Tikai viens cilvēks zina

Augusta vidū beidzot saņemamies un sākam diedzēt pavasarī no ASV atvestās Joshua tree jeb Yucca brevifolia sēkliņas. Joprojām nesaprotu, kā tad īsti šo brīnumu, kas aug tikai Mohaves tuksnesī, godāt latviski. Džošua vai Jozuas koks? U2 kociņš? Īslapainā jukas palma? Taču štrunts par latvisko nosaukumu. Bērniem un, neslēpšu, arī man lielākais brīnums ir tas, ka asniņi spraucas no zemes ar sēklas cepurīti galvā.

- Ir tikai viens cilvēks, kas zina, kā aug sēklas.
Una ietur pauzi, sagaidot, lai mēs visi uz viņu paskatāmies.
- Tas ir dievs! - viņa triumfē.

Lopi pļavās, sumpurnis klāt, dumpis gatavs

Katram, kurš žēlojas, ka latviešu folklorā vienas vienīgas sērdienītes, baltie tēvi, antiņi un Skalbes kaķīši, kas pagriež otru vaigu saviem pāridarītājiem, iesaku izlasīt pasaku par Kurbadu. Pagaidām tas ir vienīgais no latviešu kultūras mantojuma, kas manos dēlos izraisa patiesu interesi.

Te daži citāti:

Labi. Kurbads cērt, cik jaudas. Nokrīt jau viena galva, bet tūliņ trīs galvas ataug vietā. Redzēdams, ka tā galā netiks, tas atsviež zobenu un ieķeras kailām rokām milzim sprandā. 

..kuru galvu dēls nocirta, tur māte* spēra tik stipri, ka baltas dzirkstenes šķīda un nocirsto vietu izdedzināja, tā ka jaunas galvas vairs nespēja pieaugt. Maz acumirkļos milzis guļ kā bluķis.
*ķēve

Kurbads nocērt vēl tās trīs atlikušās galvas un tad iedrāž rumpi peļķē.

Reče nu, sumpurnis klāt, izzīž acis un nosit ar krusu tagad gadu no gada putna bērnus.

Ja nav gaļas, tad putns nespēj nest. Nekā darīt! Kurbadam jāizgriež ar zobenu sev pašam kreisajai kājai ikri un jābaro ar tiem, kamēr sasniedz malu.

-Ja tu sumpurni pārvarētu, tad sumpurņa putns aiz pateicības tevi aiznestu uz virszemi. 
-Tad labi! Laid tūdaļ lopus viņa pļavās, lai tieku pie kaušanās.
Lopi pļavās, sumpurnis klāt, dumpis gatavs.

Cepuri nost - kāds izteiksmes spēks, kāds lakonisms sešos vārdos! Ne haikas, ne Kventins Tarantīno nestāv ne tuvu.

Lopi pļavās, sumpurnis klāt, dumpis gatavs.

tjā

Tie, kas nezina latviešu valodu, runā zviedriski, - nesen gluži loģiski secina Uvis.

Te Latvija, te Zviedrija

Vakar Edsvikā izstādes atklāšanā Uvis pie savas mīļotās Lara Strunkes gleznas stāsta: - Te ir Zviedrija un te ir Latvija. Un pa vidu ir ūdens. Un tur ir Amerika, bet tur nevar tikt.

daugavas iela

piedodiet, nav nekā garlaicīgāka par savu sapņu atstāstiem... bet šonakt viens neparasts gadījās. Nopirku māju Rīgā, Daugavas ielā 2. Forša māja, tik jāremontē, toties pie pašas upes un ar skatu uz debesskrāpjiem - nu tādiem riktīgiem, kā Manhetenā.

Visu dienu domāju, jocīgi - bet tādas Daugavas ielas taču Rīgā laikam nav? Apskatījos - ai, ir gan, tikai Mārupē. Nu tā, kas iet gar mūsu māju.

