apziņas problemātikas kurss 101

Septiņgadniece Una: - Es īstenībā esmu dzīvojusi tikai divus gadus. Jo es tikai divus gadus zinu, ka esmu dzīva!

Viegli par smago: kā vecmamma vislaik samazinājās

Kā vecmamma vislaik samazinājās by Michael De Cock
My rating: 4 of 5 stars

Vakaros ap priekšā lasāmās grāmatas izvēli mūsmājās nereti notiek neliela stīvēšanās. Viena izskatās garlaicīga, otra ir pārāk zināma, vēl citu, no sērijas ”mazajiem par zvēriņiem”, izbrāķēju es pati, priekšā lasītāja mamma. Taču Mihaela de Koka ”Kā vecmamma vislaik samazinājās” jau ar pirmajām rindiņām iegūst nedalītu sešgadnieces un deviņgadnieka uzmanību un trāpa saules pinumā arī pašai lasītājai. Bērnu acis un ausis, jutīgie pasaules izpētes radari, burtiski piesūcas grāmatai, jo uzreiz ir skaidrs, ka tā ir par lielu un īstu tēmu. Tēmu, kas ir tik svarīga, ka pieaugušie parasti izvairās ar bērniem par to runāt. Bet te viss kā uz delnas. Vienkāršie, skaidrie teikumi, kādos mazmeita stāsta par savu vecmāmiņu, ir nepārprotami un viegli uztverami. Ilustrācijas pieliek klāt pa kādai papildus detaļai, kur bērniem piesiet aci. Stāsta fabula ir pavisam vienkārša, forma – lakoniska. Vecmāmiņas un vectētiņa mīla un dzīvesstāsts, vectētiņa nāve, vecmāmiņas novecošana un atvadīšanās no dzīves. Fonā šim stāstam ieskicētas citu mājas iemītnieku dzīves, vienā vakarā izlasāmas grāmatiņas ietvaros uzburot veselu pasauli, kurā ietilpst gan lauki, gan pilsēta, gan dažādu profesiju un raksturu cilvēki, katrs ar savām raizēm un priekiem, katrs savā dzīves fāzē.

Autoram ir izdevies uzrakstīt pārsteidzoši priecīgu, nesamākslotu un mīlestības pilnu tekstu par novecošanu un nāvi, kas iet pie sirds gan mazam, gan lielam lasītājam. Katru bēdīgo lietu grāmatā atsver kaut kas labs. Vecmāmiņas koferis ir pilns ar izmisumu, sirds sāp kā izurbināta ar mazu nazīti, taču viņa ir arī traka uz puķēm, un caurumiņi sirdī palīdz asarām tikt uz āru. Sajūtot, ka drīz jāaiziet no šīs pasaules, vecmāmiņa ņem un sarīko svētkus, uzvelk kurpes augstiem papēžiem un iekarina ausīs milzu auskarus. Mirstot viņa kļūst tik sīciņa, ka pārceļas dzīvot mazmeitas sirdī. Gluži tāpat kā vectētiņš jau sen dzīvo vecmāmiņas sirdī.

Es turos, un mana balss aizlūst tikai tad, kad redzu, ka meita aizgriež no manis asaru pilnas acis. Saku viņai, re, cik labi, es varēšu dzīvot tavu bērnu sirsniņās. Viņa smaida, to iedomājoties. Arī puika klausās ar lielu interesi, tomēr, šķiet, stāstu uztver lietišķāk. Atceros sevi apmēram viņa vecumā lasām grāmatu, kurā kāds pusaudzis prāto par to, kas ir nāve un kas īsti noticis ar autoavārijā mirušajiem vecākiem. ”Tik liels bērns, bet nesaprot, kas ir nāve,” es toreiz pie sevis pukojos. Kamēr mēģinu atcerēties, vai tiešām nāve man bērnībā likās pilnīgi pašsaprotama, dzirdu, kā mani bērni pārspriež, kurš dzīvos kura sirdī – tētis mammas sirdī vai mamma tēta sirdī. Jo nekad jau nevarot zināt.


