2013. gada 5. dec.

par to, ko mēs nezinām, ka zinām

Uvis izbrīnā skatās uz saviem pirkstiem. - Es neskaitu, bet zinu, ka pieci!

Tad noliec vienu pirkstu un atkal pārsteigts: - Neskaitu, bet zinu, ka četri!

2013. gada 28. nov.

klasika

Didzis šodien pēc skolas pirmoreiz ciemojas pie klasesbiedrenes. Pārradies mājās, sēž sapīcis un domīgs, ēst negrib, spēlēties negrib. Apsēžos blakus, aplieku roku ap pleciem. Sēžam, klusējam. Tad saņemos un jautāju: - Kas, dēls, par desām? Kaut kas noticis? Negāja labi pie Selīnas?
Didzis: - Aifonu nevaru atrast jau divas dienas.

2013. gada 27. okt.

humānais hamburgers, vilks garausis, melleņu klintis un citi formuli

Hamburgers! - saka Una, nolikusi mani gulēt uz muguras, uzlikusi virsū lelli un pa virsu nogūlusies pati.

...

Kad ciemos atbraukusi ome, svēta lieta ir vakarā skatīties vecās labās multenes 'Nu pagaidi'. Nākamā rītā Una stāsta: - Redzēju zaļu vilku ar garām ausīm!

....

Braucam mašīnā, Uvis ticis priekšā. Viņš skatās, skatās uz klintīm ceļa malā, līdz saka: - Mammu, tu vari uzvārīt to saldo, nu to, kas līdzīgs klintīm?
- ???
- Nu to ar mellenēm un ar, nu, nevis ar klintīm, bet, kā viņas... ar KLIMPĀM!

...

Labi, izvārām arī. Una smeļ bļodiņā ar karoti un ar kādu sarunājas: - Klimpa, nāc iekšā!

...

Aizripinu Unai mašīnīti: - Uniņ, kas pie tevis aizbrauca?
- Formuls!





2013. gada 29. aug.

vēlības un atkarības, skabargas un cietais roks

Didzim vesela valodas pērļu virtene izbirst vasaras sākumā, kad atbraucam garajā brīvlaikā uz Latviju. Šķiet, ka abas valodas viņa galvā satiekas, un pa vidu rodas putra. Te nu daži "pērļu putras" piemēri:

- Es gribu klausīties cieto roku.

- Vai šitai zivij ir daudz skabargu?

- Pēc jaunības cilvēkam nāk vēlība.

Taču pienāk vasaras beigas, esam atpakaļ Zviedrijā, un nepaiet ne pāris dienas, kad Didzim kļūst garlaicīgi:
- Kad mēs pārcelsimies uz nākošo valsti?
Es, gluži apmulsusi:
- Bet vai tad tev nebūs žēl atstāt savus draugus?
- Nekas, man būs citi.

Plāni par nākamo valsti gūst skaidrākas aprises Bergenas ceļojuma laikā. Didzis pilnīgi un galīgi saslimst ar kalniem. Kā tas gadās, kā ne, bet runājam par Skandināvijas vēsturi. Didzis paliek gluži dusmīgs, uzzinot, ka Norvēģija ir dabūjusi neatkarību (kuru viņš gan nez kāpēc dēvē par atkarību) no Zviedrijas. No tiesas dusmīgs - cik vien septiņgadīgs puišelis var būt dusmīgs.
- Kāpēc Norvēģijai ir visi kalni un Zviedrijai nav? Tas ir ļoti slikti, ka viņi dabūja atkarību. Ja viņi nebūtu dabūjuši atkarību, te būtu Zviedrija, un mēs te varētu dzīvot.


2013. gada 27. aug.

Una gibs, Una negibs

Una šovasar ļoti labi zina, ko Una gibs, ko Una negibs.
Panķeris ļoti bieži ir tas, ko Una negibs - bet pūdiņā arī vēl īsti nesanāk. Toties uz desām kopačis ir vajadzīgs akurāt vienmēr, gluži kā brāļiem. Katram savas vājības - Una zina, ka mammai, piemēram, no rītiem ir vajadzīgs kafijs. Tad varēs mammu pierunāt arī uz "bitīt ložu dārziņā" apmēram 25 reizes no vietas. Un mamma nevar vis sacīt, ka pietiek - tad Unai var uznākt laudiens. Dārziņā Unai patīk, tomēr mājās labāk - pašai savi latiņi, ieliek tur lellīti un midzina ar kādu no savām mīļākajām šūpļadziesmām - viena ir par vilku un zaķīti, nu tā, kur "es slaida skaista" zaļoksna, vai otra - par kumeliņu un nokritušu cepulīti.

