Par ceļošanu laikā

Briseles lidostas gaitenī uz Rīgas lidmašīnu aiz manis rindā gaida plecīgs, būdīgs vīrietis īsi apcirptiem, gaišiem matiem, gadus trīsdesmit piecus vecs, ap kaklu masīva, spoži dzeltena ķēde, kājās gaišas putekļauduma bikses, sporta krekliņš neuzkrītošā krāsā ir visnotaļ solīds, tomēr krietni apspīlēts - pāris pēdējo gadu pārticība, šķiet, atstājusi savas zīmes ap vidukli. Līdzi divi pusaugu bērni, zēns un meitene. Zēnam rokās afrikāņu suvenīrtotēms, meitenei ap roku pīta rokassprādze no sarkaniem un dzelteniem pavedieniem, kas liek domāt, ka viņi atgriežas no ceļojuma uz kādu Āfrikas valsti. Rīga, iespējams, ir tikai tranzītpunkts, jo tēvs bērniem krieviski skaidro, uz kurieni viņi tūliņ lidos:
 - Karoče, braucam uz bijušo Padomju Savienību.

Atrodam savas vietas lidmašīnā, zēns sēž man tieši blakus un visu ceļu iPadā ritina bumbiņas, iziet labirintus un šauj ar loku uz cūkām. Viņa tēvs sēž vienu vietu tālāk, bet ar bērniem vairs nesarunājas - izvelk no somas spilvenu, atbalsta galvu, aizver acis un visu ceļu noguļ. Tā arī palieku neziņā, kādā gramatiskā kategorijā ierindot viņa izteikumu. Saliktā pabeigtā pagātne? Ciešamā kārta, īstenības izteiksme? Vēlējuma izteiksme?