par šopingu un laulību (filmās)

mana vecmeitas svētdiena - viena, bez puišiem, gan lieliem, gan maziem - ko gan varēju iesākt? nu jā, gribējās kaut ko sev nopirkt pēc ilgiem laikiem. negāja tik viegli - vispirms izrādījās, ka iecerētās bodes svētdienā ciet. tad nācās meklēt citas, kas vaļā - kas jau nedaudz ierobežoja (varbūt atviegloja?) izvēli. tad milzīgā ņemšanās, atlasot, apčamdot, gribu-negribu, der-neder, piestāv-nepiestāv, citas-tādus-valkā-bet-vai-es-neesmu-par-vecu-resnu-nopietnu-utt, vai-tas-ies-kopā-ar-šito, vajadzēja-tomēr-ņemt-tās-otras-kurpes-jo-ietu-klāt-šitai-kleitai... un visbeidzot pārnesu visu to mājās, velku - un tiešām, nekas ne ar ko nesapas, darbam par nenopietnu, iziešanai man īsti nevajag... vārdu sakot, liela brēka par neko :-)!
kad paaugšos un varēšu to atļauties (resp., kad sasniegšu pietiekamu vecumu, lai man būtu vienalga), staigāšu rimčikā iegādājamās biksēs un tēkreklos - principā.

bet svētdiena vienalga sanāca jauka - pierādot, ka vienu dienu varu izturēt arī bez puišiem. beidzas tā arī jaukā izskaņā, noskatoties tādu ritīgi ģimenisku filmu kā "Revolutionary Road" - kur viena no tēzēm - ilgtspējīgas laulības pamats ir viena dzīvesbiedra spēja izslēgt savu dzirdes aparātiņu un neklausīties, ko runā otrs... vienīgais dienas mīnusiņš - varbūt vajadzēja pārbaudīto vērtību "Magnoliju" skatīties - šī tomēr īsti nedavilka. lai gan šī varbūt pat bezcerīgāka, ne tik absurda. viena jauka amerikāņu meitene aiziet bojā tik tādēļ, ka vīrs grib scrambled eggs un pārdot kompjus un negrib domāt par savas dzīves jēgu parīzē.