Viegli par smago: kā vecmamma vislaik samazinājās

Kā vecmamma vislaik samazinājās by Michael De Cock
My rating: 4 of 5 stars

Vakaros ap priekšā lasāmās grāmatas izvēli mūsmājās nereti notiek neliela stīvēšanās. Viena izskatās garlaicīga, otra ir pārāk zināma, vēl citu, no sērijas ”mazajiem par zvēriņiem”, izbrāķēju es pati, priekšā lasītāja mamma. Taču Mihaela de Koka ”Kā vecmamma vislaik samazinājās” jau ar pirmajām rindiņām iegūst nedalītu sešgadnieces un deviņgadnieka uzmanību un trāpa saules pinumā arī pašai lasītājai. Bērnu acis un ausis, jutīgie pasaules izpētes radari, burtiski piesūcas grāmatai, jo uzreiz ir skaidrs, ka tā ir par lielu un īstu tēmu. Tēmu, kas ir tik svarīga, ka pieaugušie parasti izvairās ar bērniem par to runāt. Bet te viss kā uz delnas. Vienkāršie, skaidrie teikumi, kādos mazmeita stāsta par savu vecmāmiņu, ir nepārprotami un viegli uztverami. Ilustrācijas pieliek klāt pa kādai papildus detaļai, kur bērniem piesiet aci. Stāsta fabula ir pavisam vienkārša, forma – lakoniska. Vecmāmiņas un vectētiņa mīla un dzīvesstāsts, vectētiņa nāve, vecmāmiņas novecošana un atvadīšanās no dzīves. Fonā šim stāstam ieskicētas citu mājas iemītnieku dzīves, vienā vakarā izlasāmas grāmatiņas ietvaros uzburot veselu pasauli, kurā ietilpst gan lauki, gan pilsēta, gan dažādu profesiju un raksturu cilvēki, katrs ar savām raizēm un priekiem, katrs savā dzīves fāzē.

Autoram ir izdevies uzrakstīt pārsteidzoši priecīgu, nesamākslotu un mīlestības pilnu tekstu par novecošanu un nāvi, kas iet pie sirds gan mazam, gan lielam lasītājam. Katru bēdīgo lietu grāmatā atsver kaut kas labs. Vecmāmiņas koferis ir pilns ar izmisumu, sirds sāp kā izurbināta ar mazu nazīti, taču viņa ir arī traka uz puķēm, un caurumiņi sirdī palīdz asarām tikt uz āru. Sajūtot, ka drīz jāaiziet no šīs pasaules, vecmāmiņa ņem un sarīko svētkus, uzvelk kurpes augstiem papēžiem un iekarina ausīs milzu auskarus. Mirstot viņa kļūst tik sīciņa, ka pārceļas dzīvot mazmeitas sirdī. Gluži tāpat kā vectētiņš jau sen dzīvo vecmāmiņas sirdī.

Es turos, un mana balss aizlūst tikai tad, kad redzu, ka meita aizgriež no manis asaru pilnas acis. Saku viņai, re, cik labi, es varēšu dzīvot tavu bērnu sirsniņās. Viņa smaida, to iedomājoties. Arī puika klausās ar lielu interesi, tomēr, šķiet, stāstu uztver lietišķāk. Atceros sevi apmēram viņa vecumā lasām grāmatu, kurā kāds pusaudzis prāto par to, kas ir nāve un kas īsti noticis ar autoavārijā mirušajiem vecākiem. ”Tik liels bērns, bet nesaprot, kas ir nāve,” es toreiz pie sevis pukojos. Kamēr mēģinu atcerēties, vai tiešām nāve man bērnībā likās pilnīgi pašsaprotama, dzirdu, kā mani bērni pārspriež, kurš dzīvos kura sirdī – tētis mammas sirdī vai mamma tēta sirdī. Jo nekad jau nevarot zināt.


