Īpašie laiki

Dārdēdamas, vibrēdamas atveras milzīgās prāmja Stokholma-Rīga autoklāja durvis, pa tām redzamas pelēkas Latvijas februāra debesis. Mašīnā skan radio SWH; Kristīne Želve stāsta par savu tikko iznākušo grāmatu: „Visi stāsti ir par deviņdesmitajiem gadiem.” Es nodomāju: „To pirms atgriešanās Stokholmā vajadzētu iegādāties”. Pēc pāris stundām par deviņdesmitajiem dzirdu vēlreiz. „Deviņdesmitie vispār bija īpašs laiks,” Rīgas Laika rakstīšanas kursu lekcijas audioierakstā saka pasniedzējs.

Atvēruši durvis slavenajai kafejnīcai Osīriss Krišjāņa Barona ielā 31, jūs vispirms nonākat tādā kā vējtverī. Pa labi ir durvis uz pašas kafejnīcas telpu, pa kreisi – aizslēgtas durvis, kas no otras puses aizkrautas plauktiem un acīmredzami netiek izmantotas. Tās ir durvis, pa kurām es vēl joprojām dažkārt staigāju sapņos.

Šīs durvis te nonāca deviņdesmit trešā gada sākumā remonta laikā. Saulainas pavasara dienas rītā Alisona tās pirmoreiz atslēdza un nostiprināja no iekšpuses, lai turētos vaļā. Lielie skatlogi bija tumši, un no ārpuses bija grūti saredzēt, kas notika iekšā. Tur atradās tikai septiņi vai astoņi grāmatskapji, četri gar sienām, pārējie ieslīpi telpas vidū, aiz durvīm novietots ādas imitācijas dīvāns, un telpas dziļumā bija redzams neliels galdiņš ar kases aparātu un divām atvilktnēm. Man bija divdesmit gadu, es mācījos universitātes “angļos” un kopā ar vēl sešiem septiņiem studentiem biju te pieņemta darbā par pārdevēju. Tērpušies tēkreklos ar veikala logo, atklāšanas dienā mēs neveikli maldījāmies gar grāmatu plauktiem. Tie bija vēl patukši, jo lielais grāmatu sūtījums ar kuģi kavējās. Atšķirībā no citām grāmatnīcām deviņdesmito gadu Rīgā, šai grāmatu veikalā nebija letes; pircēji varēja staigāt gar plauktiem, brīvi izvēlēties un pāršķirstīt grāmatas, likt tās atpakaļ plauktā, ņemt atkal citas. Tas bija Aperto libro, pirmais veikals pilsētā, kur varēja iegādāties un pasūtīt jaunas grāmatas no ārzemēm.

Grāmatu veikala vadītājas Alisona un Dženifera bija mani pirmie “ārzemju cilvēki” tuvplānā. Alisona bija sīka auguma angliete nedaudz pāri trīsdesmit, īsi apcirptiem matiem, cauros džinsos un caurā tēkreklā. Viņa nemitīgi dzēra kafiju, izsmēķēja pa cigaretei un uzturā nelietoja gaļu. Alisona smaidīja reti, un kaut kas viņas smaidā – varbūt nevienādie zobi, varbūt sakodiens – atgādināja zebieksti vai citu sīku plēsēju. Taču smieties viņa smējās aizrautīgi un aizgūtnēm. Dženifera bija amerikāniete, tikai dažus gadus vecāka par mums, pārdevējiem, runātīga un smaidīga, un vēlējās, lai visi viņu sauktu vienkārši par Dženu. Abas jaunajā postpadomju zonā bija nonākušas savu vīriešu dēļ. Veikalu bieži apmeklēja Alisonas vīrs, garš, slaids amerikānis vārdā Džeimss jeb Džims, kā visi viņu sauca. Viņš deva padomus Latvijas Bankai un organizēja Eirofakultātes izveidošanu universitātē. Dženas puisis, plecīgs, tumšmatains amerikānis, Rīgā parādījās reti, jo strādāja Viļņā.

Džena pārdevējiem mācīja, kā grāmatas pareizi ietīt melnbaltajā papīrā, kas apdrukāts ar Aperto libro logotipu, kā lietot kases aparātu, kā runāt ar pircējiem. Mums vismaz aptuveni bija jāzina katras grāmatas atrašanās vieta, un Džena šad un tad pabiedēja, ka rīkošot pārbaudi. Bija jāzina, par ko katrā rakstīts, tādēļ brīvos brīžos jāiepazīstas ar grāmatu saturu. Brīvu brīžu netrūka. Grāmatu cenas tiem laikiem bija fantastiskas – lētākās maksāja ap tūkstoti Latvijas rubļu, dārgākās – desmitiem tūkstošu, tādēļ Aperto libro apmeklētāji iegriezās reti, bet vēl retāk – kaut ko nopirka. Mēs ar grāmatām neiepazināmies – mēs rāvām tās cauri ātrā tempā, viens otram iesakot aizraujošākās. Daudzas bija tikai vienā vai divos eksemplāros – ja līdz maiņas beigām nepaspēja izlasīt, tad nākamajā maiņā pēc pāris dienām puslasītā Kamasūtra, Rušdi vai Kundera varēja būt jau nopirkta.

Džena mums ik pēc divām nedēļām izmaksāja algu un piekodināja neiztērēt visu uzreiz. Es neklausīju viņas padomam un par visu naudu iegādājos pirmās brilles, kuras valkāju cauru dienu. Līdz tam, par spīti tuvredzībai, brilles uzliku, tikai galējas nepieciešamības spiesta – lai saskatītu vilciena atiešanas laiku stacijas sarakstā vai mājasdarba uzdevumu uz tāfeles. Tūliņ pēc tam tās atkal noslēpu briļļu maciņā. Vecajām bija biezas, nobružātas lēcas pelēkbrūnā plastmasas rāmī. Jaunās bija pavisam citādas, smalkā zelta ietvarā un lieliem, dzidriem stikliem. Alisona brīnījās: – Signe, tev ir brilles? – Viņa droši vien tā arī neiedomājās, ka pirmajās darba nedēļās grāmatu novietojumu plauktos esmu mācījusies no galvas, jo bez brillēm grāmatu nosaukumus uz muguriņām neredzēju.

