūs ar tēti esat gandrīz tievi.

Nu piedod, ome ;-)!

Didzi cītumā!

mjā, rodas Didzim drusku tāds svensonu akcentiņš - īpaši cīnos par latviešu cieto, pret zobiem izrunājamo 'l' - un pret zviedru pusmīksto palatizēto (palabojiet, ja fonētikas terminoloģija tomēr piemirsusies)... savukārt viņš cīnās, lai es pareizi izrunātu viņa bērnudārza biedru vārdus - ,Lii-'a, nevis Lija (šobrīd laikam lielākā draudzene), Lu,vii-'sa, nevis 'Lovisa (piedodiet par kroplo fonētisko atveidojumu), utt.

Savukārt Uvis joprojām ir caur un caurēm latgaļu puika - rūka (roka), pīns (piens), Didzi cītumā (cietumā)! Un vēl Uvim mīļi sanāk antilope - no tās paliek pāri tikai - lōpe.

par kontrolieriem

ai nu cerams tie streikojošie spāņu gaisa satiksmes kontrolieri dabūs ko gribēja - bet es sestdien tiešā Lisabonas-Stokholmas reisa vietā dabūju atceltu reisu, tiklīdz biju nodevusi bagāžu un piereģistrējusies, tad absolūtu informācijas haosu ar ieteikumiem stāvēt dažādās pareizās un nepareizās rindās, līdz beidzot ar gandrīz trīs stundu kavēšanos devāmies uz Oslo (ar nelielu līkumiņu izvairoties no Spānijas un pārlidojot Īriju), tur pavadījām 30 min. lidostā, neizkāpjot no lidmašīnas, un neilgi pēc desmitiem vakarā laikam beidzot biju mājās.

taču patiesībā visvairāk gribēju pastāstīt par Arlanda Express (lidosta - Stokholmas centrs) vilciena biļešu kontrolieri. Pamanot, ka rokā turu papīra glāzi ar karstu tēju (nevis biļeti, kuru viņš nāca pārbaudīt), puisis smaidot paņēma manu tēju un teica, ka paturēšot, kamēr es atrodu biļeti. Tas notika tik zibenīgi un eleganti, ka es pati vēl nepaguvu sākt minstināties un pārdomāt, kur likt karsto tējas glāzi, kamēr rokos pa somu biļetes meklējumos. VIŅŠ kā jau profesionālis visu šo notikumu turēja savās drošajās rokās, VIŅŠ jau iepriekš zināja un redzēja, kāda būs mana problēma un kā man palīdzēt, pirms es vēl šo problēmu paguvu apzināt, verbalizēt vai realizēt. VIŅŠ tādēļ nejutās ne pazemots, ne izmantots, bet gan priecīgi un vienkārši PILDĪJA SAVU DARBU.

Var jau būt, ka tā notiek tikai Arlanda Express un varbūt tas ir apzināts āķis, kas domāts, lai 'paņemtu' pasažiera lojalitāti. Bet tajā brīdī - pēc Lisabonas haosa, informācijas trūkuma un nepareizās informācijas no dažādiem lidostas dienestiem - man šis nozīmēja tikai vienu: jā, forši, esmu atpakaļ Zviedrijā.