Om dans och språk: mācos rakstīt zviedriski

Kāds atkal māca mani rakstīt - šoreiz zviedru valodā un valodas kursos tiem, kam zviedru valoda ir otrā (vai n-tā) svešvaloda. Iemesls šī gabaliņa tapšanai bija uzdevums intervēt kādu un izveidot no intervijas nelielu reportāžu. Paldies Zitai par interviju, Katrīnai par rediģēšanu un vēstniecībai par viesmīlību!

Om dans och språk

Vi träffas på Odengatan 5. Lettlands ambassad i konungariket Sverige, står det på skylten. Röd-vit-röda flaggan fladdrar i vinden. Några kvinnor tjattar ivrigt på lettiska trots att de första dropparna av regn börjar att falla från den grå himlen.

- Ska vi gå in? – Jag är inte klädd för vädret. Efter sju år här i Stockholm borde jag ha vetat bättre. Men jag skyndar också för att jag har ett dolt uppdrag att utföra.

Vi går uppför trappan, och jag leder en av kvinnorna till en fin soffa i mjukt skinn. Zita sätter sig rakryggad som en fura - eller som ett nytt ljus, skulle vi säga på lettiska. Ovanför henne hänger en vacker tavla, en stilleben med svampar. Förmodligen av en lettisk konstnär, även om svampar är, mer eller mindre, samma i båda länderna. 

- Hur började du dansa och varför?

Zita har varit i Sverige en hel evighet, hon jobbar på en svensk förskola och pratar flytande svenska. Zita byter språk utan att det märks. Det är bara för mig som det känns obekvämt att använda svenska istället. Men idag ska vi inte tala om språket. Eller är det om ett språk ändå?

- Jag började dansa på grund av min man därför att han kunde dansa, jag kunde sjunga. För att kunna göra något tillsammans så valde vi att dansa tillsammans.

Jag har sett hur Zita och hennes man Valdis dansar på våra folkdanskvällar. Båda ser ut som professionella dansare. Det är svårt att tro när Zita poängterar en gång till att hon dansade inte som barn eller tonåring. Hon började först här, i Sverige. Men nu är hon “flytande” också som dansare.

- Dansar ni bara lettisk folkdans eller andra sorter av dans också?

- Vi började med lettisk folkdans. Och sedan fortsatte vi lite med bugg och lite med tiodans, men nu är vi tillbaka till folkdans igen. Nu har vi ”Stokholmas Spelmani”, vår folkdansgrupp.

Som tur var hittade Zita och Valdis en del människor som kände till ett annat “språk”. De kunde inte dansa, de kunde inte sjunga så bra, några kunde inte bra svenska heller, men de kunde spela olika folkinstrument! Innan 2014 har Zita och Valdis dansat och lärt andra att dansa till levande dansmusik.

- Varför fortsätter ni?

Zita tittar på mig storögt, det måste ha låtit som en konstig fråga. En onödig och meningslös fråga.

- Varför dansar man, generellt? – Jag försöker igen. Hon har många svar till detta.

- Det skapar ju glädje. Det är väldigt roligt. Det är en utmaning, det är mycket bra träning för hjärnan och ett väldigt roligt sätt att umgås. Det är listfilt… listfylt… lustfyllt. – Ibland gör även Zita misstag med svenskan. Vi skrattar båda i förståelse över att vi alla kan göra misstag även om vi tror att vi har behärskat någon kunskap, språk eller dans. Det är viktigast att ha det roligt. Och att fortsätta.

- Och varför är du här idag? – Det vet jag redan, men frågar ändå. Zita skrattar igen lite förvirrat.

- Du och jag, vi ska presentera vår folkdansgrupp för den nya lettiska ambassadören. Du ska berätta om musik, jag om dans. Han vill träffa företrädare för de lettiska organisationerna i Stockholm.

Nu är det verkligen dags att slutföra vårt lilla danssamtal på svenska och byta till lettiska. Jag stänger av inspelningen, och vi fortsätter till smörgåsar och diplomatiskt småprat.

Plūkt vai neplūkt, tāds ir jautājums

Una sev neraksturīgi ir gluži samulsusi: – Mamm, Gudruna teica, ka mēs Midsommarā iesim plūkt puķes. Bet es taču Amerikā apsolīju neplūkt puķes!
Te nu saduras divas lielas autoritātes – vienmēr dzīvespriecīgā islandiete Gudruna, Unas iemīļotā audzinātāja bērnudārzā, un ASV ceļojumā satiktais bargais amerikāņu parka reindžeris no John Muir milzu sekvoju parka pie Sanfrancisko. Parkā bērni izpildīja dažādus uzdevumus un apņēmās parkā neko nelauzt, neplēst un arī puķes neplūkt, kā balvu saņemot Junior Ranger nozīmīti. Gudruna savukārt turpina dabas bērnu ziemeļeiropiešu tradīciju ap vasaras saulgriežiem plūkt tik visu nost, kas pļavā labs, un nest labumu mājās.
Unas problēmu man izdodas atrisināt ātri (pļava nav parks un Zviedrija nav Amerika), bet pēcgarša kaut kāda tāda tomēr paliek. Un gribas Unas vietā uzdot kārtējo neatbildamo jautājumu – kur tad ir tas pareizais līdzsvars starp dabas iepazīšanu un dabas "konservēšanu"?

Integrācija

- Nē, mēs neesam latvieši, mēs esam zviedrieši, tikai mēs nākam no Latvijas un dažreiz ejam uz Latviju.

