Kam pieder šīs rindas? stila vingrinājums

Arī šis gabals tapis Rīgas Laika rakstīšanas kursos. Uzdevums bija izvēlēties kādu vispārēji pazīstamu rakstītāju un viņa stilā sagatavot komentāru kādai ziņai. Bloga lasītājiem uzdevums ir vieglāks. Kā stilu es šai gabaliņā esmu mēģinājusi atdarināt? 


Smalkās kaites

Ierauts korupcijas skandālā, Vācijas prezidents Kristiāns Vulfs paziņo par atkāpšanos. BBC, 17. februāris.

Kad Buratīno zelta atslēdziņas meklējumos nonāca pie aristokrātiskās zilmates Malvīnes, viņa mēģināja koka cilvēciņam iemācīt smalkas manieres – izņemt no kafijas tasītes karotīti, lai tā nejauši neiedurtos acī, nebāzt degunu tējkannā, nepiebāzt muti ar cepumiem. Taču lumpenim Buratīno šādi smalkumi bija kā pīlei auksts ūdens. Viņš izbēga no malkas šķūnīša vai suņubūdas, vai velnsviņzin kur nu Malvīne viņu bija ieslēgusi, kamēr šis apgūs labas uzvedības ābeci, un devās tālāk piedzīvojumu meklējumos. Un, patiesi, vai zelta atslēdziņas atrašanai bija kāds sakars ar smalkām manierēm? Iespējams, lasītājs tāpat kā es no bērnībā iemīļotā literatūras šedevra atcerēsies gan nesankcionēto noklausīšanos traktierī, gan vecāka vīra daudzkārtēju apvešanu ap koku un viņa garās bārdas apcirpšanu. Morāle? Skaidrs, ka ar smalkām manierēm koka cilvēciņš tā arī būtu palicis ar garu degunu zilzeķes Malvīnes suņubūdā.

Tā, kā nupat gadījies Vācijas prezidentam Vulfam. Īstā Eiropas veco džentelmeņu stilā viņš atkāpies no amata neilgi pirms tam, kad Vācijas parlamenta deputāti grasījās izskatīt jautājumu par prezidenta imunitātes atņemšanu. Iemesli, protams, triviāli. Mājas pirkšanai privāti aizņēmies lielu naudas summu no drauga uzņēmēja un mēģinājis graut preses brīvību, atstājot draudīgu ziņu „Bild” redakcijas autoatbildētājā, kad „Bild” par viņu gatavojis atmaskojošu publikāciju. Kā pats atzīst, zaudējis vācu tautas uzticēšanos. Un situācijā, kad karotīte acī jau iedūrusies, smalkas manieres, protams, paredz rezignēties.

Cita starpā, Vulfs ir otrais Vācijas prezidents pēc kārtas, kas amatu atstāj atkāpjoties. Viņa priekštecis Kēlers šādu manevru veica 2010. gadā pēc pārāk atklātas izrunāšanās par nepieciešamību Vācijas ekonomiskās intereses ārvalstīs aizstāvēt ar militāru spēku. Saņēmis par to asu kritiku, Kēlers nedaudz aizvainoti paziņoja, ka kritika ir nepamatota un kritiķi izturas pret prezidenta institūciju bez tai pienākošās cieņas. Tomēr, kā jau smalkais tonis un augstais amats to prasa, rezignējās.

Pie mums Latvijā cilvēki ir daudz vienkāršāki. Jo augstāku un publiskāku amatu ieņem, jo vienkāršāki. Ar smalkajām kaitēm nesirgst, un amatos turas kā encefalīta ērce. Karotīte acī duras? Pieturiet taču ar pirkstu!

Latvijas bankas prezidents vienkārši atsakās sniegt komentārus par savām apbrīnojamajām spējām savilkt kopā galus situācijā, kad kredīta maksājums par smalko Jūrmalas dzīvokli pārsniedz bankas prezidenta algu pēc nodokļu nomaksas. Toties pārējiem valsts iedzīvotājiem viņš iesaka „šobrīd kredītu neņemt” un par dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem kritizē ne tikai Eiropas valstu valdības, bet visu Rietumu civilizāciju kā tādu.

