Par ceļošanu laikā

Briseles lidostas gaitenī uz Rīgas lidmašīnu aiz manis rindā gaida plecīgs, būdīgs vīrietis īsi apcirptiem, gaišiem matiem, gadus trīsdesmit piecus vecs, ap kaklu masīva, spoži dzeltena ķēde, kājās gaišas putekļauduma bikses, sporta krekliņš neuzkrītošā krāsā ir visnotaļ solīds, tomēr krietni apspīlēts - pāris pēdējo gadu pārticība, šķiet, atstājusi savas zīmes ap vidukli. Līdzi divi pusaugu bērni, zēns un meitene. Zēnam rokās afrikāņu suvenīrtotēms, meitenei ap roku pīta rokassprādze no sarkaniem un dzelteniem pavedieniem, kas liek domāt, ka viņi atgriežas no ceļojuma uz kādu Āfrikas valsti. Rīga, iespējams, ir tikai tranzītpunkts, jo tēvs bērniem krieviski skaidro, uz kurieni viņi tūliņ lidos:
 - Karoče, braucam uz bijušo Padomju Savienību.

Atrodam savas vietas lidmašīnā, zēns sēž man tieši blakus un visu ceļu iPadā ritina bumbiņas, iziet labirintus un šauj ar loku uz cūkām. Viņa tēvs sēž vienu vietu tālāk, bet ar bērniem vairs nesarunājas - izvelk no somas spilvenu, atbalsta galvu, aizver acis un visu ceļu noguļ. Tā arī palieku neziņā, kādā gramatiskā kategorijā ierindot viņa izteikumu. Saliktā pabeigtā pagātne? Ciešamā kārta, īstenības izteiksme? Vēlējuma izteiksme?

lasi lasi pasaka pasaka

Reiz sensenos laikos dzīvoja maza meitene un viņas mamma. Pienāca vakars, mamma lika meiteni gulēt. Mazā meitene negribēja gulēt un prasīja mammai, lai palasa grāmatu: - Lasi, lasi!
Mamma viņai atbildēja: - Nu labi, es izstāstīšu tev pasaku. Klausies, reiz sensenos laikos dzīvoja maza meitene un viņas mamma. Pienāca vakars, mamma lika meiteni gulēt. Mazā meitene negribēja gulēt un prasīja mammai, lai palasa grāmatu: - Lasi, lasi!
Mamma viņai atbildēja: - Nu labi, es izstāstīšu tev pasaku. Klausies, reiz sensenos laikos dzīvoja maza meitene un viņas mamma. Pienāca vakars, mamma lika meiteni gulēt. Mazā meitene negribēja gulēt un prasīja mammai, lai palasa grāmatu: - Lasi, lasi!
Mamma viņai atbildēja: - Nu labi, es izstāstīšu tev pasaku. Klausies, reiz sensenos laikos dzīvoja maza meitene un viņas mamma. Pienāca vakars, mamma lika meiteni gulēt. Mazā meitene negribēja gulēt un prasīja mammai, lai palasa grāmatu: - Lasi, lasi!
Mamma viņai atbildēja: - Nu labi, es izstāstīšu tev pasaku. Klausies, reiz sensenos laikos dzīvoja maza meitene...

vēlības un atkarības, skabargas un cietais roks

Didzim vesela valodas pērļu virtene izbirst vasaras sākumā, kad atbraucam garajā brīvlaikā uz Latviju. Šķiet, ka abas valodas viņa galvā satiekas, un pa vidu rodas putra. Te nu daži "pērļu putras" piemēri:

- Es gribu klausīties cieto roku.

- Vai šitai zivij ir daudz skabargu?

- Pēc jaunības cilvēkam nāk vēlība.

Taču pienāk vasaras beigas, esam atpakaļ Zviedrijā, un nepaiet ne pāris dienas, kad Didzim kļūst garlaicīgi:
- Kad mēs pārcelsimies uz nākošo valsti?
Es, gluži apmulsusi:
- Bet vai tad tev nebūs žēl atstāt savus draugus?
- Nekas, man būs citi.

