ko mēs nepamanām

atcerējos vienu storiju no atvaļinājuma, ko gribējās piefiksēt sērijā "Par Didzi"

Atbrauca ciemos Didža draudzene Monta ar mammu un māsu; Didzis aiz prieka uzvedās trakāk nekā iespējams - kā pilnīgi apstulbis lēca, plēsa, kliedza, ārdījās. Monta, tomēr jau piecarpusgadus liela, tā skatās, skatās uz viņu un tad man saka: - Bet viņš taču ir pilnīgi dulls!
Un ko es, dēla māte, varu viņai teikt? Saku: - Bet protams, Monta, vai tad Tu agrāk to nebiji pamanījusi?
Nabaga Monta - un viņa bija tā raudājusi, kad šitais mauglis/tarzāns brauca prom uz Zviedriju; pavadīja viņu, ar sarkanu rozi mājot no otra Daugavas krasta, viņas mamma baidījās pieminēt Didža vārdu, lai nesāktos asaru plūdi...
Un tā mēs visas, ar rozā brillēm - līdz kādu dienu saprotam - bet viņš taču... ir tāds, un šitāds, un šitāds!