View all my reviews

Par vecākiem un bērniem, čehu krodziņiem un slēpošanu

Par vecākiem un bērniem by Emils Hakls
My rating: 5 of 5 stars

Čehu autora Emila Hakla grāmatas “Par vecākiem un bērniem” latviešu izdevums mani pārliecina uzreiz, vien paņemot rokās mazo sējumiņu cietajos, melnbalti sarkanajos vākos. Uz vāka izmantotā fotogrāfija ar divām garšīgām viskija glāzēm ir pārplēsta uz pusēm, un plēsuma vietā redzama gan baltā fotopapīra maliņa, gan fotogrāfijas mestā ēna, radot tādu kā 3D iespaidu. Te darbojušies perfekcionisti, es nospriežu. Ne par Haklu, ne čehu literatūru neko daudz gan nezinu. Labi, neslēpšu, “Šveiku” savulaik atzinu par neizlasāmu un Hakla vārdu vispār dzirdu pirmo reizi. Prāga nav mana sapņu vai jaunības pilsēta. Tikai Jozefa Ladas pasakas, kuras man bērnībā mīlēja lasīt priekšā tēvs, esmu ielikusi bērnu grāmatplauktā cerībā, ka reiz viņi piekritīs paklausīties par slinko puisi Honzu un varonīgo princesi, kas viņa dēļ devās uz pašu elli. Atzīšos uzreiz, Hakls man tagad tajā pašā plauktiņā, kur Honza.

Viss romāns ir viena gara saruna starp septiņdesmitgadnieku tēvu un četrdesmitgadnieku dēlu. Latviešu literatūras “mūžzaļās” meitu un māšu tēmas kontekstā iespēja izsekot divu paaudžu vīriešu attiecībām šķiet kā atsvaidzinošs alus kauss. Piedevās zem kausa neuzbāzīgi novietots 20. gadsimta čehu un Balkānu vēstures paliktnis. Sarunājoties vīri apstaigā Prāgas krodziņus, izvēlas ēdienus un dzērienus, apspriež lidmašīnu modeļus, sievietes, radagabalus, kas cits par citu īpatnāki, kara laikus, ustašu laikus, krievu laikus… iegrimst kopīgās un katrs savās atmiņās un atkal iznirst no tām pie nākamās dzēriena glāzes.

Viens no romāna varoņiem noveco, bet otrs ir vecs, un, kā atzīst vecākais no abiem, Hakla varonis tēvs, tā ir milzīga starpība. Tomēr lasot man jādomā, ka varbūt tieši šajās vecumu attiecībās vismaz teorētiski ir iedomājama tāda tuvināšanās un izpratne starp jau vecajiem vecākiem un novecot sākušajiem bērniem, kas vairs nav saistīta ar bioloģisku nepieciešamību un tās radīto pieķeršanos. Visbiežāk tikai tad, kad mums pašiem ir ap un pāri četrdesmit, ir izdevies pietiekami attālināties no savu vecāku ģimenes, lai varētu uz vecāku izdarītajām izvēlēm paskatīties ar pieauguša cilvēka acīm no zināmas distances, kā to mēģina darīt Hakla varonis dēls. Kādi bija mūsu vecāki, kad viņi bija mūsu vecumā? Kādi bijām mēs savu bērnu vecumā? Tādiem jautājumiem un sarunām, kādas Hakls attēlo savā romānā, laika nav atvēlēts pārāk daudz – kad bērni jau saprot un vecāki vēl var.

Es lasu un pieķeru sevi, ka vēl un vēl aizloku lapas, kur Hakls savu varoņu stāstījumā atkal kaut ko ir noformulējis nu tik labi. Dēls gan apgalvo, ka asprātības viņam nepatīkot. Patīkot vienkārši atgadījumi, kas notiek pasaulē. Un Hakls naski izmanto abus tēlus, lai stāstītu šādus atgadījumus un bārstītu asprātības tik sulīgi, ka brīžiem tā vien sakārojas izjust, kā tas varētu skanēt oriģināla valodā, kas turklāt esot Prāgas žargona piepiparota. Lūk, kā gan Prāgas čehu valodā varētu būt: “Dzīve mums zem dibena aizbrauc kā autobuss ar šoferi, kuru ķērusi trieka, bet smadzenes tam prot pievienot tikai: Olalā! Ak šitas! Es brīnos!”?

