Tikai viens cilvēks zina

Augusta vidū beidzot saņemamies un sākam diedzēt pavasarī no ASV atvestās Joshua tree jeb Yucca brevifolia sēkliņas. Joprojām nesaprotu, kā tad īsti šo brīnumu, kas aug tikai Mohaves tuksnesī, godāt latviski. Džošua vai Jozuas koks? U2 kociņš? Īslapainā jukas palma? Taču štrunts par latvisko nosaukumu. Bērniem un, neslēpšu, arī man lielākais brīnums ir tas, ka asniņi spraucas no zemes ar sēklas cepurīti galvā.

- Ir tikai viens cilvēks, kas zina, kā aug sēklas.
Una ietur pauzi, sagaidot, lai mēs visi uz viņu paskatāmies.
- Tas ir dievs! - viņa triumfē.

Plūkt vai neplūkt, tāds ir jautājums

Una sev neraksturīgi ir gluži samulsusi: – Mamm, Gudruna teica, ka mēs Midsommarā iesim plūkt puķes. Bet es taču Amerikā apsolīju neplūkt puķes!
Te nu saduras divas lielas autoritātes – vienmēr dzīvespriecīgā islandiete Gudruna, Unas iemīļotā audzinātāja bērnudārzā, un ASV ceļojumā satiktais bargais amerikāņu parka reindžeris no John Muir milzu sekvoju parka pie Sanfrancisko. Parkā bērni izpildīja dažādus uzdevumus un apņēmās parkā neko nelauzt, neplēst un arī puķes neplūkt, kā balvu saņemot Junior Ranger nozīmīti. Gudruna savukārt turpina dabas bērnu ziemeļeiropiešu tradīciju ap vasaras saulgriežiem plūkt tik visu nost, kas pļavā labs, un nest labumu mājās.
Unas problēmu man izdodas atrisināt ātri (pļava nav parks un Zviedrija nav Amerika), bet pēcgarša kaut kāda tāda tomēr paliek. Un gribas Unas vietā uzdot kārtējo neatbildamo jautājumu – kur tad ir tas pareizais līdzsvars starp dabas iepazīšanu un dabas "konservēšanu"?

Ēšanas lietas tur, otrā pusē

Trīs nedēļas ceļojam pa ASV Dienvidrietumu štatiem un Kalifornijā izbaudām vai katru iespēju mieloties ar suši un citiem no jūras nākušiem ēdieniem.
– Es gribu ēst ar sušu dakšu! – paziņo Una un meklē irbulīšus.

Bet Uvis, nonācis okeāna krastā, kur visas klintis apaugušas gliemežvākiem, kautrīgi apvaicājas: – Te ir tik daudz garšīga ēdiena! Vai mēs to varēsim paņemt līdzi vakariņām?