Vai esat garšo-juši saldējumu, drambliukas?

Igauņiem nāk smiekli par latviešu vārdu "saldējums", mani nebeidz uzjautrināt lietuviešu "drambliukas". Zviedrijā augošam latviešu bērnam, izrādās, nav nekā smieklīgāka par latviešu vārdu "garšojuši". Una to izgaršo ar diviem uzsvariem - gan uz pirmās, gan trešās zilbes: 'garšo-'juši, un smejas ilgi un gardi kā kutināta.

Mamma wannabe vārdniece

Vai citiem arī neatrisināti jautājumi, vārdi un tulkojumi, kurus nevar atcerēties, ir kā nepatīkama nieze smadzenēs, kas nedod un nedod miera?
Mani jau no vakardienas moka tas, ka nevaru Didzim īsti atbildēt, kā tad "axe" ir latviski. It kā cirvis, bet ne jau darba cirvis - mums te jautājums ir par tādu kārtīgu vikingu "axe" ar asmeņiem abās pusēs. Par laimi, Didža eksemplārs gan ir no plastmasas.
Vāru pirmdienas rīta putru un paralēli buros pa vārdnīcām, tomēr neko vairāk par "kaujas cirvi" neatrodu. Bet stāsts ir gluži par ko citu. Una vēro manas darbības un secina:
- Ja tu zināsi visus, visus vārdus, tad gan tu būsi riktīga vārdniece!

Buļļi un bulles

Atzīmējam Zviedrijas dienu ar pikniku pie Edsvikena un tad peldēšanos āra publiskajā baseinā. Pie baseina ir neliela kafejnīciņa. Una man pieglaužas un lūdzas: - Mammu, es gribu vienu bullīti! Vai nopirksi man pēc peldēšanās vienu bullīti?

Pirmās desmit sekundes esmu pilnīgā neizpratnē: - Koa? Kādu bulli, meitiņ?!

Kopš šīs dienas mums ir liela smiešanās katru reizi, kad runājam par kanēļmaizītēm vai citām bulciņām, kuras zviedriski visas ir ‘bulles’.

Gatavojamies Ziemassvētkos uz Latviju

Didzis stāsta, ka viņa klasē esot viens puika, kas adoptēts no Krievijas, un tagad visi skolā iemācījušies vairākus krievu vārdus. Vecā labā zviedru “fi fāna” vietā tagad visi lietojot “bļaģ” un “sika”. Nu vai kaut kā tā.

Jelgavas vārdi

Brančoju ar māsīcām. Un paplašinu vārdu krājumu.

Iekapāt vināru (vai aļāku).

Bamblis, bambālis – tā pati vecā alus ampula.

Torgašs – lētā gala tirgotājs. Nu labi, šo es pati jau zināju.

Par ceļošanu laikā

Briseles lidostas gaitenī uz Rīgas lidmašīnu aiz manis rindā gaida plecīgs, būdīgs vīrietis īsi apcirptiem, gaišiem matiem, gadus trīsdesmit piecus vecs, ap kaklu masīva, spoži dzeltena ķēde, kājās gaišas putekļauduma bikses, sporta krekliņš neuzkrītošā krāsā ir visnotaļ solīds, tomēr krietni apspīlēts - pāris pēdējo gadu pārticība, šķiet, atstājusi savas zīmes ap vidukli. Līdzi divi pusaugu bērni, zēns un meitene. Zēnam rokās afrikāņu suvenīrtotēms, meitenei ap roku pīta rokassprādze no sarkaniem un dzelteniem pavedieniem, kas liek domāt, ka viņi atgriežas no ceļojuma uz kādu Āfrikas valsti. Rīga, iespējams, ir tikai tranzītpunkts, jo tēvs bērniem krieviski skaidro, uz kurieni viņi tūliņ lidos:
 - Karoče, braucam uz bijušo Padomju Savienību.