Es lasu un plivinos kaut kur turpat virs vīru galvām kādā Prāgas krodziņā, teju piedaloties viņu sarunā – tik pārliecinoša ir pasaules aina, ko uzbur Hakla un viņa latviešu tulkotājas raitā, dabiskā valoda. Tikai tulkotājas piezīmju daudzums man liekas pārmērīgs, mēģinu tās nemaz nelasīt. Esmu ar mieru izbaudīt vieglu reibumu, apmaldoties divu čehu prātvēderu pasaules reālijās un tikai aptuveni nojaušot, kas ir jatagani, “Puntja”, putns moa vai Jāra Pospīšils.

Grāmata ir izlasīta, un mēs ar meitu dodamies paslēpot pa piesnigušo mežu. Sešgadnieces soļi ir īsi, un slēpju nūjas viņa drīzāk velk līdzi, nevis izmanto, lai gūtu pienācīgu atspērienu. Apspiežu vēlmi viņu steidzināt un mēģinu domāt par Haklu un viņa vīriešiem. “Nākamreiz būsi labāks… atkal sāk tarkšķēt velniņš: būsi pacietīgāks… Viņš ir tavs tēvs… Vīrietis, kas tevi uzaudzināja… Visā pasaulē vienīgais cilvēks, kuram ir pacietība ar tevi ņemties…” Braucot pa nogāzi, meita saļogās un teju zaudē līdzsvaru. Ievelk elpu, atpūšas, tad atkal šļūcošiem soļiem dodas tālāk. Vēl gadus trīsdesmit man ir jāmēģina noturēties formā, es nospriežu, tad mēs parunāsim.


View all my reviews

Una un klēpis

Pārrodos mājās pēc sabiedriskos darbos pavadītas svētdienas. Una ar viltīgu smaidu: - Es esmu vajadzīga Signes klēpī. 

Ierušinās man klēpī un papildina: - Arī, kad tu jau būsi nomirusi, vēl sēdēšu tev klēpī. 

Vai esat garšo-juši saldējumu, drambliukas?

Igauņiem nāk smiekli par latviešu vārdu "saldējums", mani nebeidz uzjautrināt lietuviešu "drambliukas". Zviedrijā augošam latviešu bērnam, izrādās, nav nekā smieklīgāka par latviešu vārdu "garšojuši". Una to izgaršo ar diviem uzsvariem - gan uz pirmās, gan trešās zilbes: 'garšo-'juši, un smejas ilgi un gardi kā kutināta.

Mamma wannabe vārdniece

Vai citiem arī neatrisināti jautājumi, vārdi un tulkojumi, kurus nevar atcerēties, ir kā nepatīkama nieze smadzenēs, kas nedod un nedod miera?
Mani jau no vakardienas moka tas, ka nevaru Didzim īsti atbildēt, kā tad "axe" ir latviski. It kā cirvis, bet ne jau darba cirvis - mums te jautājums ir par tādu kārtīgu vikingu "axe" ar asmeņiem abās pusēs. Par laimi, Didža eksemplārs gan ir no plastmasas.
Vāru pirmdienas rīta putru un paralēli buros pa vārdnīcām, tomēr neko vairāk par "kaujas cirvi" neatrodu. Bet stāsts ir gluži par ko citu. Una vēro manas darbības un secina:
- Ja tu zināsi visus, visus vārdus, tad gan tu būsi riktīga vārdniece!

Tikai viens cilvēks zina

Augusta vidū beidzot saņemamies un sākam diedzēt pavasarī no ASV atvestās Joshua tree jeb Yucca brevifolia sēkliņas. Joprojām nesaprotu, kā tad īsti šo brīnumu, kas aug tikai Mohaves tuksnesī, godāt latviski. Džošua vai Jozuas koks? U2 kociņš? Īslapainā jukas palma? Taču štrunts par latvisko nosaukumu. Bērniem un, neslēpšu, arī man lielākais brīnums ir tas, ka asniņi spraucas no zemes ar sēklas cepurīti galvā.