Kurš no bērniem šo teica?

vēlības un atkarības, skabargas un cietais roks

Didzim vesela valodas pērļu virtene izbirst vasaras sākumā, kad atbraucam garajā brīvlaikā uz Latviju. Šķiet, ka abas valodas viņa galvā satiekas, un pa vidu rodas putra. Te nu daži "pērļu putras" piemēri:

- Es gribu klausīties cieto roku.

- Vai šitai zivij ir daudz skabargu?

- Pēc jaunības cilvēkam nāk vēlība.

Taču pienāk vasaras beigas, esam atpakaļ Zviedrijā, un nepaiet ne pāris dienas, kad Didzim kļūst garlaicīgi:
- Kad mēs pārcelsimies uz nākošo valsti?
Es, gluži apmulsusi:
- Bet vai tad tev nebūs žēl atstāt savus draugus?
- Nekas, man būs citi.

Plāni par nākamo valsti gūst skaidrākas aprises Bergenas ceļojuma laikā. Didzis pilnīgi un galīgi saslimst ar kalniem. Kā tas gadās, kā ne, bet runājam par Skandināvijas vēsturi. Didzis paliek gluži dusmīgs, uzzinot, ka Norvēģija ir dabūjusi neatkarību (kuru viņš gan nez kāpēc dēvē par atkarību) no Zviedrijas. No tiesas dusmīgs - cik vien septiņgadīgs puišelis var būt dusmīgs.
- Kāpēc Norvēģijai ir visi kalni un Zviedrijai nav? Tas ir ļoti slikti, ka viņi dabūja atkarību. Ja viņi nebūtu dabūjuši atkarību, te būtu Zviedrija, un mēs te varētu dzīvot.

tjā

Tie, kas nezina latviešu valodu, runā zviedriski, - nesen gluži loģiski secina Uvis.

Te Latvija, te Zviedrija

Vakar Edsvikā izstādes atklāšanā Uvis pie savas mīļotās Lara Strunkes gleznas stāsta: - Te ir Zviedrija un te ir Latvija. Un pa vidu ir ūdens. Un tur ir Amerika, bet tur nevar tikt.

remikss a laka gamla stan

Ja samiksē "I like to move it" ar "Gangnam style", iegūst divus latviešu zviedru puišus, kas lēkā un nebalsī auro pa visu māju apmēram šādi:
-A laka, a laka -- Gamla stan*!!! A laka, a laka -- Gamla stan!!!

Neattapos nofilmēt, bet ticiet - bija labi!

______________________
Gamla stan: zviedriski "vecpilsēta"

Ievas gadi sniegā un citi valodiski krikumi

Turpinu tēmu par to, kā valodas izteiksme mainās, bet mēs joprojām saprotam viens otru. Zviedriski par dzimšanas dienu runā kā par 'gada piepildīšanos/izpildīšanos', un tas, izrādās, ir diezgan lipīgi. Puikas saka, "man būs gadi" vai "kad man paliks gadi, es darīšu to un to", un es zinu - viņi runā par savu dzimšanas dienu. Vienmēr interesanta ir tēma par to, kuram gadi vasarā un kuram - rudenī. Tad nu kādā šādā sarunā Uvis konstatē, "Ievai gadi sniegā".

Mani pārsteidz, ka savstarpējās sarunās viņi joprojām parasti izmanto latviešu valodu, lai gan spēlējoties iekšējā balss nereti pāriet uz zviedru mēli. Varbūt palīdz arī tas, ka māsa un vecāki tādi latviski? Šorīt gan no paša rīta guļamistabā Didzis kaut ko Uvim saka zviedriski, un tas dusmīgs atcērt: - Nerunā ar mani TAJĀ valodā!!!

Attīstās arī Unas vārdu krājums. Jaunākais papildinājums, kuru viņa acīmredzami izmanto ar baudu, noliekot brāļus (un nereti arī vecākus) pie vietas, ir: - BEIDZ!
Laikam jau velti liegties, šo vārdu no vecākiem viņa dzird bieži; parasti gan adresāts ir brāļi, ne Una pati.

kuram lielāks

Vienā Stokholmas avīzes lapā darba sludinājumi - meklē arhitektu, medmāsu, programmētāju, darbu vadītāju, skolas direktoru un šefpavāru. Kuram no tiem ir vislielākā kvadratūra, treknākais fonts, garākais apraksts, centrālā vieta lappusē?

Par nostalģiju

Beidzot noķēru sentimentu pēc dzimtenes - divarpus gadus nācās gaidīt! Nu labi, ņemot vērā, cik daudz tomēr esam bijuši Latvijā, varbūt divarpus gadi ir pārspīlēti teikts. Un kur es to sentimentu noķēru.... kauns atzīties! Lai velti nekavētu laiku negaidītā sastrēgumā uz E4 šosejas, iegriezos Šistas/Akallas virziena Statoilā uzpildīt degvielu un pēc ilgāka pārtraukuma pamieloties ar Statoila kafiju un smalkmaizīti. Un tur, Statoilā - viss kā Latvijā!

publiska apņemšanās

Acīmredzot ne visiem naivums pāriet līdz ar vecumu... Nāk rudens, un briesmīgi gribas kaut ko apņemties paveikt. Gribētos domāt, ka publiska apņemšanās veicinās izpildi - vai arī vecums tomēr jau izrādīsies tāds, ka no publikas vairs nebūs kauns? Nu redzēsim.
Tātad, iegādājos grāmatiņu ar divām Strinberja lugām un esmu apņēmusies to līdz Ziemassvētkiem izlasīt. Oriģinālā. Ha?

