seši blondi bērneļi, divas musulmaņu audzītes un piecas domas

Kādā no (jāsaka, joprojām neveiksmīgajiem) mēģinājumiem pieradināt Unu aizmigt ratos pastaigas laikā pie tuvīnā bērnudārza pamanu sešus blondus bērneļus, kurus spēļu laukumā pavada divas audzinātājas, abas ietuntulējušās musulmaņu galvas lakatos. Pirmā, instinktīvā un necenzētā doma - labi, ka Uvi aizsūtījām uz citu dārziņu (kas gan drusku tālāk no mājām, taču izceļas ar savu brīvdabas režīmu). Otrā doma - ui, vai tiešām es tāda rasiste, vai tā maz drīkst domāt. Trešā doma - šausmas, esmu nonākusi tik tālu pašcenzūrā, ka baidos pateikt - nu nepatiktu man, ka manu bērnu audzina cilvēks, kam reliģiskā pārliecība liek aizsegties ar lakatu. Ceturtā - bet ja būtu ar krustiņu kaklā un Dieva vārdu uz lūpām kā Oļiņiete, vai tas būtu okej? ja nu lakats tikai tādēļ, ka auksti un tāda tradīcija? līdzīgi kā villaines vai Nameja gredzena valkāšana nenozīmē piederību dievturiem vai atbalstu autoritāra režīma vai tautas vēlēta prezidenta ieviešanai... un galvas lakats vien nebūt nenozīmē, ka meitenes fano par Rinkebijas imamu, kurš aicina nogalināt musulmaņus, kas pāriet kristietībā. Piektā - vienalga, šā vai šitā, bet gribu sekulāru dārziņu, no reliģijas atdalītu valsti un no valsts atdalītu reliģiju - un gribu nebaidīties gribēt.