bērni - no kādas planētas?

Didzis šodien nu pilnīgi ne savā ādā, tad nesakarīgi dauzās, tad raud, dara pāri te brālim, te māsai, rāpjas man klēpī kā mazulis, histēriski smejas, atkal raud... Vainoju sevi par to, ka šodien īpaši agri aizbraucu un īpaši vēlu biju atpakaļ. Vainoju sevi par to, ka atbraucu nervoza. Vainoju sevi, ka kopumā pārāk daudz laika veltu darbam un pārāk maz - bērniem. Vainoju sevi par to, ka bērniem jādzīvo starp divām kultūrām. Vārdu sakot, vainoju sevi.

Kārtējā histēriskā raudiena vidū nometos blakus uz ceļiem un mēģinu noskaidrot, kas īsti par lietu. Vai skolā slikti gāja, vai kāds pāri darījis, vai galva sāp, kaut kas cits sāp, vai ēst gribas, vai gulēt gribas, vēl kas? Saliekot kopā saraustītās frāzes starp šņukstiem un raudām, izlobu notikušās nelaimes jēgu - atnācis mājās un nav varējis atrast savu veco Ninjago bleibleidu, un jau nodomājis, ka tas pazudis.

par iepazīšanos

jau kādu laiku prātoju, vai tiešām būs atkal jāgaida līdz kopīgajai vēžu ēšanai vasaras beigās, lai iepazītos ar vēl kādu kaimiņu - un, eirēka, šodien atradu oriģinālu un inovatīvu veidu, kā iepazīties ar kaimiņieni. Viņa gan pati vainīga, tik entuziastiski aicināja arī mani ar ratiem iespraukties stacijas liftā, kur jau priekšā bija viņa ar saviem ratiem. Tad mēs abas ar visiem saviem ratiem iesprūdām, iepazināmies, noskaidrojām, no kuras ielas (un valsts) katra esam, kurā bērnudārzā sūtām bērnus, kādā krāsā ir virtuve, izrādījās, viņa nemaz nezina, ka dzīvojam pie "vikingu kalna", taču ir bijusi uz mūsu mājas "visningu" un atceras, kādas mums interesantas koka kāpnes, viņas bērns sāka raudāt un izrādījās, ka pielicis pamperi, es teicu, lai nekautrējas un notīra, taču nevienai no mums nebija mitro salvešu, viņa jautāja, vai drīkst barot ar krūti, es atbildēju, kāda runa, man ratos bija gadījies Uvis, kurš klusēja un kautrējās, mēs ar kaimiņieni kopīgi pukojāmies par slikto lifta servisu, līdz beidzot mūs atbrīvoja - tad neveikli atvadījāmies, kā jau svešinieces, kuras pēc negaidītas tuvības, kas likusies tik dabiska, atkal spiestas atgriezties savās ierastajās lomās

par dieva gadiem

Didža jautājums šodien: - Cik dievam ir gadu?
Diezgan stulbi mēs ar Gunti mēģinājām izlocīties un kaut ko jēdzīgu atbildēt.

par avantūristi glezniecības eksperti

Avantūristes daba kā īlens maisā nenoslēpjama - kāpēc mans pirmais rakstu gabals nopietnā žurnālā ir par tēmu, no kuras ne vella nejēdzu?

par asinsradiniekiem, tuvākiem un tālākiem

Didzis prasa, kāpēc Ērika un Edgara nav ģimenes kokā, kas viņu istabā uz sienas. Saku, ka tajā bija paredzēti tikai viņu asinsradinieki. Tad nu izvēršas garā skaidrošana, kas ir un kas nav asinsradinieki. Līdz beigās viņš grib zināt: - Bet kas ir man pats tuvākais asinsradinieks?
Saku: - Nu laikam Uvis un Una.
- Nē, bet pats pats tuvākais? - Un skatās kaunīgi uz māsiņu.
- Tu domā, ka Una? - Uvis laikam šodien nerullē, sanāca pāris klopes un nesaprašanās multeņu izvēlē.
- Nu jā, Una. - Didzis sakautrējies. - Bet vai tu zini, kas ir man pats tālākais asinsradinieks?
- Nezinu... varbūt kāds vecvectēvs vai vecvecmamma, kas tur ģimenes kokā viszemāk?
- Nē taču. Vistālākais asinsradinieks ir Edgars. Jo viņš nemaz nav asinsradinieks!!!