par to, ko mēs nezinām, ka zinām

Uvis izbrīnā skatās uz saviem pirkstiem. - Es neskaitu, bet zinu, ka pieci!

Tad noliec vienu pirkstu un atkal pārsteigts: - Neskaitu, bet zinu, ka četri!

Una salabota

Una pēc vannas sevi aplūko: - Man nav krāniņa. Es esmu salabota.

klasika

Didzis šodien pēc skolas pirmoreiz ciemojas pie klasesbiedrenes. Pārradies mājās, sēž sapīcis un domīgs, ēst negrib, spēlēties negrib. Apsēžos blakus, aplieku roku ap pleciem. Sēžam, klusējam. Tad saņemos un jautāju: - Kas, dēls, par desām? Kaut kas noticis? Negāja labi pie Selīnas?
Didzis: - Aifonu nevaru atrast jau divas dienas.

humānais hamburgers, vilks garausis, melleņu klintis un citi formuli

Hamburgers! - saka Una, nolikusi mani gulēt uz muguras, uzlikusi virsū lelli un pa virsu nogūlusies pati.

...

Kad ciemos atbraukusi ome, svēta lieta ir vakarā skatīties vecās labās multenes 'Nu pagaidi'. Nākamā rītā Una stāsta: - Redzēju zaļu vilku ar garām ausīm!

....

Braucam mašīnā, Uvis ticis priekšā. Viņš skatās, skatās uz klintīm ceļa malā, līdz saka: - Mammu, tu vari uzvārīt to saldo, nu to, kas līdzīgs klintīm?
- ???
- Nu to ar mellenēm un ar, nu, nevis ar klintīm, bet, kā viņas... ar KLIMPĀM!

...

Labi, izvārām arī. Una smeļ bļodiņā ar karoti un ar kādu sarunājas: - Klimpa, nāc iekšā!

...

Aizripinu Unai mašīnīti: - Uniņ, kas pie tevis aizbrauca?
- Formuls!

vēlības un atkarības, skabargas un cietais roks

Didzim vesela valodas pērļu virtene izbirst vasaras sākumā, kad atbraucam garajā brīvlaikā uz Latviju. Šķiet, ka abas valodas viņa galvā satiekas, un pa vidu rodas putra. Te nu daži "pērļu putras" piemēri:

- Es gribu klausīties cieto roku.

- Vai šitai zivij ir daudz skabargu?

- Pēc jaunības cilvēkam nāk vēlība.

Taču pienāk vasaras beigas, esam atpakaļ Zviedrijā, un nepaiet ne pāris dienas, kad Didzim kļūst garlaicīgi:
- Kad mēs pārcelsimies uz nākošo valsti?
Es, gluži apmulsusi:
- Bet vai tad tev nebūs žēl atstāt savus draugus?
- Nekas, man būs citi.

Plāni par nākamo valsti gūst skaidrākas aprises Bergenas ceļojuma laikā. Didzis pilnīgi un galīgi saslimst ar kalniem. Kā tas gadās, kā ne, bet runājam par Skandināvijas vēsturi. Didzis paliek gluži dusmīgs, uzzinot, ka Norvēģija ir dabūjusi neatkarību (kuru viņš gan nez kāpēc dēvē par atkarību) no Zviedrijas. No tiesas dusmīgs - cik vien septiņgadīgs puišelis var būt dusmīgs.
- Kāpēc Norvēģijai ir visi kalni un Zviedrijai nav? Tas ir ļoti slikti, ka viņi dabūja atkarību. Ja viņi nebūtu dabūjuši atkarību, te būtu Zviedrija, un mēs te varētu dzīvot.