par prinčiem

Sēžam, vakariņojam, pļāpājam, atraisās mēles un sirdis. Una pagriežas pret mani un, drusku samulsusi, atzīstas:
- Mammu, zini, Edvīns ir mans puika dārziņā.
Tad piemetina:
- Un arī Gustavs.
Vēl pēc brīža:
- Bet Edvīns ir mans princis.
Tad vēl:
- Un Gustavs arī. Bet tikai drusciņ.

par būtisko

Auksts, tumšs vakars. Didzis skatās, skatās pa logu, tad nopūšas:

- Kā man nepatīk ziema...

- Tāpēc ka auksts?

- Nē.

- Tāpēc ka tumšs?

- Nē.

- Nu kāpēc tad?

- Tāpēc ka nevar laukā spēlēt futbolu.

mana meita

Una deju nodarbībā ir pati mazākā meitene, citas jau pāris gadu vecākas un graciozākas. Kniksis viņai vēl nesanāk, toties lēkāšana izdodas no visas sirds un ar visu svaru.

Didzis to vēro, vēro, tad vēršas pie manis ar secinājumu:
- Mūsu Una gan danco kā no laukiem.

Un piebilst:
- Tas viņai laikam no tevis.

:DDDDDD jeb dēla dāvana draudzenei devītajā dzimšanas dienā

Daudzbērnu ģimenē nav viegli ar kaut ko izcelties. Unas oranžos nagus jau pēc pāris dienām aizēno vecākā brāļa vēlme savai draudzenei devītajā dzimšanas dienā dāvināt - ne vairāk un ne mazāk - mobilo telefonu.

Jo ko gan citu lai viņai dāvinot.

Lopi pļavās, sumpurnis klāt, dumpis gatavs

Katram, kurš žēlojas, ka latviešu folklorā vienas vienīgas sērdienītes, baltie tēvi, antiņi un Skalbes kaķīši, kas pagriež otru vaigu saviem pāridarītājiem, iesaku izlasīt pasaku par Kurbadu. Pagaidām tas ir vienīgais no latviešu kultūras mantojuma, kas manos dēlos izraisa patiesu interesi.

Te daži citāti:

Labi. Kurbads cērt, cik jaudas. Nokrīt jau viena galva, bet tūliņ trīs galvas ataug vietā. Redzēdams, ka tā galā netiks, tas atsviež zobenu un ieķeras kailām rokām milzim sprandā. 

..kuru galvu dēls nocirta, tur māte* spēra tik stipri, ka baltas dzirkstenes šķīda un nocirsto vietu izdedzināja, tā ka jaunas galvas vairs nespēja pieaugt. Maz acumirkļos milzis guļ kā bluķis.
*ķēve

Kurbads nocērt vēl tās trīs atlikušās galvas un tad iedrāž rumpi peļķē.

Reče nu, sumpurnis klāt, izzīž acis un nosit ar krusu tagad gadu no gada putna bērnus.

Ja nav gaļas, tad putns nespēj nest. Nekā darīt! Kurbadam jāizgriež ar zobenu sev pašam kreisajai kājai ikri un jābaro ar tiem, kamēr sasniedz malu.

-Ja tu sumpurni pārvarētu, tad sumpurņa putns aiz pateicības tevi aiznestu uz virszemi. 
-Tad labi! Laid tūdaļ lopus viņa pļavās, lai tieku pie kaušanās.
Lopi pļavās, sumpurnis klāt, dumpis gatavs.

Cepuri nost - kāds izteiksmes spēks, kāds lakonisms sešos vārdos! Ne haikas, ne Kventins Tarantīno nestāv ne tuvu.

Lopi pļavās, sumpurnis klāt, dumpis gatavs.

klasika

Didzis šodien pēc skolas pirmoreiz ciemojas pie klasesbiedrenes. Pārradies mājās, sēž sapīcis un domīgs, ēst negrib, spēlēties negrib. Apsēžos blakus, aplieku roku ap pleciem. Sēžam, klusējam. Tad saņemos un jautāju: - Kas, dēls, par desām? Kaut kas noticis? Negāja labi pie Selīnas?
Didzis: - Aifonu nevaru atrast jau divas dienas.