Reizi mēnesī pārdevēji varēja iegādāties vienu grāmatu par puscenu. Es izvēlējos lielu sējumu par pasaules reliģijām. Alisona apjautājās, ko esmu nopirkusi, un uzzinājusi vien nošūpoja galvu. Šķiet, viņa šaubījās par mana ieguldījuma lietderību, taču mani tas nemulsināja. Divdesmitgadīga cilvēka aizrautībā lasīju par džainismu un zoroastrismu. Pāris kvartālu tālāk Barona ielā atradās krišnaītu templis. Vai katru dienu veikalam garām aizdejoja krišnaītu gājiens, savukārt krišnaītu kafejnīca “Rāma” bija, iespējams, pirmais veģetāriešu atbalsta punkts Rīgā un bieža pusdienošanas vieta Aperto libro darbiniekiem.

Katras darbdienas beigās veikala vadītājas slēdza kasi un skaitīja ieņemto naudu. Visu vasaru apgrozībā bija gan Latvijas rubļi, gan jaunā nauda – lati; pircēji varēja norēķināties ar abiem, arī atlikumu varēja izdot vienā vai otrā naudā pēc pircēja vēlmēm un pārdevēja iespējām. Kurss bija nemainīgs, 200 rubļu pret vienu latu, tomēr aprēķini mums, pārdevējiem, izrādījās pietiekami sarežģīti, un naudas daudzums kasē nekad nesakrita ar kases aparāta rādījumu. Alisona ieviesa burtnīciņu, kurā bija jāpiereģistrē katra pārdotā grāmata, tomēr tas nelīdzēja – naudas vienmēr bija vai nu par daudz vai par maz.

Beidzot bija atnācis ilgi gaidītais grāmatu sūtījums, taču iestrēdzis ostā – it kā tādēļ, ka noformēts kā humānā palīdzība, bet varbūt citu iemeslu dēļ. Iespējams, ka togad tā bija pati karstākā jūlija diena, kad Alisona man teica: „Šodien ejam uz ostu, tu tulkosi.” Bažīgi paskatījos uz Alisonas caurumaino tēkreklu un džinsiem, tomēr paturēju savas domas pie sevis; viņa izskatījās pēc pusaugu zēna. Alisona nokrāsoja šaurās lūpas tumšbrūni sarkanas un ieberzēja pāris smaržas pilienu plaukstas locītavās. No Barona ielas uz ostu devāmies kājām, jo abas vienlīdz slikti pārzinājām Rīgas sabiedriskā transporta maršrutus. Ostā mūs sūtīja no kabineta uz kabinetu, līdz nonācām pie īstā cilvēka. Telpā valdīja skāņa tabakas, sviedru un putekļu smaka, uz netīrās grīdas bija nokrautas papīru kaudzes. Muitnieks ilgi skaidroja, kāpēc grāmatu veikals nevar saņemt humānās palīdzības kravu, un gaišajā kreklā pie padusēm un uz krūtīm aizvien skaidrāk iezīmējās sviedru pleķi. Alisona uzklausīja manu tulkojumu, tad vērsās tieši pie muitnieka: „May I smoke?” Tulkojums nebija nepieciešams, viņš piedāvāja cigaretes no savas Marlboro paciņas. Alisona noraidoši pakratīja galvu un izvilka slaidu mentola cigareti. Muitnieks pastiepās pāri galdam ar šķiltavām rokā. Alisona pieliecās tuvāk, viņš noklikšķināja šķiltavas. Alisona smēķēja, acis samiegusi. Izpūta vienu dūmu rituli, tad vēl un vēl. „Paprasi viņam pelnu trauku.” Muitnieks ilgi taustījās pa galdu, līdz atrada prasīto. „Now, look”, viņa pieliecās, nokratīja pelnus un izdzēsa cigareti. Alisona pāris teikumos izskaidroja veikala saistību ar Sorosa fondu un piedāvāja noorganizēt Vitas Matīsas vai Džordža Sorosa vizīti ostā, ja tas nepieciešams. Tad Alisona pameta ēsmu – viņa ticot, ka muitnieka varā būšot atrisināt šo problēmu bez liekiem sarežģījumiem. „Okej, okej, es kaut ko izdomāšu”, murmināja muitnieks. Alisonai bija izdevies viņam paglaimot, taču vēl būtiskāk - bija skaidrs, ka viņam pilnīgi pietiek jau ar vienas mulsinošas ārzemnieces vizīti. Atvieglojuma sajūta, kas viņu pārņēma, redzot mūs aizejam, bija gandrīz taustāma.

           

Atbraukuši no Stokholmas, mēs pāris dienas ciemojamies Jelgavā pie maniem vecākiem. Atstāju vīru un bērnus vecāku uzraudzībā un dodos uz grāmatnīcu, lai beidzot iegādātos Želves stāstus. Esmu gatava ienirt deviņdesmitajos – taču tik ilgi neesmu bijusi savas bērnības pilsētā, ka cilvēki katrs savās ikdienas gaitās, atsvaidzinātās namu fasādes un skatlogi ar košajiem uzrakstiem rada vien kārtējās acumirklīgās dekorācijas iespaidu, kuru aizstumju šķīvja stūrī kā treknu tortes garnējumu un nokļūstu pavisam citur.

Grāmatnīca atradās pašā Jelgavas centrā, uz Ļeņina un Pasta ielas stūra. Vasarā mēs ar mammu uz to devāmies kājām, no Pārlielupes cauri puspilsētai, pa tiltiem pāri Lielupei un Driksai, garām upmalas gastronomijai, garām centra maizes veikalam, vēl kvartāls, un tad bijām klāt pie tumšbrūni apmestās trīsstāvu ēkas. Ar vācu karagūstekņu rokām tā bija celta tūliņ pēc kara, plašām telpām, lieliem logiem, pamatīgu pagrabstāvu - Staļina laikam raksturīgajā stilā. Uzkāpām pa betona pakāpieniem, mamma atvēra smagās koka durvis, kuru rokturis atradās man tieši pie deguna, un mēs devāmies iekšā.

Saulainajā vasaras dienā grāmatnīca likās patumša, klusa un vēsa; smarža atgādināja par tikko iesietām grāmatām, kuru lapas salipušas kopā un pirms lasīšanas jāatgriež ar nazi. Pie sienām augstos grāmatplauktos bija sarindotas grāmatas. Tieši pretī ieejas durvīm tumšā nišā bez logiem atradās mākslas un parakstāmās literatūras nodaļa, tai blakus – kase. Pa labi – daiļliteratūra, telpas galā – kancelejas preces. Otrā spārnā ar logiem uz Pasta ielu – politiskā, speciālā un mācību literatūra. Pašā galā puspavērtas bija durvis uz grāmatnīcas iekštelpām. Apmeklētājus no grāmatplauktiem norobežoja pašaura, stiklota lete. Zem stikla apskatei bija izliktas jaunākās grāmatas. Šur tur letē bija ar aukliņu aizāķētas spraugas, kuras pārdevēji izmantoja kā durtiņas. Lai apskatītu kādu no grāmatām plauktos, bija jāuzrunā pārdevējs. – Iedodiet, lūdzu, paskatīties to jauno Balzaku, to, kas blakus tai grāmatai ar zaļo muguriņu.