Atrodam savas vietas lidmašīnā, zēns sēž man tieši blakus un visu ceļu iPadā ritina bumbiņas, iziet labirintus un šauj ar loku uz cūkām. Viņa tēvs sēž vienu vietu tālāk, bet ar bērniem vairs nesarunājas - izvelk no somas spilvenu, atbalsta galvu, aizver acis un visu ceļu noguļ. Tā arī palieku neziņā, kādā gramatiskā kategorijā ierindot viņa izteikumu. Saliktā pabeigtā pagātne? Ciešamā kārta, īstenības izteiksme? Vēlējuma izteiksme?

Lopi pļavās, sumpurnis klāt, dumpis gatavs

Katram, kurš žēlojas, ka latviešu folklorā vienas vienīgas sērdienītes, baltie tēvi, antiņi un Skalbes kaķīši, kas pagriež otru vaigu saviem pāridarītājiem, iesaku izlasīt pasaku par Kurbadu. Pagaidām tas ir vienīgais no latviešu kultūras mantojuma, kas manos dēlos izraisa patiesu interesi.

Te daži citāti:

Labi. Kurbads cērt, cik jaudas. Nokrīt jau viena galva, bet tūliņ trīs galvas ataug vietā. Redzēdams, ka tā galā netiks, tas atsviež zobenu un ieķeras kailām rokām milzim sprandā. 

..kuru galvu dēls nocirta, tur māte* spēra tik stipri, ka baltas dzirkstenes šķīda un nocirsto vietu izdedzināja, tā ka jaunas galvas vairs nespēja pieaugt. Maz acumirkļos milzis guļ kā bluķis.
*ķēve

Kurbads nocērt vēl tās trīs atlikušās galvas un tad iedrāž rumpi peļķē.

Reče nu, sumpurnis klāt, izzīž acis un nosit ar krusu tagad gadu no gada putna bērnus.

Ja nav gaļas, tad putns nespēj nest. Nekā darīt! Kurbadam jāizgriež ar zobenu sev pašam kreisajai kājai ikri un jābaro ar tiem, kamēr sasniedz malu.

-Ja tu sumpurni pārvarētu, tad sumpurņa putns aiz pateicības tevi aiznestu uz virszemi. 
-Tad labi! Laid tūdaļ lopus viņa pļavās, lai tieku pie kaušanās.
Lopi pļavās, sumpurnis klāt, dumpis gatavs.

Cepuri nost - kāds izteiksmes spēks, kāds lakonisms sešos vārdos! Ne haikas, ne Kventins Tarantīno nestāv ne tuvu.

Lopi pļavās, sumpurnis klāt, dumpis gatavs.

lasi lasi pasaka pasaka

Reiz sensenos laikos dzīvoja maza meitene un viņas mamma. Pienāca vakars, mamma lika meiteni gulēt. Mazā meitene negribēja gulēt un prasīja mammai, lai palasa grāmatu: - Lasi, lasi!
Mamma viņai atbildēja: - Nu labi, es izstāstīšu tev pasaku. Klausies, reiz sensenos laikos dzīvoja maza meitene un viņas mamma. Pienāca vakars, mamma lika meiteni gulēt. Mazā meitene negribēja gulēt un prasīja mammai, lai palasa grāmatu: - Lasi, lasi!
Mamma viņai atbildēja: - Nu labi, es izstāstīšu tev pasaku. Klausies, reiz sensenos laikos dzīvoja maza meitene un viņas mamma. Pienāca vakars, mamma lika meiteni gulēt. Mazā meitene negribēja gulēt un prasīja mammai, lai palasa grāmatu: - Lasi, lasi!
Mamma viņai atbildēja: - Nu labi, es izstāstīšu tev pasaku. Klausies, reiz sensenos laikos dzīvoja maza meitene un viņas mamma. Pienāca vakars, mamma lika meiteni gulēt. Mazā meitene negribēja gulēt un prasīja mammai, lai palasa grāmatu: - Lasi, lasi!
Mamma viņai atbildēja: - Nu labi, es izstāstīšu tev pasaku. Klausies, reiz sensenos laikos dzīvoja maza meitene...

