humānais hamburgers, vilks garausis, melleņu klintis un citi formuli

Hamburgers! - saka Una, nolikusi mani gulēt uz muguras, uzlikusi virsū lelli un pa virsu nogūlusies pati.

...

Kad ciemos atbraukusi ome, svēta lieta ir vakarā skatīties vecās labās multenes 'Nu pagaidi'. Nākamā rītā Una stāsta: - Redzēju zaļu vilku ar garām ausīm!

....

Braucam mašīnā, Uvis ticis priekšā. Viņš skatās, skatās uz klintīm ceļa malā, līdz saka: - Mammu, tu vari uzvārīt to saldo, nu to, kas līdzīgs klintīm?
- ???
- Nu to ar mellenēm un ar, nu, nevis ar klintīm, bet, kā viņas... ar KLIMPĀM!

...

Labi, izvārām arī. Una smeļ bļodiņā ar karoti un ar kādu sarunājas: - Klimpa, nāc iekšā!

...

Aizripinu Unai mašīnīti: - Uniņ, kas pie tevis aizbrauca?
- Formuls!

vēlības un atkarības, skabargas un cietais roks

Didzim vesela valodas pērļu virtene izbirst vasaras sākumā, kad atbraucam garajā brīvlaikā uz Latviju. Šķiet, ka abas valodas viņa galvā satiekas, un pa vidu rodas putra. Te nu daži "pērļu putras" piemēri:

- Es gribu klausīties cieto roku.

- Vai šitai zivij ir daudz skabargu?

- Pēc jaunības cilvēkam nāk vēlība.

Taču pienāk vasaras beigas, esam atpakaļ Zviedrijā, un nepaiet ne pāris dienas, kad Didzim kļūst garlaicīgi:
- Kad mēs pārcelsimies uz nākošo valsti?
Es, gluži apmulsusi:
- Bet vai tad tev nebūs žēl atstāt savus draugus?
- Nekas, man būs citi.

Plāni par nākamo valsti gūst skaidrākas aprises Bergenas ceļojuma laikā. Didzis pilnīgi un galīgi saslimst ar kalniem. Kā tas gadās, kā ne, bet runājam par Skandināvijas vēsturi. Didzis paliek gluži dusmīgs, uzzinot, ka Norvēģija ir dabūjusi neatkarību (kuru viņš gan nez kāpēc dēvē par atkarību) no Zviedrijas. No tiesas dusmīgs - cik vien septiņgadīgs puišelis var būt dusmīgs.
- Kāpēc Norvēģijai ir visi kalni un Zviedrijai nav? Tas ir ļoti slikti, ka viņi dabūja atkarību. Ja viņi nebūtu dabūjuši atkarību, te būtu Zviedrija, un mēs te varētu dzīvot.

Una gibs, Una negibs

Una šovasar ļoti labi zina, ko Una gibs, ko Una negibs.
Panķeris ļoti bieži ir tas, ko Una negibs - bet pūdiņā arī vēl īsti nesanāk. Toties uz desām kopačis ir vajadzīgs akurāt vienmēr, gluži kā brāļiem. Katram savas vājības - Una zina, ka mammai, piemēram, no rītiem ir vajadzīgs kafijs. Tad varēs mammu pierunāt arī uz "bitīt ložu dārziņā" apmēram 25 reizes no vietas. Un mamma nevar vis sacīt, ka pietiek - tad Unai var uznākt laudiens. Dārziņā Unai patīk, tomēr mājās labāk - pašai savi latiņi, ieliek tur lellīti un midzina ar kādu no savām mīļākajām šūpļadziesmām - viena ir par vilku un zaķīti, nu tā, kur "es slaida skaista" zaļoksna, vai otra - par kumeliņu un nokritušu cepulīti.

Nu kaut kā tā mums apmēram ir gājis šovasar.

jabaibeju vasara

Uvis šovasar mani pāris reizes pārsteidz ar to, ka "man nāk raudiens par ne par ko". Atceros savus četrgadnieces vakara raudienus bez iemesla, un i tagad mitruma lāses sariešas acīs. Lai gan tā gluži nav pareizi, man iemesls bija - diena bija pagājusi, par to arī raudāju. Bet varbūt vienkārši mēs abi ar Uvi pārāk agri atmetām pusdienlaika guļamreizi, un nekāda cita metafizika te nav pie vainas, bērns uz vakaru noguris un raudulīgs un viss?

Vēl Uvja valodiņas šīsvasaras zelta fondā noteikti jāpievieno jabaibeji - nu tie, no kuriem mamma cep kūku - tie garie, skābie kāti, kurus var mērkt cukurā un grauzt (bet nu nekas īpašs jau nav).

Pavisam konkrēts ieguvums šovasar ir Larss Skrāpainis, balti ruds tamborēts kaķis no Dziesmusvētku tirdziņa Vērmanes dārzā. Vārda autors ir Uvis, tikai viņš to izrunā apmēram tā - Lajs Skjāpainis.

Un vēl jau vasara nav pavisam pagājusi.

par aizmirsto trolli

Uvis mazgājoties lūdz, vai varu vakarā stāstīt tālāk pasaku par kalnu trolli, kuru iesāku Bergenas ceļojuma laikā. Kā lai bērnam atzīstos, ka ne tikai neesmu izdomājusi solīto turpinājumu un nobeigumu, bet esmu jau aizmirsusi, kā šo pasaku iesāku? 

Kad uzeju augšā pie bērniem, Uvis savā gultiņā jau aizmidzis.