Tikai politisko grāmatu nodaļā lete pārvērtās par mazu saliņu, un grāmatām bija iespējams brīvi piekļūt.

Mana mamma pēc vidusskolas šeit kādu pusgadu bija strādājusi, tādēļ dažas pārdevējas viņa vēl pazina un sasveicinājās.

 „Vai Anita šodien ir?”  mamma klusināti vaicāja.

 „Jā, iekšā.” Kasiere nenoteikti pamāja ar galvu grāmatnīcas iekštelpu virzienā.

Anitai bija paliela, iegarena galva, lielas, ieslīpas acis – no tādām, kuras sauc par mandeļveida, pilnīgas, akurāti nokrāsotas lūpas, apaļīgi vaigi un spoži kastaņkrāsas mati, kas sakārtoti lielos viļņos, nevis sīkās čirkās kā manai mammai. Tāpat kā galva un vaigi, arī viņas rokas un kājas bija it kā vienu numuru par lielu, taču rūpīgi piemeklētais apģērbs to noslēpa. Anita prot ģērbties, mājās runāja mana mamma ar vecomammu. Par Anitu biju nosaukusi savu mīļāko lelli; arī tai bija spīdīgi, brūni mati, bet gumijas, kas saturēja galvu un kājas pie rumpja, palikušas vaļīgas, tādēļ ar lelli bija jāapietas uzmanīgi.

„Ir atnācis Mopasāns, kuru tu gribēji, es tev noliku arī Ziedoni, ja ņemsi. To jau visi ķēra. Bet Elksnes vēl nav, būšot it kā nākamnedēļ.” Anitai bija skanīga, zema balss. „To Elksni es nezinu, vai varēšu nolikt,” pārdevēja pameta acis uz grāmatnīcas direktores kabineta durvīm. „Tur uzreiz stāvēs rinda.”

Mēs ņēmām visu, ko Anita bija nolikusi. Viņa atrada čeku grāmatiņu un sarakstīja tajā grāmatu nosaukumus. Ar čeku devāmies uz kasi – tas bija paaugstinājums ar tādu kā koka kasti un mākslīgā stikla lodziņiem apkārt; mēs samaksājām un ar apzīmogotu čeku devāmies atpakaļ pie Anitas pēc grāmatām. Anita pa to laiku grāmatas bija ietinusi pelēkā, biezā un cietā papīrā; viņa paņēma no mums čeku un ar ierastu kustību uzdūra to pie citiem čekiem uz garas, resnas adatas, kas bija iestiprināta koka statīvā.

Grāmatnīcas ēka joprojām ir brūnā krāsā, tomēr pāris toņu gaišāka. No Pasta ielas nākot, paeju garām norādei uz Jelgavas Latviešu biedrību, pagriežos ap stūri uz Lielo ielu, un grāmatnīcas ieeja ir klāt. Atvērusi durvis, apmulstu – esmu nonākusi nelielā priekštelpā, vējtverī, kāda agrāk te nebija. Pa labi uzraksts „Dekoratīvie trauki un dāvanas”, tieši pretī „Profesionālā kosmētika. Kleopatra”, vien pa kreisi – grāmatas. Grāmatnīca ir sarāvusies krietni mazāka, un tas šoreiz nav atmiņas izspēlēts triks. Pārdevēja, nenosakāma vecuma sieviete izspūrušiem salmu krāsas matiem, pelēkā džemperī ar mazām pērļu podziņām, par Želves jauno grāmatu nav dzirdējusi. Iegādājos veselu kaudzi zīmēšanas papīra lokšņu, akvareļu krāsas un latviešu bērnu grāmatas līdzņemšanai uz Stokholmu; stāstus par deviņdesmitajiem atrodu citā Jelgavas grāmatnīcā.

Prāmja durvis aiz mums aizveras, lai atvērtos atkal otrpus Baltijas jūrai Zviedrijā. Bērnības atmiņas par grāmatnīcu nedod miera, un es skaipā mēģinu izprašņāt mammu. Taču viņas īpašais laiks ir sešdesmitie gadi.

„Kad pirmoreiz aizgāju aprunāties, mani jau uzreiz neņēma, direktore tikai pateica, grāmatas nav siļķes, pie mums nevarēs šā tā. Pēc tam laikam apklaušinājās par mani, bija jāiet otrreiz, un tad pieņēma. Mums bija melnas formas kleitas no spīdīga atlasa, ar baltām krādziņām. Sēdēt nedrīkstēja, atbalstīties arī ne. Direktore bija veco laiku cilvēks, nebija kā citur padomju laikā – grāmatnīca bija jātaisa vaļā piecas minūtes pirms darba laika un jāslēdz piecas minūtes pēc beigām. Un inventarizācijā viss vienmēr saskanēja līdz pēdējai kapeikai. Tur bija tie milzīgie pagrabi apakšā ar neejošām grāmatām, tur mēs taisījām inventarizāciju. Grāmatas pieveda divreiz nedēļā, tad cilvēki stāvēja rindā. Bet es jau ilgi nestrādāju, kādu pusgadu, tad iestājos augstskolā.”

Man vārās zupa, raud mazais, lielajam jāiet pakaļ uz dārziņu. „Labi, mamm, man jāskrien, es tev kaut kad atkal piezvanīšu.”

Skaņa datorā noraustās, un viņa izliekas, ka nav dzirdējusi manu mēģinājumu pārtraukt sarunu. „... un to jau tu arī droši vien zini, ka maztante, mana vectēva māsīca, tā arī strādāja grāmatnīcā par pārdevēju. Tas bija pirms kara, vecajā Jelgavā. Turpat Lielajā ielā, pretī Dārtas pamatskolai, tur bija Alunāniem grāmatnīca.”

Mamma ir atradusi durvis uz savu īpašo laiku, un es saprotu, ka stāsts tik ātri nebeigsies. Noņemu zupu no uguns un turpinu klausīties.

