vēlības un atkarības, skabargas un cietais roks

Didzim vesela valodas pērļu virtene izbirst vasaras sākumā, kad atbraucam garajā brīvlaikā uz Latviju. Šķiet, ka abas valodas viņa galvā satiekas, un pa vidu rodas putra. Te nu daži "pērļu putras" piemēri:

- Es gribu klausīties cieto roku.

- Vai šitai zivij ir daudz skabargu?

- Pēc jaunības cilvēkam nāk vēlība.

Taču pienāk vasaras beigas, esam atpakaļ Zviedrijā, un nepaiet ne pāris dienas, kad Didzim kļūst garlaicīgi:
- Kad mēs pārcelsimies uz nākošo valsti?
Es, gluži apmulsusi:
- Bet vai tad tev nebūs žēl atstāt savus draugus?
- Nekas, man būs citi.

Plāni par nākamo valsti gūst skaidrākas aprises Bergenas ceļojuma laikā. Didzis pilnīgi un galīgi saslimst ar kalniem. Kā tas gadās, kā ne, bet runājam par Skandināvijas vēsturi. Didzis paliek gluži dusmīgs, uzzinot, ka Norvēģija ir dabūjusi neatkarību (kuru viņš gan nez kāpēc dēvē par atkarību) no Zviedrijas. No tiesas dusmīgs - cik vien septiņgadīgs puišelis var būt dusmīgs.
- Kāpēc Norvēģijai ir visi kalni un Zviedrijai nav? Tas ir ļoti slikti, ka viņi dabūja atkarību. Ja viņi nebūtu dabūjuši atkarību, te būtu Zviedrija, un mēs te varētu dzīvot.

Una gibs, Una negibs

Una šovasar ļoti labi zina, ko Una gibs, ko Una negibs.
Panķeris ļoti bieži ir tas, ko Una negibs - bet pūdiņā arī vēl īsti nesanāk. Toties uz desām kopačis ir vajadzīgs akurāt vienmēr, gluži kā brāļiem. Katram savas vājības - Una zina, ka mammai, piemēram, no rītiem ir vajadzīgs kafijs. Tad varēs mammu pierunāt arī uz "bitīt ložu dārziņā" apmēram 25 reizes no vietas. Un mamma nevar vis sacīt, ka pietiek - tad Unai var uznākt laudiens. Dārziņā Unai patīk, tomēr mājās labāk - pašai savi latiņi, ieliek tur lellīti un midzina ar kādu no savām mīļākajām šūpļadziesmām - viena ir par vilku un zaķīti, nu tā, kur "es slaida skaista" zaļoksna, vai otra - par kumeliņu un nokritušu cepulīti.

Nu kaut kā tā mums apmēram ir gājis šovasar.

jabaibeju vasara

Uvis šovasar mani pāris reizes pārsteidz ar to, ka "man nāk raudiens par ne par ko". Atceros savus četrgadnieces vakara raudienus bez iemesla, un i tagad mitruma lāses sariešas acīs. Lai gan tā gluži nav pareizi, man iemesls bija - diena bija pagājusi, par to arī raudāju. Bet varbūt vienkārši mēs abi ar Uvi pārāk agri atmetām pusdienlaika guļamreizi, un nekāda cita metafizika te nav pie vainas, bērns uz vakaru noguris un raudulīgs un viss?

Vēl Uvja valodiņas šīsvasaras zelta fondā noteikti jāpievieno jabaibeji - nu tie, no kuriem mamma cep kūku - tie garie, skābie kāti, kurus var mērkt cukurā un grauzt (bet nu nekas īpašs jau nav).

Pavisam konkrēts ieguvums šovasar ir Larss Skrāpainis, balti ruds tamborēts kaķis no Dziesmusvētku tirdziņa Vērmanes dārzā. Vārda autors ir Uvis, tikai viņš to izrunā apmēram tā - Lajs Skjāpainis.