Valsts prezidents ar skaistu žestu atsakās no oficiālās rezidences. Un turpina mitināties ekskluzīvā Vecrīgas dzīvoklī, kas iegūts ar nesmukas prihvatizācijas shēmas palīdzību.

Iepriekšējais prezidents grāmatvedības praksē ir ieviesis jaunu ienākumu pozīciju – „ar nodokļiem neapliekama pateicība”.

Liekulības skolas lielmeistare Saeimas spīkere aukstasinīgi izdabū cauri vīra pārstāvētajai organizācijai izdevīgus Robežšķērsošanas likuma grozījumus. Pie reizes nepalaiž garām iespēju pasūroties par ļaunajiem medijiem un nomelnošanas kampaņām.

Un tā tālāk, un tā bez gala. Protams, es varētu iztēloties, ka šie ļaudis bezmiega naktīs grozās gultā, uzdodot sev jautājumus par savu morālo autoritāti, sabiedrisko labumu un Kanta kategorisko imperatīvu. Taču naivumu zaudēju līdz ar politiskā balss lūzuma iestāšanos, šķiet, deviņdesmito gadu vidū.

Tomēr, kāpēc tā? Kāpēc Vācijas prezidenti atkāpjas no amata situācijās, kurās Latvijas prezidenti, politiķi un amatpersonas kļūst maniakāli agresīvi vai sāk kaut ko nejēdzīgu bubināt? Vācijas politiskajā sistēmā, kur prezidentam varas ir ļoti maz, lai neteiktu, ka nav nemaz, šī posteņa svarīgākais uzdevums ir kalpot par morālo autoritāti. No viņa neprasa un nesagaida daudz. Negaida benzīna cenu krišanos, lielākas pensijas un mazākus nodokļus, turklāt visu vienlaicīgi un uz burvju mājienu. Gaida tikai vienu. Lai prezidents būtu goda vīrs. Nevainojams. Kā zelta standarts.

Latvijas politikā nekas tāds nav redzēts. Diemžēl. Te jūs droši varat runāt muļķības un darīt nelietības. Varat būt no koka kluča taisīts un skaļi strebt kafiju ar karotīti acī. Vismaz tik ilgi, cik ilgi spēsiet sava leļļu teātra publiku pārliecināt par to, ka esat īstais zelta atslēdziņas meklētājs.

Kad man likās, ka visu dzīvē jau zinu, es kļuvu par tēvu. Lielisks veids, kā uzzināt kaut ko jaunu. Lai atbildētu uz meitas jautājumiem, nesen nācās sameklēt Karlo Kolodi stāstu, no kura A. Tolstojs aizguva ideju par Buratīno. Izrādās, atšķirībā no Buratīno, kurš dzenas pēc zelta atslēdziņas un par savu koka degunu nekomplekso, oriģinālā koka cilvēciņa Pinokio karstākā vēlēšanās ir no koka marionetes kļūt par īstu cilvēku.

Oldienas nāk!

Didzis: - Pēc friedas* būs oldienas!

* frieda - fredag, piektdiena

Unas midzināšana

Vecākos bērnus – sešgadīgo Didzi un trīsgadīgo Uvi uz skolu un dārziņu ved viņas vīrs, un parasti viņi ir devušies prom jau drīz pēc astoņiem. Pēc rīta cēliena darbiem – bērnu saģērbšanas, brokastu gatavošanas un notiesāšanas, puišu ietērpšanas āra apģērbos, līdzi ņemamo mantu sagatavošanas un pārbaudes – seko īsa atelpa. Tās laikā viņa parasti noridā brokastu galdu, saliek trauku mašīnā brokastu traukus, ledusskapī ēdienu atliekas, veļasmašīnā – netīro veļu, garāmejot ar pirkstu atmodina klēpjdatoru un iemet vienu aci tviterī-gmailā-draugos-delfos-feisbukā, ar otru pieskatot, vai mazā Una nav aizrāpojusi prom no mazulim drošajām mantiņām, kas sarindotas uz grīdas pie meitenes paklājiņa.