View all my reviews

Labāka versija par to, kāpēc mēs esam

Unai tūliņ paliks seši gadi, un viņa uzdod sešgadnieku jautājumus: - Kāpēc mēs esam? Kas ar mums notiek, kad mēs nomirstam?
Uvim ir deviņi, un ar neaprakstāmu vecākā brāļa intonāciju balsī viņš vēršas pie manis: - Es arī par to kādreiz domāju, un man nāca raudiens. Bet varbūt tev ir kāda labāka versija, ko viņai piedāvāt.

Plūkt vai neplūkt, tāds ir jautājums

Una sev neraksturīgi ir gluži samulsusi: – Mamm, Gudruna teica, ka mēs Midsommarā iesim plūkt puķes. Bet es taču Amerikā apsolīju neplūkt puķes!
Te nu saduras divas lielas autoritātes – vienmēr dzīvespriecīgā islandiete Gudruna, Unas iemīļotā audzinātāja bērnudārzā, un ASV ceļojumā satiktais bargais amerikāņu parka reindžeris no John Muir milzu sekvoju parka pie Sanfrancisko. Parkā bērni izpildīja dažādus uzdevumus un apņēmās parkā neko nelauzt, neplēst un arī puķes neplūkt, kā balvu saņemot Junior Ranger nozīmīti. Gudruna savukārt turpina dabas bērnu ziemeļeiropiešu tradīciju ap vasaras saulgriežiem plūkt tik visu nost, kas pļavā labs, un nest labumu mājās.
Unas problēmu man izdodas atrisināt ātri (pļava nav parks un Zviedrija nav Amerika), bet pēcgarša kaut kāda tāda tomēr paliek. Un gribas Unas vietā uzdot kārtējo neatbildamo jautājumu – kur tad ir tas pareizais līdzsvars starp dabas iepazīšanu un dabas "konservēšanu"?

Pedagoģiskā stīga

Una ir tik ļoti gatava pielikt punktu dārziņa gaitām un doties uz skolu, ka šoreiz – atšķirībā no viņas brāļu dārziņa izlaidumiem – gatava esmu arī es. Nelielajā izlaiduma svinēšanā man nenorit ne asariņa, kaklā neiemetas kamols un prātā nenāk nekādas sērīgi apcerīgas domas.

Tikai sarunā ar Unas audzinātāju Aleksanderu, jaunu puisi, kuram visi bērni liptin līp apkārt, tāda kā migliņa acīm priekšā gan. Šī ir pēdējā plānotā saruna, kurā viņš man izklāsta audzinātāju novērojumus par Unu, runājam par bērna stiprajām un attīstāmajām pusēm un gatavību skolai. Arī viņš apliecina, ka Una savos nepilnajos sešos gados ir ļoti, ļoti gatava iet skolā, viņas valodas attīstība ir tāda pati vai pat labāka kā zviedru bērniem, viņa ar prieku apgūst jaunas lietas un labprāt māca tās tālāk citiem. Šo iezīmi Aleksanders nosauc par “pedagogisk stråk”, un tādu viņš esot pamanījis arī man, kad reiz dienu pavadīju kopā ar Unas grupiņas bērniem. Laikam tas mums ģimenē (dzirdi, Ome?!).

Un vēl Unai šobrīd esot lielo neatbildamo jautājumu laiks – kāpēc mēs te esam, kas mēs esam, kas ar mums notiek pēc nāves. To es zinu pati, jo pirms aizmigšanas viņa šos jautājumus uzdod arī man. Dārziņā viņa esot teikusi, ka pēc nāves viņa būs koks, tā esot teicis tētis. Visa lielā prātošana dārziņā notiekot pusdienlaikā – viņa sēž pie audzinātājas Tīnas galda kopā ar citiem bērniem, un tad tikai sākoties prātuļošana. Tā nesen viņa ar draugiem aizdomājusies, kā ir būt cilvēkam bez rokām un vai ir iespējams bez rokām paēst. Beidzies ar to, ka Una sēdējusi pie galda un grupas biedri Ville un Eliass viņu barojuši.

