domas

Rīgas Laika rakstā par amerikāņu fiziķi Fainmanu saņemu atgādinājumu par domu nemirstību, citēju, "viss manās smadzenēs reiz notikušais ir saglabājies starojuma formā un patlaban turpina klaiņot Visumā. Nevar noliegt, ka tā ir sava veida nemirstība...", un tā tālāk, un tā joprojām.

Pietiek tikai izlasīt kaut ko tādu, lai galvā ienāktu pilnīgas stulbības vai, vēl trakāk, neķītrības, kuras nu, Raiņa vārdiem, visumā uz mūžu dzīvos. Kāda drausmīga kloāka gan ir šis elektromagnētiskā starojuma visums! Sešgadnieks Didzis, naktī nelaikā pamodies, raud par to, ka cilvēkiem jāmirst; ne mazāk šausmīga man šķiet doma, ka viss, pilnīgi viss tiek saglabāts elektrisku impulsu formātā uz mūžīgiem laikiem vai vismaz tik ilgi, kamēr nozūd kādā melnajā caurumā. Un kas notiek tajā, nezinot neviens.

ekrāns melns un neparasts

Vai veselu mūžību - kopš 1996. gada rudens - man vienmēr ir bijis darba dators, kuru izmantoju tikai es, un šajā datorā parasti ir bijusi arī mape "Intimates", kurā glabāju ar darbavietu nesaistītas savas lietas, piemēram, CV un pieteikumus citiem darbiem, šādas tādas bildes, kādus pierakstus, jāatzīst, arī kādas haltūriņas... Ik pa laikam mainot darbu, mapju struktūra pamazām kļuva sarežģītāka, jo vecos privātos dokumentus ņēmu līdzi kā "legacy", izveidojot mapes ar, piemēram, šādiem nosaukumiem: Vecais_darbs/Intimates un Vecais_vecais_darbs/Intimates. Līdz beidzot pirms pāris gadiem parādījās arī mājas dators, kurā tad sabāzu visas vecās intīmās mapes, divas Trados versijas, veselu čupu tulkošanas rīku demo, visādas citādas noderīgas lietas. Jau labu laiku dažādas pazīmes liecināja, ka nabaga vecajam IBM/Lenovo grūti to visu pavilkt, taču es tās ignorēju, - līdz kādā jaukā jūnija rītā ekrāns noraustījās, nomirgoja un izdzisa. Izdzisa pavisam - nelīdzēja ne restarta pogas, ne citas darbības, un visbeidzot Rīgā arī profesionāļi apstiprināja: pagalam ir. Tagad atliek tikai gaidīt augusta beigas, kad uzzināšu, vai un ko varu atgūt no back-up kopijām, kas glabājas Zviedrijā - tās gan, baidos, ir vismaz pāris gadu vecas :-(.

Pēc šī atgadījuma ieslīgu īstā digitālā depresijā, kad neceļas ne roka, ne doma; visi cilvēka centieni liekas bezjēdzīgi kā zīmes smiltīs jūras malā; viss niecīgs, zūdīgs, sīks un nejēdzīgs, tas izzudīs, izdzisīs, taps izdzēsts, izmests, aizmirsts. Tikai pamazām sāku atgūties, jau pa kādam tvītam, jau kārojas blogā šo to ierakstīt. Pats bēdīgākais, ja būšu pazaudējusi Didža valodas pērles, kuras līdz 2010. gada pavasarim pierakstīju vienkārši failā. Ja nu kādam esmu sūtījusi vai devusi izdrukātu šo dokumentu ar nosaukumu "Arī ežiem aug mati" - dodiet ziņu!