Nu kaut kā tā mums apmēram ir gājis šovasar.

2013. gada 25. aug.

jabaibeju vasara

Uvis šovasar mani pāris reizes pārsteidz ar to, ka "man nāk raudiens par ne par ko". Atceros savus četrgadnieces vakara raudienus bez iemesla, un i tagad mitruma lāses sariešas acīs. Lai gan tā gluži nav pareizi, man iemesls bija - diena bija pagājusi, par to arī raudāju. Bet varbūt vienkārši mēs abi ar Uvi pārāk agri atmetām pusdienlaika guļamreizi, un nekāda cita metafizika te nav pie vainas, bērns uz vakaru noguris un raudulīgs un viss?

Vēl Uvja valodiņas šīsvasaras zelta fondā noteikti jāpievieno jabaibeji - nu tie, no kuriem mamma cep kūku - tie garie, skābie kāti, kurus var mērkt cukurā un grauzt (bet nu nekas īpašs jau nav).

Pavisam konkrēts ieguvums šovasar ir Larss Skrāpainis, balti ruds tamborēts kaķis no Dziesmusvētku tirdziņa Vērmanes dārzā. Vārda autors ir Uvis, tikai viņš to izrunā apmēram tā - Lajs Skjāpainis.

Un vēl jau vasara nav pavisam pagājusi.

2013. gada 22. aug.

par aizmirsto trolli

Uvis mazgājoties lūdz, vai varu vakarā stāstīt tālāk pasaku par kalnu trolli, kuru iesāku Bergenas ceļojuma laikā. Kā lai bērnam atzīstos, ka ne tikai neesmu izdomājusi solīto turpinājumu un nobeigumu, bet esmu jau aizmirsusi, kā šo pasaku iesāku? 
Kad uzeju augšā pie bērniem, Uvis savā gultiņā jau aizmidzis. 

2013. gada 8. aug.

mūsu garā pupa / our magical bean

Šopavasar kādā aprīļa rītā saņēmu divas ziņas. Viena bija no brāļa par to, ka mūsu Latvijas dārzā, kā norunāts, iepriekšējā vakarā iestādījis ķiršu koku. Otra bija par to, ka tai pašā naktī mūžībā aizgājusi manas zviedru kolēģes Lindas mazā meitiņa Alise.

Es viņu pavisam īsi redzēju tikai vienu vai divas reizes, vēl pavisam maziņu, bet iepazinu viņas mammas blogā mybravegirlalice. Alisei bija nedziedināma, iedzimta muskuļu slimība, un viņa nodzīvoja vienu gadu. Tikai gadu? Veselu gadu? Alises mammas blogā redzams, ka tas ir mīlestības un abpusējas došanas pilns gads – gads kā vesela dzīve. Gads, kas māca piedzīvot katru dienu kā brīnumu.

Sestdien Zviedrijā ir Alises piemiņas brīdis. Es Alisi pieminēšu šeit, pie mūsu ķiršu koka. Gribu kā katru gadu būt klāt mammas dzimšanas dienā. Alise sapratīs – viņa zina, cik svarīga ir mamma.

Mūsu dārzā katru dienu skan bērnu smiekli , raudas un klaigas, kāds cep smilšu kūkas, kāds skrienot sasit celīti un raud, cits slejas kājās un mācās staigāt, kāds ar krītiņiem uz plāksnītēm zīmē burtus, vēl kāds pie dārza vārtiņiem mēģina tirgot paša salasītas upenes... Pa vidu aug ķirsis, neticami ātri stiepjoties pretī debesīm un pāris mēnešu laikā kopš aprīļa izaugot vismaz par metru. It kā viņam tur augšā būtu kāds jāsatiek. It kā viņš būtu tilts vai garā pupa, pa kuru līdz mums atnāk mākoņu bērni, ieklausās un klusi smejas līdzi smalkās, sudrabotās balstiņās pāri klusumam.
 