Ievas gadi sniegā un citi valodiski krikumi

Turpinu tēmu par to, kā valodas izteiksme mainās, bet mēs joprojām saprotam viens otru. Zviedriski par dzimšanas dienu runā kā par 'gada piepildīšanos/izpildīšanos', un tas, izrādās, ir diezgan lipīgi. Puikas saka, "man būs gadi" vai "kad man paliks gadi, es darīšu to un to", un es zinu - viņi runā par savu dzimšanas dienu. Vienmēr interesanta ir tēma par to, kuram gadi vasarā un kuram - rudenī. Tad nu kādā šādā sarunā Uvis konstatē, "Ievai gadi sniegā".

Mani pārsteidz, ka savstarpējās sarunās viņi joprojām parasti izmanto latviešu valodu, lai gan spēlējoties iekšējā balss nereti pāriet uz zviedru mēli. Varbūt palīdz arī tas, ka māsa un vecāki tādi latviski? Šorīt gan no paša rīta guļamistabā Didzis kaut ko Uvim saka zviedriski, un tas dusmīgs atcērt: - Nerunā ar mani TAJĀ valodā!!!

Attīstās arī Unas vārdu krājums. Jaunākais papildinājums, kuru viņa acīmredzami izmanto ar baudu, noliekot brāļus (un nereti arī vecākus) pie vietas, ir: - BEIDZ!
Laikam jau velti liegties, šo vārdu no vecākiem viņa dzird bieži; parasti gan adresāts ir brāļi, ne Una pati.

Par nostalģiju

Beidzot noķēru sentimentu pēc dzimtenes - divarpus gadus nācās gaidīt! Nu labi, ņemot vērā, cik daudz tomēr esam bijuši Latvijā, varbūt divarpus gadi ir pārspīlēti teikts. Un kur es to sentimentu noķēru.... kauns atzīties! Lai velti nekavētu laiku negaidītā sastrēgumā uz E4 šosejas, iegriezos Šistas/Akallas virziena Statoilā uzpildīt degvielu un pēc ilgāka pārtraukuma pamieloties ar Statoila kafiju un smalkmaizīti. Un tur, Statoilā - viss kā Latvijā!

lecīgi lēcīgais Sodums

Lasu Ulisu un neko nesaprotu, taču Soduma latviešu valodas interpunkcija sajūsmina. Beidzot kāds pierāda, ka arī latviski komatus iespējams lietot "pēc garšas" un ka latviešu valoda nenobeidzas pie pirmā ar komatu neatdalītā divdabja teiciena! Es gan laikam viņus turpināšu atdalīt, tomēr šur un tur tā vien gribas atļauties kādu kreiso pirueti. Piemēram, neprātot, vai pareizi ir "lekšana" vai "lēkšana".

tāpatlatvietis

šorīt dzīvesbiedrs man nočiepa stāstu un publicēja 140 rakstzīmēs. morāle - šajā ģimenē savs IP jāsargā gandrīz kā rietumu kompānijām ķīnā.... tomēr atļaujos pārpublicēt, lai Didža pērlīte tik ātri nepazustu digitālās informācijas mēslainē aka tviterī.

Didzis šorīt negrib iet uz latviešu skolu. Signe: Tu esi latvietis, tātad Tev jāiet - Es jau tāpat esmu latvietis, lai zviedri iet!

unai ir uvis, un uvim ir visa pasaule

Ak šī mūžvecā vecāku dalīšana - vēl labi atceros, kā to darījām mēs ar brāli - mamma man, tētis tev; nē, es gribu abus; nē, es gribu... Un nu šī pati tēma Uvja mērcītē:

- Mammu, Didzim ir tētis, un Uvim ir Signe, labi?

- Bet kas tad ir Unai?

- Unai?... Unai ir Uvis, Uvis viens pats!

