par iepazīšanos

jau kādu laiku prātoju, vai tiešām būs atkal jāgaida līdz kopīgajai vēžu ēšanai vasaras beigās, lai iepazītos ar vēl kādu kaimiņu - un, eirēka, šodien atradu oriģinālu un inovatīvu veidu, kā iepazīties ar kaimiņieni. Viņa gan pati vainīga, tik entuziastiski aicināja arī mani ar ratiem iespraukties stacijas liftā, kur jau priekšā bija viņa ar saviem ratiem. Tad mēs abas ar visiem saviem ratiem iesprūdām, iepazināmies, noskaidrojām, no kuras ielas (un valsts) katra esam, kurā bērnudārzā sūtām bērnus, kādā krāsā ir virtuve, izrādījās, viņa nemaz nezina, ka dzīvojam pie "vikingu kalna", taču ir bijusi uz mūsu mājas "visningu" un atceras, kādas mums interesantas koka kāpnes, viņas bērns sāka raudāt un izrādījās, ka pielicis pamperi, es teicu, lai nekautrējas un notīra, taču nevienai no mums nebija mitro salvešu, viņa jautāja, vai drīkst barot ar krūti, es atbildēju, kāda runa, man ratos bija gadījies Uvis, kurš klusēja un kautrējās, mēs ar kaimiņieni kopīgi pukojāmies par slikto lifta servisu, līdz beidzot mūs atbrīvoja - tad neveikli atvadījāmies, kā jau svešinieces, kuras pēc negaidītas tuvības, kas likusies tik dabiska, atkal spiestas atgriezties savās ierastajās lomās