Pienāca deviņdesmit trešā gada augusts, Rīgas centrā nebija gaisa, tikai putekļi, asfalts, saule. Alisona un Dženifera devās atvaļinājumā, atvaļinājumā devās viņu vietniece. Atvaļinājumā bija viss Sorosa fonds no ēkas otrā stāva. Prom bija arī pircēji – nenāca ne Tolkīna cienītāji, ne grupiņa ārstu, kas parasti iegriezās apjautāties, vai beidzot atnācis viņu pasūtītais The Merck Manual. Alisona pirms aizbraukšanas nosauca mani par vecāko pārdevēju un uzticēja veikala atslēgas. Katru rītu Barona ielas 31. nama pagalmā atslēdzu sētas durvis, atslēdzu signalizāciju, atslēdzu biroja durvis, sagaidīju pārdevējus, atslēdzu veikala durvis. Vakaros sagaidīju, kamēr aiziet pārdevēji, aizslēdzu veikala durvis, izslēdzu gaismas, aizslēdzu biroja durvis, ieslēdzu signalizāciju, aizslēdzu sētas durvis. Blakus kinoteātrī “Daile” ap to laiku beidzās seanss, un pagalms bija pilns ar cilvēkiem, kas atstāja kinozāli. Iejuku viņu pūlī un caur vārtrūmi nonācu Lāčplēša ielā.

Kādu dienu uz pakāpieniem pie veikala durvīm saļima cilvēks, vīrietis vidējos gados. Abas pārējās pārdevējas palika pie viņa, es no biroja zvanīju ātrajai palīdzībai, tad atgriezos pie saļimušā. Nezinu, kā sapratu, ka viņš mirst, jo nekādas pieredzes ar mirstošiem cilvēkiem man nebija. Mēs saspringti vērāmies uz priekšu pa Barona ielu, cik tālu vien iespējams saredzēt, cerot, ka tūliņ no 1. slimnīcas puses brauks ātrās palīdzības mašīna, un es pie sevis lūdzos: „Kaut viņi atbrauktu, pirms viņš nomirst, kaut viņi atbrauktu, pirms viņš nomirst.” Tomēr viņš pārstāja elpot mūsu rokās, seja kļuva pelēka, un pēc pāris minūtēm atbraukušie “ātrie” konstatēja nāves faktu. Ātrie mirušo prom neveda, tikai sazvanījās ar morgu, no kurienes viņam brauca pakaļ. Aizslēdzu veikala durvis un uzliku uzrakstu Slēgts, palaidu pārējās pārdevējas mājās. Mirušais vīrietis bija noguldīts veikala dziļumā pie sienas. Es brīnījos, cik maz vietas viņš aizņēma. Likās, ka viņa drēbes, apavi, āda – viss bija klāts ar putekļiem. „Jūs jau tā kulturāli, ienesāt iekšā, parasti jau aizvelk kaut kur prom, atstāj kādā kāpņu telpā. Cik nav tādu gadījumu,” sacīja ātrās palīdzības ārsts. Viņš pārmeklēja mirušo, bet neatrada neko, kas varētu palīdzēt viņu identificēt – viņam nebija ne dokumentu, ne maka, ne zīmīšu kabatā – pilnīgi nekā.

Rudenī Dženai parādījās jauns projekts. Aizvien biežāk viņa kopā ar aktieri Andreju Žagaru sēdēja ādas imitācijas dīvānā un kaut ko sprieda. Viņam bija restorāns Tallinas ielā – starp citu, iespējams, pirmā geju pieturas vieta Rīgā – uz kuru Džena gāja vakariņot ar savu draugu, kad viņš bija Rīgā. Kopā ar Žagaru viņa ķērās pie kafejnīcas veidošanas tepat blakus Aperto libro. Viņa vairs neinteresējās, vai esam iepazinušies ar grāmatu saturu, bet aizgrābti stāstīja par jauno projektu – jaunajā kafejnīcā viss būs kā Amerikā, visu pasūtīs no ārzemēm, vajadzīga īsta espreso un kapučīno mašīna, labas kafijas pupiņas un īstas, profesionālas restorāna iekārtas. Tādas vietas Rīgā vēl nebija bijis.

Rudenī Alisona iepazīstināja mani ar amerikāņu pasniedzēju Ronu, kurš piedalījās cilvēktiesību centra veidošanā un intervēja studentus, kas vēlējās tajā darboties. Vai Alisonai likās, ka man „jāiet uz priekšu”? Vai tā likās man pašai? Arī cilvēktiesību centra Rīgā vēl nebija bijis. Tobrīd man šķita, ka tas būs interesantāk, nozīmīgāk man, svarīgāk cilvēcei, es piekritu intervijai un pēc tam – jaunā darba piedāvājumam. Mana grāmattirgotājas vasara veikalā Aperto libro bija beigusies. Arī Aperto libro palika deviņdesmitajos – durvis pavisam aizvērās 1999. gada pavasarī, kad grāmatu veikalu slēdza.

Toreiz, deviņdesmit trešajā, man likās, ka varēšu pa šīm durvīm ieiet, kad vien vēlēšos, jo tā taču biju es pati, mana dzīve, mana pieredze. Šodien es mēģinu ielūkoties pa aizslēgtajām durvīm un cauri tumšajiem skatlogu stikliem, lai saskatītu divdesmitgadīgās meitenes neskaidros apveidus. Domāju, ka es viņu nedaudz pazīstu, taču varbūt man tā tikai liekas. Viņai es esmu svešiniece, un es nezinu, ko mēs viena otrai teiktu, ja durvis atvērtos.  

Šis ir mans Rīgas Laika rakstīšanas kursu noslēguma jeb "kursa" darbs. Taisnības labad gan jāatzīst, ka šī ir versija 2.0, kurā esmu centusies ņemt vērā pasniedzēja un kursabiedru aizrādījumus.

Kam pieder šīs rindas? stila vingrinājums

Arī šis gabals tapis Rīgas Laika rakstīšanas kursos. Uzdevums bija izvēlēties kādu vispārēji pazīstamu rakstītāju un viņa stilā sagatavot komentāru kādai ziņai. Bloga lasītājiem uzdevums ir vieglāks. Kā stilu es šai gabaliņā esmu mēģinājusi atdarināt? 


Smalkās kaites

Ierauts korupcijas skandālā, Vācijas prezidents Kristiāns Vulfs paziņo par atkāpšanos. BBC, 17. februāris.