----
un vēl viens Uvja stāsts...
Uvis kaut kur izvilcis salokāmo Rīgas karti un izplājis pa grīdu visā plašumā.
- Te ir visa pasaule!

mana balss

jau kuro reizi man kāds mēģina pateikt, izmantojot visus iespējamos un neiespējamos sociālos un ne tik sociālos medijus, saitus un tūļus, ka man nu NOTEIKTI jāiet balsot, ka NOTEIKTI manai balsij ir baigā vērtība, ka NU tik ir mana lielā šanse kaut ko ietekmēt un REIZ PAR VISĀM REIZĒM ritīgi par labu vērst - un man tā vien gribas atbildēt - FUFELIS, neko tā mana viena - un arī ne jūsu piecas, ne astoņas balsis neietekmēs, arī Saeimas atlaišanas jautājumā saprāta balsi kā ūdens pili okeānā aizskaloja tautas balss, ejiet tad, atlaidēji, jūs rīt arī pie urnām un dodiet savu balsi ķeizaram, man viens zīdāms bērns un divi uz latviešu sestdienas skolu palaižami - un tā ir mana balss, tas ir mans ķeizars

dažas vīkenda impresijas

piektdienas vakarā vēžu ēšanas svētki ar jaunajiem kaimiņiem - notiesājam veselu kastīti Turcijā augušu spīļaino, izrādās, šie ir tīri garšīgi. Uvis gan spītīgi sauc vēžus par garnelēm, smalks mums puisis. Vēžēšanu tradicionāli caurvij zviedru galda dziesmas - un izrādās, tās ir pavisam īsiņas, mazs pantiņš un čiks. Nevis kā latviešiem, kamēr atvēzējas, kamēr izdzied visus piecus vai septiņus pantus... Te čiks, nodzied, ierauj un ķeras pie nākamā vēža! Vai arī tie ir tieši mūsu kaimiņi, kas tikai pirmos pantiņus dzied?...

sestdien Baltijas ceļa 20-gades pasākumā piedalāmies cilvēku ķēdes veidošanā uz Strandvägen; Didzis prasa, vai redzēsim Zviedrijas galu (jo stāstu, ka pirms 20 gadiem cilvēki stāvēja no viena Latvijas gala līdz otram), un beigās nāk klajā ar atziņu: - Zviedrija ir Latvija, Igaunija ir Latvija un Krievija ir Latvija. Un, protams, arī Latvija ir Latvija.

bet naktī pieķeru sevi, ka pēc Unas kārtējās barošanas esmu aizmigusi, kājās stāvot, pie sienas atstutējusies. Uztrūkstos no miega un saprotu, ka stāvu kājās pie sienas, gaidot, vai Una aizmigs vai būs vēl jāmidzina; bērns pa tam jau mierīgi guļ. Droši vien tas bija tikai mirklis - nez vai tā var ilgāku laiciņu gulēt, kājās stāvot? Ceru, ka to nepārbaudīšu!

dažas LV vasaras impresijas

spices un rimčika apmeklējums līdzinās augstās / absurdās modes skatei no 90-to beigām, kopumā tomēr dominējot vecišķam nestilīgumam
un sagurušas sagurušas sagurušas sejas bez smaida - vai dzīve grūta, vai tā pieņemts, vai abi?

bet viegli jau nava, tikko saņēmām apstiprinājumu vietai pašvaldības bērnudārzā (biju piemirsusi, ka Uvi pieteicām rindā pāris mēnešu pēc piedzimšanas), kur prasītas apmēram 5 izziņas no dažādiem kantoriem, tostarp veidlapa Nr.026/u ar speciālistu (nez cik tur viņu jāapmeklē?) slēdzienu par veselības stāvokli un veidlapa Nr.063/u, un izziņa, ka bērns nav bijis kontaktā ar infekcijas slimniekiem (un ja nu IR bijis?!). acīmredzot kāds taču sēž un izdomā šo veidlapu numurus un nepieciešamo speciālistu skaitu/kombināciju, kāds tās veidlapas drukā un izplata, vēl citi aizpilda-paraksta-apštempelē ar maziem zīmodziņiem, kāds galu galā saliek pa mapēm, uzskaita-saskaita-atbild-un-kontrolē... un vecāki, tobiš mātes, kas skraida pa iestādēm un vāc izziņas un zīmodziņus... nu var tur sagurt, protams, un ja vēl alga maza, darbs nejēdzīgs...

