par izpārdošanu

un kā jūs atbildētu uz jautājumu: - Kā radās pati pirmā mammīte?
nu neatradu citu atbildi ātrumā pie rokas: - Laikam dieviņš radīja...
uz ko sagaidīju vētrainu reakciju: - Jā, jā, tā ir!!! un ja mammīte negrib dzemdēt, bet grib tikai bērniņu, tad dieviņš rada viņai bērniņu. tā ir tāda pavisam mazu bērniņu izpārdošana!

domele_lv

ja nu vēl būtu iespējams to tviterbūšanu izteikt latviski, visādi 'krikumi', 'krikši', 'krikumošana' (vai krikum-ēšana :-)) utml nemaz nebūtu slikts variants.

Uvja krikums

mūžīgi šajos krikumos tik par Didzi, par Uvi gandrīz neko... nav taisnības uz zemes virsas, nu ABIŽO tos jaunākos.
bet šodien Uvis beidzot pateica kaut ko līdzīgu vārdam "Didzis" - vismaz "Di" bija skaidri dzirdams. iespējams, ka viņš tomēr atteiksies no savas degunvalodas, kurā brāli sauca "tn-tn" (izrunājot nazāli, caur degunu).

trieciencenas un atspiešana

kaut kā atmiņa man sākusi strādāt atpakaļgaitā - laikam LV atvaļinājuma notikumi bija tik sakompresēti vietā un laikā, ka tikai pamazām notiek "atspiešana" (oficiālais 'unzip' termins ;-))....

tātad vēl viens stāsts par Didzi. klausās, klausās puisis LV radio un pēkšņi prasa: - Mammu, kas ir trieciencenas?
Nu gluži kā tāds trimdas letiņš, kas lasījis tik Skalbes pasakas un nav izsekojis vietējām reālijām...

ko mēs nepamanām

atcerējos vienu storiju no atvaļinājuma, ko gribējās piefiksēt sērijā "Par Didzi"

Atbrauca ciemos Didža draudzene Monta ar mammu un māsu; Didzis aiz prieka uzvedās trakāk nekā iespējams - kā pilnīgi apstulbis lēca, plēsa, kliedza, ārdījās. Monta, tomēr jau piecarpusgadus liela, tā skatās, skatās uz viņu un tad man saka: - Bet viņš taču ir pilnīgi dulls!
Un ko es, dēla māte, varu viņai teikt? Saku: - Bet protams, Monta, vai tad Tu agrāk to nebiji pamanījusi?
Nabaga Monta - un viņa bija tā raudājusi, kad šitais mauglis/tarzāns brauca prom uz Zviedriju; pavadīja viņu, ar sarkanu rozi mājot no otra Daugavas krasta, viņas mamma baidījās pieminēt Didža vārdu, lai nesāktos asaru plūdi...
Un tā mēs visas, ar rozā brillēm - līdz kādu dienu saprotam - bet viņš taču... ir tāds, un šitāds, un šitāds!