par apmatojumu un par zobiem

Didža jautājums: kāpēc sienai vajadzīgs apmatojums? (acīmredzot, apmetums)

Vēlāk ierosinājums (vannā, liekot Uvim uz galvas vannas putas): pataisīsim Uvi par blondīnu!

Un visbeidzot pārliecība: man nav piena zobi, bet augļu un dārzeņu zobi!

ticība cilvēkam

nosolījos par darbu nerakstīt, tomēr konfidencialitāte un tā, bet šis likās pārāk labs - piedodiet.

Ir mums tāds maziņš projekts uzsākts, kurā iesaistīti teju ducis cilvēku (ne nu pilnā laikā, bet tomēr), kas ilgs gan jau ka līdz gada (cerams, šī) beigām un no kura lielā mērā atkarīga mūsu kantora webiskā seja gan uz ārpusi, gan iekšpusi (ne "vaibsti" vien, bet visa funciklēšana kā šķira). Tad nu mēģināju pieciem (vai drīzāk piecdesmit astoņiem) dažādiem veidiem pateikt šī projekta tā sauktajam vadītājam, ka nu ĻOTI vajadzētu uztaisīt projekta plānu. Ka bez projekta plāna var nesanākt. Ka projekta plāns svarīgs, lai cilvēki zinātu, ko un kad no viņiem sagaida. Ka projekta plāns - tas vispār ir visa sākums. Vārdu sakot, VAJAG.

Ko domājies, tā sauktais projekta vadītājs nav ar pliku roku ņemams. Viņš man vienkāršā tekstā atjautā: "Bet kā būtu, ja mēs UZTICĒTOS cilvēkiem?" (nu labi, viņš to saka angliski, tulkojums mans)

Par Parīzi (joprojām Didzis)

Didzis uzceļ brāļa ēdamkrēsliņu (tāds ar garām, metāliskām kājām un mazu, baltu sēdeklīti) uz dīvāna un paziņo: - Mums blakus tagad ir Parīze.
Vai tiešām inspirācija no Eifeļa torņa attēliem? Bet varbūt pārklausījos un patiesībā lieta grozījās ap paradīzi, ne Parīzi?

Didzis vērtē aukles

Mūsu jaunā auklīte atvadās un iet prom. Mēs skatāmies pa logu, un Didzis jautā: - Kāpēc viņa ir tieva? Man patīk resnas aukles.

Didzis skaita

Tieši tad, kad man jau sāka likties, ka Didzis un skaitļu pasaule tomēr būs "uz jūs", viņš šovakar paziņoja, ka gribētu vēl vienu brālīti; tomēr nē - labāk vēl divus brālīšus, lai brāļu būtu vairāk nekā māsu. Var jau būt, ka tikai veiksmīgs minējums - vai arī puisis tomēr salīdzināja ciparu 3 ar ciparu 4?

Par to pašu, bet no cita aspekta - laikam ir pienācis šis sarežģītais laiks, kad bērns vienu vakaru prasa kaķīti, otru vakaru - vēl brālīti.

vieni paši

btw, vakar aizbrauca Ieva, kas nozīmē, ka šonakt bijām pirmo nakti Stokholmā "vieni paši". Un rītnakt būsim vēl vairāk vieni paši, jo uz Rīgu aizdosies arī Guntis. Bet gan jau mēs kaut kā. Vienīgās briesmas - varbūt līdz piektdienas vakaram, kad Gunti gaidām atpakaļ, es arī jau būšu četrrāpus un sarunāšos ar rējieniem (sk. iepriekšējo ziņu).

par sporta suņiem

Abi puiši šovakar vairāk četrrāpus nekā uz divām kājām, vairāk vau-vau nekā cilvēku valodā. Didzis tā arī paziņoja: Es esmu sporta suns :-). (Bet sporta tādēļ, ka noskrējies gluži slapjš.)