mūsu ielā svētki

taisnība, ka siltos, garos vasaras vakaros introvertie zviedri iesilst un kļūst par pavisam citiem cilvēkiem. un skaista arī tradīcija reizi vasarā kaimiņiem sarīkot ielas svētkus - turpat laukā mūsu mazās ieliņas malā, pie gara galda, katrs atnes savas vakariņas (un nevis kādos papīra traukos, bet pa īstam - ar kārtīgiem šķīvjiem un stikla vīna glāzēm), ēd, runā, jokojas, padalās ar saldo ēdienu, sļivovici, melno balzāmu un beigās arī ar 5litrīgu Jack Daniels un ūdenspīpi. un tā no sešiem līdz vienpadsmitiem vakarā.
Didzim jau nu patika ļoti - un torti viņš dabūja, lai arī nemāk zviedru valodu (tas bija dikti aizkustinoši - prasu šim, vai grib torti, viņš - skaidri redzu, ka grib - bet saka, ka negribot, jo nemākot zviedriski un nevarot palūgt). mēs arī beidzot izskaidrojām vienam otram kaimiņam, ka neesam lietuvieši un nestrādājam vēstniecībā. pat mēģināju krieviski aprunāties ar ukraiņu kaimiņieni, kas te ieprecējusies un nezina angliski. jāatzīst gan, manā krievu valodā parādījušās tādas frāzes kā 'moi hazbend', 'kindergarten' utml. sākumā gan likās jocīgi, ka katrs ēd savu paiku - bet, no otras puses, varbūt labāk ēst savu vistas grilu polinēziešu gaumē, ne kaimiņa treknās desas?...
starp citu, kaut kas zviedros man atgādina lietuviešus - kur labi zini, ka iepazīstoties viens no pirmajiem stāstiem būs par Lietuvas impēriju, kas reiz sniegusies līdz Melnajai jūrai. tad nu zviedri atkal labi zina, ka Latvija (visa!), Lietuva un Igaunija reiz bijušas daļa no Zviedrijas.
bet citādi - cilvēki kā cilvēki, jokojas, pavelk viens otru uz zoba, iesilst pie glāzītes...