spartiski sportiskais vīkends

tā saucamā 'sporta' brīvlaika nedēļa iesākta godam - peldēšanas sporta dievam mesli nesti Hēgdālenas peldbaseinā jau sestdienas rītā, tad auto-moto sports līdz Borlengei (km 230), vakariņas grieķu restorānā (bet protams, kur gan vēl veldzēties, ja ne šīs Olimpa pakājē mītošās tautas virtuvē), svētdiena aktīvā nobraucienā pa Romme-Alpin trasēm un visbeidzot auto-moto atkal atpakaļ līdz mājām!

frukti

Šodien Uvis paziņoja, ka neesot vis persiks, bet gan avokado. Jo viņam nenormāli garšo gvakamole (nupat jau iemācījies izrunāt visu vārdu, agrāk bija tikai "mole"). Hmm... droši vien manā vārdu krājumā līdz savam gadu divdesmit vecumam nefigurēja ne avokado, ne gvakamole, ne ingvers (no zila gaisa paprasīja šodien, vai gvakamolē būšot jāliek arī ingvers...).
Bet par fruktiem turpinot - Didzis reaģēja nekavējoties un paziņoja, ka esot granātābols. Jā - šodien nepieskatīts (tobiš tēva pieskatīts) bija piešķaidījis visu virtuvi ar granātābola sulu, kauliņiem, mizas gabaliņiem. Dabūja abi vēju bikiņ, kad izrāpos no savas kanēļa skrubja spa vannas...

Ores kopsavilkums un daži hailaiti

īsais kopsavilkums par pusnedēļas slēpošanas 'izlēcienu' uz Ori:
- viens bērns ar šūtu lūpu (ne manējais!), izmaksas: Ls 180 (cerams, apdrošināšana atmaksās)
- viens bērns ar asiņainu padeguni un pietūkušu lūpu (manējais gan!), izmaksas: sabojāts mana brāļa kabatlakatiņš (taču ir arī ieguvums, slēpošanas skoliņas diploms! - un trauma, protams, tika gūta mātes uzraudzībā, ne skoliņas nodarbību laikā)
- viens bērns ar 40.4 temperatūru (arī manējais!), izmaksas: negulēta nakts, nedaudz Vodka Absolut ķermeņa ierīvēšanai, zāles pret temperatūru
- viens bērns (protams, meitene!), kas neko nesaplēsa un kam nekas nepiemetās
- viens neapmeklēts obligāti apmeklējams darba pasākums par godu korporatīvo vērtību iedzīvināšanai - pēc aculiecinieku atsauksmēm, man ir paveicies ar atvaļinājuma plānošanu

daži spilgti momenti:

Didzis palaists pārāk stāvā kalnā, netiek galā ar ātrumu un krīt; slēpes pa gaisu, ģīmis asiņains, asaras uz visām pusēm, pats brēc cik jaudas: - Gribu čurāt, gribu čurāt! - Respektējot prioritātes, ignorēju asinis un asaras un rauju vaļā kombinezona apakšdaļu, ir jau arī pēdējais brīdis. Tā nu sniegā pēc mums paliek liels dzeltens pleķis un apkārt tam mazi sarkani asiņu pleķīši.

Jau izlidojot uz Ori, saprotam, ka Uvis grasās saslimt - temperatūra nedaudz paaugstināta, krekšķis, punķis. Atšķirībā no parastiem bērniem, kas pakrekšķina, papunķojas un met mieru (tiešām ir tādi 'parastie bērni'?), Uvja gadījumā tas parasti nozīmē, ka labi nebūs. Sēžam Arlandas lidostas kafetērijā, Guntis prasa, vai esmu paņēmusi līdzi spirtu, ar ko parasti ierīvējam, lai kristos temperatūra. Neesmu vis - i aizmirsu, i šķidrums tomēr, negribas to klapatu. Tad nu Guntis ierosina nopirkt mazo Absolut vodkas pudelīti, ko pārdod turpat kafetērijā. Sacīts - darīts. Problēma tik tāda, ka alkohols Zviedrijā paredzēts lietošanai uz vietas - pārdevēja noskrūvē korķīti un nav pierunājama to atdot pat pēc Gunta pārliecinošā stāstījuma, ka vodka patiesībā domāta bērnam. Tad nu atceramies, ka mugursomā ir tukša bērnu pudelīte ar knupīti, ko slēpjam no Uvja, tomēr esam paķēruši līdz kādam īpašam gadījumam. Šis gadījums nu ir pienācis - Guntis izveic vodkas pārliešanu no oriģināliepakojuma mazajā bērnu pudelītē, turklāt dara to diskrēti, zem galda - lai Uvis nepamanītu, citādi kliegs, kamēr tiks pie pudelītes (ar visu jauno saturu). Nezinu, vai citi kafetērijas apmeklētāji arī novērtēja šo diskrētumu - viņi zviedriski diskrēti izlikās, ka neko tādu īpašu neredz.