ēdiens vai netīrums?

Aizrādu Uvim, ka vakardien vilktās bikses ir netīras un jāliek mazgāties, bet viņam ļoti gribas vilkt tās arī šodien.

- Tas nav netīrums, tas ir ēdiens! - viņš man saka.

Te iejaucas varen gudrais vecākais brālis Didzis: - Ēdiens ir netīrums, ja viņš ir uz biksēm!

par pieticību aizmirsa

Didzis saka: - Man ir četras gudrības (šķiet, ar to domājot "labas īpašības"). Es esmu gudrs, viltīgs un gaumīgs.

saruna par kājām

Tēva un dēla saruna pie vakariņu galda.
- Kuru [vistas] kāju ēdīsi, labo vai kreiso?
- To, kura tālāk no dibena.

Vispār pēdējās dienās gatavojam visu, ko konceptuāli gribējām gatavot nupat aizbraukušajiem ciemiņiem, bet kaut kā nekad nesanāca laika vai spēka:
- indiešu koftas (uzcepām grilā vakar, ēdām vakar vakarā, ēdām šodien pusdienās un ēdīsim vēl rīt pusdienās) ar gardo tomātu salsu
- krāsnī ceptu vistu ar kafiju un ķiplokiem (nupat, šai sakarā arī saruna par kājām)
- Tīnas ābolkūku (vēl krāsnī - oi, ka nepiedeg!....)

krikumi jaunā mācību gada sākumā

- Māsa gan būs baigais zaķis! - tā Didzis. - Paskaties, kādi viņai zobi!

-------------------

- Es esmu aizmirsis to valodu, ko runā dārziņā! - tā Uvis.

------------------

- Didzi, vai tev kādi jauni bērni arī klasē šogad? - jautāju, zinādama, ka savi pieci, seši jaunie ir gan.
- Jā, ir.
- Un kā viņus sauc?
- Linda.

bērni - no kādas planētas?

Didzis šodien nu pilnīgi ne savā ādā, tad nesakarīgi dauzās, tad raud, dara pāri te brālim, te māsai, rāpjas man klēpī kā mazulis, histēriski smejas, atkal raud... Vainoju sevi par to, ka šodien īpaši agri aizbraucu un īpaši vēlu biju atpakaļ. Vainoju sevi par to, ka atbraucu nervoza. Vainoju sevi, ka kopumā pārāk daudz laika veltu darbam un pārāk maz - bērniem. Vainoju sevi par to, ka bērniem jādzīvo starp divām kultūrām. Vārdu sakot, vainoju sevi.

Kārtējā histēriskā raudiena vidū nometos blakus uz ceļiem un mēģinu noskaidrot, kas īsti par lietu. Vai skolā slikti gāja, vai kāds pāri darījis, vai galva sāp, kaut kas cits sāp, vai ēst gribas, vai gulēt gribas, vēl kas? Saliekot kopā saraustītās frāzes starp šņukstiem un raudām, izlobu notikušās nelaimes jēgu - atnācis mājās un nav varējis atrast savu veco Ninjago bleibleidu, un jau nodomājis, ka tas pazudis.

Par karmu. Un futbolu. Amerikāņu

Jau 90to gadu vidū zināju, ka ar amerikāņu vīriešiem man nekas nopietns sanākt nevar principā, jo ne es gribēju zināt, kādu sporta veidu pārstāv Green Bay Packers, nedz vispār biju gatava saskatīt kādas nebūt jēgas pazīmes šajā visdīvainākajā no sporta spēlēm. Mēs, eiropieši, spēlējam sokeru, es mēdzu teikt (neba ka baigi daudz zināju par Eiropas futbolu).
Kāpēc šis stāsts? Kā teica Rainis, visumā viss uz mūžu dzīvo. Acīmredzot no savas karmas neizbēgsi. Guntis nupat atklājis, ka mums rāda visus play-offus - kas laikam nozīmē aizraujošus vakarus pie tv līdz pat februāra sākumam. Vai vidum. Vai līdz basketbola/formulas sezonas sākumam. Vai kaut kā tā...