Un vēl jau vasara nav pavisam pagājusi.

par aizmirsto trolli

Uvis mazgājoties lūdz, vai varu vakarā stāstīt tālāk pasaku par kalnu trolli, kuru iesāku Bergenas ceļojuma laikā. Kā lai bērnam atzīstos, ka ne tikai neesmu izdomājusi solīto turpinājumu un nobeigumu, bet esmu jau aizmirsusi, kā šo pasaku iesāku? 

Kad uzeju augšā pie bērniem, Uvis savā gultiņā jau aizmidzis. 

mūsu garā pupa / our magical bean

Šopavasar kādā aprīļa rītā saņēmu divas ziņas. Viena bija no brāļa par to, ka mūsu Latvijas dārzā, kā norunāts, iepriekšējā vakarā iestādījis ķiršu koku. Otra bija par to, ka tai pašā naktī mūžībā aizgājusi manas zviedru kolēģes Lindas mazā meitiņa Alise.

Es viņu pavisam īsi redzēju tikai vienu vai divas reizes, vēl pavisam maziņu, bet iepazinu viņas mammas blogā mybravegirlalice. Alisei bija nedziedināma, iedzimta muskuļu slimība, un viņa nodzīvoja vienu gadu. Tikai gadu? Veselu gadu? Alises mammas blogā redzams, ka tas ir mīlestības un abpusējas došanas pilns gads – gads kā vesela dzīve. Gads, kas māca piedzīvot katru dienu kā brīnumu.

Sestdien Zviedrijā ir Alises piemiņas brīdis. Es Alisi pieminēšu šeit, pie mūsu ķiršu koka. Gribu kā katru gadu būt klāt mammas dzimšanas dienā. Alise sapratīs – viņa zina, cik svarīga ir mamma.

Mūsu dārzā katru dienu skan bērnu smiekli , raudas un klaigas, kāds cep smilšu kūkas, kāds skrienot sasit celīti un raud, cits slejas kājās un mācās staigāt, kāds ar krītiņiem uz plāksnītēm zīmē burtus, vēl kāds pie dārza vārtiņiem mēģina tirgot paša salasītas upenes... Pa vidu aug ķirsis, neticami ātri stiepjoties pretī debesīm un pāris mēnešu laikā kopš aprīļa izaugot vismaz par metru. It kā viņam tur augšā būtu kāds jāsatiek. It kā viņš būtu tilts vai garā pupa, pa kuru līdz mums atnāk mākoņu bērni, ieklausās un klusi smejas līdzi smalkās, sudrabotās balstiņās pāri klusumam.
 
_______________

On an April morning this spring, I received two news. One was from my brother, who wrote that, as agreed, he had planted a cherry tree in our garden in Latvia the day before. The other news was about the passing away of little Alice, daughter of my Swedish colleague Linda on the same night.

I only saw her once or twice when she was very small, but got to know her through her mother’s blog mybravegirlalice. Alice had an incurable muscle disease, and she lived a year. Just a year? A whole year? Linda’s blog shows that it is a year of love and mutual giving, a year that is a whole lifetime. A year that teaches how to live each day as a miracle.

This Saturday, there will be a remembrance ceremony for Alice in Sweden. I will mark it here, looking at our cherry tree. Like each year, I want to be at my mother’s birthday here in Latvia. Alice will understand. She knows how important mothers are.

Each day there are children laughing, crying and shouting in our garden; someone is making sand ‘cakes’, somebody trips over while running and cries over a hurt leg, someone else is learning to walk, someone is learning letters by drawing them on the tiles, yet somebody else is trying to sell hand-picked berries to neighbours at the garden’s gate… Amidst, the cherry tree grows towards the sky incredibly fast, at least by a metre within a few months. As if it has to meet someone up there. As if it is a bridge or a magical bean growing into the sky, on which the cloud children reach towards us, listen in and laugh softly together with us in tiny, silvery voices across silence.