Kad Buratīno zelta atslēdziņas meklējumos nonāca pie aristokrātiskās zilmates Malvīnes, viņa mēģināja koka cilvēciņam iemācīt smalkas manieres – izņemt no kafijas tasītes karotīti, lai tā nejauši neiedurtos acī, nebāzt degunu tējkannā, nepiebāzt muti ar cepumiem. Taču lumpenim Buratīno šādi smalkumi bija kā pīlei auksts ūdens. Viņš izbēga no malkas šķūnīša vai suņubūdas, vai velnsviņzin kur nu Malvīne viņu bija ieslēgusi, kamēr šis apgūs labas uzvedības ābeci, un devās tālāk piedzīvojumu meklējumos. Un, patiesi, vai zelta atslēdziņas atrašanai bija kāds sakars ar smalkām manierēm? Iespējams, lasītājs tāpat kā es no bērnībā iemīļotā literatūras šedevra atcerēsies gan nesankcionēto noklausīšanos traktierī, gan vecāka vīra daudzkārtēju apvešanu ap koku un viņa garās bārdas apcirpšanu. Morāle? Skaidrs, ka ar smalkām manierēm koka cilvēciņš tā arī būtu palicis ar garu degunu zilzeķes Malvīnes suņubūdā.

Tā, kā nupat gadījies Vācijas prezidentam Vulfam. Īstā Eiropas veco džentelmeņu stilā viņš atkāpies no amata neilgi pirms tam, kad Vācijas parlamenta deputāti grasījās izskatīt jautājumu par prezidenta imunitātes atņemšanu. Iemesli, protams, triviāli. Mājas pirkšanai privāti aizņēmies lielu naudas summu no drauga uzņēmēja un mēģinājis graut preses brīvību, atstājot draudīgu ziņu „Bild” redakcijas autoatbildētājā, kad „Bild” par viņu gatavojis atmaskojošu publikāciju. Kā pats atzīst, zaudējis vācu tautas uzticēšanos. Un situācijā, kad karotīte acī jau iedūrusies, smalkas manieres, protams, paredz rezignēties.

Cita starpā, Vulfs ir otrais Vācijas prezidents pēc kārtas, kas amatu atstāj atkāpjoties. Viņa priekštecis Kēlers šādu manevru veica 2010. gadā pēc pārāk atklātas izrunāšanās par nepieciešamību Vācijas ekonomiskās intereses ārvalstīs aizstāvēt ar militāru spēku. Saņēmis par to asu kritiku, Kēlers nedaudz aizvainoti paziņoja, ka kritika ir nepamatota un kritiķi izturas pret prezidenta institūciju bez tai pienākošās cieņas. Tomēr, kā jau smalkais tonis un augstais amats to prasa, rezignējās.

Pie mums Latvijā cilvēki ir daudz vienkāršāki. Jo augstāku un publiskāku amatu ieņem, jo vienkāršāki. Ar smalkajām kaitēm nesirgst, un amatos turas kā encefalīta ērce. Karotīte acī duras? Pieturiet taču ar pirkstu!

Latvijas bankas prezidents vienkārši atsakās sniegt komentārus par savām apbrīnojamajām spējām savilkt kopā galus situācijā, kad kredīta maksājums par smalko Jūrmalas dzīvokli pārsniedz bankas prezidenta algu pēc nodokļu nomaksas. Toties pārējiem valsts iedzīvotājiem viņš iesaka „šobrīd kredītu neņemt” un par dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem kritizē ne tikai Eiropas valstu valdības, bet visu Rietumu civilizāciju kā tādu.

Valsts prezidents ar skaistu žestu atsakās no oficiālās rezidences. Un turpina mitināties ekskluzīvā Vecrīgas dzīvoklī, kas iegūts ar nesmukas prihvatizācijas shēmas palīdzību.

Iepriekšējais prezidents grāmatvedības praksē ir ieviesis jaunu ienākumu pozīciju – „ar nodokļiem neapliekama pateicība”.

Liekulības skolas lielmeistare Saeimas spīkere aukstasinīgi izdabū cauri vīra pārstāvētajai organizācijai izdevīgus Robežšķērsošanas likuma grozījumus. Pie reizes nepalaiž garām iespēju pasūroties par ļaunajiem medijiem un nomelnošanas kampaņām.

Un tā tālāk, un tā bez gala. Protams, es varētu iztēloties, ka šie ļaudis bezmiega naktīs grozās gultā, uzdodot sev jautājumus par savu morālo autoritāti, sabiedrisko labumu un Kanta kategorisko imperatīvu. Taču naivumu zaudēju līdz ar politiskā balss lūzuma iestāšanos, šķiet, deviņdesmito gadu vidū.

Tomēr, kāpēc tā? Kāpēc Vācijas prezidenti atkāpjas no amata situācijās, kurās Latvijas prezidenti, politiķi un amatpersonas kļūst maniakāli agresīvi vai sāk kaut ko nejēdzīgu bubināt? Vācijas politiskajā sistēmā, kur prezidentam varas ir ļoti maz, lai neteiktu, ka nav nemaz, šī posteņa svarīgākais uzdevums ir kalpot par morālo autoritāti. No viņa neprasa un nesagaida daudz. Negaida benzīna cenu krišanos, lielākas pensijas un mazākus nodokļus, turklāt visu vienlaicīgi un uz burvju mājienu. Gaida tikai vienu. Lai prezidents būtu goda vīrs. Nevainojams. Kā zelta standarts.

Latvijas politikā nekas tāds nav redzēts. Diemžēl. Te jūs droši varat runāt muļķības un darīt nelietības. Varat būt no koka kluča taisīts un skaļi strebt kafiju ar karotīti acī. Vismaz tik ilgi, cik ilgi spēsiet sava leļļu teātra publiku pārliecināt par to, ka esat īstais zelta atslēdziņas meklētājs.

Kad man likās, ka visu dzīvē jau zinu, es kļuvu par tēvu. Lielisks veids, kā uzzināt kaut ko jaunu. Lai atbildētu uz meitas jautājumiem, nesen nācās sameklēt Karlo Kolodi stāstu, no kura A. Tolstojs aizguva ideju par Buratīno. Izrādās, atšķirībā no Buratīno, kurš dzenas pēc zelta atslēdziņas un par savu koka degunu nekomplekso, oriģinālā koka cilvēciņa Pinokio karstākā vēlēšanās ir no koka marionetes kļūt par īstu cilvēku.

Unas midzināšana

Vecākos bērnus – sešgadīgo Didzi un trīsgadīgo Uvi uz skolu un dārziņu ved viņas vīrs, un parasti viņi ir devušies prom jau drīz pēc astoņiem. Pēc rīta cēliena darbiem – bērnu saģērbšanas, brokastu gatavošanas un notiesāšanas, puišu ietērpšanas āra apģērbos, līdzi ņemamo mantu sagatavošanas un pārbaudes – seko īsa atelpa. Tās laikā viņa parasti noridā brokastu galdu, saliek trauku mašīnā brokastu traukus, ledusskapī ēdienu atliekas, veļasmašīnā – netīro veļu, garāmejot ar pirkstu atmodina klēpjdatoru un iemet vienu aci tviterī-gmailā-draugos-delfos-feisbukā, ar otru pieskatot, vai mazā Una nav aizrāpojusi prom no mazulim drošajām mantiņām, kas sarindotas uz grīdas pie meitenes paklājiņa.

