Katram, kurš žēlojas, ka latviešu folklorā vienas vienīgas sērdienītes, baltie tēvi, antiņi un Skalbes kaķīši, kas pagriež otru vaigu saviem pāridarītājiem, iesaku izlasīt pasaku par Kurbadu. Pagaidām tas ir vienīgais no latviešu kultūras mantojuma, kas manos dēlos izraisa patiesu interesi.Te daži citāti:
Labi. Kurbads cērt, cik jaudas. Nokrīt jau viena galva, bet tūliņ trīs galvas ataug vietā. Redzēdams, ka tā galā netiks, tas atsviež zobenu un ieķeras kailām rokām milzim sprandā.
..kuru galvu dēls nocirta, tur māte* spēra tik stipri, ka baltas dzirkstenes šķīda un nocirsto vietu izdedzināja, tā ka jaunas galvas vairs nespēja pieaugt. Maz acumirkļos milzis guļ kā bluķis.
*ķēve
Kurbads nocērt vēl tās trīs atlikušās galvas un tad iedrāž rumpi peļķē.
Reče nu, sumpurnis klāt, izzīž acis un nosit ar krusu tagad gadu no gada putna bērnus.
Ja nav gaļas, tad putns nespēj nest. Nekā darīt! Kurbadam jāizgriež ar zobenu sev pašam kreisajai kājai ikri un jābaro ar tiem, kamēr sasniedz malu.
-Ja tu sumpurni pārvarētu, tad sumpurņa putns aiz pateicības tevi aiznestu uz virszemi.
-Tad labi! Laid tūdaļ lopus viņa pļavās, lai tieku pie kaušanās.
Lopi pļavās, sumpurnis klāt, dumpis gatavs.
Cepuri nost - kāds izteiksmes spēks, kāds lakonisms sešos vārdos! Ne haikas, ne Kventins Tarantīno nestāv ne tuvu.
Lopi pļavās, sumpurnis klāt, dumpis gatavs.
1 komentārs:
Un šī pašlaik ir manas meitas mīļākā pasaka...
Ierakstīt komentāru