Viegli

Šopavasar gandrīz nejauši ieklīdu kādā tulkotājiem domātā pasākumā (kafija un uzkodas par velti, diemžēl komplektā ar patiešām nejēdzīgām SDL Trados Studio - tulkošanas rīka prezentācijām); kā parasti, interesantākās sarunas vedās pie kafijas galda. Iepazinos ar kādu vīru labi gados, kurš tāpat kā es atcerējās vecos labos laikus, kad lielākais klients bija IBM tulkošanas centri un galvenā rūpe tulkojumos bija kvalitāte. Viņš tad arī izstāstīja pamācošo stāstu par savu draugu, medicīnas doktoru, kas strādājis Karolinska institūtā un piehalturējot sācis tulkot patentu tekstus. Tā kā Eiropā jau izsenis patenti jātulko visās to valstu valodās, kurās patentu grib aizsargāt, tad tulkots tiek milzīgs teksta daudzums. Šie tulkojumi nogulst patentu valžu biezajās, putekļiem klātajās mapēs, un laikam jau par tekstu kvalitāti neviens krokodila asaras neraud. Un patiesi, arī mūsu stāsta varonim šis darbības virziens esot izrādījies tik viegls un ienesīgs, ka puisis pametis citus darbus, pārvācies uz māju Stokholmas arhipelāga šērās, gulējis šūpuļkrēslā pie jūras un ierunājis tulkojumus diktafonā, pēc tam sekretāre tulkojumus ievadījusi datorā. Viss gājis kā pa sviestu līdz, šķiet, kādam 2008. vai 2009. gadam, kad Zviedrija kopā ar vēl 13 Eiropas valstīm parakstīja t.s. Londonas vienošanos, kas ļauj reģistrēt patentus arī bez tulkošanas. Citu tulkošanas darbu veikšanai kvalifikācijas tomēr trūcis, medicīnā atgriezties bijis par vēlu, un mūsu stāsta varonis šodien vadot taksometru pa Stokholmas ielām.

Morāle - ja kaut kas ir ļoti viegli, tad iespējams, ka tas nav for real. 

Brauksiet kādreiz Stokholmā ar taksīti, noteikti apjautājieties vadītājam, vai tik viņš agrāk nav strādājis Karolinska institūtā. Aizraujoša saruna garantēta.

bez komentāriem

Stokholma, otrais jūnijs, pulksten vienpadsmit no rīta, termometra stabiņš rāda plus četrus grādus.

par iepazīšanos

jau kādu laiku prātoju, vai tiešām būs atkal jāgaida līdz kopīgajai vēžu ēšanai vasaras beigās, lai iepazītos ar vēl kādu kaimiņu - un, eirēka, šodien atradu oriģinālu un inovatīvu veidu, kā iepazīties ar kaimiņieni. Viņa gan pati vainīga, tik entuziastiski aicināja arī mani ar ratiem iespraukties stacijas liftā, kur jau priekšā bija viņa ar saviem ratiem. Tad mēs abas ar visiem saviem ratiem iesprūdām, iepazināmies, noskaidrojām, no kuras ielas (un valsts) katra esam, kurā bērnudārzā sūtām bērnus, kādā krāsā ir virtuve, izrādījās, viņa nemaz nezina, ka dzīvojam pie "vikingu kalna", taču ir bijusi uz mūsu mājas "visningu" un atceras, kādas mums interesantas koka kāpnes, viņas bērns sāka raudāt un izrādījās, ka pielicis pamperi, es teicu, lai nekautrējas un notīra, taču nevienai no mums nebija mitro salvešu, viņa jautāja, vai drīkst barot ar krūti, es atbildēju, kāda runa, man ratos bija gadījies Uvis, kurš klusēja un kautrējās, mēs ar kaimiņieni kopīgi pukojāmies par slikto lifta servisu, līdz beidzot mūs atbrīvoja - tad neveikli atvadījāmies, kā jau svešinieces, kuras pēc negaidītas tuvības, kas likusies tik dabiska, atkal spiestas atgriezties savās ierastajās lomās

par avantūristi glezniecības eksperti

Avantūristes daba kā īlens maisā nenoslēpjama - kāpēc mans pirmais rakstu gabals nopietnā žurnālā ir par tēmu, no kuras ne vella nejēdzu?

Īpašie laiki

Dārdēdamas, vibrēdamas atveras milzīgās prāmja Stokholma-Rīga autoklāja durvis, pa tām redzamas pelēkas Latvijas februāra debesis. Mašīnā skan radio SWH; Kristīne Želve stāsta par savu tikko iznākušo grāmatu: „Visi stāsti ir par deviņdesmitajiem gadiem.” Es nodomāju: „To pirms atgriešanās Stokholmā vajadzētu iegādāties”. Pēc pāris stundām par deviņdesmitajiem dzirdu vēlreiz. „Deviņdesmitie vispār bija īpašs laiks,” Rīgas Laika rakstīšanas kursu lekcijas audioierakstā saka pasniedzējs.

Atvēruši durvis slavenajai kafejnīcai Osīriss Krišjāņa Barona ielā 31, jūs vispirms nonākat tādā kā vējtverī. Pa labi ir durvis uz pašas kafejnīcas telpu, pa kreisi – aizslēgtas durvis, kas no otras puses aizkrautas plauktiem un acīmredzami netiek izmantotas. Tās ir durvis, pa kurām es vēl joprojām dažkārt staigāju sapņos.