Ap pulksten deviņiem Una parasti ir gatava pirmajam dienas miegam. Kā jau pusgadu jauns zīdainis, Una guļ ārā, ratos. Mātei ir svarīgi notvert īsto brīdi, kad uzsākt midzināšanu. Ja viņa midzināšanu uzsāk pāragri, ar to var nākties nodarboties pusstundu vai ilgāk, pārbaudot pacietību gan midzināmajam, gan viņai pašai. Ja midzināšanu viņa uzsāks pārāk vēlu, jārēķinās ar bērna neapmierinātību un brēkšanu jau ģērbjoties; arī tad nereti midzināšana ievelkas, jo vēl ilgi miegu palaikam iztraucē histēriski šņuksti.

Māte zina, ka par gatavību miegam parasti liecina acu berzēšana, atteikšanās vienai spēlēties uz paklāja un acu zīlīšu kustības uz augšu, pieliekot pie krūts. Līdzko viņa pamana kaut vienu no šīm pazīmēm, sieviete noklāj uz dīvāna mazules kombinezonu, sameklē balto merīnvilnas cepurīti un pārbauda, vai rati ir sagatavoti ārā iešanai. Viņa pārbauda arī autiņbiksīšu stāvokli; ja tās vēl nākas mainīt, iespējams, ka midzināšanas sākums tiks nokavēts. Tad viņa nogulda meiteni uz kombinezona, uzmanīgi, ar bērnu runādama un lalinādama, uzvelk mazajai pāri galvai cepurīti un iestumj bērna rokas un kājas attiecīgajos kombinezona nodalījumos. Atšķirībā no viņas vecākajiem bērniem, kad tie bija zīdaiņa vecumā, Unai šīs darbības parasti sagādā jautrus mirkļus – meitene smejas. Sieviete aizvelk abus rāvējslēdzējus, paceļ bērnu rokās un ieliek ratiņos, kuros jau izklāts aitādas maiss. Šajā brīdī Unas garastāvoklis var arī sabojāties, tādēļ parasti tiek izdomāts kāds „uķi-puķi” – ratos iekārts grabulis vai padziedāta dziesmiņa. Taču šis ir arī brīdis, kad mātei pēc iespējas ātrākā tempā iešanai ārā jācenšas saģērbties pašai. Viņa ātri uzrauj turpat uz dīvāna nolikto apģērbu – brūno adīto jaku, virsū mēteli, iestumj kājas garajos, siltajos zābakos, tos neaizšņorējot, jakas kapuce noder cepures vietā, tad šalle un cimdi – labāk dūraiņi, tajos mazāk salst rokas, bet vēl labāk tie, kas pirmie pagadās pie rokas – un pusminūtes laikā viņa ir gatava. Viņa enerģiski atrauj durvis uz āra terasi, ka stikli vien nodžinkst, sabāž meitas rokas kombinezona cimdiņos, aizvelk aitādas maisa rāvējslēdzēju un izstumj ratus laukā pa durvīm.

Midzināšana notiek uz terases, stumdot ratus šurpu turpu. Sešdesmitajos gados celtā koka dēļu terase ir gara, faktiski visas mājas garumā, un puse no tās ir apjumta. Parasti viņa darbojas zem apjumtās daļas, īpaši, ja snieg sniegs. Māte nezina, vai ir kāda sakarība starp Unas aizmigšanas ātrumu un ratu stumdīšanas veidu, bet rīkojas gluži intuitīvi. Dažbrīd staigā no viena terases gala līdz otram, galos apgriežoties. Tā viņai pašai ir vissiltāk un rodas ilūzija, ka izdodas kaut nedaudz pasportot. Citbrīd viņa stāv gandrīz uz vietas, ratus kustinot šurpu turpu tikai rokas stiepiena attālumā. Visbiežāk viņa staigā šurpu turpu, mainot braukšanas virzienu, bet ratus riņķī negriežot, lai lieki nemulsinātu bērnu; tas gan nozīmē, ka atpakaļceļš viņai pašai jāveic atmuguriski, lai varētu turpināt skatīties uz bērnu. Ja bērns joprojām nemieg, viņa mēģina ratus pagriezt tā, lai mazajai būtu kaut kas, uz ko skatīties – pie terases augošais apsalušais rožu krūms, mājas logi, uz terases ieziemotās dārza mēbeles.

Zem ratu riteņiem un viņas zābakiem gurkst uz terases sabradātais, nenotīrītais sniegs. Caur skrajo dzīvžogu sieviete pamana, ka kaimiņiene atkal sniegā nolikusi ābolus putnu barošanai, un prāto, vai arī šodien redzēs žurku, kas pirms pāris dienām tiesāja putniem domātos kārumus. Aiz necirpto tūju rindas mājas galā švīkst garāmbraucošas automašīnas; debesīs palaikam dzirdama tāla lidmašīnas rūkoņa – netālajā Arlandas lidostā ir sākusies sastrēgumstunda.

Šis ir viņas trešais bērns, tādēļ, ja gulēšana uzreiz neveicas, viņa neuztraucas – nekur jau tā nepaliks. Varbūt nav vēl laiks. Varbūt šodien drusku – vai pat daudz ilgāk nekā drusku – paraudās. Varbūt pat neaizmigs ārā ratos, bet tikai vēlāk, istabā, arī tā ir gadījies. Bet ir skaidrs, ka pilnīgi noteikti aizmigs, un visticamāk – jau tuvākās pusstundas laikā.

Parasti midzinot viņa klusi, monotoni dūc – par dziedāšanu to īsti nenosauksi. Vienas takts motīvs nemitīgi atkārtojas, m-m-m, mazā terca uz leju un atpakaļ. Grūti pateikt, vai tas palīdz Unai ātrāk iemigt, bet māte pie šīs dūkšanas ir tā pieradusi, ka „ieslēdz” to automātiski. Dūcot viņa nomierinās pati, un arī bērns pamazām mieg. Acis Unai kļūst aizvien šaurākas, plakstiņi paliek smagi, sāk vārstīties, līdz skropstu ēna noguļas uz vaigiem un vairs neizkustas. Uzreiz gan sieviete ratu stumdīšanu nebeidz, jo pievērtās acis vēl nenozīmē, ka miegs bērnu jau pilnībā pievārējis. Iespējams, ja stumdīšanu beigtu, Una jautājoši atvērtu apaļās acis, un midzināšanu varētu sākt no sākuma. Tādēļ māte vēl pāris minūtes aktīvi izliekas, ka neko nemana, un turpina visas midzinošās darbības. Ja arī tad nekas nemainās, viņa pamazām atļaujas noticēt savai veiksmei un pārstāj stumdīt ratus.