Ap pulksten deviņiem Una parasti ir gatava pirmajam dienas miegam. Kā jau pusgadu jauns zīdainis, Una guļ ārā, ratos. Mātei ir svarīgi notvert īsto brīdi, kad uzsākt midzināšanu. Ja viņa midzināšanu uzsāk pāragri, ar to var nākties nodarboties pusstundu vai ilgāk, pārbaudot pacietību gan midzināmajam, gan viņai pašai. Ja midzināšanu viņa uzsāks pārāk vēlu, jārēķinās ar bērna neapmierinātību un brēkšanu jau ģērbjoties; arī tad nereti midzināšana ievelkas, jo vēl ilgi miegu palaikam iztraucē histēriski šņuksti.

Māte zina, ka par gatavību miegam parasti liecina acu berzēšana, atteikšanās vienai spēlēties uz paklāja un acu zīlīšu kustības uz augšu, pieliekot pie krūts. Līdzko viņa pamana kaut vienu no šīm pazīmēm, sieviete noklāj uz dīvāna mazules kombinezonu, sameklē balto merīnvilnas cepurīti un pārbauda, vai rati ir sagatavoti ārā iešanai. Viņa pārbauda arī autiņbiksīšu stāvokli; ja tās vēl nākas mainīt, iespējams, ka midzināšanas sākums tiks nokavēts. Tad viņa nogulda meiteni uz kombinezona, uzmanīgi, ar bērnu runādama un lalinādama, uzvelk mazajai pāri galvai cepurīti un iestumj bērna rokas un kājas attiecīgajos kombinezona nodalījumos. Atšķirībā no viņas vecākajiem bērniem, kad tie bija zīdaiņa vecumā, Unai šīs darbības parasti sagādā jautrus mirkļus – meitene smejas. Sieviete aizvelk abus rāvējslēdzējus, paceļ bērnu rokās un ieliek ratiņos, kuros jau izklāts aitādas maiss. Šajā brīdī Unas garastāvoklis var arī sabojāties, tādēļ parasti tiek izdomāts kāds „uķi-puķi” – ratos iekārts grabulis vai padziedāta dziesmiņa. Taču šis ir arī brīdis, kad mātei pēc iespējas ātrākā tempā iešanai ārā jācenšas saģērbties pašai. Viņa ātri uzrauj turpat uz dīvāna nolikto apģērbu – brūno adīto jaku, virsū mēteli, iestumj kājas garajos, siltajos zābakos, tos neaizšņorējot, jakas kapuce noder cepures vietā, tad šalle un cimdi – labāk dūraiņi, tajos mazāk salst rokas, bet vēl labāk tie, kas pirmie pagadās pie rokas – un pusminūtes laikā viņa ir gatava. Viņa enerģiski atrauj durvis uz āra terasi, ka stikli vien nodžinkst, sabāž meitas rokas kombinezona cimdiņos, aizvelk aitādas maisa rāvējslēdzēju un izstumj ratus laukā pa durvīm.

Midzināšana notiek uz terases, stumdot ratus šurpu turpu. Sešdesmitajos gados celtā koka dēļu terase ir gara, faktiski visas mājas garumā, un puse no tās ir apjumta. Parasti viņa darbojas zem apjumtās daļas, īpaši, ja snieg sniegs. Māte nezina, vai ir kāda sakarība starp Unas aizmigšanas ātrumu un ratu stumdīšanas veidu, bet rīkojas gluži intuitīvi. Dažbrīd staigā no viena terases gala līdz otram, galos apgriežoties. Tā viņai pašai ir vissiltāk un rodas ilūzija, ka izdodas kaut nedaudz pasportot. Citbrīd viņa stāv gandrīz uz vietas, ratus kustinot šurpu turpu tikai rokas stiepiena attālumā. Visbiežāk viņa staigā šurpu turpu, mainot braukšanas virzienu, bet ratus riņķī negriežot, lai lieki nemulsinātu bērnu; tas gan nozīmē, ka atpakaļceļš viņai pašai jāveic atmuguriski, lai varētu turpināt skatīties uz bērnu. Ja bērns joprojām nemieg, viņa mēģina ratus pagriezt tā, lai mazajai būtu kaut kas, uz ko skatīties – pie terases augošais apsalušais rožu krūms, mājas logi, uz terases ieziemotās dārza mēbeles.