Šīs durvis te nonāca deviņdesmit trešā gada sākumā remonta laikā. Saulainas pavasara dienas rītā Alisona tās pirmoreiz atslēdza un nostiprināja no iekšpuses, lai turētos vaļā. Lielie skatlogi bija tumši, un no ārpuses bija grūti saredzēt, kas notika iekšā. Tur atradās tikai septiņi vai astoņi grāmatskapji, četri gar sienām, pārējie ieslīpi telpas vidū, aiz durvīm novietots ādas imitācijas dīvāns, un telpas dziļumā bija redzams neliels galdiņš ar kases aparātu un divām atvilktnēm. Man bija divdesmit gadu, es mācījos universitātes “angļos” un kopā ar vēl sešiem septiņiem studentiem biju te pieņemta darbā par pārdevēju. Tērpušies tēkreklos ar veikala logo, atklāšanas dienā mēs neveikli maldījāmies gar grāmatu plauktiem. Tie bija vēl patukši, jo lielais grāmatu sūtījums ar kuģi kavējās. Atšķirībā no citām grāmatnīcām deviņdesmito gadu Rīgā, šai grāmatu veikalā nebija letes; pircēji varēja staigāt gar plauktiem, brīvi izvēlēties un pāršķirstīt grāmatas, likt tās atpakaļ plauktā, ņemt atkal citas. Tas bija Aperto libro, pirmais veikals pilsētā, kur varēja iegādāties un pasūtīt jaunas grāmatas no ārzemēm.

Grāmatu veikala vadītājas Alisona un Dženifera bija mani pirmie “ārzemju cilvēki” tuvplānā. Alisona bija sīka auguma angliete nedaudz pāri trīsdesmit, īsi apcirptiem matiem, cauros džinsos un caurā tēkreklā. Viņa nemitīgi dzēra kafiju, izsmēķēja pa cigaretei un uzturā nelietoja gaļu. Alisona smaidīja reti, un kaut kas viņas smaidā – varbūt nevienādie zobi, varbūt sakodiens – atgādināja zebieksti vai citu sīku plēsēju. Taču smieties viņa smējās aizrautīgi un aizgūtnēm. Dženifera bija amerikāniete, tikai dažus gadus vecāka par mums, pārdevējiem, runātīga un smaidīga, un vēlējās, lai visi viņu sauktu vienkārši par Dženu. Abas jaunajā postpadomju zonā bija nonākušas savu vīriešu dēļ. Veikalu bieži apmeklēja Alisonas vīrs, garš, slaids amerikānis vārdā Džeimss jeb Džims, kā visi viņu sauca. Viņš deva padomus Latvijas Bankai un organizēja Eirofakultātes izveidošanu universitātē. Dženas puisis, plecīgs, tumšmatains amerikānis, Rīgā parādījās reti, jo strādāja Viļņā.

Džena pārdevējiem mācīja, kā grāmatas pareizi ietīt melnbaltajā papīrā, kas apdrukāts ar Aperto libro logotipu, kā lietot kases aparātu, kā runāt ar pircējiem. Mums vismaz aptuveni bija jāzina katras grāmatas atrašanās vieta, un Džena šad un tad pabiedēja, ka rīkošot pārbaudi. Bija jāzina, par ko katrā rakstīts, tādēļ brīvos brīžos jāiepazīstas ar grāmatu saturu. Brīvu brīžu netrūka. Grāmatu cenas tiem laikiem bija fantastiskas – lētākās maksāja ap tūkstoti Latvijas rubļu, dārgākās – desmitiem tūkstošu, tādēļ Aperto libro apmeklētāji iegriezās reti, bet vēl retāk – kaut ko nopirka. Mēs ar grāmatām neiepazināmies – mēs rāvām tās cauri ātrā tempā, viens otram iesakot aizraujošākās. Daudzas bija tikai vienā vai divos eksemplāros – ja līdz maiņas beigām nepaspēja izlasīt, tad nākamajā maiņā pēc pāris dienām puslasītā Kamasūtra, Rušdi vai Kundera varēja būt jau nopirkta.

Džena mums ik pēc divām nedēļām izmaksāja algu un piekodināja neiztērēt visu uzreiz. Es neklausīju viņas padomam un par visu naudu iegādājos pirmās brilles, kuras valkāju cauru dienu. Līdz tam, par spīti tuvredzībai, brilles uzliku, tikai galējas nepieciešamības spiesta – lai saskatītu vilciena atiešanas laiku stacijas sarakstā vai mājasdarba uzdevumu uz tāfeles. Tūliņ pēc tam tās atkal noslēpu briļļu maciņā. Vecajām bija biezas, nobružātas lēcas pelēkbrūnā plastmasas rāmī. Jaunās bija pavisam citādas, smalkā zelta ietvarā un lieliem, dzidriem stikliem. Alisona brīnījās: – Signe, tev ir brilles? – Viņa droši vien tā arī neiedomājās, ka pirmajās darba nedēļās grāmatu novietojumu plauktos esmu mācījusies no galvas, jo bez brillēm grāmatu nosaukumus uz muguriņām neredzēju.

Reizi mēnesī pārdevēji varēja iegādāties vienu grāmatu par puscenu. Es izvēlējos lielu sējumu par pasaules reliģijām. Alisona apjautājās, ko esmu nopirkusi, un uzzinājusi vien nošūpoja galvu. Šķiet, viņa šaubījās par mana ieguldījuma lietderību, taču mani tas nemulsināja. Divdesmitgadīga cilvēka aizrautībā lasīju par džainismu un zoroastrismu. Pāris kvartālu tālāk Barona ielā atradās krišnaītu templis. Vai katru dienu veikalam garām aizdejoja krišnaītu gājiens, savukārt krišnaītu kafejnīca “Rāma” bija, iespējams, pirmais veģetāriešu atbalsta punkts Rīgā un bieža pusdienošanas vieta Aperto libro darbiniekiem.

