domas

Rīgas Laika rakstā par amerikāņu fiziķi Fainmanu saņemu atgādinājumu par domu nemirstību, citēju, "viss manās smadzenēs reiz notikušais ir saglabājies starojuma formā un patlaban turpina klaiņot Visumā. Nevar noliegt, ka tā ir sava veida nemirstība...", un tā tālāk, un tā joprojām.

Pietiek tikai izlasīt kaut ko tādu, lai galvā ienāktu pilnīgas stulbības vai, vēl trakāk, neķītrības, kuras nu, Raiņa vārdiem, visumā uz mūžu dzīvos. Kāda drausmīga kloāka gan ir šis elektromagnētiskā starojuma visums! Sešgadnieks Didzis, naktī nelaikā pamodies, raud par to, ka cilvēkiem jāmirst; ne mazāk šausmīga man šķiet doma, ka viss, pilnīgi viss tiek saglabāts elektrisku impulsu formātā uz mūžīgiem laikiem vai vismaz tik ilgi, kamēr nozūd kādā melnajā caurumā. Un kas notiek tajā, nezinot neviens.