labāk nerakstīšu, cik veidlapu un izziņu nācās iesniegt, lai Didzis un Uvis varētu sākt pirmsskolu un dārziņu Stokholmā.... nu labi - vienu elektronisku pieteikumu (bet katram puikam savu!) ar izvēlēto skolu/dārziņu topu.

jābūt zviedriešiem

no Didža šīsdienas pateicieniem:

ja dzīvo Zviedrijā, tad jābūt zviedriešiem

tas gan (pagaidām?) ne par mums pašiem

svētku pēcgaršas

pēc ilgām pārdomām visi trīs ģimenes puiši ar vecmammu tomēr devās uz 18. novembra svinīgo dievkalpojumu Stokholmā. Pati klāt nebiju, dikti bij' jāstrādā - un laikam labi, ka tā. Vismaz pēc pārstāsta sapratu, ka mācītāja uzruna par modināmo mironi a.k.a. Latviju diezin vai būtu radījusi svētku sajūtu. Didzis mājās pajautāja vienkārši:  - Mamm, vai taisnība, ka Latvijā vairs neviens nedzīvo?

Lieki teikt - uz svinīgo pasākumu ar Īvāna runu tā arī nesaņēmāmies - zin' tomēr ciktur laikam 120 naudiņas uz galviņu... bet varbūt vajadzēja - par naudiņām varbūt sanāca arī svētku sajūtai...

par integrāciju

integrācija - vai tas ir tad, kad tavs bērns no atskaņotāja izņem Stabulnieka disku un tā vietā palaiž ABBA-u?!

pati labākā likšanās

cilvēkam (vismaz dažiem!) jau piemīt tāds netikums mēģināt visur vilkt paralēles un saskatīt analoģijas. bet kaut kas tur ir ar tiem zviedriem (droši vien skandināviem vispār) un amerikāņiem - vai varbūt tomēr man nav taisnība, ka gan vieni, gan otri savu valsti uzskata par pašu labāko pasaulē? vai varbūt tā liekas visām tautām - izņemot, protams, vienu?

trieciencenas un atspiešana

kaut kā atmiņa man sākusi strādāt atpakaļgaitā - laikam LV atvaļinājuma notikumi bija tik sakompresēti vietā un laikā, ka tikai pamazām notiek "atspiešana" (oficiālais 'unzip' termins ;-))....

tātad vēl viens stāsts par Didzi. klausās, klausās puisis LV radio un pēkšņi prasa: - Mammu, kas ir trieciencenas?
Nu gluži kā tāds trimdas letiņš, kas lasījis tik Skalbes pasakas un nav izsekojis vietējām reālijām...

latviešu puisis zviedru dārziņā?!

Pirmdien sākas dārziņš, un Didzis GALĪGI nav gatavs iet ZVIEDRU dārziņā. Vienīgā cerība, ka viņš valodu tik ātri neiemācīsies...

10 minūšu laikā 2 situācijas:
Situācija nr1: Piebraucam pie veikala stāvvietā, Didzis mani māca, ka vajag iebraukt vispirms ar mašīnas pakaļgalu. Atbildu, ka man tā nepatīk; šis pamāca, ka man esot viņš jāklausa, jo "meitenēm ir jāpaklausa puišiem". Prasu, kur šis tādu lietu uzzinājis. Izrādās, no Ievas, jo "Ieva vienmēr paklausa Edgaram"....
Situācija nr2: No tā paša veikala iznāk melnādains puisis. Didzis komentē: "Šeit arī nēģeriem ļauj iet veikalos".

bedres un pērles

pieci vien mēneši padzīvoti Stokholmā - bet, iebraucot Mārupē, Didzis prasa: kāpēc ceļi tik bedraini?

vēl viens Latvijas atvaļinājuma Didzisms: ja Latvijai trūkst naudas, es varu iedot savējo!

(galu galā, patiešām, koka krājkasīte jau gandrīz pilna, tērēt īsti nesanāk, jo tāpat vecāku maizē vēl :-))

bija jau vēl pērles, bet tās nepierakstījās un aizmirsās. ja atceraties, dodiet ziņu, liksim Didža pērļu vācelītē!