- Ir tikai viens cilvēks, kas zina, kā aug sēklas.
Una ietur pauzi, sagaidot, lai mēs visi uz viņu paskatāmies.
- Tas ir dievs! - viņa triumfē.

Labāka versija par to, kāpēc mēs esam

Unai tūliņ paliks seši gadi, un viņa uzdod sešgadnieku jautājumus: - Kāpēc mēs esam? Kas ar mums notiek, kad mēs nomirstam?
Uvim ir deviņi, un ar neaprakstāmu vecākā brāļa intonāciju balsī viņš vēršas pie manis: - Es arī par to kādreiz domāju, un man nāca raudiens. Bet varbūt tev ir kāda labāka versija, ko viņai piedāvāt.

Par demokrātiju un prioritātēm

Bērni strīdas par to, kā mēs varētu izlietot brīvos naudas līdzekļus, ja mums tādi būtu. Iegādāties laivu, uzbūvēt mājās baseinu vai ieviest suni? Trīs bērni, trīs viedokļi. Bet īstenot varam tikai vienu. Kā tagad izlemt? Unai ir padoms - skaitīsim “ūle dūle dof” (“enik benik sikelsā” zviedru variants) un atrisināsim jautājumu ar skaitāmpantiņa palīdzību.
Didzim tas nepatīk, viņš saka, kā ir: - “Ūle dūle dof” nav nekāda demokrātija!

Plūkt vai neplūkt, tāds ir jautājums

Una sev neraksturīgi ir gluži samulsusi: – Mamm, Gudruna teica, ka mēs Midsommarā iesim plūkt puķes. Bet es taču Amerikā apsolīju neplūkt puķes!
Te nu saduras divas lielas autoritātes – vienmēr dzīvespriecīgā islandiete Gudruna, Unas iemīļotā audzinātāja bērnudārzā, un ASV ceļojumā satiktais bargais amerikāņu parka reindžeris no John Muir milzu sekvoju parka pie Sanfrancisko. Parkā bērni izpildīja dažādus uzdevumus un apņēmās parkā neko nelauzt, neplēst un arī puķes neplūkt, kā balvu saņemot Junior Ranger nozīmīti. Gudruna savukārt turpina dabas bērnu ziemeļeiropiešu tradīciju ap vasaras saulgriežiem plūkt tik visu nost, kas pļavā labs, un nest labumu mājās.
Unas problēmu man izdodas atrisināt ātri (pļava nav parks un Zviedrija nav Amerika), bet pēcgarša kaut kāda tāda tomēr paliek. Un gribas Unas vietā uzdot kārtējo neatbildamo jautājumu – kur tad ir tas pareizais līdzsvars starp dabas iepazīšanu un dabas "konservēšanu"?

Pedagoģiskā stīga

Una ir tik ļoti gatava pielikt punktu dārziņa gaitām un doties uz skolu, ka šoreiz – atšķirībā no viņas brāļu dārziņa izlaidumiem – gatava esmu arī es. Nelielajā izlaiduma svinēšanā man nenorit ne asariņa, kaklā neiemetas kamols un prātā nenāk nekādas sērīgi apcerīgas domas.

Tikai sarunā ar Unas audzinātāju Aleksanderu, jaunu puisi, kuram visi bērni liptin līp apkārt, tāda kā migliņa acīm priekšā gan. Šī ir pēdējā plānotā saruna, kurā viņš man izklāsta audzinātāju novērojumus par Unu, runājam par bērna stiprajām un attīstāmajām pusēm un gatavību skolai. Arī viņš apliecina, ka Una savos nepilnajos sešos gados ir ļoti, ļoti gatava iet skolā, viņas valodas attīstība ir tāda pati vai pat labāka kā zviedru bērniem, viņa ar prieku apgūst jaunas lietas un labprāt māca tās tālāk citiem. Šo iezīmi Aleksanders nosauc par “pedagogisk stråk”, un tādu viņš esot pamanījis arī man, kad reiz dienu pavadīju kopā ar Unas grupiņas bērniem. Laikam tas mums ģimenē (dzirdi, Ome?!).