par kontrolieriem

ai nu cerams tie streikojošie spāņu gaisa satiksmes kontrolieri dabūs ko gribēja - bet es sestdien tiešā Lisabonas-Stokholmas reisa vietā dabūju atceltu reisu, tiklīdz biju nodevusi bagāžu un piereģistrējusies, tad absolūtu informācijas haosu ar ieteikumiem stāvēt dažādās pareizās un nepareizās rindās, līdz beidzot ar gandrīz trīs stundu kavēšanos devāmies uz Oslo (ar nelielu līkumiņu izvairoties no Spānijas un pārlidojot Īriju), tur pavadījām 30 min. lidostā, neizkāpjot no lidmašīnas, un neilgi pēc desmitiem vakarā laikam beidzot biju mājās.

taču patiesībā visvairāk gribēju pastāstīt par Arlanda Express (lidosta - Stokholmas centrs) vilciena biļešu kontrolieri. Pamanot, ka rokā turu papīra glāzi ar karstu tēju (nevis biļeti, kuru viņš nāca pārbaudīt), puisis smaidot paņēma manu tēju un teica, ka paturēšot, kamēr es atrodu biļeti. Tas notika tik zibenīgi un eleganti, ka es pati vēl nepaguvu sākt minstināties un pārdomāt, kur likt karsto tējas glāzi, kamēr rokos pa somu biļetes meklējumos. VIŅŠ kā jau profesionālis visu šo notikumu turēja savās drošajās rokās, VIŅŠ jau iepriekš zināja un redzēja, kāda būs mana problēma un kā man palīdzēt, pirms es vēl šo problēmu paguvu apzināt, verbalizēt vai realizēt. VIŅŠ tādēļ nejutās ne pazemots, ne izmantots, bet gan priecīgi un vienkārši PILDĪJA SAVU DARBU.

Var jau būt, ka tā notiek tikai Arlanda Express un varbūt tas ir apzināts āķis, kas domāts, lai 'paņemtu' pasažiera lojalitāti. Bet tajā brīdī - pēc Lisabonas haosa, informācijas trūkuma un nepareizās informācijas no dažādiem lidostas dienestiem - man šis nozīmēja tikai vienu: jā, forši, esmu atpakaļ Zviedrijā.

par sievām

Didzis paziņo: - Es negribu precēties, gribu vienmēr palikt brālis! (Tā viņam šobrīd liekas 'vai nu-vai' tipa izvēle.)
Prasu: - Kāpēc?
Didzis: - Jo sieva liek darīt visādus darbus un pārcelties dzīvot uz citu vietu.

Sarkstu, bālēju un nesaprotu, no kurienes tāds priekšstats varētu būt radies.

ko mēs nepamanām

atcerējos vienu storiju no atvaļinājuma, ko gribējās piefiksēt sērijā "Par Didzi"

Atbrauca ciemos Didža draudzene Monta ar mammu un māsu; Didzis aiz prieka uzvedās trakāk nekā iespējams - kā pilnīgi apstulbis lēca, plēsa, kliedza, ārdījās. Monta, tomēr jau piecarpusgadus liela, tā skatās, skatās uz viņu un tad man saka: - Bet viņš taču ir pilnīgi dulls!
Un ko es, dēla māte, varu viņai teikt? Saku: - Bet protams, Monta, vai tad Tu agrāk to nebiji pamanījusi?
Nabaga Monta - un viņa bija tā raudājusi, kad šitais mauglis/tarzāns brauca prom uz Zviedriju; pavadīja viņu, ar sarkanu rozi mājot no otra Daugavas krasta, viņas mamma baidījās pieminēt Didža vārdu, lai nesāktos asaru plūdi...
Un tā mēs visas, ar rozā brillēm - līdz kādu dienu saprotam - bet viņš taču... ir tāds, un šitāds, un šitāds!