_______________

On an April morning this spring, I received two news. One was from my brother, who wrote that, as agreed, he had planted a cherry tree in our garden in Latvia the day before. The other news was about the passing away of little Alice, daughter of my Swedish colleague Linda on the same night.

I only saw her once or twice when she was very small, but got to know her through her mother’s blog mybravegirlalice. Alice had an incurable muscle disease, and she lived a year. Just a year? A whole year? Linda’s blog shows that it is a year of love and mutual giving, a year that is a whole lifetime. A year that teaches how to live each day as a miracle.

This Saturday, there will be a remembrance ceremony for Alice in Sweden. I will mark it here, looking at our cherry tree. Like each year, I want to be at my mother’s birthday here in Latvia. Alice will understand. She knows how important mothers are.

Each day there are children laughing, crying and shouting in our garden; someone is making sand ‘cakes’, somebody trips over while running and cries over a hurt leg, someone else is learning to walk, someone is learning letters by drawing them on the tiles, yet somebody else is trying to sell hand-picked berries to neighbours at the garden’s gate… Amidst, the cherry tree grows towards the sky incredibly fast, at least by a metre within a few months. As if it has to meet someone up there. As if it is a bridge or a magical bean growing into the sky, on which the cloud children reach towards us, listen in and laugh softly together with us in tiny, silvery voices across silence. 


2013. gada 30. jūl.

vai skaitās?

Svecītes nopūtām, torti apēdām, bet kaut kur gaisā joprojām Uvja šīrīta jautājums:
- Ja pienāk īstā dzimšanas diena, bet nav neviena ciemiņa, vai paliek pieci gadi?

2013. gada 22. jūl.

par rakstniecību

Kā tas notiek, kā ne, bet sarunā Didzis uzzina, ka bērnībā esmu sākusi rakstīt grāmatu, un izrāda par to lielu interesi. - Kur tā grāmata ir? Vai es varu viņu pabeigt rakstīt?
Saku, ka esmu to sen jau pazaudējusi, neko daudz neizdevās uzrakstīt un vispār, nekāda rakstniece no manis nav sanākusi.
- Tu tomēr pameklē, lai man nav jāsāk rakstīt no sākuma. Un, ja man neizdosies pabeigt, tad varbūt pabeigs mani bērni.


2013. gada 16. jūl.

Uvis grib kļūt par...

Uvis jautā, par ko es gribēšu kļūt, kad izaugšu. - Īsti nezinu, bet tu?
- Es dārziņā teicu, ka par policiju, bet īstenībā tā nav.
- Kā tad ir īstenībā?
- Īstenībā gribu par skolotāju.

2013. gada 10. jūn.

nav godīgi

Didzis šovakar pirms aizmigšanas: - Mammu, kāpēc tomēr pasaulē nekas nav godīgi?

Pauze. Mēģinu iegūt laiku: - Kas tev teica, ka nav godīgi? Nav jau tā, ka galīgi nekas nav godīgi. Bet nu jā, gadās visādi...

Didzis: - Kāpēc, piemēram, dažas spēles maksā deviņdesmit kronas, bet citas - tikai septiņas?





2013. gada 10. maijs

pret saaukstēšanos ar 'anything-goes' 'would-be' korejiešu zupu latviski zviedriskā izpildījumā

Esmu tik pamatīgi saaukstējusies, ka ar ilgām atcerējos senus laikus, kad šādos gadījumos palīdzēja korejiešu 'ramen' nūdeļu zupa Soraksanā. Saprotot, ka trīs ceturtdaļas no korejiskajām izejvielām mājās nebūs atrodamas, tomēr izmisumā pagūglēju un pagatavoju savu versiju no receptes, kas sevi reklamē kā 'an "Anything Goes" would-be Korean soup ... inspired by About.com's Naomi Imatome-Yun'. Varbūt inspirācija noder vēl kādam pavasara saulītes pieviltajam!