Katras darbdienas beigās veikala vadītājas slēdza kasi un skaitīja ieņemto naudu. Visu vasaru apgrozībā bija gan Latvijas rubļi, gan jaunā nauda – lati; pircēji varēja norēķināties ar abiem, arī atlikumu varēja izdot vienā vai otrā naudā pēc pircēja vēlmēm un pārdevēja iespējām. Kurss bija nemainīgs, 200 rubļu pret vienu latu, tomēr aprēķini mums, pārdevējiem, izrādījās pietiekami sarežģīti, un naudas daudzums kasē nekad nesakrita ar kases aparāta rādījumu. Alisona ieviesa burtnīciņu, kurā bija jāpiereģistrē katra pārdotā grāmata, tomēr tas nelīdzēja – naudas vienmēr bija vai nu par daudz vai par maz.

Beidzot bija atnācis ilgi gaidītais grāmatu sūtījums, taču iestrēdzis ostā – it kā tādēļ, ka noformēts kā humānā palīdzība, bet varbūt citu iemeslu dēļ. Iespējams, ka togad tā bija pati karstākā jūlija diena, kad Alisona man teica: „Šodien ejam uz ostu, tu tulkosi.” Bažīgi paskatījos uz Alisonas caurumaino tēkreklu un džinsiem, tomēr paturēju savas domas pie sevis; viņa izskatījās pēc pusaugu zēna. Alisona nokrāsoja šaurās lūpas tumšbrūni sarkanas un ieberzēja pāris smaržas pilienu plaukstas locītavās. No Barona ielas uz ostu devāmies kājām, jo abas vienlīdz slikti pārzinājām Rīgas sabiedriskā transporta maršrutus. Ostā mūs sūtīja no kabineta uz kabinetu, līdz nonācām pie īstā cilvēka. Telpā valdīja skāņa tabakas, sviedru un putekļu smaka, uz netīrās grīdas bija nokrautas papīru kaudzes. Muitnieks ilgi skaidroja, kāpēc grāmatu veikals nevar saņemt humānās palīdzības kravu, un gaišajā kreklā pie padusēm un uz krūtīm aizvien skaidrāk iezīmējās sviedru pleķi. Alisona uzklausīja manu tulkojumu, tad vērsās tieši pie muitnieka: „May I smoke?” Tulkojums nebija nepieciešams, viņš piedāvāja cigaretes no savas Marlboro paciņas. Alisona noraidoši pakratīja galvu un izvilka slaidu mentola cigareti. Muitnieks pastiepās pāri galdam ar šķiltavām rokā. Alisona pieliecās tuvāk, viņš noklikšķināja šķiltavas. Alisona smēķēja, acis samiegusi. Izpūta vienu dūmu rituli, tad vēl un vēl. „Paprasi viņam pelnu trauku.” Muitnieks ilgi taustījās pa galdu, līdz atrada prasīto. „Now, look”, viņa pieliecās, nokratīja pelnus un izdzēsa cigareti. Alisona pāris teikumos izskaidroja veikala saistību ar Sorosa fondu un piedāvāja noorganizēt Vitas Matīsas vai Džordža Sorosa vizīti ostā, ja tas nepieciešams. Tad Alisona pameta ēsmu – viņa ticot, ka muitnieka varā būšot atrisināt šo problēmu bez liekiem sarežģījumiem. „Okej, okej, es kaut ko izdomāšu”, murmināja muitnieks. Alisonai bija izdevies viņam paglaimot, taču vēl būtiskāk - bija skaidrs, ka viņam pilnīgi pietiek jau ar vienas mulsinošas ārzemnieces vizīti. Atvieglojuma sajūta, kas viņu pārņēma, redzot mūs aizejam, bija gandrīz taustāma.

           

Atbraukuši no Stokholmas, mēs pāris dienas ciemojamies Jelgavā pie maniem vecākiem. Atstāju vīru un bērnus vecāku uzraudzībā un dodos uz grāmatnīcu, lai beidzot iegādātos Želves stāstus. Esmu gatava ienirt deviņdesmitajos – taču tik ilgi neesmu bijusi savas bērnības pilsētā, ka cilvēki katrs savās ikdienas gaitās, atsvaidzinātās namu fasādes un skatlogi ar košajiem uzrakstiem rada vien kārtējās acumirklīgās dekorācijas iespaidu, kuru aizstumju šķīvja stūrī kā treknu tortes garnējumu un nokļūstu pavisam citur.

Grāmatnīca atradās pašā Jelgavas centrā, uz Ļeņina un Pasta ielas stūra. Vasarā mēs ar mammu uz to devāmies kājām, no Pārlielupes cauri puspilsētai, pa tiltiem pāri Lielupei un Driksai, garām upmalas gastronomijai, garām centra maizes veikalam, vēl kvartāls, un tad bijām klāt pie tumšbrūni apmestās trīsstāvu ēkas. Ar vācu karagūstekņu rokām tā bija celta tūliņ pēc kara, plašām telpām, lieliem logiem, pamatīgu pagrabstāvu - Staļina laikam raksturīgajā stilā. Uzkāpām pa betona pakāpieniem, mamma atvēra smagās koka durvis, kuru rokturis atradās man tieši pie deguna, un mēs devāmies iekšā.