Plāni par nākamo valsti gūst skaidrākas aprises Bergenas ceļojuma laikā. Didzis pilnīgi un galīgi saslimst ar kalniem. Kā tas gadās, kā ne, bet runājam par Skandināvijas vēsturi. Didzis paliek gluži dusmīgs, uzzinot, ka Norvēģija ir dabūjusi neatkarību (kuru viņš gan nez kāpēc dēvē par atkarību) no Zviedrijas. No tiesas dusmīgs - cik vien septiņgadīgs puišelis var būt dusmīgs.
- Kāpēc Norvēģijai ir visi kalni un Zviedrijai nav? Tas ir ļoti slikti, ka viņi dabūja atkarību. Ja viņi nebūtu dabūjuši atkarību, te būtu Zviedrija, un mēs te varētu dzīvot.

tribute to All-Hallows-Eve

Ar Didzi pastaigājoties piecu minūšu attālumā no mājas atklājām seno vikingu apbedījumu vietu no ~10. gadsimta, tas ir, atklājām to sev - jo citi jau bija atklājuši un uzlikuši tur attiecīgu informatīvu plāksnīti. Kā daudzas lietas Zviedrijā, senais kapukalns pavisam neuzkrītoši aizslēpies aiz gandrīz identisko mājiņu rindas. Izej pa šauru taciņu starp dzelteni krāsotajām mājām ar sarkaniem kārniņu jumtiem un atrodies gluži citā pasaulē, kur starp lielajiem kokiem un akmeņu krāvumiem veliskumu var sajust gandrīz vieliski.

P.S. nākamais, ko meklēsim tuvākajā apkārtnē, būs 1497. gada Rotebro kaujas vieta - droši vien aiz kāda no trim Rotebro golfa laukumiem...

visu veco var redzēt un dzirdēt galvā

Guntis pēc ilgiem laikiem un mana lūguma vilka ārā akordeonu - sacīju, ka Una viņa spēli nav dzirdējusi un Uvis arī droši vien neatceras, vajadzētu uzspēlēt. Tad Didzis paziņoja, ka viņš gan atceras - jo visu veco taču var redzēt un arī dzirdēt galvā.

ko mēs neuzzinām

nejauši uzdūrāmies papīros ieklīdušai vecmammas darba grāmatiņai... vecmamma ir mirusi - kam lai pajautā, kāpēc viņa, 1947. gadā sākusi strādāt par medmāsu, aizgāja no darba 1948. gada oktobrī desmit mēnešus pirms mana tēva dzimšanas? Vai tādēļ, ka apprecējās, plānoja bērnus - un precētai sievai nebija pieņemts strādāt? Bet to, ka tūliņ paliks stāvoklī, viņa vēl nevarēja zināt... Vai arī vectēvs jau tik drīz pēc kara un atgriešanās no Sibīrijas pelnīja tā, lai pietiktu ar vienu algu? Par to varētu liecināt arī briljanta saderināšanās gredzens, ko viņa man atdāvināja - gana solīds, lai tādu varētu atļauties divus gadus pēc kara beigām... Tomēr 1953. gadā pēc abu dēlu piedzimšanas viņa atsāka strādāt (un, starp citu, nostrādāja vienā un tajā pašā darbavietā līdz pensijai).

arī citas lietas, ko nekad vairs viņai nepajautāšu - un citu viedokļi par to būs un paliks tikai viedokļi... kā izjuka viņas laulība ar vectēvu - cik no svara bija viņa brunču mednieka gaitas, cik - viņas pašas "romāns"? un ko tas viņai nozīmēja - vai šis romāns bija atspēlēšanās vectēvam, īslaicīga aizraušanās - vai varbūt mīlestība, no kuras atsakās sociālās pareizības un/vai ģimenes saglabāšanas vārdā? galu galā, kurš pirmais spēra soli ārpusē?

