par darbiem

katru rītu pa ceļam uz darbu braucu garām, šķiet, lielākajam būvlaukumam Stokholmā (varbūt pat Zviedrijā). Aiz Ziemeļu stacijas nereti nākas apstāties pie luksofora būvlaukuma malā un palaist garām milzīgus smagos auto ar vēl milzīgākām piekabēm, kas no būvlaukuma ved ārā milzīgas saspridzinātu klinšakmeņu kaudzes. Tad nu esmu ievērojusi vienu tādu auto - jaunu, spožu, parasti labi nomazgātu, kam priekšējais panelis izrotāts ar baltiem rotaļu lāčiem, bet pie stūres - glīta jauna meiča brūniem, gariem matiem, parasti baltā bezroku krekliņā, kas atklāj pamatīgi notetovētus augšdelmus. Tā nu mēs pabraucam viena otrai garām (resp., es viņu palaižu, viņa aizbrauc, tad ieslēdzas zaļā gaisma, un arī es tieku uz priekšu), katra tālāk savos darbos - un es parasti nodomāju, nez kā būtu, ja varētu tagad visu dienu vest milzīgus klintsbluķus - tā vietā, ko nu es tur savā darbā knibinu. Nu kaut vai vienu dieniņu!!!