Zem ratu riteņiem un viņas zābakiem gurkst uz terases sabradātais, nenotīrītais sniegs. Caur skrajo dzīvžogu sieviete pamana, ka kaimiņiene atkal sniegā nolikusi ābolus putnu barošanai, un prāto, vai arī šodien redzēs žurku, kas pirms pāris dienām tiesāja putniem domātos kārumus. Aiz necirpto tūju rindas mājas galā švīkst garāmbraucošas automašīnas; debesīs palaikam dzirdama tāla lidmašīnas rūkoņa – netālajā Arlandas lidostā ir sākusies sastrēgumstunda.

Šis ir viņas trešais bērns, tādēļ, ja gulēšana uzreiz neveicas, viņa neuztraucas – nekur jau tā nepaliks. Varbūt nav vēl laiks. Varbūt šodien drusku – vai pat daudz ilgāk nekā drusku – paraudās. Varbūt pat neaizmigs ārā ratos, bet tikai vēlāk, istabā, arī tā ir gadījies. Bet ir skaidrs, ka pilnīgi noteikti aizmigs, un visticamāk – jau tuvākās pusstundas laikā.

Parasti midzinot viņa klusi, monotoni dūc – par dziedāšanu to īsti nenosauksi. Vienas takts motīvs nemitīgi atkārtojas, m-m-m, mazā terca uz leju un atpakaļ. Grūti pateikt, vai tas palīdz Unai ātrāk iemigt, bet māte pie šīs dūkšanas ir tā pieradusi, ka „ieslēdz” to automātiski. Dūcot viņa nomierinās pati, un arī bērns pamazām mieg. Acis Unai kļūst aizvien šaurākas, plakstiņi paliek smagi, sāk vārstīties, līdz skropstu ēna noguļas uz vaigiem un vairs neizkustas. Uzreiz gan sieviete ratu stumdīšanu nebeidz, jo pievērtās acis vēl nenozīmē, ka miegs bērnu jau pilnībā pievārējis. Iespējams, ja stumdīšanu beigtu, Una jautājoši atvērtu apaļās acis, un midzināšanu varētu sākt no sākuma. Tādēļ māte vēl pāris minūtes aktīvi izliekas, ka neko nemana, un turpina visas midzinošās darbības. Ja arī tad nekas nemainās, viņa pamazām atļaujas noticēt savai veiksmei un pārstāj stumdīt ratus.

Sieviete piebrauc ratus pie terases durvīm un nolaiž nedaudz piepacelto ratu muguriņu horizontālā stāvoklī, jo zīdainim jāguļ uz iespējami taisnas virsmas. Šajā brīdī jāpārbauda, vai mazule no stāvokļa maiņas nav pamodusies. Viņa sakārto vilnas sedziņu bērnam ap krūtīm tā, lai būtu nosegts aitādas maisa atvērums; meitene guļot mēdz izvilkt rociņu no kombinezona cimda, un bez sedziņas roka lielajā salā var palikt pavisam auksta. Ar visiem sniegainajiem zābakiem kājās sieviete atgriežas istabā, lai paņemtu monitoru. Parasti vīrs no rīta to jau ir nonesis lejā no guļamistabas un nolicis uz plaukta netālu no terases durvīm, bet viņa pie tā joprojām nav īsti pieradusi un nereti izstaigā vai visu māju, monitoru meklēdama. Viņa to ieslēdz, pasitot pa mikrofonu pārbauda, vai strādā, un atstāj ratu malā uz sedziņas – cenšoties rast kompromisu starp novietošanu meitenei pietiekami tuvu, lai uztvērējs nepalaistu garām viņas pamošanos, un pietiekami tālu, lai pati sajustu psiholoģisku komfortu, ka nevajadzīgi neapgrūtina bērnu ar kādiem mātei īsti neizprotamiem, bet potenciāli kaitīgiem šīs ierīces izstarojumiem. Ja sals vai vējš todien īpaši spīvs, viņa apsedz ratu kulbiņu ar lielo segu, tad nokrata sniegu no zābakiem, dodas istabā un noģērbj virsdrēbes.

Gabals tapis Rīgas Laika rakstīšanas kursos. Šajā gadījumā uzdevums bija gauži "tehnisks" - aprakstīt kādu ikdienišķu darbību pēc iespējas sīkāk, turklāt darīt to trešajā personā.

Vai māte vēlētos tasi kafijas?

