par (bērnu) vienlīdzību

te nu beidzot viens vērojums par sociāldemokrātiju - ar īpašu veltījumu Ilzei Oslo...

Viss sākās gluži nevainīgi, kolēģēm sēžot pie pusdienu galda un spriedelējot par skolu kvalitāti Zviedrijā, kuru visi vienprātīgi slavēja. Te zviedru kolēģe izteica satraukumu, ka pēc vēlēšanu rezultātiem Zviedrijas politika kļūšot labējāka un liberālāka, un varbūt pat pieļaušot tādas šausmas kā privātas bērnu slimnīcas. Te nu es izgāzos - apjautājos, kas tad tur tik slikts? Un tad tik dzirdēju - takšu nedrīkstot pieļaut, ka bērni ir nevienlīdzīgi, jo redz bērniem nav iespējas pašiem izvēlēties. un tad sanākšot, ka bagāto vecāku bērni bez savas izvēles dabūs labāku servisu, nestāvēs rindās utml. Mana tēze, ka vecāki paši ir atbildīgi smagi strādāt, censties ko sasniegt, lai varētu bērniem atļauties labāku servisu, maigi izsakoties, neguva piekrišanu. Nemaz nerunājot par nākamo tēzi, ka bērni šā vai tā nav vienlīdzīgi, piemēram, ka mēs savējos vedam ārzemju ceļojumos vai pērkam mantas, ko citi varbūt nedara, jo negrib/nevar atļauties.
Var jau būt (t.i., cerams), ka kaut ko pārpratu, varbūt lietas būtība slēpjas valsts finansējuma pārdalīšanā vai tamlīdzīgi, varbūt līdz galam izskaidrot traucēja valodas barjera, varbūt tas, ka ziemeļvalstu kolēģēm vēl savu bērnu nava. Bet bija interesanti vērot, kā zviedriete un dāniete fanoja par vienlīdzību un valsts lomu vienlīdzības nodrošināšanā, latviete nostājās liberālā individuālisma pozīcijās (nu esam mēs Eiropas amerikāņi!), bet bulgāriete un filipīniete paturēja viedokli pie sevis.