Tātad:

Nošķinam no kāpostgalvas pāris šķēles un sagriežam ne pārāk sīki. 
Notīrām pāris ķiploku daiviņas, saspiežam. 
Karstā pannā uzlejam sezama eļļu (lūk, to ir vērts turēt mājās, lai visikdienišķākiem produktiem piešķirtu austrumniecisku garšu!), metam virsū kāpostus un ķiploku, piešaujam sojas mērci kādu šļuku un sautējam. Minūtes desmit? 
Pa to laiku beram klāt čili un kajennas piparus pēc garšas (atzīšos, divas ēdamkarotes kajennas man tomēr likās par daudz - bet oriģinālajā receptē tā stāv rakstīts gan). 
Tad sagatavojam katlā buljonu (nu labi, labi, ņēmu šoreiz kubiņus, turklāt vistas vietā dārzeņu; būtu vistas kājas pie rokas, būtu pagatavojusi kā nākas) un metam klāt kāpostu un ķiploku sautējumu. 
Lejam klāt - pēc garšas - saldo čili mērci. Man patika, ka receptē tā arī norādīts - Maggi Sveet Chili Sauce, acīmredzot to lieto visā pasaulē. 
Izņemam no ledusskapja aizvakardienas vistas paliekas un piegriežam zupai klāt vistas gaļas gabaliņus. Iztiku bez oriģinālreceptē minētajiem tofu un garnelēm, taču iemaisīju sakultu olu - bez tā gan arī būtu varējuši iztikt. 
Visbeidzot pievienojam zupai nūdeles. Manā gadījumā tās šovakar bija stikla rīsu nūdeles, kas gatavas 5-6 minūšu laikā, jo īsto ramen mājās nebija, - bet rezultātam nekādas vainas. 

Iznākumā - tici vai ne - varu normāli elpot caur degunu, klepus šķiet palicis mīkstāks un zinu, ka nākamreiz likšu vairāk kajennas piparu, drusku asumiņa pietrūka!


2013. gada 8. maijs

par suši cīnītāju

Didzis skeptiski nopēta māšeli, kas karstumā izmetusies vienā krekliņā un pamperī. - Māsa mums ir tāda ieapaļa. Kā tāds riktīgs suši cīnītājs!

2013. gada 4. maijs

buble ar zībaku un citi sapuniņi

Vai varat uzminēt, kas Unas valodiņā ir "buble"? 
Došu mājienu - nesen noskatījāmies veco, 1939. gada The Wizard of Oz, kur tādas "bubles" bija pat vairākas. Par pašu filmu varu teikt tikai vienu - īstas vērtības nenoveco! Mani 21. gadsimta bērni sēdēja vaļā mutēm un ar aizrautību noskatījās no pirmās līdz pēdējai minūtei.

Ja nu prāts nesas vēl uz vārdu mīklām, varat minēt, kas ir:

- zībaka
- paņķis
- sapuniņi



2013. gada 22. apr.

mammu, es gribu

Uvis prasa: - Es gribu sieru ar sviestmaizi!

Skatāmies multeni par mazo nāriņu, kas peld pa okeānu, ka šļakst vien. Una skatās, skatās, tad saka: - Una [grib] baseinā!


2013. gada 14. apr.

jau plus

Didzis šorīt pamana, ka uzspīdējusi saule, un prasa:
- Vai varam šodien ēst ārā?
- Vēl ne, vēl ir auksts, ēnā tikai plus pieci!
- Nu re, ir PLUS! Tad jau varam gan!

Un patiešām, pēcpusdienā mēs to arī darām.

2013. gada 12. apr.

zelta klienta problēmas

Pēc nesenā paziņojuma, ka viņš ir ideāls, Didzis turpina uzsāktajā tonalitātē un Tallink restorānā apjautājas:
- Vai mēs varam ēst vakariņas kopā ar kapteini?

Maksājot dodam klienta karti, bet laikam iznācis mazāk braukāt, no zelta klientiem esam nokļuvuši sudraba klientu kategorijā. Tas Didzi apstulbina, viņš vairākas reizes pārjautā:
- Kā tā, kā tas var būt, ka mēs neesam zelta klienti?

Man jājautā, kas tālāk? Kā nodrošināt mūsu zelta klientam adekvātu servisa līmeni?

2013. gada 19. marts

Una ir Unis, Didzis ideāls, Uvim viss kaka

tad nu īsa atskaite par katru:

Brāļu ietekmē vai arī ventiņu asinsbalss ierunājusies, bet Unai visi lietvārdi vīriešu dzimtē: Unis, pupis, mutis. Pavisam interesanti dzirdēt to datīvā, piemēram, "Ilgam", "Unim".