Mans vectēvs māti visu mūžu uzrunāja tikai un vienīgi ar jūs. Dzimis pirms simts gadiem, viņš bija vienkāršs lauku puisis ar sešu klašu izglītību, kas turklāt iegūta Lietuvā, kur ģimene bija nonākusi vēl cara laikos labākas zemes un dzīves meklējumos. Vai „jūsošanās” bija leišu valodas un katoliskās kultūras ietekme, varu tikai minēt – diemžēl piederu tam latviešu vairākumam, kas par mūsu tuvākajiem kaimiņiem zina visai maz. Drīzāk gan tā bija individuāla viņa mātes izvēle; viņa esot bijusi valdonīga un stipra sieviete, kas pēc vīra pāragrās nāves pārdeva saimniecību leišiem, ar bērniem atgriezās Latvijā, sadalīja naudu bērnu starpā un apmetās uz dzīvi pilsētā. Jautāta, kādēļ bērni viņu uzrunā ar jūs, viņa esot atcirtusi: - Vai es ar viņiem, puņķutapām, cūkas esmu kopā ganījusi, vai, ka viņi mani bez cieņas uzrunās? - Vecā Ķirsiene jau labu laiku bija mūžībā, kad pasaulē parādījos es, tādēļ varu tikai minēt, ka šajā gadījumā droši vien var piemērot sociolingvistu Brauna un Gilmena (Brown, Gilman, 1960) tēzi par asimetriski lietotu uzrunas formu kā varas demonstrējumu – kad māte no varas pozīcijām bērnus uzrunā ar tu, kamēr bērni no padoto pozīcijas ar māti drīkst tikai „jūsoties”.
Simts gadu vēlāk zviedru valoda ir mana pirmā valoda bez otrās personas vietniekvārda pieklājības formas – bez iespējas otru cilvēku uzrunāt ar jūs, un es joprojām mulstu gan uz ielas, gan veikalā, gan pie ārsta, gan internetā. Mulstu gan tad, kad pati otram saku du (tu), gan tad, kad pilnīgi svešs cilvēks tā uzrunā mani. Taču patiesībā kas tur ko brīnīties - svarīgāk par cieņas izrādīšanu ir nodemonstrēt, ka visi mēs te vienādi, māsas un brāļi, vienas ciltsmātes bērni, vienas komūnas locekļi. Neformālā uzrunas forma lieliski atbilst arī zviedriem raksturīgajai pragmatiskajai vienkāršībai visās lietās. Kamēr latviešu valodā tērējam laiku, pārliekot, vai situācijai atbilstošāka būtu tu vai jūs formas lietošana un vai attiecīgo pilsoni drīkst saukt vārdā, vai arī tomēr drošāk palikt pie uzvārda un varbūt pat pielikt klāt „kungs” vai „kundze”, tikmēr zviedrs jau ķēries vērsim pie ragiem, sauc tevi vārdā un „du-dina” (latviski laikam varētu teikt - „tu-tina”) bez kādas aiztures.
Vēsturiski zviedru valodā „jūsošanās” iespēja ir bijusi, gramatikas grāmatās var atrast atsauces uz otrās personas vienskaitļa vietniekvārdu Ni, taču arī tas, izrādās, bijis valodniecisks implants, kas 20. gadsimta sākumā mākslīgi veidots pēc vācu valodas parauga un pilnvērtīgi valodā nav iedzīvojies; gluži otrādi, tas kļuvis par tādu kā nievājošu formu, sak, man vienalga, kas tu esi un kāds tev tituls, saukšu vienkārši par Ni. Pēdējos gados gan runā par šīs uzrunas formas renesansi, tomēr tā īsti sadzirdēt to lietojumā nav izdevies.
Tradicionālā senā pieklājības forma, vēršoties pie sarunu biedra, zviedru valodā ir trešās personas lietošana, neizmantojot vietniekvārdu, bet uzvārdu, titulu vai amata nosaukumu, piemēram, Vai Karlsona kundzei ir istabas rezervācija?, Vai kungs vēlētos uzlaikot bikses?, Vai dakteris nevarētu braukt tūliņ?, Vai sēdes vadītājs varētu izskatīt nākamo jautājumu?. Lai izvairītos no nepieciešamības lietot otro personu, valoda bagātīgi piedāvā veidus, kā sarunas biedru uzrunāt netieši. Arī latviski ir pašsaprotami Vai vēlaties/vēlies cukuru? vietā ar jautājošu intonāciju sacīt vien Cukuru? jeb Vai cukuru?, tomēr dažas populāras „izvairīšanās” konstrukcijas ir latviskas atveidošanas un ievērības vērtas, piemēram, Kāds bija vārds („kā jūs/tevi sauc” vietā)? Vai tam būt vēl vienam cepumam („vai gribi/gribat vēl vienu cepumu”)? Vēlēties cukuru? (Neveiklie latviskojumi mani, bet piemēri – no zviedru gramatikas rokasgrāmatas Swedish: A Comprehensive Grammar, Philip Homes, Ian Hinchliffe.) Šādas valodiskas konstrukcijas ir labi piemēri tiem, kas vēlas zviedrus apsūdzēt pārliecīgā izvairīgumā, nespējā pateikt acīs nepatīkamu viedokli vai vismaz ziemeļnieciskā intravertumā.