Viņiem visiem dārziņā pietrūkšot Unas, saka Aleksanders. Un man liekas, ka šajā brīdī nodevīgs mitrums ir ne tikai manās acīs. Bet varbūt tas vecākiem tā vienkārši liekas.

Par ceļošanu laikā

Briseles lidostas gaitenī uz Rīgas lidmašīnu aiz manis rindā gaida plecīgs, būdīgs vīrietis īsi apcirptiem, gaišiem matiem, gadus trīsdesmit piecus vecs, ap kaklu masīva, spoži dzeltena ķēde, kājās gaišas putekļauduma bikses, sporta krekliņš neuzkrītošā krāsā ir visnotaļ solīds, tomēr krietni apspīlēts - pāris pēdējo gadu pārticība, šķiet, atstājusi savas zīmes ap vidukli. Līdzi divi pusaugu bērni, zēns un meitene. Zēnam rokās afrikāņu suvenīrtotēms, meitenei ap roku pīta rokassprādze no sarkaniem un dzelteniem pavedieniem, kas liek domāt, ka viņi atgriežas no ceļojuma uz kādu Āfrikas valsti. Rīga, iespējams, ir tikai tranzītpunkts, jo tēvs bērniem krieviski skaidro, uz kurieni viņi tūliņ lidos:
 - Karoče, braucam uz bijušo Padomju Savienību.

Atrodam savas vietas lidmašīnā, zēns sēž man tieši blakus un visu ceļu iPadā ritina bumbiņas, iziet labirintus un šauj ar loku uz cūkām. Viņa tēvs sēž vienu vietu tālāk, bet ar bērniem vairs nesarunājas - izvelk no somas spilvenu, atbalsta galvu, aizver acis un visu ceļu noguļ. Tā arī palieku neziņā, kādā gramatiskā kategorijā ierindot viņa izteikumu. Saliktā pabeigtā pagātne? Ciešamā kārta, īstenības izteiksme? Vēlējuma izteiksme?

:DDDDDD jeb dēla dāvana draudzenei devītajā dzimšanas dienā

Daudzbērnu ģimenē nav viegli ar kaut ko izcelties. Unas oranžos nagus jau pēc pāris dienām aizēno vecākā brāļa vēlme savai draudzenei devītajā dzimšanas dienā dāvināt - ne vairāk un ne mazāk - mobilo telefonu.

Jo ko gan citu lai viņai dāvinot.

Unas māja mājās

Gaidu, lai Una atzīst, ka viņai mājas ir abās pusēs Baltijas jūrai, taču viņa manipulācijai nepakļaujas.

 

- Una, kur Tev ir māja, Latvijā vai Zviedrijā? 

- Man māja ir... ir... ir... mājās!!!

par aizmirsto trolli

Uvis mazgājoties lūdz, vai varu vakarā stāstīt tālāk pasaku par kalnu trolli, kuru iesāku Bergenas ceļojuma laikā. Kā lai bērnam atzīstos, ka ne tikai neesmu izdomājusi solīto turpinājumu un nobeigumu, bet esmu jau aizmirsusi, kā šo pasaku iesāku? 

Kad uzeju augšā pie bērniem, Uvis savā gultiņā jau aizmidzis. 

vai skaitās?

Svecītes nopūtām, torti apēdām, bet kaut kur gaisā joprojām Uvja šīrīta jautājums:
- Ja pienāk īstā dzimšanas diena, bet nav neviena ciemiņa, vai paliek pieci gadi?

nav godīgi

Didzis šovakar pirms aizmigšanas: - Mammu, kāpēc tomēr pasaulē nekas nav godīgi?

Pauze. Mēģinu iegūt laiku: - Kas tev teica, ka nav godīgi? Nav jau tā, ka galīgi nekas nav godīgi. Bet nu jā, gadās visādi...