un tāpat neuzzināšu, kā un kādēļ izšķīrās viņas vecāki, baltvācu inženieris un latviešu zemnieku meita. un vai tiesa, ka viņas tēvam bijuši vēl bērni pēc tam, par kuriem mēs neko nezinām - un kuru pēcnācējus varbūt sastopam, bet nepazīstam?

var jau būt, ka šādām zināšanām nav nekādas nozīmes, tomēr jocīgi, ka no viņas uzzināju visu par kaimiņienes dīvainajām izdarībām, aktiera X vai Y dzīves līkločiem, ābolu ražu un kartupeļu kaitēkļu uzbrukumiem tai rudenī, utt., utt. - bet gandrīz neko par būtisko, tik kādas kripatas vien.

nemaz nerunājot par vectēvu, kurš ar mazbērniem komunicēja tikai tādējādi, ka ieradās dzimšanas dienā un katrreiz uzdāvināja pa kristāla vāzei - kaut kur man vēl ir šī kolekcija... starp citu, vectēvs ir jocīgs vārds, ko uz tēva tēvu nekad neesmu attiecinājusi - viņš vienmēr ir bijis un palicis tikai "vecais Rirdancis"...

bet varbūt tā ir pareizāk - būtiskais būtībā ir neizstāstāms, katrs stāsts ir tikai minējums, ko varbūt labāk paņemt sev līdzi neizstāstītu. tomēr - piedodiet, senču gari, - jūsu atstātie pavedieni intriģē un prasās tapt sasaistīti; kā māku un cik saprotu, tā nu es šo jūsu/mūsu stāstu minu...

par lietu kārtību

Didzis šorīt pie brokastu galda, pavisam mierīgi, bez emocijām: - Uvīt, kad Tu būsi ļoti, ļoti vecs, es jau vairs nebūšu.

Tik tikko noturējos bez asarām. Tāda zviedriski lietišķa attieksme Didzim pret nāvi parādījusies, agrāk bija drīzāk protests, dusmas, bailes, neticība...

brīnumzālīti meklējot

šodien poliklīnikas recepcijā tieši pirms manis un Unas vienam pavisam vecam, sirmam un salīkušam tantukam pūlējās iestāstīt, ka dakteris būs rīt, nevis šodien. - Nāciet RĪT. ŠODIEN daktera NAV. RĪT. Šodien ne.
Bet vecīte neklausījās, tikai izmisīgi kaut ko meklēja pa somu. Recepcijas meitene pasauca palīgā vēl vienu, nu abas pūlējās pārliecināt tantuku, ka šodien viņai te nekāda dakteršoviņa nebūs. Beidzot vecenīte paziņoja: - Es nedzirdu, es neko nedzirdu. - Un turpināja rakņāties pa somu. Situācijas loģika prasīja, lai viņa somā meklētu dzirdes aparātu, taču, tā kā nekas neatradās, tad drīkstu pieņemt, ka varbūt viņa patiesībā meklēja ko pavisam citu - mazbērnu fotogrāfijas, mājas atslēgas vai kādu liecību par aizgājušo jaunību un zaudēto dzirdi. Un immorons, idāgs un igors viņai bija viss viens.

nu baigais bulšits ir tas fufelis, kas pēdējā laikā klīst preses izdevumos un vanna-bī politiķu runās - par to, cik forši būs manai un jaunākām paaudzēm neiet pensijā, bet izbaudīt 'lifelong employment' labumus. jo, atšķirībā no iepriekšējām paaudzēm, mēs būšot mundri un spirgti garā un miesā līdz pat pēdējai stundiņai.

par meiteni Ainu

šodien manus puišus pilsētā izklaidēja Gunta māsa Aina - izbraukājās visi sabiedriskajā transportā (kāda eksotika nabaga bērniem, kas retu reizi tiek metro, bet pārsvarā pārvietojas tikai vecāku mašīnās!), ēda suši un visādi citādi iznesās. Tad nu lūk, Didzis man sajūsmināts atstāsta pasākuma gaitu un kādā brīdī saminstinās: - Mēs tramvajā bijām ar to meiteni, nu, kā viņu sauca, Austra?
Prasu: - Tu domā Ainu?
Didzis: - Nu ja, ar to meiteni Ainu!