par šopingu un laulību (filmās)

mana vecmeitas svētdiena - viena, bez puišiem, gan lieliem, gan maziem - ko gan varēju iesākt? nu jā, gribējās kaut ko sev nopirkt pēc ilgiem laikiem. negāja tik viegli - vispirms izrādījās, ka iecerētās bodes svētdienā ciet. tad nācās meklēt citas, kas vaļā - kas jau nedaudz ierobežoja (varbūt atviegloja?) izvēli. tad milzīgā ņemšanās, atlasot, apčamdot, gribu-negribu, der-neder, piestāv-nepiestāv, citas-tādus-valkā-bet-vai-es-neesmu-par-vecu-resnu-nopietnu-utt, vai-tas-ies-kopā-ar-šito, vajadzēja-tomēr-ņemt-tās-otras-kurpes-jo-ietu-klāt-šitai-kleitai... un visbeidzot pārnesu visu to mājās, velku - un tiešām, nekas ne ar ko nesapas, darbam par nenopietnu, iziešanai man īsti nevajag... vārdu sakot, liela brēka par neko :-)!
kad paaugšos un varēšu to atļauties (resp., kad sasniegšu pietiekamu vecumu, lai man būtu vienalga), staigāšu rimčikā iegādājamās biksēs un tēkreklos - principā.

bet svētdiena vienalga sanāca jauka - pierādot, ka vienu dienu varu izturēt arī bez puišiem. beidzas tā arī jaukā izskaņā, noskatoties tādu ritīgi ģimenisku filmu kā "Revolutionary Road" - kur viena no tēzēm - ilgtspējīgas laulības pamats ir viena dzīvesbiedra spēja izslēgt savu dzirdes aparātiņu un neklausīties, ko runā otrs... vienīgais dienas mīnusiņš - varbūt vajadzēja pārbaudīto vērtību "Magnoliju" skatīties - šī tomēr īsti nedavilka. lai gan šī varbūt pat bezcerīgāka, ne tik absurda. viena jauka amerikāņu meitene aiziet bojā tik tādēļ, ka vīrs grib scrambled eggs un pārdot kompjus un negrib domāt par savas dzīves jēgu parīzē.

par skandināvu sievietēm

šodien mani puiši smilškastē palika vaļā mutēm... saģērbti kā jau daždien latviešu puikas maija pievakarē, kad saule rietā un vēsums piezogas kauliem - garās biksēs, kurpītēs, vieglās jakās, lakatiņu ap kaklu, cepurītes galvā. te pēkšņi aiz smilškastes krūmiņiem parādās sieviete-dieviete, vecumā ap trīs gadi, gandrīz pilnīgi plika - vienās plānās apakšbikšelēs. vaļējiem matiem plīvojot, jaunā skandināviete izspraucas cauri apstādījumiem (drusciņ saminstinās, jo ērkšķi tomēr duras kailajās roķelēs un puncī) un iekšā smilškastē, kur ar lāpstiņu cenšas uzmest smiltis pārsteigtajiem, klusā apbrīnā sastingušajiem "poikoriem". pēc laiciņa parādās arī amazones tētis, kurš nesekmīgi mēģina stāstīt meitai, ka viņai ir drusku par maz apģērba un ka puikām nevajadzētu mest virsū smiltis. beidzot zilonīša Dembija filmas pieminēšana tomēr liek jaunajai dāmai pārdomāt un piekrist doties uz mājām.

to, kā mani puiši uz viņu blenza, aprakstīt nespēju - piedodiet.

citi sasniegumi

Guntis lūdza pierakstīt, ka viņš ir saskrūvējis:

- 1 gab. galdu

- 6 gab. krēslus

- 1 gab. tabureti

- 1 gab. bērnu krēsliņu

- 1 gab. dīvānu

- 2,5 gab. plauktu konstrukcijas sienas skapī

- 1 gab. divstāvīgu gultu (arī ļoti sarežģītas konstrukcijas)

un tūliņ skrūvēs vēl viskautko

ā, un vēl pielicis dažas lampas