Tomēr, mazinoties sociālo kārtu atšķirībām, nepieciešamība precīzi zināt un lietot titulu vai amata nosaukumu vai izlocīties ar īpatnām sintaktiski neuzrunājošām uzrunas konstrukcijām 20. gadsimta vidū kļuva neērta un lieka. Sešdesmito gadu beigās notika tā saucamā Du reforma. Par šīs revolūcijas „Auroras” zalvi kalpoja pazīstamā neiroloģijas profesora Brūra Rekseda (Bror Rexed) uzruna darbiniekiem 1967. gadā, stājoties Veselības aizsardzības un labklājības valsts pārvaldes (Socialstyrelsen) ģenerāldirektora amatā, kad viņš pavēstīja, ka sauks visus uz „tu” un cer, ka darbinieki atbildēs viņam ar to pašu. Ap to pašu laiku du formu, kas pirms tam tika izmantota tikai draugu un ģimenes locekļu vidū, sāka popularizēt arī lielākais laikraksts Dagens Nyheter un jaunais premjerministrs Ulofs Palme, kurš uzstāja, lai žurnālisti viņu sauktu vienkārši par Ulofu un uzrunātu ar „tu”.
Te nu gribas salīdzināt zviedru izvēli ar anglisko tradīciju, kas arī uzrāda tikai vienu uzrunas formu, taču tajā izzudis nevis jūs, bet – vismaz formāli – tieši tu forma, Šekspīra tik ļoti iemīļotais thou, otra cilvēka uzrunai atstājot vien vēso, daudzskaitlīgo you. Salīdzinājumā ar zviedru valodas reformām, izmaiņas angļu valodā gan notikušas krietni senāk un, šķiet, ilgstošākā laika posmā. Taču rezultāts ir tāds, ka vismaz uzrunas ziņā angliski nav iespējams vērsties pie otra cilvēka tik intīmi un tieši, kā mēs to darām latviski. Tiesa gan, atzīsim, ka latviski intīmā tuvība rodas tikai pēc tam, kad ir apēsts tas nelaimīgais sāls puds vai vismaz pagājusi sākotnējā minstināšanās un neveiklība, nezinot, kuru formu – tu vai jūs – būtu piemērotāk izvēlēties un kad pāriet no vienas uz otru. Ja attiecības sākušās jūs zīmē, tad brīdi, kad pārejam uz tu, savā nozīmībā un smagumā varbūt var pielīdzināt pirmajai reizei, kad mīlētāji redz viens otru kailu? Lasot daiļliteratūru angliski, skatoties filmas vai, vēl jo vairāk, tulkojot vienmēr nākas apsvērt, kurā brīdī varoņi – ja tie sarunātos latviski – pārietu uz tu. Uzreiz bārā, taksītī, nākamajā rītā – vai varbūt nekad.
Tā nu ir, angliskais you latvietim neko nepasaka priekšā – tuvības vai svešatnības līmenis sarunā jānolasa no citām valodiskām un nevalodiskām zīmēm. Pretstatā zviedru „du-dināšanai”, kas patiešām palīdz nojaukt robežas, angļu you ir īsti individuālistisks, norobežojošs, neitrāls un, galu galā, nekāds. Arī latviešu jūs novelk robežu, taču esmu gatava tam piedot smagnējo viensētnieciskumu, pretī izbaudot iespēju ar valodas līdzekļiem izteikt īpašu, cieņpilnu attieksmi. Jau iepriekšminētie sociolingvisti Brauns un Gilmens laikam teiktu – latviešu valodā ir iespējama pilns T-V (tu-jūs, no latīņu tu un vos) formu šķīrums; angliski šī šķīruma praktiski nav – valoda ir T-V neitrāla, savukārt mūsdienu zviedru valodā pilnvērtīgi pastāv tikai viens no pāra – T.
Valodas iespēju un formu daudzveidība valodas lietotājam ļauj izvēlēties izteiksmes līdzekļus no plašāka arsenāla, un būtu žēl solidaritātes vai vienkāršošanas vārdā atteikties no tā, kas latviski joprojām ir dabiska izvēle. Arī simt gadu pēc vectēva dzimšanas es gluži tāpat kā viņš labprāt izmantoju jūs formu, lai uzrunātu cilvēkus, kuru pieredze un gadu skaits krietni pārsniedz manējo. Tādēļ arī savu vīramāti uzrunāju ar jūs. Mēs esam pazīstamas jau teju desmit gadu, taču, gluži kā vectēva mātes nu jau par ģimenes leģendu kļuvušajā izteicienā, cūkas kopā neesam ganījušas, un es turos pie šī kritērija uzrunas formas izvēlē. Priecājos, ka vīramāte ir latviete un man nav jālavierē, vaicājot viņai aizplīvuroti: „Vai vīramāte vēlētos tasi kafijas?”, vai arī jānoprasa tieši un nepārprotami: „Vai tu kafiju dzersi?”.