Saulainajā vasaras dienā grāmatnīca likās patumša, klusa un vēsa; smarža atgādināja par tikko iesietām grāmatām, kuru lapas salipušas kopā un pirms lasīšanas jāatgriež ar nazi. Pie sienām augstos grāmatplauktos bija sarindotas grāmatas. Tieši pretī ieejas durvīm tumšā nišā bez logiem atradās mākslas un parakstāmās literatūras nodaļa, tai blakus – kase. Pa labi – daiļliteratūra, telpas galā – kancelejas preces. Otrā spārnā ar logiem uz Pasta ielu – politiskā, speciālā un mācību literatūra. Pašā galā puspavērtas bija durvis uz grāmatnīcas iekštelpām. Apmeklētājus no grāmatplauktiem norobežoja pašaura, stiklota lete. Zem stikla apskatei bija izliktas jaunākās grāmatas. Šur tur letē bija ar aukliņu aizāķētas spraugas, kuras pārdevēji izmantoja kā durtiņas. Lai apskatītu kādu no grāmatām plauktos, bija jāuzrunā pārdevējs. – Iedodiet, lūdzu, paskatīties to jauno Balzaku, to, kas blakus tai grāmatai ar zaļo muguriņu.

Tikai politisko grāmatu nodaļā lete pārvērtās par mazu saliņu, un grāmatām bija iespējams brīvi piekļūt.

Mana mamma pēc vidusskolas šeit kādu pusgadu bija strādājusi, tādēļ dažas pārdevējas viņa vēl pazina un sasveicinājās.

 „Vai Anita šodien ir?”  mamma klusināti vaicāja.

 „Jā, iekšā.” Kasiere nenoteikti pamāja ar galvu grāmatnīcas iekštelpu virzienā.

Anitai bija paliela, iegarena galva, lielas, ieslīpas acis – no tādām, kuras sauc par mandeļveida, pilnīgas, akurāti nokrāsotas lūpas, apaļīgi vaigi un spoži kastaņkrāsas mati, kas sakārtoti lielos viļņos, nevis sīkās čirkās kā manai mammai. Tāpat kā galva un vaigi, arī viņas rokas un kājas bija it kā vienu numuru par lielu, taču rūpīgi piemeklētais apģērbs to noslēpa. Anita prot ģērbties, mājās runāja mana mamma ar vecomammu. Par Anitu biju nosaukusi savu mīļāko lelli; arī tai bija spīdīgi, brūni mati, bet gumijas, kas saturēja galvu un kājas pie rumpja, palikušas vaļīgas, tādēļ ar lelli bija jāapietas uzmanīgi.

„Ir atnācis Mopasāns, kuru tu gribēji, es tev noliku arī Ziedoni, ja ņemsi. To jau visi ķēra. Bet Elksnes vēl nav, būšot it kā nākamnedēļ.” Anitai bija skanīga, zema balss. „To Elksni es nezinu, vai varēšu nolikt,” pārdevēja pameta acis uz grāmatnīcas direktores kabineta durvīm. „Tur uzreiz stāvēs rinda.”

Mēs ņēmām visu, ko Anita bija nolikusi. Viņa atrada čeku grāmatiņu un sarakstīja tajā grāmatu nosaukumus. Ar čeku devāmies uz kasi – tas bija paaugstinājums ar tādu kā koka kasti un mākslīgā stikla lodziņiem apkārt; mēs samaksājām un ar apzīmogotu čeku devāmies atpakaļ pie Anitas pēc grāmatām. Anita pa to laiku grāmatas bija ietinusi pelēkā, biezā un cietā papīrā; viņa paņēma no mums čeku un ar ierastu kustību uzdūra to pie citiem čekiem uz garas, resnas adatas, kas bija iestiprināta koka statīvā.

Grāmatnīcas ēka joprojām ir brūnā krāsā, tomēr pāris toņu gaišāka. No Pasta ielas nākot, paeju garām norādei uz Jelgavas Latviešu biedrību, pagriežos ap stūri uz Lielo ielu, un grāmatnīcas ieeja ir klāt. Atvērusi durvis, apmulstu – esmu nonākusi nelielā priekštelpā, vējtverī, kāda agrāk te nebija. Pa labi uzraksts „Dekoratīvie trauki un dāvanas”, tieši pretī „Profesionālā kosmētika. Kleopatra”, vien pa kreisi – grāmatas. Grāmatnīca ir sarāvusies krietni mazāka, un tas šoreiz nav atmiņas izspēlēts triks. Pārdevēja, nenosakāma vecuma sieviete izspūrušiem salmu krāsas matiem, pelēkā džemperī ar mazām pērļu podziņām, par Želves jauno grāmatu nav dzirdējusi. Iegādājos veselu kaudzi zīmēšanas papīra lokšņu, akvareļu krāsas un latviešu bērnu grāmatas līdzņemšanai uz Stokholmu; stāstus par deviņdesmitajiem atrodu citā Jelgavas grāmatnīcā.

Prāmja durvis aiz mums aizveras, lai atvērtos atkal otrpus Baltijas jūrai Zviedrijā. Bērnības atmiņas par grāmatnīcu nedod miera, un es skaipā mēģinu izprašņāt mammu. Taču viņas īpašais laiks ir sešdesmitie gadi.

„Kad pirmoreiz aizgāju aprunāties, mani jau uzreiz neņēma, direktore tikai pateica, grāmatas nav siļķes, pie mums nevarēs šā tā. Pēc tam laikam apklaušinājās par mani, bija jāiet otrreiz, un tad pieņēma. Mums bija melnas formas kleitas no spīdīga atlasa, ar baltām krādziņām. Sēdēt nedrīkstēja, atbalstīties arī ne. Direktore bija veco laiku cilvēks, nebija kā citur padomju laikā – grāmatnīca bija jātaisa vaļā piecas minūtes pirms darba laika un jāslēdz piecas minūtes pēc beigām. Un inventarizācijā viss vienmēr saskanēja līdz pēdējai kapeikai. Tur bija tie milzīgie pagrabi apakšā ar neejošām grāmatām, tur mēs taisījām inventarizāciju. Grāmatas pieveda divreiz nedēļā, tad cilvēki stāvēja rindā. Bet es jau ilgi nestrādāju, kādu pusgadu, tad iestājos augstskolā.”