Una gibs, Una negibs

Una šovasar ļoti labi zina, ko Una gibs, ko Una negibs.
Panķeris ļoti bieži ir tas, ko Una negibs - bet pūdiņā arī vēl īsti nesanāk. Toties uz desām kopačis ir vajadzīgs akurāt vienmēr, gluži kā brāļiem. Katram savas vājības - Una zina, ka mammai, piemēram, no rītiem ir vajadzīgs kafijs. Tad varēs mammu pierunāt arī uz "bitīt ložu dārziņā" apmēram 25 reizes no vietas. Un mamma nevar vis sacīt, ka pietiek - tad Unai var uznākt laudiens. Dārziņā Unai patīk, tomēr mājās labāk - pašai savi latiņi, ieliek tur lellīti un midzina ar kādu no savām mīļākajām šūpļadziesmām - viena ir par vilku un zaķīti, nu tā, kur "es slaida skaista" zaļoksna, vai otra - par kumeliņu un nokritušu cepulīti.

Nu kaut kā tā mums apmēram ir gājis šovasar.

jabaibeju vasara

Uvis šovasar mani pāris reizes pārsteidz ar to, ka "man nāk raudiens par ne par ko". Atceros savus četrgadnieces vakara raudienus bez iemesla, un i tagad mitruma lāses sariešas acīs. Lai gan tā gluži nav pareizi, man iemesls bija - diena bija pagājusi, par to arī raudāju. Bet varbūt vienkārši mēs abi ar Uvi pārāk agri atmetām pusdienlaika guļamreizi, un nekāda cita metafizika te nav pie vainas, bērns uz vakaru noguris un raudulīgs un viss?

Vēl Uvja valodiņas šīsvasaras zelta fondā noteikti jāpievieno jabaibeji - nu tie, no kuriem mamma cep kūku - tie garie, skābie kāti, kurus var mērkt cukurā un grauzt (bet nu nekas īpašs jau nav).

Pavisam konkrēts ieguvums šovasar ir Larss Skrāpainis, balti ruds tamborēts kaķis no Dziesmusvētku tirdziņa Vērmanes dārzā. Vārda autors ir Uvis, tikai viņš to izrunā apmēram tā - Lajs Skjāpainis.

Un vēl jau vasara nav pavisam pagājusi.

buble ar zībaku un citi sapuniņi

Vai varat uzminēt, kas Unas valodiņā ir "buble"? 

Došu mājienu - nesen noskatījāmies veco, 1939. gada The Wizard of Oz, kur tādas "bubles" bija pat vairākas. Par pašu filmu varu teikt tikai vienu - īstas vērtības nenoveco! Mani 21. gadsimta bērni sēdēja vaļā mutēm un ar aizrautību noskatījās no pirmās līdz pēdējai minūtei.

Ja nu prāts nesas vēl uz vārdu mīklām, varat minēt, kas ir:

- zībaka

- paņķis

- sapuniņi

Una ir Unis, Didzis ideāls, Uvim viss kaka

tad nu īsa atskaite par katru:

Brāļu ietekmē vai arī ventiņu asinsbalss ierunājusies, bet Unai visi lietvārdi vīriešu dzimtē: Unis, pupis, mutis. Pavisam interesanti dzirdēt to datīvā, piemēram, "Ilgam", "Unim".

Didzim pēdējā laikā jūra līdz ceļiem, viņš bez liekas kautrības paziņo: - Es esmu IDEĀLS!

Uvim tas viss ir reāli piegriezies. Anāli fekālā fāze ir pašā pilnbriedā, un viss un visi, kas viņu tracina, tiek bez kavēšanās nodēvēti par kakām un kakiņām.

tā dzīvojam!

jogurtu zīmolvedība Uvja gaumē

Ar Uvi gatavojam jogurtus - jaucam dabisko balto ar zapti, pildām burciņās, zīmējam un līmējam etiķetes. Mani kuslie ierosinājumi nosaukumus veidot atbilstoši izmantotajai zaptei (piemēram, jogurts "Brūklene", jogurts "Zemene") tiek noraidīti. Paliekam pie šādiem trim jauniem jogurtu zīmoliem:

• jogurts "Pirātu"
• jogurts "Kaku"
• jogurts "Dusmīgo"

Vajadzēja iemūžināt bildēs, bet jau apēdās.

tjā

Tie, kas nezina latviešu valodu, runā zviedriski, - nesen gluži loģiski secina Uvis.

