Šopavasar gandrīz nejauši ieklīdu kādā tulkotājiem domātā pasākumā (kafija un uzkodas par velti, diemžēl komplektā ar patiešām nejēdzīgām SDL Trados Studio - tulkošanas rīka prezentācijām); kā parasti, interesantākās sarunas vedās pie kafijas galda. Iepazinos ar kādu vīru labi gados, kurš tāpat kā es atcerējās vecos labos laikus, kad lielākais klients bija IBM tulkošanas centri un galvenā rūpe tulkojumos bija kvalitāte. Viņš tad arī izstāstīja pamācošo stāstu par savu draugu, medicīnas doktoru, kas strādājis Karolinska institūtā un piehalturējot sācis tulkot patentu tekstus. Tā kā Eiropā jau izsenis patenti jātulko visās to valstu valodās, kurās patentu grib aizsargāt, tad tulkots tiek milzīgs teksta daudzums. Šie tulkojumi nogulst patentu valžu biezajās, putekļiem klātajās mapēs, un laikam jau par tekstu kvalitāti neviens krokodila asaras neraud. Un patiesi, arī mūsu stāsta varonim šis darbības virziens esot izrādījies tik viegls un ienesīgs, ka puisis pametis citus darbus, pārvācies uz māju Stokholmas arhipelāga šērās, gulējis šūpuļkrēslā pie jūras un ierunājis tulkojumus diktafonā, pēc tam sekretāre tulkojumus ievadījusi datorā. Viss gājis kā pa sviestu līdz, šķiet, kādam 2008. vai 2009. gadam, kad Zviedrija kopā ar vēl 13 Eiropas valstīm parakstīja t.s. Londonas vienošanos, kas ļauj reģistrēt patentus arī bez tulkošanas. Citu tulkošanas darbu veikšanai kvalifikācijas tomēr trūcis, medicīnā atgriezties bijis par vēlu, un mūsu stāsta varonis šodien vadot taksometru pa Stokholmas ielām.
Morāle - ja kaut kas ir ļoti viegli, tad iespējams, ka tas nav for real.
Brauksiet kādreiz Stokholmā ar taksīti, noteikti apjautājieties vadītājam, vai tik viņš agrāk nav strādājis Karolinska institūtā. Aizraujoša saruna garantēta.
