pati labākā likšanās

cilvēkam (vismaz dažiem!) jau piemīt tāds netikums mēģināt visur vilkt paralēles un saskatīt analoģijas. bet kaut kas tur ir ar tiem zviedriem (droši vien skandināviem vispār) un amerikāņiem - vai varbūt tomēr man nav taisnība, ka gan vieni, gan otri savu valsti uzskata par pašu labāko pasaulē? vai varbūt tā liekas visām tautām - izņemot, protams, vienu?

deguncilvēks?

Didža deguns nu gan ir viena smalka padarīšana! Lidostā pirmais, ko viņš paziņo: - Te smaržo pēc īstām lidmašīnām!
Un tagad, vēsajos rudens rītos: - Katru dienu smaržo aizvien vairāk pēc sniega!

Un tā vienādiņ - pirmais novērojums par lietām un parādībām viņam mēdz nākt no deguna. Nez kā šitos īsti sauc? Vai tie ir tie paši vecie labie kinestētiķi, vai varbūt ir kāds īpašs termins izdomāts šitādiem 'deguncilvēkiem'?

par sievām

Didzis paziņo: - Es negribu precēties, gribu vienmēr palikt brālis! (Tā viņam šobrīd liekas 'vai nu-vai' tipa izvēle.)
Prasu: - Kāpēc?
Didzis: - Jo sieva liek darīt visādus darbus un pārcelties dzīvot uz citu vietu.

Sarkstu, bālēju un nesaprotu, no kurienes tāds priekšstats varētu būt radies.

par (bērnu) vienlīdzību

te nu beidzot viens vērojums par sociāldemokrātiju - ar īpašu veltījumu Ilzei Oslo...

Viss sākās gluži nevainīgi, kolēģēm sēžot pie pusdienu galda un spriedelējot par skolu kvalitāti Zviedrijā, kuru visi vienprātīgi slavēja. Te zviedru kolēģe izteica satraukumu, ka pēc vēlēšanu rezultātiem Zviedrijas politika kļūšot labējāka un liberālāka, un varbūt pat pieļaušot tādas šausmas kā privātas bērnu slimnīcas. Te nu es izgāzos - apjautājos, kas tad tur tik slikts? Un tad tik dzirdēju - takšu nedrīkstot pieļaut, ka bērni ir nevienlīdzīgi, jo redz bērniem nav iespējas pašiem izvēlēties. un tad sanākšot, ka bagāto vecāku bērni bez savas izvēles dabūs labāku servisu, nestāvēs rindās utml. Mana tēze, ka vecāki paši ir atbildīgi smagi strādāt, censties ko sasniegt, lai varētu bērniem atļauties labāku servisu, maigi izsakoties, neguva piekrišanu. Nemaz nerunājot par nākamo tēzi, ka bērni šā vai tā nav vienlīdzīgi, piemēram, ka mēs savējos vedam ārzemju ceļojumos vai pērkam mantas, ko citi varbūt nedara, jo negrib/nevar atļauties.
Var jau būt (t.i., cerams), ka kaut ko pārpratu, varbūt lietas būtība slēpjas valsts finansējuma pārdalīšanā vai tamlīdzīgi, varbūt līdz galam izskaidrot traucēja valodas barjera, varbūt tas, ka ziemeļvalstu kolēģēm vēl savu bērnu nava. Bet bija interesanti vērot, kā zviedriete un dāniete fanoja par vienlīdzību un valsts lomu vienlīdzības nodrošināšanā, latviete nostājās liberālā individuālisma pozīcijās (nu esam mēs Eiropas amerikāņi!), bet bulgāriete un filipīniete paturēja viedokli pie sevis.

patriota atzīšanās

Luberon, Vaucluse, Provence

mjā, Francijas dienvidos ar patriotismu mūsu Didzim bija cauri.
Kamargā, kur flamingo, baltie zirgi, vērši un jūra, viņš apjautājās, vai mamma ar tēti nevarētu meklēt darbu Francijā.
Ieraugot brīnišķīgo Luberonas ieleju, viņš viesu mājas saimniekam Markam paziņoja, ka gribot te palikt visu mūžu (uz ko Marks atzina, ka viņam radusies gluži tāda pati vēlme).
Un visbeidzot pēc lieliskās dienas Vidusjūras piekrastē netālu no Marseļas tika noformulēts piedāvājums: - Aizmirsīsim zviedru un latviešu valodu un paliksim par īstiem frančiem!
Es gan spirinājos pretī: - Par īstiem frančiem var būt tikai tie, kam ir īstas franču vecmāmiņas!
Un saņēmu atpakaļ: - Nevajag man nekādu franču vecmāmiņu!

hečups, pečaps un joberts

Tas jau nevienam nebūs nekāds jaunums, ka Didzis joprojām pie saviem iemīļotajiem frī kartupeļiem pieprasa "hečupu" - bet nupat arī Uvis ir izdomājis savu variantu par kečupa tēmu, kas skan aptuveni kā "pekap" vai "pečap" :-).

Bet šorīt brokastīs - vēl Luberonā viesu mājā - mēs ar Gunti vai zem galda pakritām no smiekliem, kad Didzis pagrāba bezpiedevu jogurtu, nevarēja pats apēst, tādēļ reklamēja visiem pārējiem: - Negribi manu jobertu? Joberts ir jāēd, joberts ir ļoti veselīgs.

Lietuvas kriksis

Guntis skatās basketu, Didzis prasa: - Kas spēlē?
- Serbija un Lietuva.
- Kādas dīvainas valstis!... Tajā Lietuvijā bieži līst lietus?

kauns

kaut kādā sarunā Didzis man pēkšņi paziņo: - Ej tu pa gaisu! - Un pats tā blēdīgi, vērīgi skatās, tipa, redzēs, kas būs, ko teiks. Es reaģēju adekvāti un izsaku izbrīnu-nosodījumu-aizrādījumu, ka tā nu mammai gan nedrīkst teikt. Un tad seko hrestomātiskais: - Jā, bet tu savai mammai tā saki!!!
Mēģinu nosarkt, ielīst zemē, pārvērsties par sālsstabu utt. Jo puisim taisnība. Pavisam nesen tas bija, kad paspruka gan šāda frāze - nu puspajokam, uz zoba pavelkot - bet paspruka...

par cilvēkiem

Didzis lūdz: - Palasi, lūdzu, to grāmatu, kur ir par pērtiķveidīgajiem cilvēkiem!
Saku: - Tu domā par cilvēkveidīgajiem pērtiķiem?!
Didzis: - Ko tu saki? (Tā viņš pārprasa vienmēr, kad ir pārliecināts, ka es runāju muļķības.) Nē, par pērtiķveidīgajiem cilvēkiem!