Man vārās zupa, raud mazais, lielajam jāiet pakaļ uz dārziņu. „Labi, mamm, man jāskrien, es tev kaut kad atkal piezvanīšu.”

Skaņa datorā noraustās, un viņa izliekas, ka nav dzirdējusi manu mēģinājumu pārtraukt sarunu. „... un to jau tu arī droši vien zini, ka maztante, mana vectēva māsīca, tā arī strādāja grāmatnīcā par pārdevēju. Tas bija pirms kara, vecajā Jelgavā. Turpat Lielajā ielā, pretī Dārtas pamatskolai, tur bija Alunāniem grāmatnīca.”

Mamma ir atradusi durvis uz savu īpašo laiku, un es saprotu, ka stāsts tik ātri nebeigsies. Noņemu zupu no uguns un turpinu klausīties.

Pienāca deviņdesmit trešā gada augusts, Rīgas centrā nebija gaisa, tikai putekļi, asfalts, saule. Alisona un Dženifera devās atvaļinājumā, atvaļinājumā devās viņu vietniece. Atvaļinājumā bija viss Sorosa fonds no ēkas otrā stāva. Prom bija arī pircēji – nenāca ne Tolkīna cienītāji, ne grupiņa ārstu, kas parasti iegriezās apjautāties, vai beidzot atnācis viņu pasūtītais The Merck Manual. Alisona pirms aizbraukšanas nosauca mani par vecāko pārdevēju un uzticēja veikala atslēgas. Katru rītu Barona ielas 31. nama pagalmā atslēdzu sētas durvis, atslēdzu signalizāciju, atslēdzu biroja durvis, sagaidīju pārdevējus, atslēdzu veikala durvis. Vakaros sagaidīju, kamēr aiziet pārdevēji, aizslēdzu veikala durvis, izslēdzu gaismas, aizslēdzu biroja durvis, ieslēdzu signalizāciju, aizslēdzu sētas durvis. Blakus kinoteātrī “Daile” ap to laiku beidzās seanss, un pagalms bija pilns ar cilvēkiem, kas atstāja kinozāli. Iejuku viņu pūlī un caur vārtrūmi nonācu Lāčplēša ielā.

Kādu dienu uz pakāpieniem pie veikala durvīm saļima cilvēks, vīrietis vidējos gados. Abas pārējās pārdevējas palika pie viņa, es no biroja zvanīju ātrajai palīdzībai, tad atgriezos pie saļimušā. Nezinu, kā sapratu, ka viņš mirst, jo nekādas pieredzes ar mirstošiem cilvēkiem man nebija. Mēs saspringti vērāmies uz priekšu pa Barona ielu, cik tālu vien iespējams saredzēt, cerot, ka tūliņ no 1. slimnīcas puses brauks ātrās palīdzības mašīna, un es pie sevis lūdzos: „Kaut viņi atbrauktu, pirms viņš nomirst, kaut viņi atbrauktu, pirms viņš nomirst.” Tomēr viņš pārstāja elpot mūsu rokās, seja kļuva pelēka, un pēc pāris minūtēm atbraukušie “ātrie” konstatēja nāves faktu. Ātrie mirušo prom neveda, tikai sazvanījās ar morgu, no kurienes viņam brauca pakaļ. Aizslēdzu veikala durvis un uzliku uzrakstu Slēgts, palaidu pārējās pārdevējas mājās. Mirušais vīrietis bija noguldīts veikala dziļumā pie sienas. Es brīnījos, cik maz vietas viņš aizņēma. Likās, ka viņa drēbes, apavi, āda – viss bija klāts ar putekļiem. „Jūs jau tā kulturāli, ienesāt iekšā, parasti jau aizvelk kaut kur prom, atstāj kādā kāpņu telpā. Cik nav tādu gadījumu,” sacīja ātrās palīdzības ārsts. Viņš pārmeklēja mirušo, bet neatrada neko, kas varētu palīdzēt viņu identificēt – viņam nebija ne dokumentu, ne maka, ne zīmīšu kabatā – pilnīgi nekā.

Rudenī Dženai parādījās jauns projekts. Aizvien biežāk viņa kopā ar aktieri Andreju Žagaru sēdēja ādas imitācijas dīvānā un kaut ko sprieda. Viņam bija restorāns Tallinas ielā – starp citu, iespējams, pirmā geju pieturas vieta Rīgā – uz kuru Džena gāja vakariņot ar savu draugu, kad viņš bija Rīgā. Kopā ar Žagaru viņa ķērās pie kafejnīcas veidošanas tepat blakus Aperto libro. Viņa vairs neinteresējās, vai esam iepazinušies ar grāmatu saturu, bet aizgrābti stāstīja par jauno projektu – jaunajā kafejnīcā viss būs kā Amerikā, visu pasūtīs no ārzemēm, vajadzīga īsta espreso un kapučīno mašīna, labas kafijas pupiņas un īstas, profesionālas restorāna iekārtas. Tādas vietas Rīgā vēl nebija bijis.