Didzim pēdējā laikā jūra līdz ceļiem, viņš bez liekas kautrības paziņo: - Es esmu IDEĀLS!

Uvim tas viss ir reāli piegriezies. Anāli fekālā fāze ir pašā pilnbriedā, un viss un visi, kas viņu tracina, tiek bez kavēšanās nodēvēti par kakām un kakiņām.

tā dzīvojam!





2013. gada 12. marts

jogurtu zīmolvedība Uvja gaumē

Ar Uvi gatavojam jogurtus - jaucam dabisko balto ar zapti, pildām burciņās, zīmējam un līmējam etiķetes. Mani kuslie ierosinājumi nosaukumus veidot atbilstoši izmantotajai zaptei (piemēram, jogurts "Brūklene", jogurts "Zemene") tiek noraidīti. Paliekam pie šādiem trim jauniem jogurtu zīmoliem:
  • jogurts "Pirātu"
  • jogurts "Kaku"
  • jogurts "Dusmīgo"
Vajadzēja iemūžināt bildēs, bet jau apēdās.

2013. gada 17. febr.

Te Latvija, te Zviedrija

Vakar Edsvikā izstādes atklāšanā Uvis pie savas mīļotās Lara Strunkes gleznas stāsta: - Te ir Zviedrija un te ir Latvija. Un pa vidu ir ūdens. Un tur ir Amerika, bet tur nevar tikt.



2013. gada 27. janv.

kakas drāma

Pat ja tas notiek pusotra gada vecumā, ir briesmīgi apzināties - par spīti visaugstākajiem centieniem un dažnedažādiem dzīves jaukumiem, cilvēka neizbēgamība ir viena pretīga un smirdīga kaka. Varbūt pusotra gada vecumā šoks ir jo lielāks - visi visapkārt tik taisa uķi puķi, spied-spied-kaku-meitiņ, kur-ta-kakiņa, vai-kāda-smuka-kūciņa... Un tad tu, cilvēks, nejauši iekāp pats savā siltajā sūdā ar papēdi, aptver, ka nosmērēti arī stilbi un rokas, un saproti, ka NEKAS FORŠS TAS NAV! Nabaga Una... Šī eksistenciālā drāma norisinājās zibens ātrumā vai, precīzāk, pāris minūšu laikā, kamēr biju pievērsusies zobu tīrīšanai. Vēl ilgi pēc vispārējas nomazgāšanas bērns šņukstēja žēli un izmisīgi, varbūt pat pārmetoši - "Mammu, kas šī ir par vietu, kur es tevis dēļ esmu nonākusi?", un man nebija vārdu, kā viņu mierināt.

2013. gada 21. janv.

daugavas iela

piedodiet, nav nekā garlaicīgāka par savu sapņu atstāstiem... bet šonakt viens neparasts gadījās. Nopirku māju Rīgā, Daugavas ielā 2. Forša māja, tik jāremontē, toties pie pašas upes un ar skatu uz debesskrāpjiem - nu tādiem riktīgiem, kā Manhetenā.

Visu dienu domāju, jocīgi - bet tādas Daugavas ielas taču Rīgā laikam nav? Apskatījos - ai, ir gan, tikai Mārupē. Nu tā, kas iet gar mūsu māju.

Uvis garens kreisrocis

Didzis kādu laiku vakaros gāja dušā, bet tagad atkal pasācis pievienoties mazajiem vannā. Tur gan visiem trim ir pašauri, toties jautri. Parasti mazā bulciņa māšele brāļiem pa vidu, Didzim tikpat kā klēpī, bet te samainās vietām ar Uvi. Didzis apķer Uvi ap vidu, sajūt pavisam citu formu un pārsteigumā piezīmē: - Uvis ir ļoti garens!

---


Brāļi mēģina spēlēt pingpongu. Didzis māca Uvi: - Ņem raketi šitajā rokā, tu esi kreisrocis!

2013. gada 9. janv.

2013. gada 4. janv.

ēdiens vai netīrums?

Aizrādu Uvim, ka vakardien vilktās bikses ir netīras un jāliek mazgāties, bet viņam ļoti gribas vilkt tās arī šodien.
- Tas nav netīrums, tas ir ēdiens! - viņš man saka.
Te iejaucas varen gudrais vecākais brālis Didzis: - Ēdiens ir netīrums, ja viņš ir uz biksēm!