skuka?

hmm, laikam tomēr nostalģija pēc dzimtenes - esmu pasākusi mašīnā skaļi klausīties krievu mūziku. vai arī vienkārši pavasaris :-).

metro, brickas un Junibacken

piektdien pirmoreiz uzdrošinājos braukt mājās ar metro (nevis mašīnu). viss skaisti, tīrs, civilizēts, iet kā pulkstenis - bet es laikam joprojām dodu priekšroku pastāvēt kādā sastrēgumā, toties pati savā mašīnā.

ja reiz par šo tēmu - dabūju "brickas" - kāds kaimiņš sūdzējies, ka es pārāk ātri braucot un neievērojot mūsu mazieliņas ierobežojumu 20 km/h. Pamēģināju - patiešām, 20 km/h ir ĻOTI LĒNI. Bet nu es cenšos, cenšos.

sestdien bijām visādās tūristu tekās, tostarp apmeklējām Junibacken - vietu, kuru neceļas roka nosaukt par muzeju. Drīzāk sauksim to par Astrīdas Lindgrēnas grāmatu varoņu māju. Sajūsmā bija i puikas, i ome. Un atzīsim - mums ar Gunti arī ļoti patika. Uz šo vietu aicinām visus bērnus un viņu radagabalus - brauciet ciemos! Savukārt nopietniem cilvēkiem jādodas uz prinča Eugene Waldemarsudde jūgenstila piesātināto māju un mākslas kolekciju. Tātad - ir varianti!

arī Stokholmā spalvu met - bet ne tikumu

vismaz vienā ziņā šis mēģinājums aizbēgt no sevis un savām vājībām man nav izdevies - atkal meklēju (un veiksmīgi atrodu) piecdesmit astoņus iemeslus, kāpēc man nav iespējama tīra, nomazgāta mašīna. Daudzi citi ar šo sarežģīto, komplekso uzdevumu tomēr tiek galā, atrodot i laiku, i iespējas - bet es, lūk, nevaru. Nu nav man tas dots.

Uvis un veļas žāvētājs

to nevar aprakstīt, tas bija jāredz - kā Uvis šodien uzdancoja veļas žāvētāja pavadījumā! Riktīgs stomps! Žāvētājā lieliski grabēja jakas pogas, un Uvis grozījās kā īsts reperis, pie sevis bārdā smiedams.

Didzis atkal peld

Didzim vismaz viena mīļa nodarbe atkal atgūta - šķiet, ka Farstas baseins (ap 1,5 km no mājas) nav sliktāks par Mārupes. Ceru reiz arī tur nokļūt, bet pagaidām tā ir vīru nodarbe, kad vien Guntis ir Stokholmā un pielaužams uz peldēšanu.

Atradusi šo iespēju internetā, sajūtos par vienu kripatiņu mazāk slikta māte...

vārgule

laikam esmu zaudējusi biroja darba iemaņas - trīs sapulces nonstopā no 9:30 līdz 12:00 padara mani vai traku.

internacionāle

manā komandā ir gan bulgāru meitene, kas vienmēr palaiž mani pirmo pa durvīm un cer saņemt precīzas un detalizētas darba instrukcijas, gan zviedriete, kas prasa vairāk atbildības un neatkarības un izmanto katru iespēju, hm, kā lai to latvisko, to question authority. turklāt ir vēl arī dāniete vārdā Signe un filipīniete, kas nodzīvojusi 10 gadus Vācijā. un pajauns zviedru puisis ar snusu aiz vaiga. un priekšnieks soms, kas visu laiku zīmē kokveida struktūras un kastītes. un izstrādes vadītājs vēl viens soms, par kuru klīst baumas, ka viņš esot no tuvajiem austrumiem -jo bārda un attieksme viņam tiešām tāda, ka divi varianti - soms vai talibans.

un ievadmācībās mums lika aiz auss, ka stereotipizēt nacionalitātes un tautības ir nelabi. es laikam tomēr kā klūnijs Up in the Air-ā uzskatīšu to par praktisku ieradumu

hm?

Uff, pirmā pilnā darba nedēļa aiz muguras! Pārnācu mājās un nespēju nomierināties, kamēr nebiju izmazgājusi visas grīdas - tā gribējās kādu fizisku darbiņu. Trakums, kas ar mani notiek... Pirmās divas dienas pavadījām ievadapmācībās, kur mums te tādam nelielam jaunatnācēju bariņam stāstīja par grūtībām, kādas varētu būt gaidāmas, pārceļoties uz dzīvi svešā valstī. Viens no riskiem - cilvēki, tai skaitā augsti izglītoti un visnotaļ inteliģenti, lai aizmirstos un relaksētos, ķeroties pie dzeršanas, narkošanās, utml. Nez vai grīdu mazgāšanu arī varētu pieskaitīt pie šādām bīstamām un atkarību izraisošām aktivitātēm?!

pārvietošanās

sapriecājos, ka pat sastrēgumstundās ar mašīnu tieku uz darbu un no darba uz māju apmēram 30 minūšu laikā - bet tad uzzināju, ka šonedēļ puse Stokholmas esot skolas/slēpošanas brīvdienās. joprojām nevaru iedomāties sevi sabiedriskajā transportā. nu redzēsim, kā būs nākamnedēļ. var jau būt, ka tiešām stulbi stundu nīkt pie mašīnas stūres - ja to pašu stundu var pavadīt, čāpojot no mājas uz metro (~15 min) + braucot metro / pārsēžoties (~25 min) + čāpojot līdz darbam (~15 min)?