par bīstamo jūras ērgļu ģimeni

Šomēnes ģimenes tēma skolās ir populāra, bet Didža klasē īpašu akcentu tai piešķir tas, ka bērniem dots uzdevums attēlot savu ģimeni kā putnus, izvēloties kādu no lielajā putnu grāmatā iekļautajiem spārnaiņiem. Savu izvēli nācies arī pamatot.

Tā nu Didzis ir izvēlējies savu mammu un tēti attēlot kā jūras ērgļus - havsörn. Pamatojums - jo tie ir bīstami. Farlig.

Ligzdā viņiem, šķiet, ir trīs olas. Ērgļu mammai fonā gan saule, gan mākonis, jūrā peld zivs un apkārt lidinās citi sīki putni. Un laikam taču viņa perē, un vēl viena ola rindas kārtībā zemāk uz plauktiņa? Tiktāl viss vēl labi, bet kas tā par melnu vārnu, kas atļāvusies pielidot tik tuvu tētim?!

Tomēr manu aci visvairāk piesaista tēta nagi - smalki izstrādāti, kā pulēta dzintara gabali, ar milzīgiem āķiem galā. Manikirēti, skaisti un bīstami. Un vai tētis kā uzvarētājs stāv uz kāda cita putna ķermeņa?!
Didzis apliecina, ka tas esot tikai zars. Un arī tā melnā vārna esot vienkārši kaut kāds cits putns, tā esot grāmatā bijis.
Droši vien visiem sarežģītajiem jautājumiem par šo zīmējumu ir pavisam vienkāršas atbildes.

bitīt ložu dārziņā

(nē, tas nav par Ukrainu vai karu - vienkārši Uvis nepilnu sešu gadu vecumā joprojām cīnās ar r burtu)

laiks uz pēdām

 Savulaik bērnībā arī mani - tāpat kā tagad Didzi - šokēja ādas sabiezēšana uz kāju pēdām.

- Bet man nepatīk! Es negribu tādu ādu!
- Tur neko nevar darīt, tu paliec vecāks. Visiem tā notiek. Patausti manu pēdu!

Un tikai tad atcerējos, ka mamma pirms daudziem gadiem man reiz teica apmēram to pašu. Varbūt drīzāk atcerējos mulsinošo sajūtu, pieskaroties viņas sausajam, asajam papēdim. Un savu toreizējo apņemšanos, ka man gan tā nebūs.