2011. gada 8. okt.

tāpatlatvietis

šorīt dzīvesbiedrs man nočiepa stāstu un publicēja 140 rakstzīmēs. morāle - šajā ģimenē savs IP jāsargā gandrīz kā rietumu kompānijām ķīnā.... tomēr atļaujos pārpublicēt, lai Didža pērlīte tik ātri nepazustu digitālās informācijas mēslainē aka tviterī.

Didzis šorīt negrib iet uz latviešu skolu. Signe: Tu esi latvietis, tātad Tev jāiet - Es jau tāpat esmu latvietis, lai zviedri iet!

2011. gada 2. okt.

Didzis un laika skaitīšana

Didzim pēdējā laikā apsēstība ar kalendāriem - katra diena tiek "izkrosēta", kas nozīmē pārvilkt vienu svītru katrai dienai pēcpusdienā un otru svītru, krusteniski, nākamajā rītā. Šķiet, ka tā dara arī skolā, bet šobrīd īpaši svarīgi tas tādēļ, ka katra nosvītrotā diena tuvina ilgi gaidītajai dzimšanas dienai. Apskatīti tiek arī citi mēneši, atpakaļejoši tika "izkrosēta" visa vasara - līdz kādu dienu Didzis izlēma apskatīties, kas tur vēl palicis priekšā. Dzimšanas dienas mēnesis oktobris, tad tēta dzimšanas diena novembrī, tad decembris ar Ziemassvētkiem - un viss? Vairāk lapu kalendārā nav! Didzis pat ne izmisis, bet no sirds pārsteigts vaicā: - Un tad mēs visi mirsim?

tā jau laikam ir, katra gada beigas kā maza nāve, katrs jauns gads kā jauns sākums

2011. gada 28. sept.

šodienas stāstiņi

Jū ken ingliš
Didzis ar Uvi strīdas par savām valodu zināšanām. Uvis apgalvo, ka protot zviedriski un angliski. Tad nu Didzis pārbauda:
- Ken jū ingliš?
Uvis atcērt: - Jū ken ingliš!

(jo zviedriski apstiprinoša atbilde patiešām ir "jū", resp., Uvis atbild ar zviedrisko teikuma konstrukciju prātā, "jā, varu angliski")


Nepatīk bet gribas
Pēc brīža abi atkal sastrīdas, un Didzis saka, - Man Uvis ļoti nepatīk.
Mēģinu līdzsvarot situāciju, atgādinot, ka nereti Didzim ļoti gribas, lai Uvis spēlētos ar viņu vai lai ātrāk pamostos (un lai varētu spēlēties kopā) - tātad tik traki nevar būt, ka nepavisam nepatīk. Didzis padomā un atzīst: - Man viņu gribas, bet viņš man nepatīk. Arī tā mēdz gadīties.

2011. gada 24. sept.

Uvis un krāni

šodien puiši kopā ar Didža latviešu skoliņas klasi bija bērnu spēļu mājā (pareklamēsim, bija labi - Kaatach). Bērniem domātajā tualetē tualetes podi bija attiecīgi bērnu izmērā, tad nu Uvis komentē:
- Ar lieliem krāniem te nevar čurāt.

visu veco var redzēt un dzirdēt galvā

Guntis pēc ilgiem laikiem un mana lūguma vilka ārā akordeonu - sacīju, ka Una viņa spēli nav dzirdējusi un Uvis arī droši vien neatceras, vajadzētu uzspēlēt. Tad Didzis paziņoja, ka viņš gan atceras - jo visu veco taču var redzēt un arī dzirdēt galvā.