Didzis: - Kāpēc, piemēram, dažas spēles maksā deviņdesmit kronas, bet citas - tikai septiņas?

zelta klienta problēmas

Pēc nesenā paziņojuma, ka viņš ir ideāls, Didzis turpina uzsāktajā tonalitātē un Tallink restorānā apjautājas:
- Vai mēs varam ēst vakariņas kopā ar kapteini?

Maksājot dodam klienta karti, bet laikam iznācis mazāk braukāt, no zelta klientiem esam nokļuvuši sudraba klientu kategorijā. Tas Didzi apstulbina, viņš vairākas reizes pārjautā:
- Kā tā, kā tas var būt, ka mēs neesam zelta klienti?

Man jājautā, kas tālāk? Kā nodrošināt mūsu zelta klientam adekvātu servisa līmeni?

kakas drāma

Pat ja tas notiek pusotra gada vecumā, ir briesmīgi apzināties - par spīti visaugstākajiem centieniem un dažnedažādiem dzīves jaukumiem, cilvēka neizbēgamība ir viena pretīga un smirdīga kaka. Varbūt pusotra gada vecumā šoks ir jo lielāks - visi visapkārt tik taisa uķi puķi, spied-spied-kaku-meitiņ, kur-ta-kakiņa, vai-kāda-smuka-kūciņa... Un tad tu, cilvēks, nejauši iekāp pats savā siltajā sūdā ar papēdi, aptver, ka nosmērēti arī stilbi un rokas, un saproti, ka NEKAS FORŠS TAS NAV! Nabaga Una... Šī eksistenciālā drāma norisinājās zibens ātrumā vai, precīzāk, pāris minūšu laikā, kamēr biju pievērsusies zobu tīrīšanai. Vēl ilgi pēc vispārējas nomazgāšanas bērns šņukstēja žēli un izmisīgi, varbūt pat pārmetoši - "Mammu, kas šī ir par vietu, kur es tevis dēļ esmu nonākusi?", un man nebija vārdu, kā viņu mierināt.

ēdiens vai netīrums?

Aizrādu Uvim, ka vakardien vilktās bikses ir netīras un jāliek mazgāties, bet viņam ļoti gribas vilkt tās arī šodien.

- Tas nav netīrums, tas ir ēdiens! - viņš man saka.

Te iejaucas varen gudrais vecākais brālis Didzis: - Ēdiens ir netīrums, ja viņš ir uz biksēm!

kuģis plēsējs

Uvis: - Kā mēs brauksim uz Latviju, ar kuģi vai ar lidmašīnu?

Es: - Ar kuģi.

Uvis: - Ar kādu kuģi? Ar ledus plēsēju?

jauns dizains uz Ziemassvētkiem

Pirms Ziemassvētkiem Didzis paziņo, ka laiku pa laikam mājās vajagot kaut ko mainīt, un pārkārto mēbeles puišu guļamistabā un otrā stāva priekšistabā. Viens pats pārstumj citā vietā skapi, kumodi, divstāvu gultu un citas mazāka izmēra mēbeles. Un, jāatzīst, nu ir daudz labāk.

Forši, ka ģimenē kādam nags uz interjera iekārtošanu. Nav tikai skaidrs, no kā viņam tas?! 

nerātnais pirkstiņš

Didzis pēc dušas aplūko savas ūdenī izmirkušās plaukstas.

- Tēti, kurš ir sliktais pirksts?
- ??
- Nu kurš ir tas fakjū pirksts?

runā essss, Aņa - jeb sviesta fāze, cukura fāze

Daždien apkaunos par reizēm, kad Unu uzrunāju kā tādu mazu, dumju bērneli. Šovakar viņa neparko nevēlas, ka uzvelku viņai bikses. Cerībā, ka Guntis tiks galā, uzvedinoši prasu mazajai: - Tu gribi, lai mamma vai lai tētis uzvelk tev bikses? - Una apsēžas uz grīdas tieši mums pa vidu un stūķē bikses kājās sev pati, paziņojot: - Essss! (un tas 'ess' viņai ir tāds, nu, assss, šššš, nenāc par tuvu, es kliegšu ļoti skaļi, ja traucēsi!)