Rudenī Alisona iepazīstināja mani ar amerikāņu pasniedzēju Ronu, kurš piedalījās cilvēktiesību centra veidošanā un intervēja studentus, kas vēlējās tajā darboties. Vai Alisonai likās, ka man „jāiet uz priekšu”? Vai tā likās man pašai? Arī cilvēktiesību centra Rīgā vēl nebija bijis. Tobrīd man šķita, ka tas būs interesantāk, nozīmīgāk man, svarīgāk cilvēcei, es piekritu intervijai un pēc tam – jaunā darba piedāvājumam. Mana grāmattirgotājas vasara veikalā Aperto libro bija beigusies. Arī Aperto libro palika deviņdesmitajos – durvis pavisam aizvērās 1999. gada pavasarī, kad grāmatu veikalu slēdza.

Toreiz, deviņdesmit trešajā, man likās, ka varēšu pa šīm durvīm ieiet, kad vien vēlēšos, jo tā taču biju es pati, mana dzīve, mana pieredze. Šodien es mēģinu ielūkoties pa aizslēgtajām durvīm un cauri tumšajiem skatlogu stikliem, lai saskatītu divdesmitgadīgās meitenes neskaidros apveidus. Domāju, ka es viņu nedaudz pazīstu, taču varbūt man tā tikai liekas. Viņai es esmu svešiniece, un es nezinu, ko mēs viena otrai teiktu, ja durvis atvērtos.  

Šis ir mans Rīgas Laika rakstīšanas kursu noslēguma jeb "kursa" darbs. Taisnības labad gan jāatzīst, ka šī ir versija 2.0, kurā esmu centusies ņemt vērā pasniedzēja un kursabiedru aizrādījumus.

tribute to All-Hallows-Eve

Ar Didzi pastaigājoties piecu minūšu attālumā no mājas atklājām seno vikingu apbedījumu vietu no ~10. gadsimta, tas ir, atklājām to sev - jo citi jau bija atklājuši un uzlikuši tur attiecīgu informatīvu plāksnīti. Kā daudzas lietas Zviedrijā, senais kapukalns pavisam neuzkrītoši aizslēpies aiz gandrīz identisko mājiņu rindas. Izej pa šauru taciņu starp dzelteni krāsotajām mājām ar sarkaniem kārniņu jumtiem un atrodies gluži citā pasaulē, kur starp lielajiem kokiem un akmeņu krāvumiem veliskumu var sajust gandrīz vieliski.

P.S. nākamais, ko meklēsim tuvākajā apkārtnē, būs 1497. gada Rotebro kaujas vieta - droši vien aiz kāda no trim Rotebro golfa laukumiem...

par cieņu

Līdz šim abi ar Gunti mēdzām drusku iesmīkņāt par to, ka Didža skolā bērni no rīta sastājas pie klases durvīm rindā - līdz šonedēļ kādu rītu puiši nedaudz aizkavējās, un Guntis redzēja, kas tad notiek tālāk. Izrādās, skolotājs katru sagaida pie durvīm, paspiež roku un īsi aprunājas. Nezinu, vai tas visās Zviedrijas skolās ir tā - bet, manuprāt, skaisti un cieņpilni.

made in sweden

laikam esmu nonākusi skandināviskā shoppinga augstākajā līgā, interneta veikalā bērnam iegādājoties sedziņu, uz kuras ieraugu pavisam neierastu vārdu salikumu: "Made in Sweden". Tepat vien darināts, nav nekāds Made in China, Vietnam vai vismaz Ukraine - kas tik raksturīgs, piemēram, "zviedriskajām" H&M un IKEA lietām. Nez vai tās merīnaitas, no kuru vilnas sedziņa tapusi, arī tepat Skonē grozījušās - vai tomēr Jaunzēlandes zaļajos pakalnos?

Jāsaka arī, Unai labi piederas būt ietītai sedziņā ar uzrakstu "Made in Sweden" pār krūtīm :-). 

seši blondi bērneļi, divas musulmaņu audzītes un piecas domas

Kādā no (jāsaka, joprojām neveiksmīgajiem) mēģinājumiem pieradināt Unu aizmigt ratos pastaigas laikā pie tuvīnā bērnudārza pamanu sešus blondus bērneļus, kurus spēļu laukumā pavada divas audzinātājas, abas ietuntulējušās musulmaņu galvas lakatos. Pirmā, instinktīvā un necenzētā doma - labi, ka Uvi aizsūtījām uz citu dārziņu (kas gan drusku tālāk no mājām, taču izceļas ar savu brīvdabas režīmu). Otrā doma - ui, vai tiešām es tāda rasiste, vai tā maz drīkst domāt. Trešā doma - šausmas, esmu nonākusi tik tālu pašcenzūrā, ka baidos pateikt - nu nepatiktu man, ka manu bērnu audzina cilvēks, kam reliģiskā pārliecība liek aizsegties ar lakatu. Ceturtā - bet ja būtu ar krustiņu kaklā un Dieva vārdu uz lūpām kā Oļiņiete, vai tas būtu okej? ja nu lakats tikai tādēļ, ka auksti un tāda tradīcija? līdzīgi kā villaines vai Nameja gredzena valkāšana nenozīmē piederību dievturiem vai atbalstu autoritāra režīma vai tautas vēlēta prezidenta ieviešanai... un galvas lakats vien nebūt nenozīmē, ka meitenes fano par Rinkebijas imamu, kurš aicina nogalināt musulmaņus, kas pāriet kristietībā. Piektā - vienalga, šā vai šitā, bet gribu sekulāru dārziņu, no reliģijas atdalītu valsti un no valsts atdalītu reliģiju - un gribu nebaidīties gribēt.