saruna par kājām

Tēva un dēla saruna pie vakariņu galda.
- Kuru [vistas] kāju ēdīsi, labo vai kreiso?
- To, kura tālāk no dibena.

Vispār pēdējās dienās gatavojam visu, ko konceptuāli gribējām gatavot nupat aizbraukušajiem ciemiņiem, bet kaut kā nekad nesanāca laika vai spēka:
- indiešu koftas (uzcepām grilā vakar, ēdām vakar vakarā, ēdām šodien pusdienās un ēdīsim vēl rīt pusdienās) ar gardo tomātu salsu
- krāsnī ceptu vistu ar kafiju un ķiplokiem (nupat, šai sakarā arī saruna par kājām)
- Tīnas ābolkūku (vēl krāsnī - oi, ka nepiedeg!....)

krikumi jaunā mācību gada sākumā

- Māsa gan būs baigais zaķis! - tā Didzis. - Paskaties, kādi viņai zobi!

-------------------

- Es esmu aizmirsis to valodu, ko runā dārziņā! - tā Uvis.

------------------

- Didzi, vai tev kādi jauni bērni arī klasē šogad? - jautāju, zinādama, ka savi pieci, seši jaunie ir gan.
- Jā, ir.
- Un kā viņus sauc?
- Linda.

piejaugušais

Ar Uvi šodien lēnītēm lasām upenes, sauju mutē, sauju spainītī, un viņš rēķina, šogad četri gadi, nākamgad pieci, pēc tam tik liels kā Didzis, tad tik liels kā Eduards - un tad jau būs piejaugušais!
TIK mīlīgi tas viņa mutē izskan, kā tāds piejaucēts pieaudzenis...

petīgi

Pilnīga taisnība vecajai tautoloģijai par to, ka katrs bērns nākot ar savu tematiku un problemātiku.

Uvis: - Mammu, tu zini, kas ir petīgi?
Es: - Pretīgi?
Uvis: - Jā, petīgi. Vārds, kas sākas ar "di", ir petīgi.
Es: - Tu domā, dibens?
Uvis: - Jā, dibens. Dibens, tas ir petīgi! Un kaka ir petīgi!
(Kaut kā tikai vēlāk iedomājos, ka vispār ar "di" sākas arī "Didzis" - tomēr stāsts šoreiz cits.)

Ilgākā sarunā mēģinu ieviest sistēmisku pieeju, respektīvi, dibens nav pretīgi un kaka podā nav pretīgi, bet pretīgi ir nenomazgāts dibens un kaka, kas nav podā. Nu kaut kā tamlīdzīgi un audzinoši. Īpaši pārliecināts Uvis gan neizskatās.

domas

Rīgas Laika rakstā par amerikāņu fiziķi Fainmanu saņemu atgādinājumu par domu nemirstību, citēju, "viss manās smadzenēs reiz notikušais ir saglabājies starojuma formā un patlaban turpina klaiņot Visumā. Nevar noliegt, ka tā ir sava veida nemirstība...", un tā tālāk, un tā joprojām.

Pietiek tikai izlasīt kaut ko tādu, lai galvā ienāktu pilnīgas stulbības vai, vēl trakāk, neķītrības, kuras nu, Raiņa vārdiem, visumā uz mūžu dzīvos. Kāda drausmīga kloāka gan ir šis elektromagnētiskā starojuma visums! Sešgadnieks Didzis, naktī nelaikā pamodies, raud par to, ka cilvēkiem jāmirst; ne mazāk šausmīga man šķiet doma, ka viss, pilnīgi viss tiek saglabāts elektrisku impulsu formātā uz mūžīgiem laikiem vai vismaz tik ilgi, kamēr nozūd kādā melnajā caurumā. Un kas notiek tajā, nezinot neviens.