Neblogosim par Ainas pasē rakstīto dzimšanas gadu, bet pateiksim tikai, ka viņai ir trīs lieli bērni un divi draiskuļi mazbērni. Bet ne jau pasē jāskatās cilvēka īstais vecums!

jo resnāks, jo dalīgāks

stāsts ir pagarš un komplicēts, bet secinājums - kodolīgs...
Ome atrakusi un iedevusi mums līdzi manu veco tālskati, kuram bērnībā ilgi un dikti krājkasītē krāju radu un vecāku izsniegtās naudiņas, līdz beidzot par nebūt ne nieka ~ 70 rubļiem varēju to iegādāties. Nu to kāri izmanto Didzis, un kādā brīdi prasa: - Kur ir mans tālskatis?
- Tas nav tavs tālskatis, tas ir mans, es tev tikai iedevu viņu lietošanā, - saku es.
- Nē, bērni neko nevar pirkt, tas īstenībā ir omes tālskatis, - atcērt Didzis. -  Un ome dalās, nevis tā kā tu. Jo resni cilvēki ir dalīgi. Jo resnāki, jo dalīgāki. Un ome ir pati resnākā, tāpēc viņa ir pati dalīgākā!!! Uvis ir tievs, tāpēc viņš nedalās. Bet jūs ar tēti esat gandrīz tievi.

Nu piedod, ome ;-)!

Victoria & Daniel

nu tad izdevaam gan shodien kronjprincesi pie sporta trenera Daniela par sievu!

kaa raksta delfi, "laulības karaliskajā ģimenē ir populārs temats sabiedrībā" - cik ljoti populaars, to taadam vienkaarsham latvietim kaa man nemaz uzreiz nesaprast. tomeer jau laikam ir kaut kas ljoti mierinoshs tajaa sajuutaa, ka cauri gadsimtiem ir taada karaliskaa gjimene, kas ja ne par mums vienkaarshajiem ljautinjiem ljoti ruupeejas, tad vismaz nedara neko sliktu... un vienmeer ir par ko parunaat, piemeeram, vai tas Daniels tieshaam vinju miil vai tomeer aiz apreekjina, un vai brilles vinjam stilists ieteicis valkaat un vai sporta klubi vinjam jau pirms tam piedereeja vai tikai karalis nopirka, utt, utt

atziishos - arii mees nenotureejaamies, paluureejaam princeshkaazas tv (Didzim jau no LJOTI patika) un aizbraucaam vakaraa uz centru - paaris stundas peec pasaakuma jau sadrukaati aviizhu bezmaksas speciaalizlaidumi ar kaazu bildeem un karalisko viesu (t.i., vieshnju) teerpu izveerteejumu, cilveeki seezh kafejniicaas, peeta bildes, iedziljinaas... bet iisti aizkustinoshs likaas Zviedrijas iraanju pasaakums uz centraalas metro stacijas kaapneem, ar abu valstu karogiem, jaunaa paara fotograafijaam, iraanju muuziku un plakaatu ar prasiibu peec cilveektiesiibaam Iraanaa. a pashi savu shahu nogaaza, kaadas tur vairs cilveektiesiibas!

taa ka varbuut tieshaam lai paliek tie shahi, princeses, pelnrushkji, shlepes un diadeemas visi savaas vietaas - aciimredzot pasaules kaartiibai tas tiiri labi noder, cilveekiem labs praats, ir kam ticeet un par ko cepties