Šķiet, ka Una māk pateikt ne tikai 'es', bet arī 'Una' - tikai tas izklausās kā 'Aņa' :-). Didz, Uv un Aņa.

Tad nu pie reizes vēl viens gabals no Unas repertuāra. Ļoti skaidri viņa māk pateikt sava iemīļotā ēdiena nosaukumu. Un metālisko sviesta trauku viņa pazīst pa gabalu, šķiet, pat aizvērtā ledusskapī zina, kurā plauktā tas stāv. - Svie, svie! - Vai tas visiem bērniem tā? Vismaz mūsējie visi trīs ir gājuši cauri šai fāzei, kad sviestu ar karotēm var štopēt iekšā milzīgos daudzumos. Unai ir īpaša tehnika, kā visu sviestu ar naga galiņu nokasīt no sviestmaizes. Atceros, puikas bija vienkāršāki - nolaizīja vai noēda pa taisno. Tagad gan Didzim sviestu nevar piedāvāt, vismaz uz sviestmaizēm nedrīkst būt ne plānākā kārtiņa. Esot bērnībā pārēdies.

To, ka cukurgabaliņu mīlestība nav beigusies, abi apliecināja šodien grieķu restorānā Upsalā - noskaidrojuši, ka pieaugušie dzer kafiju bez cukura, pēc milzīgās, medaini riekstaini saldās baklavas ar putukrējumu viņi, aci nepamirkšķinājuši, uzēda virsū vēl pa cukurgabaliņam. Šito laikam nevar bērnībā pārēsties?

kuram lielāks

Vienā Stokholmas avīzes lapā darba sludinājumi - meklē arhitektu, medmāsu, programmētāju, darbu vadītāju, skolas direktoru un šefpavāru. Kuram no tiem ir vislielākā kvadratūra, treknākais fonts, garākais apraksts, centrālā vieta lappusē?

miegainas pārdomas svētdienas vakarā

pēdējā laikā šad un tad atceros sarunu ar kādu akadēmisku cilvēku, kurš atzina - ja zinātnieka mūžā gadoties viena, divas oriģinālas domas, tas ir ļoti daudz. Viss pārējais ir tikai "tulkojums", interpretācija un adaptācija, svešu ideju attīstīšana un pielāgošana.

Mēģinu šo atcerēties katru reizi, kad uznāk vēme paššaustīties ar jautājumiem a la ko es esmu paveikusi šai dzīvē. Bet varbūt īstais smeķis ir spēt to pašu vienu vai divas domas tīstīt un attīstīt tā, lai pietiek visai dzīvei - kā Vudijam Alenam.

domas

Rīgas Laika rakstā par amerikāņu fiziķi Fainmanu saņemu atgādinājumu par domu nemirstību, citēju, "viss manās smadzenēs reiz notikušais ir saglabājies starojuma formā un patlaban turpina klaiņot Visumā. Nevar noliegt, ka tā ir sava veida nemirstība...", un tā tālāk, un tā joprojām.

Pietiek tikai izlasīt kaut ko tādu, lai galvā ienāktu pilnīgas stulbības vai, vēl trakāk, neķītrības, kuras nu, Raiņa vārdiem, visumā uz mūžu dzīvos. Kāda drausmīga kloāka gan ir šis elektromagnētiskā starojuma visums! Sešgadnieks Didzis, naktī nelaikā pamodies, raud par to, ka cilvēkiem jāmirst; ne mazāk šausmīga man šķiet doma, ka viss, pilnīgi viss tiek saglabāts elektrisku impulsu formātā uz mūžīgiem laikiem vai vismaz tik ilgi, kamēr nozūd kādā melnajā caurumā. Un kas notiek tajā, nezinot neviens.