Unas midzināšana

Vecākos bērnus – sešgadīgo Didzi un trīsgadīgo Uvi uz skolu un dārziņu ved viņas vīrs, un parasti viņi ir devušies prom jau drīz pēc astoņiem. Pēc rīta cēliena darbiem – bērnu saģērbšanas, brokastu gatavošanas un notiesāšanas, puišu ietērpšanas āra apģērbos, līdzi ņemamo mantu sagatavošanas un pārbaudes – seko īsa atelpa. Tās laikā viņa parasti noridā brokastu galdu, saliek trauku mašīnā brokastu traukus, ledusskapī ēdienu atliekas, veļasmašīnā – netīro veļu, garāmejot ar pirkstu atmodina klēpjdatoru un iemet vienu aci tviterī-gmailā-draugos-delfos-feisbukā, ar otru pieskatot, vai mazā Una nav aizrāpojusi prom no mazulim drošajām mantiņām, kas sarindotas uz grīdas pie meitenes paklājiņa.

Ap pulksten deviņiem Una parasti ir gatava pirmajam dienas miegam. Kā jau pusgadu jauns zīdainis, Una guļ ārā, ratos. Mātei ir svarīgi notvert īsto brīdi, kad uzsākt midzināšanu. Ja viņa midzināšanu uzsāk pāragri, ar to var nākties nodarboties pusstundu vai ilgāk, pārbaudot pacietību gan midzināmajam, gan viņai pašai. Ja midzināšanu viņa uzsāks pārāk vēlu, jārēķinās ar bērna neapmierinātību un brēkšanu jau ģērbjoties; arī tad nereti midzināšana ievelkas, jo vēl ilgi miegu palaikam iztraucē histēriski šņuksti.

Māte zina, ka par gatavību miegam parasti liecina acu berzēšana, atteikšanās vienai spēlēties uz paklāja un acu zīlīšu kustības uz augšu, pieliekot pie krūts. Līdzko viņa pamana kaut vienu no šīm pazīmēm, sieviete noklāj uz dīvāna mazules kombinezonu, sameklē balto merīnvilnas cepurīti un pārbauda, vai rati ir sagatavoti ārā iešanai. Viņa pārbauda arī autiņbiksīšu stāvokli; ja tās vēl nākas mainīt, iespējams, ka midzināšanas sākums tiks nokavēts. Tad viņa nogulda meiteni uz kombinezona, uzmanīgi, ar bērnu runādama un lalinādama, uzvelk mazajai pāri galvai cepurīti un iestumj bērna rokas un kājas attiecīgajos kombinezona nodalījumos. Atšķirībā no viņas vecākajiem bērniem, kad tie bija zīdaiņa vecumā, Unai šīs darbības parasti sagādā jautrus mirkļus – meitene smejas. Sieviete aizvelk abus rāvējslēdzējus, paceļ bērnu rokās un ieliek ratiņos, kuros jau izklāts aitādas maiss. Šajā brīdī Unas garastāvoklis var arī sabojāties, tādēļ parasti tiek izdomāts kāds „uķi-puķi” – ratos iekārts grabulis vai padziedāta dziesmiņa. Taču šis ir arī brīdis, kad mātei pēc iespējas ātrākā tempā iešanai ārā jācenšas saģērbties pašai. Viņa ātri uzrauj turpat uz dīvāna nolikto apģērbu – brūno adīto jaku, virsū mēteli, iestumj kājas garajos, siltajos zābakos, tos neaizšņorējot, jakas kapuce noder cepures vietā, tad šalle un cimdi – labāk dūraiņi, tajos mazāk salst rokas, bet vēl labāk tie, kas pirmie pagadās pie rokas – un pusminūtes laikā viņa ir gatava. Viņa enerģiski atrauj durvis uz āra terasi, ka stikli vien nodžinkst, sabāž meitas rokas kombinezona cimdiņos, aizvelk aitādas maisa rāvējslēdzēju un izstumj ratus laukā pa durvīm.

Midzināšana notiek uz terases, stumdot ratus šurpu turpu. Sešdesmitajos gados celtā koka dēļu terase ir gara, faktiski visas mājas garumā, un puse no tās ir apjumta. Parasti viņa darbojas zem apjumtās daļas, īpaši, ja snieg sniegs. Māte nezina, vai ir kāda sakarība starp Unas aizmigšanas ātrumu un ratu stumdīšanas veidu, bet rīkojas gluži intuitīvi. Dažbrīd staigā no viena terases gala līdz otram, galos apgriežoties. Tā viņai pašai ir vissiltāk un rodas ilūzija, ka izdodas kaut nedaudz pasportot. Citbrīd viņa stāv gandrīz uz vietas, ratus kustinot šurpu turpu tikai rokas stiepiena attālumā. Visbiežāk viņa staigā šurpu turpu, mainot braukšanas virzienu, bet ratus riņķī negriežot, lai lieki nemulsinātu bērnu; tas gan nozīmē, ka atpakaļceļš viņai pašai jāveic atmuguriski, lai varētu turpināt skatīties uz bērnu. Ja bērns joprojām nemieg, viņa mēģina ratus pagriezt tā, lai mazajai būtu kaut kas, uz ko skatīties – pie terases augošais apsalušais rožu krūms, mājas logi, uz terases ieziemotās dārza mēbeles.