Pirmais trīszilbjnieks

Jā, Unas pirmais trīszilbjnieks ir MŪ-ZI-KA! Ar tādu kā uzsvaru uz pēdējās zilbes. Vārds lieti noder gan tad, kad jau skan, Unasprāt, forša mūzika, gan tad, kad tādas pietrūkst. Tad jau redzēs, vai tas jauši vai nejauši un kur tas novedīs. Katrā gadījumā šitāds bērns man vēl nav bijis - viņa sāk ritmiski šūpoties, klausoties lietus pakšķēšanā pret loga karnīzi.

remikss a laka gamla stan

Ja samiksē "I like to move it" ar "Gangnam style", iegūst divus latviešu zviedru puišus, kas lēkā un nebalsī auro pa visu māju apmēram šādi:
-A laka, a laka -- Gamla stan*!!! A laka, a laka -- Gamla stan!!!

Neattapos nofilmēt, bet ticiet - bija labi!

______________________
Gamla stan: zviedriski "vecpilsēta"

kuģis plēsējs

Uvis: - Kā mēs brauksim uz Latviju, ar kuģi vai ar lidmašīnu?

Es: - Ar kuģi.

Uvis: - Ar kādu kuģi? Ar ledus plēsēju?

nerātnais pirkstiņš

Didzis pēc dušas aplūko savas ūdenī izmirkušās plaukstas.

- Tēti, kurš ir sliktais pirksts?
- ??
- Nu kurš ir tas fakjū pirksts?

trešā bērna vārdu krājuma īpatnības

Izrādās, "beidz" bija tikai sākums. Patiešām nav viegli būt trešajai. Ja pirmajiem diviem bērniem viens no pirmajiem vārdiem bija "dod!" (parasti izpildīts kā "duo!"), tad Unai ar to nepietiek, lai dabūtu savu. Viņa uzreiz uzstāj: - Atdod! Aduo!

Drusku nervozēju par to, ka jau janvārī jāsāk dārziņa gaitas - bet kaut kas man liek domāt, ka viņa tiks galā.

Ievas gadi sniegā un citi valodiski krikumi

Turpinu tēmu par to, kā valodas izteiksme mainās, bet mēs joprojām saprotam viens otru. Zviedriski par dzimšanas dienu runā kā par 'gada piepildīšanos/izpildīšanos', un tas, izrādās, ir diezgan lipīgi. Puikas saka, "man būs gadi" vai "kad man paliks gadi, es darīšu to un to", un es zinu - viņi runā par savu dzimšanas dienu. Vienmēr interesanta ir tēma par to, kuram gadi vasarā un kuram - rudenī. Tad nu kādā šādā sarunā Uvis konstatē, "Ievai gadi sniegā".

Mani pārsteidz, ka savstarpējās sarunās viņi joprojām parasti izmanto latviešu valodu, lai gan spēlējoties iekšējā balss nereti pāriet uz zviedru mēli. Varbūt palīdz arī tas, ka māsa un vecāki tādi latviski? Šorīt gan no paša rīta guļamistabā Didzis kaut ko Uvim saka zviedriski, un tas dusmīgs atcērt: - Nerunā ar mani TAJĀ valodā!!!

Attīstās arī Unas vārdu krājums. Jaunākais papildinājums, kuru viņa acīmredzami izmanto ar baudu, noliekot brāļus (un nereti arī vecākus) pie vietas, ir: - BEIDZ!
Laikam jau velti liegties, šo vārdu no vecākiem viņa dzird bieži; parasti gan adresāts ir brāļi, ne Una pati.