Sieviete piebrauc ratus pie terases durvīm un nolaiž nedaudz piepacelto ratu muguriņu horizontālā stāvoklī, jo zīdainim jāguļ uz iespējami taisnas virsmas. Šajā brīdī jāpārbauda, vai mazule no stāvokļa maiņas nav pamodusies. Viņa sakārto vilnas sedziņu bērnam ap krūtīm tā, lai būtu nosegts aitādas maisa atvērums; meitene guļot mēdz izvilkt rociņu no kombinezona cimda, un bez sedziņas roka lielajā salā var palikt pavisam auksta. Ar visiem sniegainajiem zābakiem kājās sieviete atgriežas istabā, lai paņemtu monitoru. Parasti vīrs no rīta to jau ir nonesis lejā no guļamistabas un nolicis uz plaukta netālu no terases durvīm, bet viņa pie tā joprojām nav īsti pieradusi un nereti izstaigā vai visu māju, monitoru meklēdama. Viņa to ieslēdz, pasitot pa mikrofonu pārbauda, vai strādā, un atstāj ratu malā uz sedziņas – cenšoties rast kompromisu starp novietošanu meitenei pietiekami tuvu, lai uztvērējs nepalaistu garām viņas pamošanos, un pietiekami tālu, lai pati sajustu psiholoģisku komfortu, ka nevajadzīgi neapgrūtina bērnu ar kādiem mātei īsti neizprotamiem, bet potenciāli kaitīgiem šīs ierīces izstarojumiem. Ja sals vai vējš todien īpaši spīvs, viņa apsedz ratu kulbiņu ar lielo segu, tad nokrata sniegu no zābakiem, dodas istabā un noģērbj virsdrēbes.

Gabals tapis Rīgas Laika rakstīšanas kursos. Šajā gadījumā uzdevums bija gauži "tehnisks" - aprakstīt kādu ikdienišķu darbību pēc iespējas sīkāk, turklāt darīt to trešajā personā.

Vai māte vēlētos tasi kafijas?