Gabals tapis Rīgas Laika rakstīšanas kursos. Šis bija pats pirmais rakstu gabals kursos, un sarakstītais galīgi neatbilda uzdevumam aprakstīt kādu notikumu. Par to (un vēl daudz ko citu) saņēmu bargu kritiku, tomēr arī atzinumu, ka iznācis kaut kas līdzīgs "kvalitatīvam bloga ierakstam" vai komentāram.

par mācīšanos lasīt

Šorīt Didzis kategoriski atteicās no piedāvājuma lasīt tekstu savas "Sāksim lasīt" grāmatas 41. lappusē. Izmisumā ķēru pirmo, kas gadījās pie rokas - un gadījās Rīgas Laiks ar Vīna Studijas reklāmu. Vispirms sameklējām un pasvītrojām visus vārdus, kas saistīti ar vīnu, piemēram, "vīns", "vīna", "vinoteka.lv". Noskaidrojām, kur un kad vīns ražots ("Āfrikā!") un cik maksā ("Dārgs!"). Ar nelielu palīdzību izlasījām biedējumu par alkohola kaitīgumu veselībai. Atšķīrām reklāmas lapas žurnāla beigās, sameklējām vēl vārdus ar vīna sakni. Tad lūdzu sameklēt vārdu "restorāns". Meklējot uzdūrāmies "Rīgai", bet nonācām pie secinājuma, ka "vīns" un "Rīga" ir īsi vārdi (viens žokļa piesitiens plaukstai), kamēr "restorāns" - garš (veseli trīs piesitieni). Un trīs pavāru restorāns ir restorāns, kurā darbojas veseli trīs pavāri!

Lasāmgrāmatas 41. lappuse tā arī palika nelasīta (piedod, mammu!): "Kā-du die-nu za-ķu tēvs stie-pa lie-lu bur-kā-nu." Un tā tālāk.

pēdējā māmiņatvaļinājumnedēļa

Vakar šausmīgi pūtu un stenēju, un beigās teju apraudājos. Tā ir nesapratu, kāpēc dzīvesbiedrs šausmīgi sasmējās, kad atzinos, par ko: - Vēl šitā nedēļa, un tad cauri. Un tad līdz pensijai. Ja izvilkšu!
Drusku šmaukšanās gan iznāk - divus vecākatvaļinājuma mēnešus vēl plānoju vasarā ņemt. Bet pēc tam nu gan!

Uvja jaunais jaunvārds

Uvis apmaisa ķīseli, kas šoreiz padevies varen staipīgs un augļiem bagāts: - Tas ir... tas ir... tas ir līpenis!!!

uz redzību

Anete: - Atā visiem!
Uvis: - Uz redzību!