vēlības un atkarības, skabargas un cietais roks

Didzim vesela valodas pērļu virtene izbirst vasaras sākumā, kad atbraucam garajā brīvlaikā uz Latviju. Šķiet, ka abas valodas viņa galvā satiekas, un pa vidu rodas putra. Te nu daži "pērļu putras" piemēri:

- Es gribu klausīties cieto roku.

- Vai šitai zivij ir daudz skabargu?

- Pēc jaunības cilvēkam nāk vēlība.

Taču pienāk vasaras beigas, esam atpakaļ Zviedrijā, un nepaiet ne pāris dienas, kad Didzim kļūst garlaicīgi:
- Kad mēs pārcelsimies uz nākošo valsti?
Es, gluži apmulsusi:
- Bet vai tad tev nebūs žēl atstāt savus draugus?
- Nekas, man būs citi.

Plāni par nākamo valsti gūst skaidrākas aprises Bergenas ceļojuma laikā. Didzis pilnīgi un galīgi saslimst ar kalniem. Kā tas gadās, kā ne, bet runājam par Skandināvijas vēsturi. Didzis paliek gluži dusmīgs, uzzinot, ka Norvēģija ir dabūjusi neatkarību (kuru viņš gan nez kāpēc dēvē par atkarību) no Zviedrijas. No tiesas dusmīgs - cik vien septiņgadīgs puišelis var būt dusmīgs.
- Kāpēc Norvēģijai ir visi kalni un Zviedrijai nav? Tas ir ļoti slikti, ka viņi dabūja atkarību. Ja viņi nebūtu dabūjuši atkarību, te būtu Zviedrija, un mēs te varētu dzīvot.