Mans vectēvs māti visu mūžu uzrunāja tikai un vienīgi ar jūs. Dzimis pirms simts gadiem, viņš bija vienkāršs lauku puisis ar sešu klašu izglītību, kas turklāt iegūta Lietuvā, kur ģimene bija nonākusi vēl cara laikos labākas zemes un dzīves meklējumos. Vai „jūsošanās” bija leišu valodas un katoliskās kultūras ietekme, varu tikai minēt – diemžēl piederu tam latviešu vairākumam, kas par mūsu tuvākajiem kaimiņiem zina visai maz. Drīzāk gan tā bija individuāla viņa mātes izvēle; viņa esot bijusi valdonīga un stipra sieviete, kas pēc vīra pāragrās nāves pārdeva saimniecību leišiem, ar bērniem atgriezās Latvijā, sadalīja naudu bērnu starpā un apmetās uz dzīvi pilsētā. Jautāta, kādēļ bērni viņu uzrunā ar jūs, viņa esot atcirtusi: - Vai es ar viņiem, puņķutapām, cūkas esmu kopā ganījusi, vai, ka viņi mani bez cieņas uzrunās? - Vecā Ķirsiene jau labu laiku bija mūžībā, kad pasaulē parādījos es, tādēļ varu tikai minēt, ka šajā gadījumā droši vien var piemērot sociolingvistu Brauna un Gilmena (Brown, Gilman, 1960) tēzi par asimetriski lietotu uzrunas formu kā varas demonstrējumu – kad māte no varas pozīcijām bērnus uzrunā ar tu, kamēr bērni no padoto pozīcijas ar māti drīkst tikai „jūsoties”.
Simts gadu vēlāk zviedru valoda ir mana pirmā valoda bez otrās personas vietniekvārda pieklājības formas – bez iespējas otru cilvēku uzrunāt ar jūs, un es joprojām mulstu gan uz ielas, gan veikalā, gan pie ārsta, gan internetā. Mulstu gan tad, kad pati otram saku du (tu), gan tad, kad pilnīgi svešs cilvēks tā uzrunā mani. Taču patiesībā kas tur ko brīnīties - svarīgāk par cieņas izrādīšanu ir nodemonstrēt, ka visi mēs te vienādi, māsas un brāļi, vienas ciltsmātes bērni, vienas komūnas locekļi. Neformālā uzrunas forma lieliski atbilst arī zviedriem raksturīgajai pragmatiskajai vienkāršībai visās lietās. Kamēr latviešu valodā tērējam laiku, pārliekot, vai situācijai atbilstošāka būtu tu vai jūs formas lietošana un vai attiecīgo pilsoni drīkst saukt vārdā, vai arī tomēr drošāk palikt pie uzvārda un varbūt pat pielikt klāt „kungs” vai „kundze”, tikmēr zviedrs jau ķēries vērsim pie ragiem, sauc tevi vārdā un „du-dina” (latviski laikam varētu teikt - „tu-tina”) bez kādas aiztures.
Vēsturiski zviedru valodā „jūsošanās” iespēja ir bijusi, gramatikas grāmatās var atrast atsauces uz otrās personas vienskaitļa vietniekvārdu Ni, taču arī tas, izrādās, bijis valodniecisks implants, kas 20. gadsimta sākumā mākslīgi veidots pēc vācu valodas parauga un pilnvērtīgi valodā nav iedzīvojies; gluži otrādi, tas kļuvis par tādu kā nievājošu formu, sak, man vienalga, kas tu esi un kāds tev tituls, saukšu vienkārši par Ni. Pēdējos gados gan runā par šīs uzrunas formas renesansi, tomēr tā īsti sadzirdēt to lietojumā nav izdevies.
Tradicionālā senā pieklājības forma, vēršoties pie sarunu biedra, zviedru valodā ir trešās personas lietošana, neizmantojot vietniekvārdu, bet uzvārdu, titulu vai amata nosaukumu, piemēram, Vai Karlsona kundzei ir istabas rezervācija?, Vai kungs vēlētos uzlaikot bikses?, Vai dakteris nevarētu braukt tūliņ?, Vai sēdes vadītājs varētu izskatīt nākamo jautājumu?. Lai izvairītos no nepieciešamības lietot otro personu, valoda bagātīgi piedāvā veidus, kā sarunas biedru uzrunāt netieši. Arī latviski ir pašsaprotami Vai vēlaties/vēlies cukuru? vietā ar jautājošu intonāciju sacīt vien Cukuru? jeb Vai cukuru?, tomēr dažas populāras „izvairīšanās” konstrukcijas ir latviskas atveidošanas un ievērības vērtas, piemēram, Kāds bija vārds („kā jūs/tevi sauc” vietā)? Vai tam būt vēl vienam cepumam („vai gribi/gribat vēl vienu cepumu”)? Vēlēties cukuru? (Neveiklie latviskojumi mani, bet piemēri – no zviedru gramatikas rokasgrāmatas Swedish: A Comprehensive Grammar, Philip Homes, Ian Hinchliffe.) Šādas valodiskas konstrukcijas ir labi piemēri tiem, kas vēlas zviedrus apsūdzēt pārliecīgā izvairīgumā, nespējā pateikt acīs nepatīkamu viedokli vai vismaz ziemeļnieciskā intravertumā.
Tomēr, mazinoties sociālo kārtu atšķirībām, nepieciešamība precīzi zināt un lietot titulu vai amata nosaukumu vai izlocīties ar īpatnām sintaktiski neuzrunājošām uzrunas konstrukcijām 20. gadsimta vidū kļuva neērta un lieka. Sešdesmito gadu beigās notika tā saucamā Du reforma. Par šīs revolūcijas „Auroras” zalvi kalpoja pazīstamā neiroloģijas profesora Brūra Rekseda (Bror Rexed) uzruna darbiniekiem 1967. gadā, stājoties Veselības aizsardzības un labklājības valsts pārvaldes (Socialstyrelsen) ģenerāldirektora amatā, kad viņš pavēstīja, ka sauks visus uz „tu” un cer, ka darbinieki atbildēs viņam ar to pašu. Ap to pašu laiku du formu, kas pirms tam tika izmantota tikai draugu un ģimenes locekļu vidū, sāka popularizēt arī lielākais laikraksts Dagens Nyheter un jaunais premjerministrs Ulofs Palme, kurš uzstāja, lai žurnālisti viņu sauktu vienkārši par Ulofu un uzrunātu ar „tu”.
Te nu gribas salīdzināt zviedru izvēli ar anglisko tradīciju, kas arī uzrāda tikai vienu uzrunas formu, taču tajā izzudis nevis jūs, bet – vismaz formāli – tieši tu forma, Šekspīra tik ļoti iemīļotais thou, otra cilvēka uzrunai atstājot vien vēso, daudzskaitlīgo you. Salīdzinājumā ar zviedru valodas reformām, izmaiņas angļu valodā gan notikušas krietni senāk un, šķiet, ilgstošākā laika posmā. Taču rezultāts ir tāds, ka vismaz uzrunas ziņā angliski nav iespējams vērsties pie otra cilvēka tik intīmi un tieši, kā mēs to darām latviski. Tiesa gan, atzīsim, ka latviski intīmā tuvība rodas tikai pēc tam, kad ir apēsts tas nelaimīgais sāls puds vai vismaz pagājusi sākotnējā minstināšanās un neveiklība, nezinot, kuru formu – tu vai jūs – būtu piemērotāk izvēlēties un kad pāriet no vienas uz otru. Ja attiecības sākušās jūs zīmē, tad brīdi, kad pārejam uz tu, savā nozīmībā un smagumā varbūt var pielīdzināt pirmajai reizei, kad mīlētāji redz viens otru kailu? Lasot daiļliteratūru angliski, skatoties filmas vai, vēl jo vairāk, tulkojot vienmēr nākas apsvērt, kurā brīdī varoņi – ja tie sarunātos latviski – pārietu uz tu. Uzreiz bārā, taksītī, nākamajā rītā – vai varbūt nekad.
Tā nu ir, angliskais you latvietim neko nepasaka priekšā – tuvības vai svešatnības līmenis sarunā jānolasa no citām valodiskām un nevalodiskām zīmēm. Pretstatā zviedru „du-dināšanai”, kas patiešām palīdz nojaukt robežas, angļu you ir īsti individuālistisks, norobežojošs, neitrāls un, galu galā, nekāds. Arī latviešu jūs novelk robežu, taču esmu gatava tam piedot smagnējo viensētnieciskumu, pretī izbaudot iespēju ar valodas līdzekļiem izteikt īpašu, cieņpilnu attieksmi. Jau iepriekšminētie sociolingvisti Brauns un Gilmens laikam teiktu – latviešu valodā ir iespējama pilns T-V (tu-jūs, no latīņu tu un vos) formu šķīrums; angliski šī šķīruma praktiski nav – valoda ir T-V neitrāla, savukārt mūsdienu zviedru valodā pilnvērtīgi pastāv tikai viens no pāra – T.
Valodas iespēju un formu daudzveidība valodas lietotājam ļauj izvēlēties izteiksmes līdzekļus no plašāka arsenāla, un būtu žēl solidaritātes vai vienkāršošanas vārdā atteikties no tā, kas latviski joprojām ir dabiska izvēle. Arī simt gadu pēc vectēva dzimšanas es gluži tāpat kā viņš labprāt izmantoju jūs formu, lai uzrunātu cilvēkus, kuru pieredze un gadu skaits krietni pārsniedz manējo. Tādēļ arī savu vīramāti uzrunāju ar jūs. Mēs esam pazīstamas jau teju desmit gadu, taču, gluži kā vectēva mātes nu jau par ģimenes leģendu kļuvušajā izteicienā, cūkas kopā neesam ganījušas, un es turos pie šī kritērija uzrunas formas izvēlē. Priecājos, ka vīramāte ir latviete un man nav jālavierē, vaicājot viņai aizplīvuroti: „Vai vīramāte vēlētos tasi kafijas?”, vai arī jānoprasa tieši un nepārprotami: „Vai tu kafiju dzersi?”.


Gabals tapis Rīgas Laika rakstīšanas kursos. Šis bija pats pirmais rakstu gabals kursos, un sarakstītais galīgi neatbilda uzdevumam aprakstīt kādu notikumu. Par to (un vēl daudz ko citu) saņēmu bargu kritiku, tomēr arī atzinumu, ka iznācis kaut kas līdzīgs "kvalitatīvam bloga ierakstam" vai komentāram.