dažas LV vasaras impresijas

spices un rimčika apmeklējums līdzinās augstās / absurdās modes skatei no 90-to beigām, kopumā tomēr dominējot vecišķam nestilīgumam
un sagurušas sagurušas sagurušas sejas bez smaida - vai dzīve grūta, vai tā pieņemts, vai abi?

bet viegli jau nava, tikko saņēmām apstiprinājumu vietai pašvaldības bērnudārzā (biju piemirsusi, ka Uvi pieteicām rindā pāris mēnešu pēc piedzimšanas), kur prasītas apmēram 5 izziņas no dažādiem kantoriem, tostarp veidlapa Nr.026/u ar speciālistu (nez cik tur viņu jāapmeklē?) slēdzienu par veselības stāvokli un veidlapa Nr.063/u, un izziņa, ka bērns nav bijis kontaktā ar infekcijas slimniekiem (un ja nu IR bijis?!). acīmredzot kāds taču sēž un izdomā šo veidlapu numurus un nepieciešamo speciālistu skaitu/kombināciju, kāds tās veidlapas drukā un izplata, vēl citi aizpilda-paraksta-apštempelē ar maziem zīmodziņiem, kāds galu galā saliek pa mapēm, uzskaita-saskaita-atbild-un-kontrolē... un vecāki, tobiš mātes, kas skraida pa iestādēm un vāc izziņas un zīmodziņus... nu var tur sagurt, protams, un ja vēl alga maza, darbs nejēdzīgs...

labāk nerakstīšu, cik veidlapu un izziņu nācās iesniegt, lai Didzis un Uvis varētu sākt pirmsskolu un dārziņu Stokholmā.... nu labi - vienu elektronisku pieteikumu (bet katram puikam savu!) ar izvēlēto skolu/dārziņu topu.

stokholmietis nepacietiigs

Guntis palicis par iistu stokholmieti - pazinjoja, ka naacies veselas astonjas minuutes gaidiit metro. Luuk, citaas liinijaas metro naacis jau peec trim, chetraam minuuteem, bet muuseejaa kaa par spiiti - shii briesmiigaa gaidiishana!

par darbiem

katru rītu pa ceļam uz darbu braucu garām, šķiet, lielākajam būvlaukumam Stokholmā (varbūt pat Zviedrijā). Aiz Ziemeļu stacijas nereti nākas apstāties pie luksofora būvlaukuma malā un palaist garām milzīgus smagos auto ar vēl milzīgākām piekabēm, kas no būvlaukuma ved ārā milzīgas saspridzinātu klinšakmeņu kaudzes. Tad nu esmu ievērojusi vienu tādu auto - jaunu, spožu, parasti labi nomazgātu, kam priekšējais panelis izrotāts ar baltiem rotaļu lāčiem, bet pie stūres - glīta jauna meiča brūniem, gariem matiem, parasti baltā bezroku krekliņā, kas atklāj pamatīgi notetovētus augšdelmus. Tā nu mēs pabraucam viena otrai garām (resp., es viņu palaižu, viņa aizbrauc, tad ieslēdzas zaļā gaisma, un arī es tieku uz priekšu), katra tālāk savos darbos - un es parasti nodomāju, nez kā būtu, ja varētu tagad visu dienu vest milzīgus klintsbluķus - tā vietā, ko nu es tur savā darbā knibinu. Nu kaut vai vienu dieniņu!!!