Un vēl Unai šobrīd esot lielo neatbildamo jautājumu laiks – kāpēc mēs te esam, kas mēs esam, kas ar mums notiek pēc nāves. To es zinu pati, jo pirms aizmigšanas viņa šos jautājumus uzdod arī man. Dārziņā viņa esot teikusi, ka pēc nāves viņa būs koks, tā esot teicis tētis. Visa lielā prātošana dārziņā notiekot pusdienlaikā – viņa sēž pie audzinātājas Tīnas galda kopā ar citiem bērniem, un tad tikai sākoties prātuļošana. Tā nesen viņa ar draugiem aizdomājusies, kā ir būt cilvēkam bez rokām un vai ir iespējams bez rokām paēst. Beidzies ar to, ka Una sēdējusi pie galda un grupas biedri Ville un Eliass viņu barojuši.

Viņiem visiem dārziņā pietrūkšot Unas, saka Aleksanders. Un man liekas, ka šajā brīdī nodevīgs mitrums ir ne tikai manās acīs. Bet varbūt tas vecākiem tā vienkārši liekas.

Buļļi un bulles

Atzīmējam Zviedrijas dienu ar pikniku pie Edsvikena un tad peldēšanos āra publiskajā baseinā. Pie baseina ir neliela kafejnīciņa. Una man pieglaužas un lūdzas: - Mammu, es gribu vienu bullīti! Vai nopirksi man pēc peldēšanās vienu bullīti?

Pirmās desmit sekundes esmu pilnīgā neizpratnē: - Koa? Kādu bulli, meitiņ?!

Kopš šīs dienas mums ir liela smiešanās katru reizi, kad runājam par kanēļmaizītēm vai citām bulciņām, kuras zviedriski visas ir ‘bulles’.

Zvaigžņu ķērāji

Una pārnes no dārziņa paštaisītu “grāmatu”, kurā būšot visi viņas izgudrojumi. Jo viņa ir “uppfinnare”. Pirmais izgudrojums jau ir gatavs. Tā ir virve ar cilpu galā – tāds kā laso, ar kuru varot noķert zvaigznes.
Saku: - Vienīgi vēl jāizdomā, kā tikt tām zvaigznēm pietiekami tuvu. Una: - Tas nekas, vajag vienkārši garāku virvi. Nu labi. Un tomēr: - Bet ko mēs ar tām noķertajām zvaigznēm darīsim?
Šis jautājums paliek neatbildēts, bet liekas, ka svarīgs tas ir tikai man.

Ēšanas lietas tur, otrā pusē

Trīs nedēļas ceļojam pa ASV Dienvidrietumu štatiem un Kalifornijā izbaudām vai katru iespēju mieloties ar suši un citiem no jūras nākušiem ēdieniem.
– Es gribu ēst ar sušu dakšu! – paziņo Una un meklē irbulīšus.

Bet Uvis, nonācis okeāna krastā, kur visas klintis apaugušas gliemežvākiem, kautrīgi apvaicājas: – Te ir tik daudz garšīga ēdiena! Vai mēs to varēsim paņemt līdzi vakariņām?

Brokastu sapnis

Modinu Unu. Viņai patīk no rītiem celties drusku vēlāk, kad pārējie jau paēduši un devušies dienas gaitās.
- Mamm, tu jau paēdi? 
- Jā, kaut ko iekodu. 
- Es gan neko neesmu ēdusi. Pat sapnī nē.

Zaptes kārdinājums

Kā sauc to, kas pa nakti ir ēdis no ledusskapja zapti? Una zina: - Zagteris!

Nebēdņi un laiks

Šodien ar Stokholmas Latviešu Skolā ar Nebēdņu klasi nodarbībā spēlējām bērnu Alias - visi ar aizrautību gan minēja, gan skaidroja vārdus. Kad rādīju smilšu pulksteni un vaicāju, kas tas ir, mūsu Nebēdņi, kas parasti izceļas ar viedokļu daudzveidību, visi vienā balsī atbildēja: - Tas ir LAIKS.

Par degunu un tualeti

Unai iesnas: - Man degunā jūtas kā tualete.

Par pupiem un skeletu

Una čamda savas ribas: - Man zem pupiem ir skelets!