Zem ratu riteņiem un viņas zābakiem gurkst uz terases sabradātais, nenotīrītais sniegs. Caur skrajo dzīvžogu sieviete pamana, ka kaimiņiene atkal sniegā nolikusi ābolus putnu barošanai, un prāto, vai arī šodien redzēs žurku, kas pirms pāris dienām tiesāja putniem domātos kārumus. Aiz necirpto tūju rindas mājas galā švīkst garāmbraucošas automašīnas; debesīs palaikam dzirdama tāla lidmašīnas rūkoņa – netālajā Arlandas lidostā ir sākusies sastrēgumstunda.

Šis ir viņas trešais bērns, tādēļ, ja gulēšana uzreiz neveicas, viņa neuztraucas – nekur jau tā nepaliks. Varbūt nav vēl laiks. Varbūt šodien drusku – vai pat daudz ilgāk nekā drusku – paraudās. Varbūt pat neaizmigs ārā ratos, bet tikai vēlāk, istabā, arī tā ir gadījies. Bet ir skaidrs, ka pilnīgi noteikti aizmigs, un visticamāk – jau tuvākās pusstundas laikā.

Parasti midzinot viņa klusi, monotoni dūc – par dziedāšanu to īsti nenosauksi. Vienas takts motīvs nemitīgi atkārtojas, m-m-m, mazā terca uz leju un atpakaļ. Grūti pateikt, vai tas palīdz Unai ātrāk iemigt, bet māte pie šīs dūkšanas ir tā pieradusi, ka „ieslēdz” to automātiski. Dūcot viņa nomierinās pati, un arī bērns pamazām mieg. Acis Unai kļūst aizvien šaurākas, plakstiņi paliek smagi, sāk vārstīties, līdz skropstu ēna noguļas uz vaigiem un vairs neizkustas. Uzreiz gan sieviete ratu stumdīšanu nebeidz, jo pievērtās acis vēl nenozīmē, ka miegs bērnu jau pilnībā pievārējis. Iespējams, ja stumdīšanu beigtu, Una jautājoši atvērtu apaļās acis, un midzināšanu varētu sākt no sākuma. Tādēļ māte vēl pāris minūtes aktīvi izliekas, ka neko nemana, un turpina visas midzinošās darbības. Ja arī tad nekas nemainās, viņa pamazām atļaujas noticēt savai veiksmei un pārstāj stumdīt ratus.

Sieviete piebrauc ratus pie terases durvīm un nolaiž nedaudz piepacelto ratu muguriņu horizontālā stāvoklī, jo zīdainim jāguļ uz iespējami taisnas virsmas. Šajā brīdī jāpārbauda, vai mazule no stāvokļa maiņas nav pamodusies. Viņa sakārto vilnas sedziņu bērnam ap krūtīm tā, lai būtu nosegts aitādas maisa atvērums; meitene guļot mēdz izvilkt rociņu no kombinezona cimda, un bez sedziņas roka lielajā salā var palikt pavisam auksta. Ar visiem sniegainajiem zābakiem kājās sieviete atgriežas istabā, lai paņemtu monitoru. Parasti vīrs no rīta to jau ir nonesis lejā no guļamistabas un nolicis uz plaukta netālu no terases durvīm, bet viņa pie tā joprojām nav īsti pieradusi un nereti izstaigā vai visu māju, monitoru meklēdama. Viņa to ieslēdz, pasitot pa mikrofonu pārbauda, vai strādā, un atstāj ratu malā uz sedziņas – cenšoties rast kompromisu starp novietošanu meitenei pietiekami tuvu, lai uztvērējs nepalaistu garām viņas pamošanos, un pietiekami tālu, lai pati sajustu psiholoģisku komfortu, ka nevajadzīgi neapgrūtina bērnu ar kādiem mātei īsti neizprotamiem, bet potenciāli kaitīgiem šīs ierīces izstarojumiem. Ja sals vai vējš todien īpaši spīvs, viņa apsedz ratu kulbiņu ar lielo segu, tad nokrata sniegu no zābakiem, dodas istabā un noģērbj virsdrēbes.

Gabals tapis Rīgas Laika rakstīšanas kursos. Šajā gadījumā uzdevums bija gauži "tehnisks" - aprakstīt kādu ikdienišķu darbību pēc iespējas sīkāk, turklāt darīt to trešajā personā.